Lai arī esmu projām no lielā sporta, joprojām esmu tajā iekšā, tikai citā statusā
Tā DB saka soļotājs, olimpiskais vicečempions Aigars Fadejevs, kura izveidotā rehabilitācijas klīnika AF Workout nesen ir pārcēlusies uz skaistām telpām Rīgas centrā. Beidzot soļotāja karjeru, viņš sevī atklājis fizioterapeita talantu. Strādājot Losandželosā, A. Fadejevs ir ārstējis dažāda kalibra sporta pasaules smagsvarus, vairākas Holivudas zvaigznes. Lai arī klīnika Latvijā ir aprīkota ar pasaulē ātrākajiem skriešanas celiņiem un velotrenažieriem, tās mērķa auditorija galvenokārt ir tieši biroju darbinieki.
Kad un kā sākās tava sportista karjera? Kāpēc izvēlējies tieši soļošanu?
Tā bija liktenīga sagadīšanās. Mācījos lauku skoliņā. Tolaik tika rīkotas pavasara un rudens spartakiādes, kurās vajadzēja obligāti piedalīties. Tā kā biju augumā maziņš, nevarēju nedz tālu aizsviest bumbiņu, nedz augstu uzlēkt. Līvu pamatskolas skolotājs Uģis Barons bija pamanījis, ka man kā īstam lauku puikam, kurš bija pieradis strādāt dažādus smagus darbus, ir gana liela izturība. Neviens bērns negribēja pieteikties trīs kilometru soļošanai. Es, būdams ne tikai klases vecākais, fizorgs, politinformators, bet arī pionieru ierindas skatu komandieris, biju iedomājies, ka spartakiādē visi bērni sanāks kopā, pūtīs taures un dos pa bungām, soļojot kā ierindas skatē. Kad mani aizveda uz stadionu, sapratu, ka tā nebūt nav tāda veida soļošana. Tikai stundu pirms sacensību sākuma man iemācīja, kā soļo sportisti, bet es vinnēju spartakiādi.
Cik gadu tev bija?
Tas bija 1985. gadā. Man bija desmit gadu. Pēc tam kādu brīdi bija klusums, tad uz skolu piezvanīja no Cēsu sporta skolas, un tā es caur dziļu mežu štucierēju 6,5 kilometrus līdz Cēsu robežai, tur iekāpu autobusā un braucu uz stadionu. Biju nobijies, drebēju kā apšu lapa, kā no alas izlīdis tāds maziņš surikāts. Tā man bija pavisam jauna pasaule – pilsēta, stadions. Reizi nedēļā braukāju uz treniņiem, turp un atpakaļ mērojot 13 kilometrus caur mežu. Tāpat biju nodarbināts dažādos lauku darbos – pa kūti, ganos, tāpēc divas reizes nedēļā uz treniņiem braukt nevarēju, jo bija smagi jāstrādā. Treniņi vecākiem šķita tāda muļķošanās, ne vienmēr mani uz tiem laida. Tālāk viss notika kā pasakā. Kādā dienā, gaidot pieturā autobusu, ar kāju stumdīju Druviņu – Cēsu avīzīti – un pamanīju, ka tur ir rakstīts: Murjāņu olimpisko rezervju sporta internātā uzņem jaunus audzēkņus. Tekstam bija pievienota iespaidīga bilde – čempioni ar lauru vainagu, mani tas aizķēra, pacēlu avīzi un aizvedu uz mājām. Teicu mammai, ka gribu uz turieni, kaut gan mans ceļš jau bija bruģēts uz Jāņmuižas traktoristu tehnikumu, kā jau normālam lauku puikam pienākas. Tomēr uzstāju, ka gribu uz Murjāņiem. Tā mēs pa kluso, tēvam nesakot, turp devāmies. Nemaz nezināju, ka tolaik Murjāņu sporta internātskola bija viena no prestižākajām PSRS. Mamma par to bija dzirdējusi, un viņai šī skola