Pasaule ir mainījusies. Par ASV prezidentu ir kļuvis Donalds Tramps, kurš atklāti saka – Amerika first! Viņam Amerika ir pirmajā vietā! Es domāju, ka arī Latvijai ir vajadzīgs tāds prezidents, kurš pasaka – pirmajā vietā ir Latvija! Pasaka un dara!

Tā intervijā saka Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis.

Skaļa ieroča kārta parastā trešdienas rītā, kad cilvēki dodas uz darbu. Mūsu Latvijas valstī netālu no Mātes Latvijas pie Brāļu kapiem ar automātu nošauj cilvēku. Runā, ka maksātnespējas administratoru mafija Rīgas ielās kārto savas lietas. Parādās bailes, ka atgriezušies 90-tie… Jūs kā Baptistu draudžu savienības bīskaps divpads- mit gadus kopā ar citiem bīskapiem lūdzāt Dievu par Latviju. Svētkos vadījāt dievkalpojumus kopā ar katoļu kardinālu Jāni Pujatu un arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, ar luterāņu arhibīskapu Jāni Vanagu un pareizticīgo metropolītu Aleksandru. Vai tiešām šī skumjā aina ir tas, ko Latvijas simtgadē mēs visi kopā cerējām ieraudzīt? Ko šī notikusī vardarbība mums rāda?

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Lai arī tirgū valda liela nenoteiktība, šādos apstākļos dzīvojam jau teju trīs gadus un pie tā pat zināmā mērā esam pieraduši, tirgus jau tāpēc nebūt nav apstājies, un komercbankām bija un joprojām ir vēlme kreditēt perspektīvus un ienesīgus biznesa projektus.

To intervijā Dienas Biznesam stāta AS Reģionālā investīciju banka Uzņēmumu apkalpošanas pārvaldes vadītājs Armands Kokainis.

Kāda ir situācija kreditēšanā?

Nenoliedzami, ka tirgū valda nenoteiktība, šādos apstākļos dzīvojam jau teju trīs gadus un pie tā pat zināmā mērā esam pieraduši, tirgus jau tāpēc nebūt nav apstājies, un komercbankām bija un joprojām ir vēlme kreditēt perspektīvus un ienesīgus biznesa projektus. Vēl vairāk – virknei tirgus spēlētāju vēlme kreditēt pat ir palielinājusies, gribam sevi pieskaitīt pie šo banku loka. Vienlaicīgi jaunajā realitātē atsevišķiem tautsaimniecības sektoriem ir grūtāk piesaistīt finansējumu, jo ir liela neskaidrība par nākotni un valda piesardzība. Būtībā esam posmā, kurā daudzi uzņēmēji ir nogaidošā pozīcijā un vēlas pārziemot, lai virzītos uz priekšu ar saviem investīciju plāniem.

Investīciju holdinga uzņēmums Summus Capital, kas pirms pāris gadiem nopirka tirdzniecības centru Riga Plaza, plāno savu otro obligāciju laidienu, cerot piesaistīt 15 miljonus eiro. Par Igaunijas ģimenes uzņēmuma attīstību līdz biržas emitentam, izaicinājumiem un plāniem sākt darbību Polijā Dienas Biznesam stāstīja Summus Capital valdes loceklis Hanness Pihls (Hannes Pihl).

Pastāstiet īsumā par uzņēmuma pirmsākumiem un ideju, kā arī attīstību līdz 2021. gadam, kad uzņēmums parādījās biržā ar pirmo obligāciju laidienu. Kad nolēmāt kļūt par Baltijas mēroga spēlētāju, un kādi bija galvenie argumenti?

Summus Capital savu darbību uzsāka 2013. gadā kā neliels ģimenes uzņēmums. Mums bija plāns veikt atsevišķas investīcijas Igaunijā, jo saskatījām iespēju sasniegt pievilcīgu investīciju atdevi. Uzņēmums savu pirmo ieguldījumu Igaunijā veica 2014. gadā. Vietējie labi zina, ka vienīgā modernā ēka Tallinas vecpilsētā ir universālveikals De La Gardie. Lindex tur bija un joprojām ir galvenais īrnieks. Tur viss sākās. Jāteic, ka lēmums pirkt toreiz bija pat nedaudz emocionāls, jo mums patika ēkas unikalitāte, lai arī ilgtermiņā redzējām ierobežotu piedāvājumu. 2015. gadā Igaunijā veicām vēl divas lielas iegādes, tostarp nopirkām tirdzniecības centru Auriga. Pēc šīm iegādēm sapratām, ka investīciju izvēle Igaunijā ir ierobežota un ir jāskatās tālāk. Jau 2015. gadā veicām pirmo pirkumu Lietuvā. Mēs iegādājāmies Nordika mazumtirdzniecības parku Viļņā, netālu no IKEA. Turpmāk regulāri darījumi sekoja katru gadu. 2017. gadā ienācām jaunā nekustamā īpašuma segmentā, iegādājoties medicīnas ēku. Stāsts ir ne tikai par medicīnas uzņēmumu birojiem, bet arī par klientu apkalpošanu un veselības pakalpojumiem. Pirkums bija izdevīgs, jo atrašanās vieta nebija centrālais noteikums un citiem bija maza tirgus izpratne par nozari, t.i., šāda biznesa ilgtspēju šaurā sektorā. Šo portfeļa segmentu paplašinājām ar vēl vienu iegādi 2019. gadā. Šodien varu teikt, ka pieprasījums pēc šādām ēkām ir liels – mums ir vismaz pāris piedāvājumu gadā pārdot šāda veida ēkas, kas pielāgotas medicīnas nozarei. Tajā pašā laika posmā mēs Viļņā iegādājāmies arī divas A klases biroju ēkas lieliskā vietā. Ēkas ir pazīstamas kā Park Town, un tās joprojām ir mūsu vadošās investīcijas šajā nozarē.

