Prakses iespēju sniegšana studentiem, uzņēmumiem ir lielisks veids, lai atrastu nākotnes talantus, norāda Sandra Daukšiene, Philip Morris Baltic cilvēku un kultūras menedžere.

Raugoties no uzņēmuma perspektīvas, efektīvākas ir ilgāka termiņa prakses – tās ir jēgpilnākas gan studentam, gan uzņēmumam, jo tad praktikants var ne tikai virspusēji iepazīties ar darbu organizācijā, bet arī izmēģināt praktiskākas lietas, teic S.Daukšiene. Mūsuprāt, prakses laikā jauniešiem jāgūst reāla izpratne un priekšstati par to, kā uzņēmums darbojas, kā arī kāda ir katras konkrētās profesijas specifika, atzīmē S.Daukšiene, piebilstot, ka vienlaikus uzņēmumiem ir arī jāapzinās, ka prakses vietu nodrošināšana ir viņu iespēja tuvākajā nākotnē piesaistīt kvalitatīvus un motivētus darbiniekus. Faktiski jau prakses laikā lielā mērā var redzēt, kurš no praktikantiem būs piemērots, bet kurš uzņēmumam īsti nederēs, norāda Philip Morris Baltic cilvēku un kultūras menedžere.

Pieprasītākajās specialitātēs potenciālo praktikantu konkurence ir augsta, prakses devēji saņem vairākus desmitus vai pat simtus studentu pieteikumu, jo iespējas nodrošināt prakses vietas ir ierobežotas – uzņēmumam tas nozīmē ieguldīt zināmus resursus, topošajiem speciālistiem nodrošināt prakses vadītājus, jārēķinās, ka uzticētie darbi uzreiz var tik labi nesekmēties, vajadzēs laiku, lai praktikants iestrādātos, iedzīvotos kolektīvā.

Prakses devējs studentam nodrošina iespēju zināšanas izmēģināt darba procesā un prakses vadītāja uzraudzībā gūt jaunas, augt profesionāli – tas ir topošā speciālista papildu ceļš uz izaugsmi un bieži vien nākamo darbavietu, tomēr vajadzētu koncentrēties uz prakses vietas iegūšanu pašreiz, mazāk uz nākotnes darbu, noteikti nebaidīties par savām zināšanām un spējām – nenovērtēt sevi par zemu un atcerēties, ka viena no svarīgākajām prakses devēja vērtētajām īpašībām būs attieksme pret darbu prakses laikā.

SIA ZZ Dats galvenie darbības virzieni ir vienotā pašvaldības sistēma, mākoņskaitļošana un oriģinālprogrammatūras izstrāde, ieviešana un uzturēšana, sniedzot pakalpojumus Latvijas pašvaldībām, valsts iestādēm un komercuzņēmumiem. Uzņēmuma birojs atrodas Rīgas Klusajā centrā, tajā strādā 230 darbinieki, un šogad uz prakses sludinājumu saņemti 70 pieteikumi, tai skaitā 19% no tiem bija iesniegušas jaunietes. Informācijas tehnoloģiju (IT) nozare ir viena no tām, kurā zinošiem studentiem praksi atrast ir salīdzinoši viegli, tomēr jebkuram arī no viņiem potenciālais prakses devējs jāspēj pārliecināt par sevi kā labāko kandidatūru.

1. Tēzes

• Latvijas tiesību aktos ir paredzēta atbildība par komercnoslēpumu saturošās informācijas neatļautu iegūšanu vai izpaušanu. Tomēr, lai varētu runāt par pārkāpumu, pašam uzņēmumam ir jāizdara mājas darbs - iepriekš jānosaka kas ir tā komercnoslēpums.

• Praksē problēmas mēdz sagādāt pieradījumu iegūšana, ka noticis komercnoslēpuma neatļauts izpaušanas gadījums. Šīs grūtības minimizēt uzņēmumam var palīdzēt juristi un speciālisti no citām jomām, piemēram, IT jomas. Tomēr pamatu pamats – uzņēmumā ir jābūt noteiktam, kas ir tā komercnoslēpums.

• Jautājums par komercnoslēpuma aizsardzību tiek risināts arī Eiropas Savienības līmenī. Vienotas kārtības ieviešana Eiropas Savienības valstīs radīs drošāku vidi pārrobežu uzņēmējdarbībai.

