«Kad es izlasīju rakstu vietējā laikrakstā par to, ka filipīniešu ģimeņu, kuras dzīvo badā, skaits pieaudzis no 4,3 miljoniem līdz 4,5 miljoniem, es piezvanīju paziņām graustu rajonā Tondo, Manilā,» savā blogā raksta fotoaģentūras Reuters fotogrāfs Bobijs Ranoko.
«Man teica, ka pēcpusdienā norisināsies ēdināšanas programma bērniem, ko sponsorē Dienvidkorejas misionāri. Kad es ierados, es biju pārsteigts, redzot simtiem bērnu, kuri pulcējas ārpus misionāru mājas, gaidot bezmaksas maltīti.
Es šim tematam esmu pieskāries vairākas reizes, bet, redzot tik daudz badā esošu bērnu, no kuriem lielākā daļa bija basām kājām un netīri, manī radās ļoti daudz emociju,» viņš raksta un turpina: «Kad ieradās vīrietis, kurš izsniedz pārtikas žetonus, bērni steidzās un cīnījās, lai tos iegūtu. Es pamanīju meiteni, kura šīs cīņas laikā uz muguras nesa savu brālīti.»
Šī vieta vienlaicīgi nevarēja uzņemt visus 300 bērnus, tādēļ citiem bija jāgaida. Bērni ēda ātri, ar rokām, situāciju atstāsta fotogrāfs.
«Skatoties, kā šie bērni badīgi ēd, es dāsni pateicos Dievam, ka mani bērni nav badā un viņiem nav jācīnās par bezmaksas ēdienu.
Es atgriezos šajā vietā nākamajā svētdienā, un man teica, ka nedēļu nogalēs pabarots vairāk nekā tūkstotis bērnu,» viņš raksta.
Kāda māte, kuru pavadījuši viņas pieci bērni, fotogrāfam stāstījusi: «Es vedu savus bērnus uz šejieni, jo mēs nevaram atļauties viņus barot trīs reizes dienā.»
«Ir tiešām ļoti nomācoši redzēt filipīniešus, dzīvojot nabadzībā, un bērnus, kuri katru dienu ir izsalkuši. Es esmu pārliecināts, ka šāda situācija ir visā valstī.
Man ienāca prātā valdības jaunais tūrisma veicināšanas sauklis: «Filipīnās ir jautrāk.» Es ceru, ka tūristi, kurus vilina uz šejieni, neredzēs izbadējušos bērnus un nejutīsies tā kā es, uzņemot šīs fotogrāfijas,» pārdomās dalās fotogrāfs.
#1/12
#2/12
#3/12
#4/12
#5/12
#6/12
#7/12
#8/12
#9/12
#10/12
#11/12
