Šobrīd Latvijā ir pieejams plašs klāsts dažādu moderno medicīnisko tehnoloģiju, taču trūkst kvalificētu speciālistu, kas šos tehniskos risinājumus spētu pareizi pielietot.
Galvenā problēma šajā gadījumā neslēpjas tehnoloģiju pieejamībā, bet gan iespējās tās pareizi integrēt veselības sistēmas aprūpē, norāda Jānis Kļoviņš, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Zinātniskās padomes priekšsēdētājs.
Viņš uzsver, ka šobrīd primāri būtu jādomā nevis par papildu atbalstu tehnoloģijām, bet gan ieguldījumiem izglītībā un zinātnē, tādējādi paplašinot to speciālistu loku, kas varētu ar šiem risinājumiem strādāt.
Trūkst finansējuma
Pašlaik mums ir pieejamas ļoti attīstītas tehnoloģijas, piemēram, diagnostikas jomā, kā rezultātā mēs varam veikt ļoti precīzu vēža diagnostiku un noteikt, kādi medikamenti konkrētajam pacientam ir jālieto, taču jāņem vērā, ka tālākā ārstēšana pacientiem izmaksā ļoti dārgi, skaidro J. Kļoviņš.
“Te ieskicējas vēl viens veselības aprūpes sistēmas izaicinājums – veicinot diagnostikas attīstību, bet neparedzot ieguldīt līdzekļus citos virzienos, process apstājas, jo cilvēki vienkārši nevar atļauties tālāko ārstēšanu. Jebkurā gadījumā mēs visu laiku nonākam pie finansējuma trūkuma, taču tajā pašā laikā jāsaprot, ka ir lietas, ko nevar nopirkt par naudu, tajā skaitā cilvēku zināšanas un prasmes, kas ir nepārtraukti jātrenē. Šī iemesla dēļ valstij būtu pastiprināti jādomā par ieguldījumiem izglītībā un zinātnē. Ja runājam par vēža ārstēšanu, tad, piemēram, šobrīd mums trūkst kaut vai tādas vienkāršas lietas kā konsīliji, kuros apvienotos gan ārsti, gan ķīmijterapeiti un citi speciālisti ar labu izpratni par ģenētiku. Mums šādu speciālistu trūkst,” pauž J. Kļoviņš.
Viņš norāda, ka Rietumvalstīs par šiem jautājumiem domāts jau ilgstoši. “Sistēma soli pa solim veidota 20 gadu garumā, tur pieejams ne tikai atbalsts pacientu tālākajā ārstēšanā, bet arī tehnoloģijas un speciālisti, kas māk ar tām strādāt. Ieguldījumi, kas būtu jāveic izglītībā un zinātnē, lai šo profesionāļu trūkumu samazinātu, nav lieli. Mēs to varam atļauties. Protams, kaut kādā mērā tas jau notiek, taču šobrīd galvenokārt iniciatīva nāk no Izglītības un zinātnes ministrijas puses, vairāk būtu jāiesaistās arī Veselības ministrijai. Vajadzētu ieguldīt konkrētos, specifiskos mērķos, nevis zinātnē kopumā,” spriež J. Kļoviņš.
Runājot par veselības aprūpes sistēmas nākotni, viņš norāda, ka svarīgi būtu vairāk uzmanības pievērst arī preventīvajai medicīnai. “Ieguldot pietiekamus līdzekļus pareizajās aktivitātēs, ilgtermiņā izdevumi samazinātos. Arī tā ir milzīga problēma, taču ar to saskaras ne tikai Latvija. Rezultātu ieguldījumiem preventīvajā medicīnā mēs varam redzēt vien pēc 10–20 gadiem. Medicīnas ekonomika vienkārši tā nav uzbūvēta, jo mēs cenšamies ārstēt aktuālās slimības. Tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka jau laikus nosakot cilvēku grupas, kurām ir lielāks risks saslimt ar kādu konkrētu slimību, un veidojot dažādas programmas viņu uzraudzībai, mēs varam veidot veselīgāku iedzīvotāju populāciju nākotnē,” atgādina J. Kļoviņš.