Iespējams, mēs pat nespējam novērtēt to, ka dzīvojam relatīvi tīrā un sakoptā vidē, jo tas ir tik pierasti. Mums ir tīras ielas, tīras pludmales, mēs neesam piedzīvojuši situāciju, kad māju pagalmos veidojas atkritumu kalni, kuri nedēļām ilgi netiek izvesti. Jāatzīst un jāpiekrīt, ka nesasniedzam Eiropas Savienības prasības nodrošināt efektīvu dalīto sadzīves atkritumu savākšanu, bet tas ir pieejamās infrastruktūras un sabiedrības paradumu maiņas jautājums.

Aizvadītās nedēļas nav bijušas vieglas atkritumu apsaimniekošanas nozares uzņēmumiem – ir bijis jāspēj ne tikai analizēt savstarpēji pretrunīgi juridiski lēmumi, bet arī mazāk nekā trīs dienu laikā jānodrošina atkritumu izvešana jauniem maršrutiem, kas pielīdzināmi otrai lielākajai pilsētai Latvijā – Daugavpilij. Racionāli atskatoties uz notikumu attīstību, gribu apskatīt vairākus aspektus.

Rīga – dažu minūšu attālumā no reālas atkritumu krīzes

Atkritumu apsaimniekošanas bizness nav vienkāršs. Tas prasa gan apjomīgas infrastruktūras investīcijas, gan ļoti nopietnu loģistikas plānošanu. Iedomājieties situāciju, kurā 80 smagās automašīnas vienlaikus izbrauc Rīgas ielās, savācot atkritumus no vairāk nekā 300 tūkstošiem mājsaimniecību.

#Pārdodot Latvijā ražoto filmu ārvalstīs, iegūstam ne tikai atpazīstamību, bet arī nodokļus.

Latvijas kino industrija var būt kā rūpnīca, kas atnes valstij nodokļus un rada jaunas darba vietas, intervijā laikrakstam Dienas Bizness atklāj kino producents Andrejs Ēķis.

Fragments no intervijas

Nameja gredzens ir viens no vērienīgākajiem Latvijas kino projektiem ar 2,5 milj. lielu eiro budžetu. Kas Jums kā producentiem šķiet grūtākais posms – finansējuma piesaiste vai šis periods – kad ar kailu sirdi ir jāgaida kāds būs publikas un kritiķu vērtējums par paveikto?

Esmu producents, uz kritiku skatos nedaudz citādi. Ja man uz šo jautājumu ir jāatbild vienkārši, tad, visticamāk, manis teiktais varētu latviešiem nepatikt. Latvieši kā nācija nav pieradusi pie tā, ka visās jomā, arī mākslā, ir jābūt tirgus attiecībām. Mēs dzīvojam tādā pasaulē, kad valstis savā starpā konkurē. Rūpniecības jomā līdere ir Ķīna, mums Latvijā tiek postulēts, ka ar radošumu un izdomu varam kaut ko sasniegt. Diemžēl Latvijā kino industrijā visbiežāk nodarbojas hobija līmenī, bet šajā jomā iesaistītie, ieskaitot Nacionālais Kino centru (NKC), to nesaskata kā industriju, to, ka kino varētu būt viena no tām sastāvdaļām, kas varētu palielināt valsts IKP un vairot darba vietas. Mums ir jāveido tāds filmas projekts, kuru varam pārdot arī ārzemēm, eksportēt. Tieši šis ir viens no mērķiem, kāpēc tapa Nameja gredzens, jo, kad pirms četriem gadiem ar Aigaru Graubu pabeidzām veidot spēlfilmu Sapņu komanda 1935, pirmo reizi mūsu sadarbības vēsturē sapratām, ka ar nākamo projektu ir jāpanāk, lai izveidotā filma vairāk ceļo, tiek izrādīta ārvalstu kinoteātros un televīzijās. Mēs atradām izplatītāju kompāniju, kura bija gatava ar mums satikties un uzdevām konkrētu jautājumu: «Kāda ir tēma, kuru pasaulē gribētu dzirdēt no tādas valsts kā Latvijas?» Mūsu idejas nākamajai filmai bija par Baronu Minhauzenu, kurš 20 gadus ir dzīvojis Rīgā, leģendu par Nameja Gredzenu un trešā ideja bija par mūsu karavīru dalību Afganistānas karā.

#«Pirms gada ar sievu nolēmām atgriezties mājās no Lielbritānijas, kur dzīvojām astoņus gadus.»

