Valsts akciju sabiedrībām (VAS) vairāku iemeslu dēļ ir ļoti veselīgi vai nu emitēt parādzīmes, vai tirgot daļu no savām akcijām biržā. Šis ir gadiem ilgi pausts DB viedoklis, tāpēc ir gandarījums, ka nu arī valdības līmenī šī loģika ir ne vien saprasta un konceptualizēta, bet arī tiek iedzīvināta.
Tā liek domāt ekonomikas ministra Arvila Ašeradena nu jau konsekventi paustais ieskats, ka tas ir tikai laika jautājums, kad VAS pēc naudas ies turp, kur kārotajai naudai ir tās reālā vērtība – uz finanšu un kapitāla tirgu. Ja reiz dzīvojam tirgus un nevis politizētā ekonomikā, tad vajag arī ļaut tirgum maksimāli veikt tā funkcijas, no kurām tirgus galvenais uzdevums ir noteikt, kāda kam ir vērtība. VAS obligāciju emisijas gadījumā tas nozīmē vērtējumu, cik labs ir plāns, kura īstenošanai ir vajadzīga nauda. Kā esam jau pieredzējuši Latvenergo zaļo obligāciju laidienos, tirgus vērtējums par uzņēmuma investīciju plāniem ir ļoti augsts – pieprasījums pēc vērtspapīriem ir daudzkārt pārsniedzis piedāvājumu, panākot Latvijas enerģētikas modernizācijas investīciju kapitālam ļoti izdevīgu procentu likmi, bet pašai kompānijai – vadošas kredītreitingu aģentūras augstu vērtējumu. Cita starpā tas ir pozitīvs signāls investoriem par lietu stāvokli Latvijas ekonomikā vispār, un jo vairāk šādu signālu būs, jo labāk. Enerģētikas likuma nosacījumu dēļ, kas paredz Latvenergo pilnībā paturēt valsts īpašumā, uzņēmums drīkst emitēt tikai parādzīmes, bet citām VAS šāda ierobežojuma nav, tāpēc blakus parādzīmēm tām ir arī iespēja biržā tirgot daļu no savām akcijām. Šī ir lieliska iespēja ne vien piesaistīt naudu investīcijām, bet arī uzzināt, cik tad reāli ir vērtīga tā mūsu kopējā manta, jo VAS galējās konsekvencēs pieder Latvijas pilsoņiem.
Šis ir ļoti svarīgs tieši akciju emisijas aspekts, jo ļauj ar tirgus mērauklu sekot tautas mantas pārvaldības kvalitātei. Pirmām kārtām no tā labums ir elektorāta daļai, kurai tiešām interesē politika un valsts pārvalde, jo tā var sekot, cik tad reāli sekmīga mūsu kopējā saimniekošana ir, un izdarīt secinājumus. Otrām kārtām biržas prasītās kotēto uzņēmumu pārvaldības caurskatāmības dēļ tiek izslēgta tenku un intrigu iespēja, kas ir labi arī otrajai pusei – politiķiem un to vadītajām ministrijām, kas ir valsts daļu turētājas VAS. Tāpēc Latvijas plašsaziņā vietām lasāmais viedoklis, ka VAS akciju nelielas daļas pārdošana ir jauns privatizācijas vilnis, kurā vecie vai jaunizceptie oligarhi sagrābs kontroli pār tautas mantas aktīviem, ir ļoti īpatnēja interpretācija un nevajadzīga gaisa jaukšana. VAS «iešana biržā» paveiks pretējo – to politiskās manipulācijas iespēja praktiski izzudīs, jo tirgus tādas lietas necieš. Tāpēc akciju vai obligāciju emisijas ievērojami mazinās VAS politisku raustīšanu budžeta lāpīšanas nolūkos vai izmantošanu par «politiskajām silēm» īpaši pietuvinātajiem. Citiem vārdiem sakot, šie uzņēmumi beidzot kļūs tiešām uzņēmumi.