Jāattīsta attālinātā medicīna
Arī Juris Pūce, SIA KleinTech Services vadītājs piekrīt, ka šobrīd par preventīvo veselības aprūpi Latvijā tiek domāts ļoti maz. “Šai jomai pieejams ļoti neliels atbalsts, jo pārsvarā viss finansējums tiek novirzīts ārstēšanai. Šajā gadījumā plašas iespējas paver attālinātā medicīna un uzraudzības automatizācija, jo tas ļauj būtiski samazināt salīdzinoši dārgās ārstniecības izmaksas brīdī, kad diagnoze jau ir uzstādīta. Šajā gadījumā nepietiek tikai ar kampaņām, kas aicina pārbaudīt veselību vai vakcinēties, nepieciešams atvērt iespēju aprūpes procesā iesaistīties pēc skaidri saprotamiem principiem dažādām pusēm, kombinējot ārstu, farmaceitu un tehnoloģiju nodrošinātāju prasmes, jo tādā veidā būtu iespējams sasniegt visaugstāko rezultātu. Šobrīd pie mazas iedzīvotāju pirktspējas un salīdzinoši neliela iedzīvotāju skaita ir skaidrs, ka mēģinājumi veidot jaunus tehnoloģiskus risinājumus tieši veselības veicināšanai un attālinātai aprūpei, par kuriem maksātu iedzīvotāji, ir lemti smagam darbam un lielai varbūtībai nebūt ekonomiski veiksmīgiem,” uzskata J. Pūce.
Viņš norāda, ka šobrīd pastāv salīdzinoši maz tehnisko šķēršļu nodrošināt attālinātu aprūpi, uzraudzību un pat ārstēšanu, taču arī šajā jomā esošās veselības aprūpes sistēmas problēmas vairāk ir administratīvas. “Ārstniecības personām pietrūkst kompetences un kapacitātes sarežģīto tehnisko risinājumu lietošanā un lielās noslodzes dēļ trūkst laika tos lietot. Jāpiebilst, ka veselības stāvokļa uzraudzību un veicināšanas procesus valsts īsti neapmaksā, tāpēc attiecīgi nav lielas motivācijas tam tērēt laiku. Bez tam saglabājas arī noteiktas jomas, kur attālināta aprūpe un apskate nav iespējama vai arī tehniskie risinājumi ir pārāk dārgi un ar ierobežotām iespējām,” teic J. Pūce, piebilstot, ka attālinātās medicīnas jomā pats būtiskākais pašlaik būtu panākt to, ka pacienta dati ir pietiekami atvērti, bet tajā pašā laikā aizsargāti.
“Protams, veselības datu apstrāde ir saistīta ar nepieciešamību nodrošināt datu aizsardzību un sabalansēt drošību ar personas interesēm – tam ir nepieciešamas skaidras vadlīnijas. Papildus tam ir skaidri identificējama vajadzība nodibināt drošus un pastāvīgi pieejamus saziņas kanālus ar iedzīvotājiem, caur kuriem tad tie varētu saņemt gan vispārīgu, gan personalizētu informāciju, kas būtu balstīta uz viņu datiem. Šobrīd šādi kanāli, protams, ir vairumam rīcībā esošie mobilie telefoni, bet arī te ir jādomā, kā nodot saprotamu informāciju – tā, lai neveidotos digitālā plaisa un to spētu izmantot arī vecāka gadagājuma lietotāji ar mazākām digitālajām prasmēm,” atzīmē J. Pūce.
Jāpiesaista jauni speciālisti
Kvalificētu ārstniecības personu skaits pieaug neproporcionāli attiecībā pret sabiedrības novecošanu, atzīmē J. Pūce.
“Tā rezultātā pat nevis brīvprātīgi, bet piespiedu kārtā nākas pieņemt lēmumus, ka daļu pakalpojumu sāk sniegt mazāk kvalificēts personāls. Ātrāka normatīvo aktu adaptēšanās šai situācijai, nespiežot ārstu prakses mānīties ar datu ievades autoriem, iespēja ar tehnoloģiju palīdzību piesaistīt speciālistus ārpus Latvijas, kuriem ir atbilstoša kvalifikācija, bet kuri, iespējams, runā citā valodā, paļaušanās uz algoritmizētām vadlīnijām, kuras var palīdzēt realizēt tehnoloģijas, ir tikai daži no piemēriem, kā šo jautājumu varētu mēģināt risināt,” spriež J. Pūce.
Mārcis Leja, Latvijas Universitātes profesors, medicīnas doktors, gastroenterologs un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Zinātniskās daļas vadītājs apstiprina – Latvijai būtu jādomā par jaunu speciālistu piesaisti. “To var darīt, gan palielinot pieejamo rezidentūras vietu skaitu un paplašinot tālāko apmācību pieejamību, gan paaugstinot mediķu atalgojumu. Kvalificētu speciālistu trūkst, piemēram, ķīmijterapeitu. Trūkst arī tādu profesionāļu, kuriem būtu starpdisciplināras zināšanas, kā arī pieredze strādāt ar liela apjoma datiem. Parasti tiek pārstāvēta viena vai otra joma, taču šobrīd abas šīs prasmes kopā vienā cilvēkā Latvijas tirgū ir reti sastopamas,” atzīmē M. Leja.