Valdes loceklim ir jāvada uzņēmums kā krietnam un rūpīgam saimniekam, kas sevī ietver arī pienākumu nepieļaut nepamatotu parādasaistību rašanos.

Diemžēl mūsu valstī izplatīta ir saistību izpildes kavēšana kā rezultātā darījuma partneri ir spiesti aprēķināt dažādas soda sankcijas. Nereti arī nodokļu pārbaudēs uzņēmumiem tiek veikti uzrēķini par izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Vispārpieņemta ir finanšu grūtībās nonākušo uzņēmumu maksātnespējas pieteikšanas novilcināšana, lai sagaidītu noilguma termiņu iestāšanos administratora tiesībām atgūt izsaimniekoto mantu, tādejādi uzņēmumiem ilgstoši turpina pieaugt soda naudas, nokavējuma procenti un līgumsodi.

Līdz šim valdes locekļiem nebija jāatbild par prettiesiskas darbības vai bezdarbības rezultātā radītu parādsaistību pieaugumu, jo tiesu praksē bija nostiprinājies uzskats, ka uzņēmumam aprēķinātās soda sankcijas nav zaudējums, ja tās nav reāli apmaksātas. Īpaši saudzīga līdzšinējā tiesu prakse bija pret valdes locekļiem, kuru uzņēmumiem nodokļu auditos bija veikti uzrēķini un pret kuriem maksātnespējas administratori bija cēluši prasības par zaudējumu piedziņu. Administratoru prasības, praktiski, vienmēr tika noraidītas aizbildinoties ar uzskatu, ka nodokļu auditā netiek vērtēta valdes locekļa civiltiesiskā atbildība un, ka auditā uzrēķinātās soda sankcijas nav atzīstamas par zaudējumu.

Latvijā ir labas iestrādes un ilgtspējīgas būvniecības piemēri, tomēr plašākā tvērumā ilgtspējas prakse ēku būvniecībā pagaidām vēl tiek reti izmantota, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomiste Baiba Brusbārde un padomnieks enerģētikas un klimata politikas jomā Dzintars Jaunzems.

Ekonomisti norāda, ka ilgtspējīgas būvniecības prakse drīzumā būs obligāta Latvijā. Šogad martā Eiropas Parlamentā tika apstiprināts ēku dekarbonizācijas plāns, kas nosaka, ka visām jaunajām ēkām no 2030.gada ir jābūt bezemisiju. Emisiju aprēķinos ņems vērā visu ēkas būvniecības dzīves ciklu, sākot ar finansēšanu un projektēšanu, līdz atkritumiem pēc objekta nojaukšanas. Tas nozīmē, ka pārmaiņas būvniecības nozarē ir steidzamākas nekā jebkad agrāk.

Latvijas eksporta tirgos pieprasījums pēc ilgtspējīgiem, sertificētiem materiāliem aizvien pieaugs, un tā ir Latvijas uzņēmumu iespēja ielauzties tirgū un izrauties attīstībā, raksta ekonomisti. Jau šobrīd vairākiem Latvijā ražotiem būvmateriāliem ir izsniegti apliecinājumi par atbilstību starptautiskām produktu vides deklarācijām, un tie veiksmīgi iekaro ārējos tirgus.

Ļoti labi, ka ir bijusi virzība startup likuma radīšanā, bet problēma ir tāda, ka ar šo režīmu iespējams tiks finansēti tikai 0 – 5 uzņēmumi gadā, un tas sanāk valsts līdzekļu izšķērdēšana lietās, kas nestrādā. Man patīk jau izskanējušais viedoklis, ka šis ir sākums, pamatu ielikšana.

Ārzemēs reģistrētu fondu investīcijas pie mums notiek ļoti reti (0-3 gadā) un ļoti iespējams pielāgojot visus uzņēmumu un riska kapitāla investoru filtrus varam nonākt pie 0, kas būs izgāšanās. Varbūt beigās būs kāds viens vienīgs uzņēmums, kurš kvalificēsies šai programmai, sauksim to par Latviešu Vienradzi.

Ārzemju investori pārsvarā pieprasa uzņēmumu pārreģistrāciju uz ārzemēm, kas nozīmē, ka šo programmu visdrīzākais nevarēs pielietot, jo IP tiks pārcelts uz ārzemēm visos šajos gadījumos. Tātad likumam primāri jārupējas lai Latvijā darbojošies fondi varētu izmanto šo likumu.

