Veiksmīgai reģionu attīstībai pašvaldībās jāveido attīstības stratēģija, domājot ilgtermiņā
Tieši novadu uzņēmumi ar vietējo kapitālu būs tie, kuri nākotnē turpinās balstīt reģionu attīstību, tādēļ pašvaldībām kopā ar tiem būtu jāveido ilgtermiņa stratēģija, lai skaidri definētu virzienu, kurā attīstīties, intervijā DB stāsta Ogres novada uzņēmēju biedrības vadītājs Didzis Mizis un Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece uzņēmējdarbības jautājumos Andra Feldmane. Jāatzīmē, ka šodien Ogrē notiek otrais Vislatvijas reģionālo uzņēmēju biedrību kongress, kuru organizē Ogres novada uzņēmēju biedrība ar Ogres novada domes atbalstu un kura tēma ir «Reģionālās attīstības koncepcija. Valsts. Pašvaldība. Uzņēmēji». Tā laikā uzņēmēji ar pašvaldības un valsts institūciju pārstāvjiem diskutēs par turpmāko reģionālo attīstību.
Kas, pēc jūsu domām, ir stūrakmens reģionu attīstībai? Par ko jādomā valstij, lai reģionos turpinātos biznesa izaugsme?
A.F. Pēdējos gados valstī valda interesanta tendence – mēs ļoti daudz runājam, ka valsts ilgtspējīga attīstība ir iespējama ar ārvalstu tiešo investīciju palīdzību. Daudz tiek runāts par to, kas vajadzīgs ārvalstu investoram, lai viņš ierastos Latvijā, kāds darbaspēks jāsagatavo un citi jautājumi. Taču reālā situācija ir tāda, ka ārvalstu tiešais investors ļoti maz darbojas augsti pievienotās vērtības nozarēs, jo pamatā viņš strādā no savas mātes valsts un nereti Latvijā ierodas lētā darbaspēka dēļ. Objektīvi izvērtējot, redzams, ka pārāk mazs ir nozaru skaits, kurās piesaistītas ārvalstu investīcijas, un to samērā maz ir rūpniecībā, līdz ar to fundamentāls jautājums ir – ko darīt tālāk? No vienas puses, konsultanti un ministri aizgūtnēm runā par industriālo politiku un liek ļoti pareizus uzsvarus uz tautsaimniecības attīstības instrumentiem, tostarp uzsverot, ka nepieciešams stimulēt tieši ražošanu, jo tā dod darbavietas, ienākumus strādājošajiem, nodokļus un augstāku pievienoto vērtību produktiem un pakalpojumiem, kas vistiešākajā veidā stimulēs ekonomikas uzrāvienu un attiecīgi budžeta ieņēmumu palielinājumu. Tomēr dzīvē struktūrfondos es redzu pavisam ko citu – nodarbinātību un zemās algas. Nevar teikt, ka augsti pievienotās nozares nepastāv, bet būtu svarīgi saprast, ka šādu uzņēmumu ir pārlirku maz.
Kopš 2007. gada dramatiski ir audzis Latvijas valsts parāds, un 2016. gadā tas sasniegs 40% no IKP, kas pēc būtības nozīmē ka mēs procentu maksājumos samaksājam tuvu veselības nozarei iztrūkstošo finansējumu. Salīdzinājumam – Igaunijā tas ir 11%. Valsts savu parādu var samazināt vairākos veidos. Viens no tiem – kļūt efektīvākiem, budžetā rodas pārpalikums, taču tas nozīmē, ka iedzīvotājiem jābūt labām algām, ekonomikai jābūt attīstības fāzē. Otrs variants – valsts pārdod savus aktīvus. Tomēr, mācoties no ES vecajām dalībvalstīm, redzams, ka tās nav pārdevušas savus stratēģiskos aktīvus un dabīga monopola uzņēmumus kontrolē 100%. Trešais – par jaunu pārkreditēties. Risinājums – darām tā, lai valstij ar pašvaldībām sadarbojoties, varam atbalstīt strādājošus uzņēmumus, lai viņi varētu celt savu produktivitāti un rezultātā maksāt labas algas saviem darbiniekiem. Vietēja kapitāla biznesam ir nepieciešams atvieglot piekļuvi finansēm un mazināt uzņēmēju tradicionāli lielu atkarību no banku finansējuma (kredītiem). Pēc manas izpratnes iespēja būtu īpašs tikai inovatīviem rūpniecības projektiem paredzēts valsts finanšu fonds (šeit nav runa par riska kapitālu). Otra ir sociālā joma, kas patlaban tiek jaukta ar valsts attīstību. Mēs runājam par valsts attīstību un šajā kontekstā arī par biznesa uzsācējiem, Altum atbalstu, mikrokredītiem, bet netiek runāts par vietēja kapitāla ražojošu vai pārstrādes uzņēmumu. Mēs visu laiku uztraucamies par sociālo jomu, mikrouzņēmumu nodokli, bet neviens neskatās, kādi nodokļi ir ražojošam uzņēmumam reģionos, kāda ir situācija ar darbaspēku, kā šo uzņēmumu kontrolē visas uzraugošās iestādes pēc kārtas, un jautājums ir – kāpēc mēs par to nerunājam?
