Dabas vērtību skaitītāji Latvijā atraduši Eiropas nozīmes biotopus vairāk nekā 300 000 ha platībā, un, tā kā tie pārsvarā atrodas ciršanas vecumu sasniegušos mežos (ap 450 000 ha saimnieciski vērtīgajās sugās saimnieciskajos mežos), tad no saimnieciskās aprites potenciāli izņemamo platību apmērs var svārstīties no 60 000 ha līdz 260 000 ha, kas atstās ne tikai būtisku ietekmi uz konkrētiem uzņēmumiem, bet arī uz nozari un ar to saistītajām sfērām.
Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par dabas skaitīšanas rezultātu iespējamo ietekmi uz meža nozari, tautsaimniecību un darba vietām reģionos.
Cipari ir, bet vēl daudz nezināmo
“Ir zināmi dabas skaitīšanas rezultāti, kas tika publiskoti uzraudzības grupas sanāksmē, un tie liecina, ka vairāk nekā 300 000 hektāru Latvijā ir atrasti Eiropas nozīmes biotopi, taču pašlaik nav zināms, kas notiks tālāk,” norāda Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks. Viņš atzīst, ka mežu īpašnieki, jau pirms tika uzsākta dabas skaitīšana, 2017. gadā uzdeva Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai jautājumu par to, kas notiks pēc tam, kad dabas vērtības būs saskaitītas. “Tā laika ministrijas vadības atbilde: “Vispirms iegūsim datus, tad arī runāsim par to, kas notiks pēc tam,” nebija un nav pareiza, jo neskaidrība mežu īpašniekiem nebūt neveicina mērķu sasniegšanu dabas aizsardzībā,” tā A. Muižnieks.
Mežu īpašnieki jau sākotnēji bija rēķinājušies ar iespējamām sekām. “Topošajā informatīvā ziņojuma projektā ir norādes uz to, ka platības tiek norobežotas un tās atradīsies kādā no aizsargājamām kategorijām, bet, cik daudz ir šādu platību un kur tās tiks izvietotas, pašlaik nav zināms,” tā uz jautājumu par iespējamo mežu platību izņemšanu no saimnieciskās darbības atbild A. Muižnieks. Viņš gan atzīst, ka pēdējo gadu pieredze ar mikroliegumu veidošanu vairāk vedina domāt par to, ka atrasto Eiropas nozīmes biotopu teritorijās saimnieciskā darbība būs liegta pilnībā.
Nozare var tikt “sadauzīta”
“Vēl ir pāragri saukt konkrētus skaitļus, jo nav skaidrs tas, cik daudz un kādā formā notiks saimnieciskās darbības ierobežošana, jo tikai tapšanas stadijā ir informatīvā ziņojuma projekts (tam jābūt Ministru kabinetā izskatītam līdz 2021. gada nogalei), kurā arī būtu jābūt ietvertiem dažādiem rīcības scenārijiem,” norāda Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss. Viņam nav šaubu, ka dabas skaitīšanas galvenais uzdevums bija noskaidrot Eiropas nozīmes biotopus un tos aizsargāt Natura 2000 teritorijās.
“Tā kā pret Latviju EK ir uzsākusi pārkāpumu procedūru saistībā ar Eiropas nozīmes biotopiem, tad neizbēgami būs jāsasniedz tas līmenis, ko prasa ES, tāpēc arī nav šaubu par to, ka vismaz par 60 000 hektāru palielināsies Natura 2000 platības,” skaidro K. Klauss. Viņaprāt, no saimnieciskās aprites potenciāli izņemamo platību apmērs var svārstīties no 60 000 hektāru līdz 260 000 hektāru. “Tāpēc, ka daļa no Eiropas nozīmes biotopiem ir atrasti jau pašlaik aizsargājamās dabas teritorijās, bet šajos 260 000 hektāru kopplatībā atrastajos nav noteikts aizsardzības statuss,” uz jautājumu, kāpēc min 260 000 hektāru, kaut arī dabas skaitītāji tādus atraduši vairāk nekā 300 000 hektāru platībā, atbild K. Klauss. Lai arī 260 000 hektāru, rēķinot pret kopējo mežu platību 3,2 miljoni hektāru, nav pat 10%, tomēr Latvija to īsti nevar atļauties.
