Savs bizness daudziem šķiet vilinoša iespēja, kā pelnīt iztiku, vienlaikus esot noteicējam par savu laiku.
Netrūkst to, kuri izvēlas biznesu uzsākt lielās pilsētās, un tas ir saprotams – vieglāk sasniedzami klienti, lielāks apgrozījums utt. Uzņēmējdarbība reģionos nenoliedzami prasa gan misijas apziņu, gan patriotismu, jo līdz šim reģioni ir bijusi izaicinoša vide uzņēmējiem, kur tikai ar lielu entuziasmu apveltīti cilvēki ir gatavi īstenot savas idejas.
Lielākā daļa izvēlas vieglāko ceļu – pārcelties uz Rīgu un veidot uzņēmumu tur vai atstāt Latviju un sākt uzņēmējdarbību citā valstī. Taču reģionos biznesa potenciāls ir pietiekams, par ko liecina arī “Narvesen” franšīzes ņēmēju pieredze. Cits jautājums – vai ir pieejama atbilstoša infrastruktūra un vietējo pašvaldību atbalsts.
Šobrīd visus Latvijas uzņēmējus – gan Rīgā, gan reģionos – vieno kopīgs izaicinājums: Covid-19 un vispārēja nenoteiktība, raugoties nākotnē, jo neviens nespēj ar 100% garantiju pateikt, kāda būs pasaule pēc krīzes. Jo ātrāk pandēmija beigsies, jo lielāka iespēja, ka mūsu dzīve būs līdzīga tai, kāda tā bija pirms Covid-19; jo ilgāk turpināsies, jo spēcīgāk izjutīsim sekas. Ilgu laiku pavadot izolētā vidē, iedzīvotāju dzīvesstils un paradumi mainās, kas ietekmē arī uzņēmējus.
Tiesa, “Narvesen” franšīzes ņēmēji tieši reģionos bija vieni no retajiem Latvijā, uz kuriem Covid-19 atstāja drīzāk pozitīvu ietekmi: izvairoties no drūzmas, daudzi pārcēlās uz lauku mājām, kur var justies drošāk, būt tuvāk dabai un rūpēties par savu un ģimenes veselību. Tas, protams, bija papildu apgrozījuma impulss. Rezultātā tieši reģionos, sākoties pandēmijai, apgrozījums salīdzinājumā ar visu “Narvesen” tīklu kritās mazāk. Arī atkopšanās pēc krituma reģionos bija par 10% straujāka. Turklāt, vērtējot šī gada 10 mēnešus no janvāra līdz oktobrim, apgrozījums ir atgriezies pagājušā gada rādītāju robežās.
Tuvākajos gados reģionālos uzņēmējus sagaida vēl viens izaicinājums, kas vienlaikus ir arī iespēja: administratīvi teritoriālā reforma, kas tiks īstenota nākamgad. Protams, daļai pašvaldību šīs pārmaiņas nebūs patīkamas. Tomēr esmu pārliecināta, ka ilgtermiņā šī reforma pozitīvi ietekmēs tieši uzņēmējdarbības vides attīstību. Proti, reforma atbalsta reģionālo satelītpilsētu attīstību, līdz ar to paplašina mazo uzņēmēju biznesa iespējas. Pēdējos gados esam novērojuši, ka klientu plūsma reģionos ir mazinājusies līdz ar iedzīvotāju skaita samazināšanos, bet reģionālo centru paplašinājums motivētu citu, mazāku, reģionu un novadu iedzīvotāju pieplūdumu, radot papildu iespējas uzņēmējiem.
Tomēr nav jau tā, ka biznesa sākšana reģionos saistās tikai ar izaicinājumiem – ir arī savas priekšrocības.
Pirmkārt, tā ir mazāka konkurence nekā Rīgā, kur tirgus, sevišķi mazumtirdzniecības segmentā, ir pārsātināts. Otrkārt, zema mainīgo un fiksēto izmaksu struktūra: gan telpu nomas maksa, gan darbaspēka izmaksas ir daudz pievilcīgākas, salīdzinot ar uzņēmumiem galvaspilsētā. Ienākumi, protams, ir atkarīgi no biznesa veida, bet Latvijā ir ļoti veiksmīgi piemēri gan lauksaimniecībā, gan neparasto biznesu nišā, piemēram, eksotisko dzīvnieku audzēšanā, kas neaprobežojas ar reģionālo vai pat Latvijas tirgu, bet attīsta eksportu.
Tātad ar labu ideju un uzņēmību ir iespējams nopelnīt, un tad “dzīve laukos” var izrādīties daudz izdevīgāka.