Varētu izmantot efektīvāk
Runājot par moderno tehnoloģiju pieejamību Latvijā, viennozīmīgas atbildes nav, uzskata M. Leja. “Ir jomas, kurās tehnoloģiju joprojām trūkst. Piemēram, ja mēs paskatāmies uz onkoloģijas nozari, kur tehniskie risinājumi teorētiski drīkst kalpot tikai limitētu laika periodu, jāteic, ka mums ļoti daudz kas būtu jānomaina. No otras puses, attēlu diagnostikas Latvijā daudzviet ir pieejamas daudz vairāk, nekā reāli tiek izmantotas. To arī nosaka sistēma kopumā, jo Latvijā ir gan valsts, gan privātās iestādes, kur iespējams veikt dažādus izmeklējumus, un katrs, protams, skatās, kādā veidā viņš var izdzīvot ar tam pieejamajām tehnoloģijām. Kopumā jāteic, ka ir pietiekami daudz tehnisko risinājumu, kuru mums trūkst, bet tajā pašā laikā ir gana daudz tehnoloģiju, kas varētu tik izmantotas daudz efektīvāk, nekā šobrīd,” pauž M. Leja, piebilstot, ka visās pasaules valstīs medicīnas aprūpes sistēmai pieejamie līdzekļi ir ierobežoti, tāpēc nākotnē būtu jātiecas uz tādu risinājumu ieviešanu, kas spētu uzlabot dzīvi maksimāli lielākam pacientu skaitam.
“Neviens nespēj atļauties visu. Pasaulē bieži vien tiek rēķināts, cik papildus izmaksā viens papildus kvalitatīvi nodzīvots mūža gads. Protams, šajā gadījumā jāņem vērā arī ētiskie apsvērumi, jo skaidrs, ka cilvēkus nevar atstāt bez ārstēšanas, ja tas izmaksā pārāk dārgi. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka, lai cik skumji tas neizklausītos, valsts visu tomēr nesamaksās. Robeža ir jāprot novilkt un jārīkojas maksimāli ekonomiski. Pragmatiski jāraugās tādu risinājumu virzienā, kas ir efektīvāki un var palīdzēt pēc iespējas lielākam cilvēku lokam,” atzīmē M. Leja.
Jāturpina attīstīties
Preventīvā medicīna ir tā nozare, kam būtu nepieciešams pievērst lielāku uzmanību, piekrīt Sergejs Isajevs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Patoloģijas katedras profesors un Latvijas Patologu asociācijas vadītājs. “Tas būtu jādara ne tikai finansiālu ieguldījumu veidā, bet arī izglītojot sabiedrību. Te mēs runājam par tā saucamajiem skrīningiem, kas tiek veikti pacientiem ar augsta riska slimību attīstību nākotnē. Šajā gadījumā lielākā problēma ir tieši informācijas trūkums, jo, pat ja mums ir visas nepieciešamās tehnoloģijas, lai izmeklējumu veiktu, sabiedrības atsaucība bieži vien ir neliela,” teic S. Isajevs, piebilstot, ka pēdējo gadu laikā Latvijā ir ieviestas daudzas modernās tehnoloģijas, tāpēc šobrīd būtu svarīgi šo procesu turpināt.
“Ieguldījumi ir bijuši lieli, pašlaik būtu jāseko līdzi risinājumu un metožu attīstībai, turpinot investēt nākotnē. Jāsaprot, ka tirgū nemitīgi parādās jaunas tehnoloģijas, mēs nevaram iegādāties vienu risinājumu un izmantot to mūžīgi,” atgādina S. Isajevs. Runājot par speciālistu trūkumu, viņš norāda, ka šāda problēma pastāv, taču tā nav milzīga. “Ja salīdzinām ar citām valstīm, kurās šīs metodes darbā ar modernajām tehnoloģijām ir atstrādātas, tad profesionāļu, protams, trūkst. Tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka Latvija ir tikai šī ceļa sākumposmā, tāpēc loģiski, ka mums ir nepieciešams ieguldīt cilvēkresursos, apmācīt personālu un piesaistīt jaunus kolēģus,” atzīmē S. Isajevs, uzsverot, ka jau šobrīd medicīnas aprūpes sistēma virzās uz personalizētu pieeju, kas nozīmē, ka šādi speciālisti būs nepieciešami arī turpmāk.
“Nākotnē katra pacienta ārstēšana nenotiks pēc vienotas shēmas, bet pēc individuāla risinājuma konkrētajam cilvēkam vai cilvēku grupai. Tas daļēji notiek jau šobrīd, un, lai šo procesu nodrošinātu, mums nepieciešams veikt modernus diagnostiskos izmeklējumus ar jaunām tehnoloģijām, kas nozīmē arī papildu profesionāļu apmācību,” informē S. Isajevs.