“Proti, gan kokrūpniecība koksni iegūst no ciršanas vecumu sasniegušajiem mežiem, gan arī Eiropas nozīmes biotopi teju 99% apmērā atrodas ciršanas vecumu sasniegušajos mežos. Pēc Valsts meža dienesta datiem, ciršanas vecumu sasniegušo saimniecisko mežu platība (atskaitot baltalkšņu audzes) ir ap 450 000 hektāru, un jebkurš atrasto Eiropas biotopu platības apmērs, vai tas būtu 60 000 vai vēl jo vairāk 260 000 hektāru, būtiski ietekmēs kokapstrādi,” skaidro K. Klauss. Viņš atzīst, ka nozare izjutīs 60 000 hektāru izņemšanu no saimnieciskās darbības, taču tas nebūtu pamats zvanīt trauksmes zvanus. “Ja no saimnieciskajā apritē esošo 450 000 ha aprites izņem (t.i., nevar ekonomiski pamatoti iegūt koksni) 260 000 ha, tad tas izraisīs milzīgas strukturālas pārmaiņas gan nodarbinātībā, gan uzņēmumu skaitā, gan to konkurētspējā, gan visā tautsaimniecībā. Šādā situācijā būtībā pašlaik Latvijas lielākā apstrādes rūpniecības nozare tiktu sadauzīta,” prognozē K. Klauss.
Nav sociāli ekonomiskā izvērtējuma
“Dabas aizsardzības pārvaldes datu bāzē Ozols ir iekļauti 649 000 hektāru, no tiem 331 000 hektāru ir Eiropas nozīmes mežu biotopi, un tāpēc ir piedāvājums līdz Natura 2000 tīkla pilnveides pabeigšanai izsludināt moratoriju jebkādai darbībai minētajos 331 000 hektāru un tos uz nezināmu laiku izņemt no saimnieciskās aprites,” uzmanību vērš Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa.
Viņaprāt, šāds risinājums atstās būtisku ietekmi uz nozari, kas ir Latvijas tautsaimniecības mugurkauls, vēl jo vairāk tad, ja nekāda sociāli ekonomiska izvērtējuma šādam solim nav. “Mikroliegumu skaits ik gadu pieaug, un nav dzirdēti piemēri, kur kādai platībai tas tiktu noņemts,” tā M. Liopa. Viņaprāt, esošās kompensācijas – 160 eiro gadā par hektāru, kurā pilnībā liegta saimnieciskā darbība – ir smieklīgas. “Ja pastāv risks, ka pieejamās koksnes apjoms Latvijā samazināsies, tad par kādu attīstību varam runāt un kurš gan gribēs investēt nozarē?” retoriski jautā M. Liopa.
Kompensāciju asmens
K. Klauss atzīst, ka ir zināms atrasto Eiropas biotopu aptuvenais dalījums: 80% ir Latvijas valstij piederošie meži + 10% publisko (pašvaldību) mežu un 10% privātīpašniekiem piederošajos īpašumos.
“Informatīvā ziņojuma melnraksta projektā ierakstīts priekšlikums: lai izvairītos no kompensāciju maksāšanas privātmežu īpašniekiem, primāri aizsargājamās platības veidot valstij un pašvaldībām piederošajos mežos. Lai arī pie jebkura scenārija lielākā daļa aizsargājamās platības tiks veidotas valstij piederošajos mežos, tomēr šis ieraksts parāda, cik tālu no ekonomikas procesu izpratnes ir ziņojuma autori – negūtais ieņēmums vai radītais izdevums ir viens un tas pats. Ir dīvaini, lai nemaksātu privātajam meža īpašniekam kompensāciju, kuras avots ir ES budžets, nomainīt to pret nesaņemtām dividendēm,” tā K. Klauss.
A. Muižnieks atgādina, ka Eiropas nozīmes biotopi Latvijā visvairāk ir atrasti tieši vecajos boreālajos mežos, ko īstenībā cilvēki stādījuši pirms 80–100 gadiem un tos atbilstoši kopuši. “Ja arī privātajos mežos biotopu atrasts mazāk, tomēr, nonākot līdz konkrētam īpašumam, tā saimniekam ir bažas par to, kas notiks ar viņa īpašumu,” uzsver A. Muižnieks. Viņš prognozē, ka situācija būs līdzīga kā mikroliegumu gadījumos, kad konkrētā meža īpašnieks bija rēķinājies ar ienākumiem, kuri bija paredzēti bērnu, mazbērnu skološanai vai kādu veselības problēmu risināšanai, bet finālā neko no iecerētā paveikt nevar.
“Šis ir slikts piemērs tam, kā organizēt dabas aizsardzību Latvijā, jo process nav radījis īpašniekiem pārliecību, ka viņu uzklausīs, sadzirdēs un iesaistīs šajā procesā, jo reālā dabas aizsardzība jau notiek mežā – konkrētajā īpašumā, un neviens cits kā pats īpašnieks jau dabu nesargās,” uzsver A. Muižnieks. Viņš atgādina, ka pēc dabas skaitīšanas nav skaidrs, kāds aizsardzības režīms tiks piemērots katrā konkrētā gadījumā. “Rezultātā mežu īpašnieku uzticība dabas aizsardzības sistēmai nevis palielinās, bet gan samazinās,” tā A. Muižnieks.