Kādi patlaban, pēc jūsu novērojumiem, ir lielākie šķēršļi reģionālajai attīstībai?
A.F. Ir jādomā, kā varam stiprināt vietējos uzņēmumus – kas viņiem ir vajadzīgs, lai attīstītos. Manas bažas ir par to, ka neviens nesaliek kopējo bildi. Kā piemēru var minēt nodokļu jomu. Nereti izskan, ka Latvijā ir viszemākie nodokļi Eiropas Savienībā, bet vai kāds ir izrēķinājis, cik liela summa mājsaimniecībai beigās paliek? Kāds ir sausais atlikums pēc visiem nomaksātajiem nodokļiem salīdzinājumā ar Franciju, Beļģiju, kur, piemēram, pārtikai PVN ir 0%?
Iedzīvotāju reģionos kļūst aizvien mazāk, ko darīt, lai cilvēkus noturētu novados?
A.F. Darbaspēks reģionos patlaban ir milzīga un sarežģīta problēma. Mēs vēlamies, lai novados paliek jaunieši. Pašvaldības nodrošina pulciņus, izglītību, tas viss ir pieejams. Bet tad saskaramies ar situāciju, ka jaunā ģimene vēlas sakārtot savu dzīvi – iegādāties dzīvokli un mašīnu. Jājautā, cik viņi šajā novadā var nopelnīt. Ja ģimenes galvas ienākumi ir 360 eiro mēnesī un ir sieva ar diviem bērniem, rodas jautājums – cik naudas viņiem paliek pāri un kas par to sanāk? Rezultātā ir vilinājums doties uz ārvalstīm sakārtot savu dzīvi.
D.M. Nesen tika publicēti dati, ka ik dienas no Latvijas aizceļo 60 cilvēku, tādējādi viens vidēja lieluma uzņēmums katru dienu paliek bez darbiniekiem, un gadā no mūsu valsts izbrauc iedzīvotāju daudzums, kas līdzinās vienas pilsētas apmēram. Tas ir ārkārtīgi satraucošs rādītājs.
Kā apturēt aizbraukšanu, ja ārvalstīs par nekvalificēta darba veikšanu cilvēks saņem vairāk? Ko darīt uzņēmējiem un ko – pašvaldībām?
A.F. Neskatoties uz to, ka ārvalstīs darba samaksa ir augstāka, arī izdevumi tur ir lielāki. Tādēļ mums būtu jāizrēķina, kāda ir tā starpība – kādai summai būtu jāpaliek pāri šādai ģimenei, lai tā vēlētos palikt Latvijā. Ja cilvēki no laukiem dodas uz Rīgu, tas vēl tik ļoti nesatrauc, bet liela daļa cilvēku nepaliek pat Rīgā, viņi dodas uz ārvalstīm.
Attīstības zarā cilvēkresurss ir būtiska sastāvdaļa, un mūsu iedzīvotāji ir liela vērtība – viņi ir zinoši, kvalificēti, spējīgi ātri pielāgoties. Mums tiešām būtu jālepojas ar saviem cilvēkiem un viņi māk strādāt.
Visu interviju Trūkst ilgtermiņa domāšanas lasiet 27. novembra laikrakstā Dienas Bizness.