Atgriežoties dzimtenē pēc vairākiem studiju un karjeras pieredzes gadiem Lielbritānijā, Kaspars Bērziņš sāk specializētās kafijas veikaliņa CoffeeLab biznesu

CoffeeLab ir nopērkama tikai tāda kafija, kuras pupiņas ir grauzdētas Latvijā, bet nav atrodama industriāli ražota kafija. «Pirms gada ar sievu nolēmām atgriezties mājās no Lielbritānijas, kur dzīvojām astoņus gadus. Uz ārzemēm sākotnēji devāmies studēt. Es ieguvu grādu inženierzinātnēs, vēlāk šajā jomā nodibināju arī savu uzņēmumu, kas patlaban vairs nedarbojas. Pirms pārcelties uz Latviju, mums nebija skaidras biznesa idejas, un pirmos trīs mēnešus vienkārši dzīvojām, pētījām tirgus situāciju, līdz radās doma atvērt specializētās kafijas vietiņu Siguldā, jo nekas tāds šajā pilsētā tobrīd nebija pieejams,» atminas SIA CoffeeLab Latvia īpašnieks Kaspars Bērziņš.

Jurists vienmēr ir bijusi populāra profesijas izvēle topošo studentu vidū un pieprasīta darba tirgū. Pastāv stereotipisks viedoklis, ka juristi ikdienā vienatnē sēž pie dokumentu kaudzes, mēdz būt “burta kalpi” un pēc rakstura ir diezgan ciniski cilvēki. Vai tā tiešām ir, kādas īpašības un prasmes ir būtiski attīstīt juristam un ar ko ir īpaša juridiskā prakse tieši finanšu jomā, skaidrojām sarunā ar AS “4finance” juridiskās daļas vadītāju Sergeju Jevdokimovu.

Pastāstiet, kā sākās Jūsu karjera finanšu jomā? Kāpēc izvelējāties specializēties tieši finansēs?

Mana karjera tieši finanšu jomā sākās 2012. gadā. Pasaulē un valstī vēl bija jūtamas 2008. gada krīzes sekas, un finanšu nozares reputācija kopumā bija neviennozīmīga. Vienlaicīgi šī joma man šķita ļoti dinamiska, izaicinoša, vērsta uz izaugsmi un pārmaiņām. Tieši AS “4finance” bija šīs pārmaiņas un tajā laikā inovatīvā pieeja kreditēšanai. Ņemot vērā to, ka man jau bija iepriekšēja plaša pieredze darbā ar cilvēkiem, es sāku savu ceļu uzņēmumā tieši klientu apkalpošanā, turpinot studēt jurisprudenci. Iepazinu uzņēmumu un nozari, un tad tika izsludināta jurista vakance, kurai pieteicos, jo tā bija iespēja pielietot praksē iegūtas akadēmiskās zināšanas.

20 gados kooperatīvā sabiedrība LATRAPS ir kļuvusi par vienu no lielākajiem graudu eksportētājiem. Tas, ka daudzu zemnieku pūles Latvijā ir kļuvušas vērtīgākas, ir tieši kooperācijas nopelns.

"Uzticēšanās un uzņēmība ir mūsu panākumu atslēga," intervijā Dienas Biznesa zīmola izdevumam TOP 500, dodot nākotnes ceļamaizi Latvijas tautsaimniecībai, saka kooperatīvās sabiedrības LATRAPS ģenerāldirektors Edgars Ruža.

Fragments no intervijas

Lauksaimniecības nozare ir viens no eksporta balstiem. Gan iepriekšējā, gan šajā krīzē nozare ir spējusi veiksmīgi darboties. Kur ir panākumu atslēga?

Lai kādas krīzes nāktu, lai kādi būtu pasaules mēroga kūleņi – cilvēkiem ēst vajadzēs vienmēr. Tā ir primāra lieta, no kuras nevar atteikties. Patiesībā – jo asāka ir krīze, jo būtiskāks ir pārtikas nodrošinājuma jautājums. Mēs varam atteikties pat no telefona, no interneta, no automašīnas, bet no ēdiena vispār atteikties nav iespējams. Atceroties 2008./2009. gada krīzi, lauksaimniekus šī krīze maz skāra. Mums graudi izauga, mēs tos pārdevām, un pasaulē tos ēda. Tieši tāpat ir šobrīd. COVID izraisītā starptautiskā transporta un loģistikas apstāšanās parādīja, cik svarīgs ir pārtikas pašnodrošinājums. Bet jāatzīst, ka krīzes nes līdzi arī veselu lērumu ar riskiem. Piemēram, zemās naftas cenas un apturētā tūrisma dēļ pasaules valstīs, kas pārtiek no naftas vai tūrisma ieņēmumiem, varētu trūkt naudas pārtikas iegādei. Ir pasaulē reģioni, kur savas pārtikas nav, kuri pārtiek tikai no naftas vai tūrisma ieņēmumiem, lai spētu iegādāties pārtiku no eksportējošām valstīm, tajā skaitā Latvijas. Ja viņiem sāk trūkt valūtas rezervju, viņi nav spējīgi samaksāt par mūsu graudiem. Kāpēc sākās arābu pavasaris iepriekš, kāpēc bija sacelšanās? Pārtika kļuva par dārgu, un to nevarēja nopirkt. Krīzes dēļ savu valūtas rezervju trūka, un cilvēki sacēlās pret to.

Mēs dzīvojam interesantā un mazliet dīvainā laikmetā. No vienas puses mēs datus metam pakaļ jebkuram, kurš mums tos pat nelūdz, lai kļūtu populāri un «uzlabotu» savu ikdienu, bet no otras puses arvien vairāk šausmināmies, ka brīva datu plūsma ietekmē mūsu iedomāto privātumu.

Diemžēl nekas nav melns vai balts un arī datu apstrāde pati par sevi nav nedz laba, nedz slikta, bet tas ir efektīvs «ierocis» kādas sabiedrības daļas rokās. Un to var pavērst vai nu par labu sabiedrībai, vai arī pret sabiedrību.