Kopā Latvijā līdz šim darbojās 4 riska kapitāla fondi (FlyCap, Imprimatur, ZG Capital, Expansion) un 2 Private Equity fondi (BaltCap, Livonia), bet no šiem visaktīvāk investējuši IT un citu nozaru startupos ir tikai 2 fondi, FlyCap un Imprimatur. Šobrīd trim riska kapitāla fondiem ir beigušies investīciju periodi, kas nozīmē, ka viņi vairs nevar investēt un ceturtajam nauda palikusi tikai pāris investīcijām un investīciju periods beigies 2017. gada vidū.

Publiskajā telpā periodiski uzvirmo diskusijas par to, vai Latvijā uzņēmumu valdes locekļu atbildība ir samērīga. Viedokļi atšķiras diapazonā no «valdes locekļi ne par ko neatbild» līdz «valdes locekļu atbildība ir tik nesamērīgi augsta, ka mums drīz nebūs neviena, kas gribēs uzņemties risku strādāt valdē». Kā tad īsti ir?

Komerclikums lakoniski paredz, ka valdes locekļiem ir jārīkojas kā krietniem un rūpīgiem saimniekiem, pretējā gadījumā ir jāsedz zaudējumi, ja tādi ir radušies valdes rīcības rezultātā. Starptautiskajā praksē valdes locekļi parasti neatbild, ja zaudējumi ir iestājušies biznesa risku dēļ, ja vien valdes locekļi ir rīkojušies labā ticībā, ir rīkojušies ar rūpību, ko no viņiem attiecīgajā situācijā varēja saprātīgi sagaidīt un valdes locekļiem ir bijis pietiekams pamats uzskatīt, ka viņu rīcība ir uzņēmuma interesēs. Tas ir t.s. business judgement rule. Latvijas Komerclikumā šāds formulējums nav atrodams, taču nedz tiesību zinātnieku vidū, nedz tiesu praksē šis princips arī netiek apšaubīts. Vairāk neizpratnes ir jautājumā, vai valdes locekļiem ir jāatbild arī uzņēmuma kreditoru priekšā, t.i. par uzņēmuma nesegtajām saistībām. Latvijas likumos ir paredzēti divi izņēmumi no vispārējā principa, ka valde neatbild par uzņēmuma saistībām.

Apvienojoties četrām institūcijām Latvijā, ar partneriem Somijā un Zviedrijā sācies darbs pie projekta NutrInflow, kurā veicinās izpratni par meliorācijas sistēmu nozīmi un pilotteritorijās izveidos inovatīvus ūdens apsaimniekošanas pasākumus, tā ļaujot samazināt augu barības vielu noplūdi Baltijas jūrā, pastāstīja Zemgales Plānošanas reģiona pārstāvis Aigars Ieviņš.

Baltijas jūra ir viena no aizaugošākajām ekosistēmām pasaulē. Intensīvā lauksaimniecība Skandināvijas valstīs ir viens no piesārņotājiem, par kuru darbības regulēšanu diskutē jau ilgstoši. Ievērojams piesārņojuma apjoms rodas no slāpekļa un fosfora, kas atrodas upju ūdeņos, un liek attīstīties aļģēm, kas pēcāk patērē lielu daudzumu skābekli, atņemot to citiem organismiem. Pieaugot ražošanas intensitātei Latvijā, arī mēs saskarsimies ar šo pieredzi, un tāpēc jau laicīgi nepieciešams meklēt risinājumus risku novēršanai.

Rīkojoties lokāli, ieguvumu ir iespējams radīt globāli. Trīs gados projekta partneri Latvijā - biedrība Zemnieku saeima, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Jelgavas novads un Zemgales Plānošanas reģions - īstenos pasākumu kopumu ar virsmērķi samazināt iespējamās barības vielu noplūdes.

Ceturtdiena, 9. oktobrī, Rīgā, Industriālais energoefektivitātes klasteris (IEK), sadarbībā ar laikrakstu Dienas Bizness, organizē konferenci Enerģijas plānošana ilgtspējīgai uzņēmējdarbībai - zināšanas, praktiski un inovatīvi risinājumi, ar kuru palīdzību uzņēmumu vadītāji varēs izvērtēt un pieņemt lēmumus biznesa mērķu sasniegšanai, informē Industriālās energoefektivitātes klastera vadītāja Anda Kursiša.

