Nupat sev par pārsteigumu uzzinājām, ka LR Uzņēmumu reģistra galvenais valsts notārs kādā lietā š.g. 11. augustā ir pieņēmis lēmumu, kurā dots vērtējums Komerclikuma noteikumiem, kuri noteiktos gadījumos paredz, ka komercreģistrā iesniedzamajos dokumentos ir norādāms personas kods, bet, ja personai tāda nav – tad dzimšanas datums un personu apliecinoša dokumenta dati.
Proti, lēmumā norādīts, ka saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra likumu personas kodu Latvijā piešķir vienīgi Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Un, ņemot vērā to, Komerclikumā minētais «personas kods» attiecas tikai uz Latvijā piešķirtu personas kodu – tātad, ja arī ārvalstniekam ir personas kods (ārvalstīs piešķirts), komercreģistrā iesniedzamajos dokumentos ir jānorāda nevis tas, bet gan personas dzimšanas datums un personu apliecinoša dokumenta dati, jo, ja dokumentā minēts ārvalstīs piešķirts personas kods, «..nav saprotams, vai norādītā ciparu virkne ir personas kods». Pamatojoties uz šo lēmumu, LR Uzņēmumu reģistra notāri pašreiz sparīgi raksta atteikumus attiecībā uz tiem iesniegumiem, kuros ārvalstniekiem norādīti to ārvalstīs piešķirtie personas kodi.
Šeit gribas jautāt – kas būs nākamais? Tikpat sekmīgi, piemēram, LR Uzņēmumu reģistrs varētu pasludināt, ka, tā kā saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likumu Latvijā personu apliecinoši dokumenti ir pase un personas apliecība, pie kam, gan viens, gan otrs dokuments ir Latvijas Republikas īpašums, ārvalstniekam nemaz nevar būt personu apliecinošs dokuments, un, tātad, ārvalstnieki nevar kļūt, piemēram, par Latvijā reģistrētu komercsabiedrību valdes un padomes locekļiem vai to dalībniekiem.
Absurds, protams, bet, ja nopietni – vai minētajam lēmumam ir jebkāds juridisks pamatojums? Komerclikumā pilnīgi noteikti ar personu ir domāta jebkura persona (kā Latvijas iedzīvotājs, tā ārvalstnieks), un pilnīgi noteikti «ja personai nav personas koda, ...» arī attiecas uz visām personām bez izņēmuma. Attiecīgās likuma normas ir ļoti skaidras un tām papildus gramatiskajai nav nepieciešama nekāda cita īpaša interpretācija, lai tās saprastu. Cita lieta, ja likumā būtu skaidri noteikts, ka ārvalstniekiem norādāms tikai dzimšanas datums un personu apliecinoša dokumenta dati, taču tas tā nav. Tādēļ, ja LR Uzņēmumu reģistram šķiet, ka ārvalstnieku personas kodu norādīšana dokumentos rada kādus draudus, tad jāierosina attiecīgi Komerclikuma grozījumi.
Pats skumjākais šajā stāstā ir tas, ka grozījumi, ar kuriem Komerclikumā tika ieviests noteikums par to, ka dokumentos norādāms dzimšanas datums, ja nav personas koda, tika pieņemti vēl tikai šī gada aprīlī un to mērķis taču bija (vismaz gribētos tā domāt) sakārtot situāciju – lai būtu skaidri zināms, ko dokumentos norādīt, ja personai nav personas koda (jo iepriekš likumā bija prasība vienīgi par personas koda norādīšanu). Tagad ilgi gaidītās skaidrības vietā reģistrs ātri vien rada jaunu neskaidrību. Un, cik vēl resursu tiks iztērēts, rakstot atteikumus un no jauna izskatot labotos dokumentus? Un, kam/kāds no tā labums? Dzimšanas datumu un personu apliecinoša dokumenta datus tieši tāpat kā ārvalstnieka personas kodu droši vien UR notāri nepārbauda (nevar pārbaudīt) un abos gadījumos paļaujas uz iesnieguma veidlapā ietverto iesniedzēja apliecinājumu par iesniegtās informācijas patiesumu. Vai šādā gadījumā ir jebkāds pamats uzskatīt, ka informācija par dzimšanas datumu ir vieglāk pārbaudāma/drošāka par personas kodu? Vai arī pēc dzimšanas datuma un personu apliecinoša dokumenta persona ir labāk identificējama?
Ļoti gribas cerēt, ka Uzņēmumu reģistra galvenais valsts notārs apzinās sava lēmuma izmaksas un ir izvērtējis, ka tās ir nebūtiskas salīdzinot ar ieguvumu (?!), ko šis lēmums radīs.