Lielo datu laikmets

Arvien vairāk mēs iegūstam elektroniskās ierīces, kas spēj radīt impulsus un mūsu dzīvi pārveidot vieniniekos un nullītēs, piemēram, gudri pulksteņi, kas saglabā mūsu asinsspiediena un pulsa izmaiņu dinamiku; viedie tālruņi, kuri piefiksē katru mūsu soli GPS koordinātēs, katru mūsu elpas dziļumu miega stadijas noteikšanā, katru mūsu nosūtīto vēstuli jebkurā no programmām, katru mūsu nopūtu par to, ka gribētos aizbraukt atvaļinājumā uz Tibetu; putekļusūcēji «Robīši», kuri piefiksē telpu izkārtojumu; televizori ar kamerām, kuri vēro arī mūs un telpu izkārtojumus, kuri piefiksē, ko mēs skatāmies; attālināti vadāmas apkures sistēmas, kuras piefiksē, cikos mums vajag siltāku un vēsāku telpu; ledusskapji, kuri kontrolē ledusskapja saturu, kā arī uzskaita mūsu iecienītākos ēdienus un dzērienus; tenisa raketes, kuras fiksē cik stipri un pareizi mēs sitam pa bumiņu un kurās dienās to darām; mājas videonovērošanas sistēmas, kuras atpazīst kaimiņu un piefiksē, kad tas pārvietojas gar mūsu māju; navigācijas sistēma, kura piefiksē, cikos mēs braucam uz māju un cikos uz darbu, kā arī zina, ka katru otro nedēļu ceturtdienās mēs braucam uz sporta nodarbību un, piemēram, meklētāju programmatūras, kuras atceras, ka esam meklējuši grūtniecības testus, zāles depresijas ārstēšanai vai kā kļūt par veģetārieti (..). Uzskaitījums nav pat pusē. Parasti mums jau pietiek ieskatīties sociālo tīklu kontā, lai izdarītu savus secinājumus par to – vai jaunais kolēģis ir labs cilvēks, vai nē. Tad iedomājaties, ko par mums var noskaidrot kāds, kurš kontrolē visu augstāk minēto datu kopu. Turklāt lielos datus nav iespējams pat apmānīt, jo tie nepēta mūsu domas, bet gan mūsu darbības, kuras ilgākā periodā mēs pat gribot noslēpt nespēsim.

Rīgas domes Pilsētas attīstības komiteja publiskai apspriešanai nolēmusi virzīt izstrādāto Rīgas attīstības programmas 2021.–2027. gadam 1. redakciju un vides pārskata projektu.

Galīgais lēmums par programmas apspriešanu vēl būs jāpieņem domes sēdē.

Attīstības programma ir vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments, kura mērķis ir turpināt īstenot Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam izvirzīto ilgtermiņa attīstības mērķu sasniegšanu. Attīstības programma fokusē pašvaldības darbu un investīcijas septiņu gadu periodam. Tā nosaka pilsētā prioritāri risināmos jautājumus, kā arī koordinē pašvaldības iestāžu darbu stratēģisko mērķu sasniegšanā.

“Attīstības programma ir mūsu pilsētas ceļa karte Ziemeļvalstumetropoles virzienā. Tā aptver visas pilsētas darbības jomas un nosaka prioritātes, lai attīstība notiktu ikvienā jomā. Turpmāk budžeta plānošana investīciju jomā tiks pamatota uz Attīstības programmas definētajiem mērķiem un investīciju plānu,” uzsver Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētāja Inese Andersone.

Augstākā tiesa atstājusi negrozītu apgabaltiesas spriedumu lietā par akumulatoru pārstrādes rūpnīcas izveidi Kalnciemā, vienlaikus norādot, ka lietā pārsūdzētais iestādes lēmums nedod galīgu atļauju darbības īstenošanai.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 7.maijā atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 21.decembra spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicēju – Kalnciema pagasta iedzīvotāju – pieteikums par Jelgavas novada domes 2015.gada 28.janvāra lēmuma atcelšanu. Ar šo lēmumu akceptēta trešās personas SIA EcoLead paredzētā darbība – nolietotu svina akumulatoru pārstrādes rūpnīcas izveide – Jelgavas novadā, Kalnciema pagastā, Kalnciemā, Jelgavas ielā 21.

Augstākā tiesa skaidro, ka paredzētās darbības akcepts ir lēmums, ar kuru konceptuāli tiek atbalstīta konkrētās darbības īstenošana tam paredzētajā vietā. Augstākā tiesa norāda, ka vienlaikus šis lēmums ir nošķirams no paredzētās darbības īstenošanas procesā turpmāk pieņemamiem lēmumiem. Lēmums par paredzētās darbības akceptu pats par sevi nedod galīgu atļauju veikt ierosināto darbību. Uzsākot paredzētās darbības īstenošanu, tās ierosinātājam jebkurā gadījumā ir jāievēro normatīvo aktu prasības gan būvniecības uzsākšanai, gan piesārņojošās darbības veikšanas uzsākšanai. Konkrētajā gadījumā SIA EcoLead, lai tā varētu īstenot paredzēto darbību, vēl nepieciešams saņemt būvatļauju un atļauju piesārņojošas darbības veikšanai. Savukārt šo procesu ietvaros tiks izvirzīti patstāvīgi nosacījumi gan būvniecības, gan piesārņojošās darbības veikšanai, un arī šajos procesos sabiedrībai ir tiesības līdzdarboties.