K. Klauss atgādina, ka ne jau kompensāciju izmaksas mežu īpašniekiem noteiks, vai Latvijā labklājība augs vai ne. “Kamēr koks aug mežā, tas nekādu labklājību nenes, taču tā rodas tad, kad koks tiek nocirsts un notiek tā tālākā pārstrāde, jo starpība starp to vērtību, kura aug mežā, un rūpniecisko koksnes produktu, ko eksportējam, šobrīd ir vidēji sešas reizes, bet tuvākajā desmitgadē, aizvien audzējot dziļāku pārstrādi, mērķis ir sasniegt 12 reizes. Jāņem vērā arī reģionālā nodarbinātība,” skaidro K. Klauss.
Faktiski reģionālās attīstības balsts ir koksnes tālākā pārstrāde. “Jā, varam kompensēt meža īpašniekam par nepārdoto m3 koksnes, bet nav kompensācijas mehānisma tiem, kuri šo koksni pārstrādā, bet viņiem pārstrādājamās koksnes apjoms saruks vai vispār nebūs, un tas jau nozīmēs uzņēmumu likvidāciju un vairāk bezdarbnieku, jo naivi cerēt, ka tie varētu pārkvalificēties par IT speciālistiem,” tā K. Klauss. Viņaprāt, arī par koksnes importu no austrumiem ir grūti runāt.
“Baltkrievija ar izvedmuitām ir aizvērusi apaļkoksnes eksportu, līdzīgi rīkojusies arī Ukraina, un arī Krievija robežu koksnes izvešanai ir slēgusi,” uz jautājumu par trūkstošās koksnes importa iespējām no austrumiem atbild K. Klauss. Viņš atzīst, ka nozīmīgs koksnes imports ir gan no Lietuvas, gan arī no Norvēģijas, taču būtiski palielināt šos apjomus no minētajām valstīm nebūs iespējams. “Ekonomiskais pagrimums jau nesāksies, liedzot īpašniekam saimniecisko darbību savā mežā,” tā K. Klauss.
Īpaši nepatīkama situācija var veidoties Vidzemē, kur katrs piektais strādājošais rosās meža nozarē. “Tas jau ir ļoti nopietni, un, tam vēl pieskaitot koksnes un tās produktu pārvadāšanu un dažādus citus pakalpojumu sniedzējus, kuri izjutīs pakalpojumu vai preču pircēju trūkumu, problēma pārsniedz vienu – meža – nozari. Faktiski naudas reģionos būs mazāk, tāpēc ir jāpieņem ļoti izsvērti un pamatoti lēmumi,” tā K. Klauss.
Vajag izvērtējumu
M. Liopa vērš uzmanību, ka ES jaunā politika ir vērsta uz atjaunojamo resursu izmantošanu, bet, liekot liegumus, Latvijai tiek samazināta iespēja izmantot šo resursu, kas ir viens no svarīgākajiem faktoriem cilvēku nodarbinātībai reģionos. “Nav ne sociāli ekonomiskās ietekmes (izmaiņas darba vietu skaitā gan nozarē, gan ar to saistītajās sfērās, nodokļu ieņēmumos, iedzīvotāju skaitā) izvērtējuma, ne arī klimata neitralitātes (saistībā ar CO2 izmešu piesaisti) kontekstā, it īpaši, ja valstī, pēc Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava datiem, pūst apmēram 65 milj. m3 koksnes,” retoriski iebilst M. Liopa.
“Dabas aizsardzības sistēmai Latvijā ir jābūt, taču to nevar balstīt tikai un vienīgi uz jaunu liegumu izveidi, šajā procesā neiesaistot mežu īpašniekus, kā, piemēram, to dara Skandināvijas valstīs, kur īpašnieks slēdz līgumu ar valsti uz kādu laiku (10 vai 20 gadiem), kurā apņemas savā īpašumā kaut ko darīt vai nedarīt,” iesaka A. Muižnieks. Viņš vērš uzmanību, ka uzstādījums – dabu var sargāt, tikai neko nedarot – ir nepareizs, jo tikpat labi platībās ar kādu aizsargājamu sugu vai dzīvotņu koncentrāciju var ievērot sezonālos ierobežojumus vai citādus saimniekošanas paņēmienus, un ir pat gadījumi, kad aizsargājamā suga pazūd, ja cilvēks nesaimnieko, līdzīgi, kā to var redzēt ar Grīņu sārtenes vai medņu riesta vietu aizaugšanu
