Rīdzinieces Unas Valteres aizraušanās jau gadus piecus ir pērlīšu rotu aušana, taču kopš šā gada augusta tā pārtapusi zīmolā ROTAA .
Idejas aizsākumi meklējami viņas braucienā uz Venēciju – Murano stikls, pērlīšu un mākslinieku bodītes iedarbojās uz Unu kā bumba ar laika degli. Mājās tika pārvestas dažādas piemiņas lietas un arī pavisam vienkārša pērlīšu rokassprādze, kas joprojām ir mīļa un tiek nēsāta vēl šodien. Toreiz Una nedomāja, ka kādu dienu pati darinās šādas rotas un izveidos savu rotu studiju.
Rotu aušana piesaista
«Tas ir mans, varu darīt stundām, pazūd laika izjūta, uz pērlīšu paciņam vajadzētu likt brīdinošus uzrakstus,» saka Una. Visas pieejamās virsmas mājās nokrautas ar pērlītem, diegiem un instrumentiem – «tā ir mana ikdiena, darbs un meditācija, par kuru jāpateicas ģimenei. Tagad es daru to, ko sirds un rokas man liek, ar lielu prieku un patikšanu!»
Stāsts par biznesa sākšanu ir klasisks. Viņa turpina: «Kaut ko mainīt savā profesionālajā darbībā esmu uzdrošinājusies tieši pēc bērnu ienākšanas manā dzīvē – pēc pirmā dēla piedzimšanas darbu publiskajā sektora nomainīju uz darbu banku sektorā, pēc otrā dēla piedzimšanas sāku pati savu uzņēmējdarbību. Jutu, ka vajag sakārtot sevi, ka pārāk daudz jautājumus sev uzdodu. Nokrāvu galdu ar pērlītēm un meditēju. Klausoties citu pieredzē, sapratu, ka tas nav nekas ārkārtējs, ļoti daudzas sievietes tieši tā arī savam mazajam biznesam pievērsušās – līdzšinējā darba rutīna nogurdinājusi un iztukšojusi. Lielākas pārmaiņas vienmēr saistās ar bērniem.» Unas izglītība un iepriekšējā darba pieredze ir saistīta ar finansēm, elektroniskajiem norēķiniem, projektiem, vadīšanu un organizēšanu, kas ļauj uz rotu izgatavošanu skatīties plašāk, ne tikai kā uz hobiju vai amatniecību.
Rokdarbnieces gēns
Ar patikšanu vien ir par maz, jāvar izdarīt izcili, domā Una, tikai tas var būt patiesi interesanti. «Rokdarbi man vienmēr patikuši un padevušies – tas laikam ir iedzimts talants,» viņa saka. «Tas pārmantots no mammas, vecmammas un vecvecmammas, kuras visas bija lielas rokdarbnieces. Protu gan šūt, gan adīt, tamborēt un mezglot. Ar pērļošanu sāku nodarboties pirms kādiem pieciem gadiem. Sākumā – meklējot pamācības internetā, vēlāk – piesakoties kursos. Pērlīšu buma laikā šuvu brošas, locīju stieples un ko tik visu ne – apguvu un izmēģināju dažādas tehnikas, bet aicinājums ir aušana ar pērlēm.»
Pirmais klients un staigājošais stends bija māsa. Rokdarbi nav viņas stiprā puse, viņas stiprā puse ir māka nēsāt rotas, atzīst Una, kura pati bieži vien nenēsā vispār nekādas rotas. Taču rotu darināšana apvieno darbu, vaļasprieku un relaksāciju mājās, uzskata Una, kurai vienmēr paticis izmēģināt kaut ko jaunu. Domājot par zīmola nosaukumu, Una vēlējās sasaistīt mantotās prasmes, pieminēt izcilo rokdarbnieci vecmāmiņu, kuras uzvārds bija Saulīte. Tā tapa zīmola nosaukums un logotips ROTAA, kur «O» burts ir etnogrāfiska saulīte, un darbības vārds «rotā» izsaka Unas radīto darbu būtību – rotāt sevi un vidi. Una atzīst, ka uzņēmumam un zīmolam jānes pašam savs vārds, tāpēc apzināti izvairījusies no iespējas to nodēvēt par «Unas rotām» vai līdzīgi.