Viss, kas ir mums apkārt, ir dizains. Tas ir kļuvis starpdisciplinārs, jomas saplūst, un viss mainās, mēs varam no tā baidīties, bet mums nāksies to pieņemt

Tā DB pauž Una Rozenbauma, kuras veidotā kampaņa #esesmuintroverts saņēma Dizaina Gada balvu 2019. Unu Rozenbaumu kaitina tas, ka Rīgai trūkst vides dizaina vīzijas, un galva viņai ir pilna ar trakām idejām. Viņai pietika drosmes latviešu autorus Londonas grāmatu tirgū pieteikt kā introvertus, bet, ja viņa uz vienu dienu kļūtu par Rīgas pilsētas radošo direktori, strūklakās lītu šampanietis.

Fragments no intervijas, kas publicēta 26. aprīļa laikrakstā Dienas Bizness:

Kādas ir tavas profesionālās attiecības ar dizainu?

Esmu hard core freelancer, kas nozīmē, ka ar melnu muti raujos gabaldarbos, taču man ir daudz vairāk projektu nekā tad, kad strādāju reklāmas aģentūrā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc kopā ar vēl pāris potenciālajām partnerēm jau sāku plānot uzņēmuma izveidošanu šī gada rudenī. Uzņēmuma Wannabe Intelligent darbības profils būs kultūras komunikācija, ar ko es nodarbojos pēdējos piecus sešus gadus. To redzu kā brīvu nišu Latvijā. Iepriekš šķita, ka šādām aktivitātēm nav naudas, bet kopš valsts simtgades, kad lielākajai daļai projektu tāda bija nepieciešama, daudzi ir aptvēruši, ko kultūras komunikācija spēj dot, ka tā strādā gan filmām, gan literatūrai. Ja par to runā pietiekami interesantā veidā, tas palīdz, nevis traucē. Agrāk Latvijā bija priekšstats, ka mākslu nevajag pārdot, proti, ja ir labs produkts, tas sevi var pārdot pats. Tas ir mīts jeb «bleķis», jo mēs dzīvojam tādā vidē, kur notiek sīva konkurence nevis tikai starp Latvijas, bet visas pasaules produktiem, kas nozīmē, ka mums ir jāspēj pateikt, par ko būs konkrētā filma vai grāmata.

Šāda bija Dienas Biznesa tēma diskusijā par tūrisma industrijas darbību Rīgas centrā un iespējām turpmākajos gados, kuras galvenie secinājumi koncentrējas ap tūrisma uztveri valsti vispār. Proti, tūrisms ir jāvērtē kā eksportējoša nozare, un ir nepieciešama valsts tēla apzināta veidošana.

Dienas Biznesa diskusijā klātienē piedalījās Latvijas Investīciju aģentūras Tūrisma departamenta direktore Inese Šīrava, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas vadītājs Andris Kalniņš un nacionālās lidsabiedrības airBaltic viceprezidents pārdošanas jautājumos Toms Andersons. Viedokļus par jautājumu iesūtīja Latvijas Tūrisma aģentu un operatoru asociācijas prezidents Ēriks Lingebērziņš, Rīgas Investīciju un tūrisma aģentūras vadītājs Fredis Bikovs, kā arī uzņēmuma Primex vadītājs Jānis Ošlejs, kurš arī bija šīs diskusijas iedvesmas avots ar savu sociālā tīkla publikāciju, kura noslēdzās ar izsauksmi: “Darām!” Ko īsti varam darīt, lai būtu rezultāts, lai Rīgas centrs šovasar būtu tūristu pilns, arī mēģinājām noskaidrot. Diskusija videoformātā skatāma portālā db.lv.

Interpretējot Mūra likumu*, var teikt, ka vairs nekad pārmaiņas nebūs tik lēnas kā šodien. Ikviena viedtālruņa lietotāja rīcībā ir lielāka skaitļošanas jauda nekā NASA aparatūrai pirmajos cilvēku lidojumos uz Mēnesi. Informācijas apjoms, ko 17. gadsimtā cilvēks uzņēma visā mūžā, ietilpināms viena The New York Times vai pāris Dienas Biznesa numuros. Mēs dzīvojam laikā, kad modernas tehnoloģijas un gudri cilvēki valsts attīstībai ir vērtīgāki par naftu vai zeltu. Latvijā ir viena no izcilākajām telekomunikāciju infrastruktūrām pasaulē. Šajā jomā stabili turamies līderos pasaules topos. Līdz ar somiem esam visaktīvākie mobilo datu patērētāji. Kā izmantot šo jaudu un iespējas Latvijas attīstībai?