bija kā Kosmoss. Viņai šķita, ka tur var iestāties tikai tādi liela auguma puiši – spartieši, nevis tāds mazs knariņš, kāds biju es. Pirms kāpšanas autobusā mamma man piedāvāja atgriezties mājās, bet es sāku bimbāt un atteicos to darīt. Zināju, ka man turp ir jādodas, ka tas ir mans ceļš. Pirms iepazinu sportu, uzskatīju, ka olimpiskais čempions un Jurijs Gagarins ir viens un tas pats. Tas man šķita tik tālu un nesasniedzami kā lidmašīnas, uz kurām skatījos, kad ganos gulēju zālē, fantazēju, ka kādreiz arī sēdēšu lidmašīnā un kaut kur lidošu. Tajos laikos un manā situācijā tas šķita nereāli. Lai iekļūtu Murjāņu sporta skolā, bija milzīga konkurence, pat līdz 60 bērniem uz vienu vietu. Trīs dienas bija paredzēti dažādi testi, kross pa Lojas gravu, soļošana. Es jau pirmajā dienā visās distancēs uzvarēju, un pusdienu laikā pie mammas pienāca skolas direktors Aldis Teteris un teica: mammīt, jūs varat braukt mājās, bet šis pipars paliek šeit. Līdz ar to mainījās visa mana dzīve, es biju iekļuvis sviestmaizē, kur piecas reizes dienā dod garšīgi ēst, nav trijos naktī jāceļas un smagi jāstrādā. Kad visi pārējie vaidēja par lielajām slodzēm, man šķita, ka esmu ticis paradīzē. Nebija ilgi jāgaida, kad PSRS jauniešu līmenī biju līderis. Biju vinnējis visu, ko vien varēja.
Vai atceries to sajūtu, kad 2000. gadā finišēji Sidnejas olimpiskajās spēlēs, sasniedzot savu augstāko virsotni un iegūstot sudraba medaļu? Es, tāpat kā daudzi Latvijas iedzīvotāji, to vēroju televīzijā ar milzīgu saviļņojumu un prieka asarām acīs.
Nesaprotu, kāpēc, bet teju visa Latvija naktī bija pie televizora ekrāniem un četras stundas sekoja līdzi soļošanai. Iespējams, tas bija tāpēc, ka biju ļoti publiska persona, nekautrējos sasaukt preses konferences un solīt labus rezultātus. Aleksandrs Mirļins man visu to bija samācījis, un es devu vaļā, cik nu vien var. Iespējams, abas pārējās medaļas nebija tik ļoti gaidītas (Igora Vihrova zelts vingrošanā un Vsevoloda Zeļonija bronza džudo – DB). 1996. gadā Atlantas olimpiskajās spēlēs jau biju sasniedzis fenomenālu rezultātu, būdams zaļš gurķis, izcīnīju 6.vietu. Nākamajos gados uzstādīju pasaules rekordu, vinnēju Eiropas čempionātā, jau biju pašā augšā – elitē. Likumsakarīgi, ka no manis šo sasniegumu gaidīja. Taču astoņus mēnešus pirms Sidnejas olimpiskajām spēlēm cietu ļoti smagā autoavārijā, salauzu kājas un rokas, visur bija atvērti lūzumi, tika veiktas operācijas. Man pārvilka svītru gan liela daļa sabiedrības, gan sponsori. Arī es pats zaudēju ticību saviem spēkiem, jo atkopties un atgūt formu tik īsā laika periodā ir teju neiespējami. Biju sabrucis gan fiziski, gan emocionāli, gribēju no visiem izolēties, un menedžeris mani vienu pašu aizsūtīja uz Ēgipti, uz Sīnāja pussalu. Tolaik tur nebija tik ļoti attīstīts tūrisms, bija viena slēgta pieczvaigžņu viesnīca, kurā nobāzējos, cenšoties no visiem aizbēgt. Nevēlējos pat, lai Jubis (Jānis