Saulgriežu laikam
Rotas ir ar precīzi interpretētiem etnogrāfisko cimdu rak- stiem vai latvju rakstu zīmēm. Šobrīd, dāvanu laikā, tās ir jo īpaši pieprasītas. Ornamentu, krāsu gammu un kvalitāti raksturo vārds «pamatīgums». «Ja lieku zīmes, man patīk noskaidrot un izrakties līdz būtībai – ko katra zīme nozīmē, kā tā var ietekmēt, kā to kombinēt ar citām. Varbūt par daudz rokos, bet varu pastāstīt par katru lietu sīki un pamatīgi. Krāsas atnāk dažādi, bet, ja mani piesaista, teiksim, kāds cimdu raksts, tad to arī taisu un izrokos līdz pirmsākumam – kas par cimdu, no kāda novada, kāpēc tāds vai šāds.» Savukārt pašas rotas ir smalkas un graciozas. Pašlaik jau varot izdalīt arī divas stila līnijas – saturisko», kur vairāk tiek akcentēts ornaments un tā precizitāte, un teksturālo, kurā tiek akcentēta forma – gaisīgas, mežģīņveida rokassprādzes no dažādu faktūru un izmēru pērlītēm, pērlēm, kristāliem un pusdārg akmeņiem.
«Taisot nedomāju, vai pirks, taisu tāpēc, ka jātaisa – ja vēlos aust oranžu, tad grūtāk ir uzaust zilu tikai tāpēc, ka varbūt klienti gribēs zilu. Skatos un reizēm domāju – tas un tas jāārda ārā, destruktīvs raksturs,» Una smejas. Ja nepatīk, tad viņa ārdot ārā. Tomēr nereti izrādās, ka cilvēkiem tieši iepatīkas izārdīšanai nolemtie darbi, ne vienmēr noteicošais ir tas, kas patīk pašai, lai arī jādara tas, kas patīk, un tad iepatiksies citiem. «Skatos, kā veicas citiem rokdarbniekiem, tas mani iedrošina.
Man ir bijis daudz hobiju – esmu adījusi, tamborējusi, kaut ko knibinājusi. Nevaru tāpat sēdēt pie televizora, ir izmēģināts viss kaut kas,» stāsta Una. Uz turpmāku darbošanos iedrošina arī radi un draugi –saņēmuši dāvanā vienu, grib vēl un mudina taisīt tālāk. Ir radusies atkarība no otu taisīšanas un rotas ir jātaisa.
Tirdzniecībai neder pilnīgi viss. «Zinu, ko man tas darbs ir prasījis – uz tirdziņu neiet ar dikti sarežģīto – tur iet ar vienkāršākiem darbiem. Tas ir saimnieciskas darbības solis – aprēķināt, ko var taisīt, lai būtu smuki un sabalansēti ieguldītajā materiālā un darbā pret to cenu, kāda ir pieņemama klientam – mākslas darbu tirdziņos nav, tur ir vienkārši glīti darbiņi,» skaidro Una.
Izmanto iespējas
«Zinu, kā ir darboties vienam, patstāvīgi un atbildīgi – darbs bankā to ir iemācījis,» saka Una. Viņā liek lietā arī zināšanas par «atspērienu» iespējām – ir apgūti visi iespējamie kursi, granti mazajiem iesācējiem, šobrīd viņa apmeklē arī Nordea biznesa skolu. «Ja saņem grantu atbalstu, tad – gribi vai negribi – jādarbojas,» saka Una. Viņa ir pārliecināta, ka izvēlētais solis ir pareizs. «Tiklīdz tu sāc darboties savā jomā, tev dzīvē parādās zīmes, ka dari pareizi – satiec cilvēkus, saņem apstiprinājumu saviem centieniem,» viņa saka. «Šajos kursos un grantu konkursos saproti, ka neesi viens, tādu trako ir daudz, un visi darbojās. Apmaināmies ar pieredzes stāstiem un idejām.»