Pēc gada svinēsim Latvijas simtgadi – šai laikā vajadzētu ne tikai atskatīties uz sasniegto, bet arī ielikt pamatus tam, kāda būs mūsu valsts nākamajos 100 gados. Nozares vārdā piedāvāju Latvijas attīstības vīziju: Latvija - viedvalsts. Ja salīdzinām valsti ar koku, tad Latvijas saknes ir mūsu jaudīgās tehnoloģijas, uz kurām mūsdienās balstās ekonomikas un sabiedrības tālākā attīstība. Jau tagad industriālo revolūciju ietekmē mēs strādājam mazāk un dzīvojam ilgāk. Šobrīd esam uz ceturtās industriālās revolūcijas sliekšņa, kad līdz ar 5G un lietu internetu tehnoloģiju inovācijas radīs jaunas iespējas ikvienā nozarē. Koka stumbrs ir mūsu gudrie un uzņēmīgie cilvēki. Saskaņā ar Pasaules ekonomikas foruma datiem, jaunu biznesa ideju ģenerēšanā jaunuzņēmumos vai esošo uzņēmumu ietvaros esam trešie Eiropā. Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas jau veido 4,2% Latvijas IKP un nodrošina darbu 28 000 iedzīvotāju. IKT eksporta apjoms Latvijā ir trešajā vietā līdzās kokapstrādei un pārtikas rūpniecībai.

«Tieši Gaida Bērziņa laikā tika uzbūvēta šī «administratoru pūlu» sistēma, radās šīs administratoru apvienības, kas garantēja, ka parādnieks var tikt pie «pareizā» administratora, kas akceptēs kaut kādas «kreisās» ārpusbilances saistības, kas palielinās kopējo parādu un līdz ar to samazinās bankas iespējas saņemt atpakaļ savu naudu,» saka AS West Kredit valdes priekšsēdētājs Sergejs Maļikovs

Pēc notikušās advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavības no visām pusēm tagad dzirdam stāstus, kas sākas apmēram tā «advokātu aprindās visi sen jau zināja». Varbūt jūs arī varat pastāstīt, ko «visi sen jau zina» jūsu aprindās?

Pastāstīšu kaut ko tādu, ko jūs neatradīsiet ne Google, ne Delfi, ne pietiek.com. Kreditēšanas nozarē darbojos apmēram no 1998.gada. Bet kāpēc es ar to vispār sāku nodarboties? Tāpēc, ka es pirms tam lielu naudu pazaudēju Capital Bank. Krievijas 1998.gada krīze skāra arī vairākas Latvijas bankas – bankrotēja Rīgas komercbanka un arī Capital Bank, kas atradās Brīvības ielā. Tad es pazaudēju 1 miljonu dolāru, kas tolaik bija ļoti daudz un arī tagad nav maz. Un zināt, kas bija bankas administrators? Jūs gan jau tajā laikā noteikti nebijāt dzirdējuši pat tādus vārdus kā «administrācija» un «likvidācija». Bankas likvidators tātad bija Ilmārs Krūms. Un zināt, kas viņam palīdzēja, skraidīja un pienesa papīrus? Gaidis Bērziņš un Lauris Liepa.

No nerezidentu banku slēgšanas Latvijas zaudējumi būs teju 600 miljoni eiro gadā

«Sarkano kartīti» esam saņēmuši tikai mēs, Lielbritānijā tiek rādītas dažas «dzeltenās kartītes», bet stingrs «nē» Krievijas kapitālam nekur Rietumu pasaulē nav pateikts. Tas, protams, liek uzdot jautājumu – vai tomēr mums nebija un nav iespējams saglabāt šo ārvalstu finanšu pakalpojumu nozari? – jautā bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, sakot, ka nerezidentu banku nozares kopējā pievienotā vērtība, pēc Deloitte pētījuma, 2016. gadā bija 592 miljoni eiro. Un kāda vēl ir netiešā ietekme?

Vjačeslavs Dombrovskis

Foto: Zane Bitere/LETA

Sākoties notikumiem, kuri, kā tagad redzams, ir sākums visas Latvijas finanšu eksporta nozares likvidācijai, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola teica, ka ABLV neesot «sistēmiskas ietekmes» uz Latvijas tautsaimniecību. Vai tā bija sabiedrības apzināta maldināšana?

Jūrmalā viesnīcu netrūkst, tāpēc ir jāspēj atšķirties – viesnīca un restorāns MaMa priecē ar izteiksmīgām dizaina odziņām un individuālu pieeju – arī četrkājainajiem draugiem.

Dizaina viesnīca un restorāns MaMa, kas jau vienpadsmit gadus mājo kādā atjaunotā koka ēkā Majoros, uz pārējo fona izceļas ar savu stilu, kas radies, saplūstot dažādu krāsu, formu un interjera risinājumiem, kā arī īpašo viesmīlību pret astaiņiem – šeit var atrast speciālu ēdienkarti suņiem un kaķiem, tie tiek laipni gaidīti un arī bez maksas izmitināti, mājvieta netiks atteikta arī citiem dzīvniekiem, pienācīgi uzņemts tiks pat sesks.

Jābūt visdarim

Dizaina viesnīca un restorāns MaMa atvērts 2008. gadā, Ilzes Kīkstes–Vaivaras ģimene jau pirms vairāk nekā 20 gadiem bija iegādājusies divas vecas koka ēkas Majoros. «Sākumā dzīvojām paši, bet vasarās, kā jau tas Jūrmalā pieņemts, visu otro stāvu izīrējām vasarniekiem. Tā kā mājas bija jāremontē un bija parādījušies pastāvīgi īrnieki, nolēmām taisīt dizaina viesnīcu, kādas tolaik Latvijā bija tikai dažas. Vēlējāmies veidot paši savu stilu un atšķir-ties no visām citām viesnīcām,» atceras viesnīcas un restorāna MaMa līdzīpašniece I. Kīkste–Vaivara. Tapa ģimenes uzņēmums, kurā saimnieko trīs sievietes: I. Kīkste–Vaivara, viņas mamma un māsa. Tāpēc sievišķais tēls atspoguļojas arī viesnīcas nosaukumā. Un ne tikai. Simboliski sievietes motīvs iepīts arī dizaina elementos, netrūkst ābolu, sarka-nu rožu un attēlu ar Ādamu un Ievu paradīzes dārzā.