Jubalts) ar Kaupīti (Renāru Kauperu) pie manis brauc un spēlē balādes. Ar šiem puikām tolaik draudzējāmies, spēlējām galda spēles, piemēram, Mafiju un Parlamentu, lai tik es nesabruktu. Ēģiptē, lai arī kāja man bija kā bluķis, iztiku bez rehabilitologiem un fizioterapeitiem. Tur pavadīju četrdesmit dienas, kāju pats masēju, veicu rehabilitāciju pēc savām sajūtām un zināšanām. Man nebija sveša cilvēka fizioloģija, jo apkārt bija daudzi augstas klases doki. Vingroju un ar kāju darbojos par spīti nenormālām sāpēm, turēju to jūrā un kliboju pa smiltīm, lai tikai būtu kustībā. Pēdējā nedēļā jau izskrēju krosu 8 km, tad sapratu, ka viss būs kārtībā. Sasaucu preses konferenci, lai paziņotu, ka to, ko esmu solījis, izpildīšu. Devu mizā un kārtīgi sevi ekspluatēju. Pasaules čempionātā biju astotais ar plus 9 kg svara, ko biju uzēdis, kamēr nesportoju. Atceros vakaru Sidnejā pirms starta, kad pastaigājos gar kanālu un man bija pārliecība, ka iegūšu medaļu. Lielā karstuma dēļ 50 km soļošanu bija plānots atcelt, taču to neizdarīja, un tā bija 57 gados karstākā diena Sidnejas vēsturē, kad gaisa temperatūra sasniedza 48 grādus. Eurosport organizatoriem neļāva sacensības atcelt, jo tiešraide četru stundu garumā bija nobukota. Tās ir milzīgas summas. Rezultātā deviņus sacensību dalībniekus no distances aizveda ar ātrajiem. Piecos no rīta tajā katlā jau bija 28 grādi, dienas vidū jau pie 40 grādiem, un sportisti lūza kā stiebriņi. Distances vidū biju tikai kāds divdesmitais, priekšā bija jauni atlēti – ērzeļi no Krievijas, Meksikas, Austrālijas, Japānas, kuri bija uzkurinājuši milzīgu ātrumu. Turēju tādu tempu, ar kādu var tikt pie medaļas. Ja lektu līdzi, jo man raksturs ir tāds, nostātos viņiem priekšā, būtu beigts. Pēc pieciem kilometriem viņiem iestājās ziepes, nevis es viņus panācu, bet viņi krita man virsū un saujām izstājās. Tad atlika vien noķert pārējos līderus. No leģendārā poļu soļotāja Roberta Koržeņevska finišā atpaliku par 18 sekundēm. Lai arī neesmu kristīts, pirmo reizi dzīvē pārmetu krustu. Izdarīju to neapzināti, automātiski, pat īsti nezinot, kā tas ir pareizi jādara. Zinu, ka es to neizdarīju viens pats, ka man palīdzēja kādi augstāki spēki. Sekoja milzīga atvieglojuma un tukšuma sajūta. Viss ir beidzies, nav spēka, un pieder tikai šis konkrētais brīdis. Tu esi kā tukšs balons. Tas bija kā dvēseles kliedziens ģimenei, draugiem, pašam sev. Un, protams, bezgalīga laimes sajūta – līnija ir šķērsota, un esmu laukā no tās pekles... (Smaida.)
Savas slavas zenītā tu tiki pielīdzināts leģendārajam Jānim Daliņam, jo atkārtoji viņa panākumu un kļuvi par olimpisko vicečempionu. Negrauž, ka par čempionu tomēr kļūt neizdevās?
Spēju novērtēt situāciju. Kā atlēts centos, bet nevarēju. Izdarīju maksimumu.
Visu interviju lasiet 30. augusta laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
#1/12
#2/12
#3/12
#4/12
#5/12
#6/12
#7/12
#8/12
#9/12
#10/12
#11/12