Cits jautājums, ka valdībai ir darāms liels darbs, lai attīstītu reģionālajam biznesam draudzīgu vidi, kā tas ir kaimiņvalstīs, īpaši Lietuvā. Pēdējo gadu laikā redzam, ka tiek veikti būtiski ieguldījumi ceļu infrastruktūras uzlabošanā, attīstās arī pašvaldību digitālā pieejamība, taču tā liek vēlēties daudz vairāk. Latvija ir maza valsts, un gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem būtu vieglāk, ja pašvaldību digitālā infrastruktūra būtu vienota. Šobrīd iedzīvotāji ir ļoti maz informēti, kas notiek blakus esošajās pašvaldībās, un Vidzeme nezina, ko dara Kurzemē.
Vienota un vienkārša digitālā pieejamība palīdzētu ieinteresēt iedzīvotājus pārvietoties starp pašvaldībām un varbūt pat mainīt dzīvesvietu, tā neapšaubāmi paplašinot vietējā biznesa iespējas un pašvaldību konkurētspēju. Tāpat ir būtiski vietējām pašvaldībām veidot dialogu ar uzņēmējiem par pašvaldības attīstības nākotnes vīziju un galvenajiem virzieniem, lai ieinteresētu uzņēmējus investīciju iespējās attiecīgajā pašvaldībā. Kā arī pašvaldībām jārūpējas par tūristu plūsmas un iedzīvotāju skaita palielināšanu, jo Covid-19 laika pieredze pierāda, ka Latvijas iedzīvotāji ir gatavi pārcelties uz dzīvi ārpus Rīgas, bet diemžēl esošā infrastruktūra rada vairāk apgrūtinājumu un neērtību nekā ieguvumu.
Būtiska infrastruktūras daļa ir saražotā vai tirgojamā produkta loģistikas infrastruktūra. “Narvesen” izveidojusies laba sadarbība ar “Bolt Food” – pirmās ārkārtējās situācijas laikā sākām preču un produktu piegādi arī reģionos. Bijām patīkami pārsteigti par pieprasījumu, kas, protams, kritās, cilvēkiem atkal brīvi socializējoties. Taču sadarbība ar uzticamiem partneriem, kuri saražoto vai tirgoto produktu var nogādāt klientam, ir vēl viens veids, kā sasniegt klientu un paātrināt reģionālās uzņēmējdarbības asinsriti, motivējot attīstīt savu biznesu.
Šobrīd medijus pārpludina ziņas par jauna tirgus spēlētāja ienākšanu mazumtirdzniecībā, solot lieliskus darba apstākļus topošajiem darbiniekiem. Vai tas ietekmēs šobrīd darbojošos reģionālo uzņēmumu darbinieku skaitu? Protams, sava ietekme uz darba tirgu būs, jo cilvēkus vienmēr interesē viss jaunais un šķiet, ka zāle ir zaļāka tur, kur mūsu nav. Taču arī Covid-19 ir atstājis savus nospiedumus kopējā darba tirgū, tāpēc domāju, ka nākamgad varbūt piedzīvosim darbinieku rotāciju, bet ne krīzi.
Un vēl kāds būtisks aspekts, kas biznesu reģionos padara ne tikai iespējamu, bet arī ienesīgu. Pēc pusotru gadu ilga darba “Narvesen”, personīgi tiekoties ar visiem franšīzes ņēmējiem, jāatzīst, ka Rīgas un reģionu franšīzes ņēmēju rakstura DNS pārāk neatšķiras, bet ir dažas iezīmes, kas dominē tieši reģionos.
Pirmkārt, tā ir ļoti liela atbildības sajūta. Katrs klients tiek ļoti uzmanīgi un rūpīgi apkalpots, jo franšīzes ņēmēji saprot, ka ierobežota iedzīvotāju skaita apstākļos ir svarīgi veidot pozitīvas nākotnes attiecības ar klientu. Otrkārt, tā ir kārtība un tīrība darbavietā – esmu redzējusi gadiem ideāli uzturētas tirdzniecības vietas, jo to darbiniekiem ir personiska attieksme pret savu darba vietu. Treškārt, ierobežotais klientu daudzums nozīmē ierobežotus ienākumus, tātad jebkādas papildu izmaksas nozīmē zaudētu peļņu, tāpēc reģionos vērojama ļoti efektīva un pedantiska izmaksu strukturēšana.
Šķiet, šīs īpašības un prasmes vispār ir raksturīgas reģionālajiem uzņēmējiem, kur panākumu atslēga ir nevis liela klientu plūsma un apgrozījums, bet individuāla attieksme un spēja reaģēt uz katru atsevišķo gadījumu.
Noslēdzot pielāgošanos jaunajiem apstākļiem, faktiski jau nekas daudz nav mainījies. Mēs nejūtam, ka iedzīvotāju pirktspēja reģionos būtu mazinājusies. Cilvēki optimizē veikala apmeklējuma biežumu – iepērkas retāk, bet pērk vairāk, tērējot uzkrājumus, ko šogad nav varējuši iztērēt ceļojot. Veikali strādā, sabiedrība iepērkas, veidojas jauni biznesi. Cik veiksmīgi tie būs, atkarīgs no dažādu objektīvu apstākļu kopuma, taču biznesa potenciāls reģionos ir – atliek vien to gudri izmantot.