Vēl nesen dzīvojām laikā, kad attīstītā pasaule un tās vadošie uzņēmumi bija vienoti apņēmībā mazināt cilvēces radīto ietekmi uz vidi. Šodien mūsu kopējā apņēmība vairs nav tik stingra un liek jautāt, kādēļ esam sākuši ļodzīties un vai varam to atļauties.

Skaidri zinām, ka uzņēmumiem, lai tie pastāvētu, ir jāspēj pelnīt – bet, vai tie var būt daļa no klimata pārmaiņu radīto izaicinājumu risinājuma?

Pasaule pieprasa ilgtspēju, uzņēmumiem ir jākļūst labākiem

Klimatam mainoties, arvien labāk saprotam, ka vairs nevaram pieļaut tādu attieksmi pret vidi, pie kādas bijām raduši iepriekšējās desmitgadēs. Ilgtspējas principi ienāk mūsu ikdienā, un tie jau vārdiski izskaidro savu būtību – saglabāt spēju kaut ko darīt. Attiecinot uz uzņēmējdarbību, tas nozīmē saglabāt spēju strādāt gan tagad, gan nākotnē. Ilgtspējīgs uzņēmums ir godīgs un caurspīdīgs, tam rūp ne vien vide, bet arī vietējā kopiena, darbinieku labklājība, piegādes ķēdē iesaistīto personu labjūta, tas spēj pielāgoties un veidot inovācijas.

Latvijai nav jāatkārto citās valstīs pieļautās kļūdas attiecībā uz dzīvnieku populācijas pieaugumu, bet gan jāmācas no citu pieļautajām kļūdām, kā arī jāizmanto pašiem sava pieredze, vienlaikus jāveicina sabiedrības zināšanas un izpratne par procesiem dabā.

Tāds secinājums skanēja izdevniecības Dienas Bizness sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā Dabas aizsardzības prasību slogs - saimniekošanas izmaiņu indikators Latvijā. Diemžēl cilvēki, kuriem ir viedoklis par konkrēto jautājumu, ne vienmēr ir informēti par to, kāda ir realitāte. Turklāt reti kurš lasa informatīvi izglītojošus rakstus, jo uzmanību vairāk piesaista skaļi virsraksti, kuri pat ne vienmēr atbilst patiesībai.

Plēsēju kļuvis vairāk

„Dabā tukšums nepastāv - ja cilvēku laukos kļūst mazāk, tad, atbrīvojoties dzīves telpai, arī, piemēram, āpšu un dažu citu meža dzīvnieku kļūst vairāk,” situāciju iezīmē Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks. Viņš norāda, ka sīko plēsēju skaits ir būtiski pieaudzis, bet - cik tas ir labi, jāvērtē zinātniekiem. „Pieaug arī vilku skaits, un šī problēma jau ir kļuvusi zināma Saeimas līmenī, bet par citiem dzīvniekiem, jo īpaši pārnadžiem, viņu pārpopulāciju runāt nav īstais brīdis, jo, piemēram, aļņu gadījumā esam kritiskas bedres priekšvakarā,” tā H. Barviks. Savukārt Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācijas viceprezidente, Latvijas Dāmu mednieču kluba dibinātāja, žurnāla Medības galvenā redaktore Linda Dombrovska uzsver, ka dzīvojam interesantā laikā. „Pagājušā gadsimta nogalē ES ieviestās direktīvas strādā — Eiropā dzīvniekiem klājas labi, jo nav valsts, kurā nebūtu atgriezies kāds no lielajiem plēsējiem. Piemēram, vilki atgriezušies valstīs, kur tie nav bijuši 150 - 200 gadus, pieaudzis lāču skaits,” skaidro L. Dombrovska.

Ja pirms 30 gadiem Latvijā sākās jauna ēra, kurā notika pāreja no sociālistiskās uz kapitālistisko saimniekošanu, tad pašlaik Covid-19 pandēmija piespiedīs mainīties visu pasauli, tostarp arī šeit dzīvojošos un strādājošos.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta bijušais Ministru prezidents (1993–1994), valsts reformu ministrs (1992–1993) un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs (1995–1996), pašlaik uzņēmējs nekustamo īpašumu, būvniecības un IT sektorā Māris Gailis.

Viņaprāt, vislielākā nozīme gan pēdējos 30 gados pārdzīvotajam, gan arī nākotnē būs pareizai situācijas izpratnei, zināšanām un adekvātiem politiskajiem lēmumiem.

Fragments no intervijas

Vai pašreizējo situāciju var salīdzināt ar 1991. gadu, kad Latvijā un visā Austrumeiropā sākās jauna ēra?

Savā ziņā 1991. gads, 2020. un jo īpaši 2021. gads ir līdzīgi ar jaunām vēsmām un cilvēku, sabiedrības, valstu pielāgošanos jaunajai dzīves realitātei. Proti, 1991. gadā tā, kā dzīvojām līdz 1989. gadam, vairs nevarējām, un arī pašlaik, 2021. gadā, vairs nevaram dzīvot tā, kā dzīvojām 2019. gadā. Jā, 1991. gads Latvijā bija trauksmains ar barikādēm janvārī, puču Maskavā augustā un arī neatkarīgās Latvijas atzīšanu de iure, vienlaikus bija ļoti svarīgi jautājumi par to, kā tālāk dzīvosim, jo īpaši, ja visa saimnieciskā dzīve Latvijā tobrīd bija cieši sasieta ar pārējām PSRS republikām. Vairums Latvijā tobrīd izvietotās rūpniecības ar saviem izstrādājumiem apgādāja citas padomju republikas un no tām arī saņēma ražošanai nepieciešamās izejvielas. Tikai retajam tā laika ražošanas uzņēmumam bija tieša izeja uz ārvalstīm, jo ar eksporta jautājumiem PSRS nodarbojās tikai Maskavā.

Latvijas iedzīvotāju finansiāla noslāņošanās gan reģionāli, gan pēc profesiju grupām, gan citādos aspektos ir viena no būtiskākajām valsts attīstības problēmām, kas drīzāk ir citu problēmu sekas un iznākums, liecina gada garumā veiktais Dienas Biznesa pētījums Paēdusi sabiedrība – stabila valsts.

Šis raksts apkopo 11 dažādu publikāciju secinājumus, lai veidotu kopainu un sniegtu pētījuma secinājumus sabiedrībai, likumdevējam un biznesa videi.

Apvērstā kohēzija

Lai arī Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts ik gadu investē aizvien lielākus līdzekļus kohēzijas politikas realizēšanā, rezultāts ir pretējs. Latvijas depopulācija notiek straujā tempā, un no Rīgas un Pierīgas attālinātie reģioni iedzīvotājus zaudē strauji, bet atlikušie saņem krietni mazāku atalgojumu nekā galvaspilsētas apkaimē, zaudē mobilitātes iespējas, jo sabiedriskā transporta plūsmas intensitāte tiek samazināta tieši proporcionāli attālumam no lielajām pilsētām. Papildu problēmas atklāj Latvijas Pašvaldību savienības dati un konsultantu secinājumi, kur viens no nozīmīgākajiem ir iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumu kritums, kas pamatīgi iespaido pašvaldību spēju ieguldīt attīstības projektos, turklāt administratīvi teritoriālās reformas kritika jau ir pāraugusi pašvaldību līmeni, un tās rezultāti tiek vērtēti drīzāk negatīvi, nekā pozitīvi, ja raugāmies uz nomaļu problēmu kā uz noslāņošanās cēloni reģionālā līmenī. Faktiski Latvijas kohēzijas politiku var dēvēt par apvērsto kohēziju, kad, neraugoties uz investīcijām, lai kaut ko mainītu un reģionu iedzīvotāju dzīves līmeni tuvinātu Rīgai, notiek pretējais. Proti, iedzīvotāji reģionus vienkārši pamet, un apgalvojums, ka vidējās algas tuvojas Rīgas līmenim, neiztur kritiku, jo šī tuvošanās ir uz izbraukušo rēķina. Vidējo algu rēķina vien no atlikušo iedzīvotāju ieņēmumiem.

Valsts akciju sabiedrībām (VAS) vairāku iemeslu dēļ ir ļoti veselīgi vai nu emitēt parādzīmes, vai tirgot daļu no savām akcijām biržā. Šis ir gadiem ilgi pausts DB viedoklis, tāpēc ir gandarījums, ka nu arī valdības līmenī šī loģika ir ne vien saprasta un konceptualizēta, bet arī tiek iedzīvināta.

Tā liek domāt ekonomikas ministra Arvila Ašeradena nu jau konsekventi paustais ieskats, ka tas ir tikai laika jautājums, kad VAS pēc naudas ies turp, kur kārotajai naudai ir tās reālā vērtība – uz finanšu un kapitāla tirgu. Ja reiz dzīvojam tirgus un nevis politizētā ekonomikā, tad vajag arī ļaut tirgum maksimāli veikt tā funkcijas, no kurām tirgus galvenais uzdevums ir noteikt, kāda kam ir vērtība. VAS obligāciju emisijas gadījumā tas nozīmē vērtējumu, cik labs ir plāns, kura īstenošanai ir vajadzīga nauda. Kā esam jau pieredzējuši Latvenergo zaļo obligāciju laidienos, tirgus vērtējums par uzņēmuma investīciju plāniem ir ļoti augsts – pieprasījums pēc vērtspapīriem ir daudzkārt pārsniedzis piedāvājumu, panākot Latvijas enerģētikas modernizācijas investīciju kapitālam ļoti izdevīgu procentu likmi, bet pašai kompānijai – vadošas kredītreitingu aģentūras augstu vērtējumu. Cita starpā tas ir pozitīvs signāls investoriem par lietu stāvokli Latvijas ekonomikā vispār, un jo vairāk šādu signālu būs, jo labāk. Enerģētikas likuma nosacījumu dēļ, kas paredz Latvenergo pilnībā paturēt valsts īpašumā, uzņēmums drīkst emitēt tikai parādzīmes, bet citām VAS šāda ierobežojuma nav, tāpēc blakus parādzīmēm tām ir arī iespēja biržā tirgot daļu no savām akcijām. Šī ir lieliska iespēja ne vien piesaistīt naudu investīcijām, bet arī uzzināt, cik tad reāli ir vērtīga tā mūsu kopējā manta, jo VAS galējās konsekvencēs pieder Latvijas pilsoņiem.