Līdzšinējā daudzu Latvijas ražotāju pieredze liecina, ka vislabākos finanšu rezultātus spēj nodrošināt daudzveidīgu energoefektivtātes pasākumu ieviešana uzņēmumā, it īpaši ir izdevīga uzņēmuma energoresursu izlietošanas monitoringa sistēmu ieviešana, dažāda veida siltuma atgūšana, apgaismojuma un ventilācijas sistēmu modernizācija utt. Energoefektivitātes uzlabošana un enerģijas plānošana uzņēmumiem ļauj ilgtermiņā ieekonomēt finanšu līdzekļus, novirzīt tos uzņēmējdarbības mērķu sasniegšanai un konkurētspējas celšanai.

«Katru gadu arvien lielāka nozīme tiek pievērsta enerģijas patēriņa plānošanai uzņēmumos. Daudzos Latvijas uzņēmumos tiek plānoti gan ilgtermiņa, gan arī īstermiņa pasākumi, kas vērsti uz energoefektivitātes pasākumu īstenošanu un enerģijas taupīšanu uzņēmumos. Šie pasākumi norit saskaņā gan ar uzņēmuma enerģijas pārvaldības plāniem, gan arī tiek īstenoti ražotņu vispārējas modernizēšanas ietvaros. Ikviena Latvijas rūpnīcās ietaupītā enerģijas vienība sekmē šobrīd īpaši aktuālo Latvijas energoneatkarību un samazina saražotās produkcijas pašizmaksu, padarot to konkurētspējīgāku vietējā un globālā tirgū,» komentē IEK vadītāja Anda Kursiša.

Prakse pierāda, ka nereti klienti, plānojot jaunu pieslēgumu, aprēķina nepieciešamo jaudu ar zināmu rezervi

Tā rezultātā tiek pieteikta divas vai līdz pat trīs reizes lielāka jauda, nekā tas nepieciešams, intervijā DB saka a/s Sadales tīkls (ST) klientu vadības direktors Imants Krūmiņš.

Uzņēmumam ir savs attīstības skatījums, taču kā jūs noskaidrojat to, ko no jums sagaida klienti?

Lai noskaidrotu klientu viedokli par ST sniegtajiem pakalpojumiem, apmierinātību un iespējamām vajadzībām nākotnē, jau trešo gadu pēc kārtas mēs veicam padziļinātu klientu apmierinātības indeksa pētījumu. Arī agrāk esam veikuši kvalitātes kontroles aptaujas. Pētījuma ietvaros uzdodam klientam jautājumus par viņam svarīgākajiem aspektiem, lai saprastu, kāda ir šī brīža apmierinātība un kas mums nākotnē ir jāuzlabo, pie kā jāpiestrādā. Tāpat ikdienā, nodrošinot individuālu korporatīvo klientu apkalpošanu, klientu vadītāji izzina klientu vēlmes un vajadzības, risina problēmas un konsultē par energoapgādes jautājumiem.

Konference uzņēmējiem, vadītājiem, grāmatvežiem un nodokļu speciālistiem, kurā koncentrētā veidā tiks izskatīti jautājumi, kas saistīti ar 2016. gada būtiskām pārmaiņām nodokļu likumdošanā

Izdevniecība Dienas bizness sadarbībā ar ZAB VARUL Latvijas un Igaunijas zvērinātu advokātu biroju ekspertiem, pasaulē piekto lielāko nodokļu, grāmatvedības, revīzijas un finanšu pakalpojumu uzņēmumu tīkla BDO pārstāvi BDO Latvia, Labklājības ministrijas un a/s Latvijas gāze pārstāvjiem 2015. gada 3. decembrī organizē konferenci, kas saistīta ar 2016. gada nodokļu likumdošanu. Konferences mērķis –sniegt plašu, detalizētu un noderīgu informāciju par nodokļu politikas izmaiņām 2016. gadā, to būtību un iespējamo ietekmi, kā arī dalīties praktiskos padomos un ieteikumos, kas jāņem vērā uzņēmējiem, lai veiksmīgāk izmantotu jaunos spēles noteikumus.

Paralēli valstī ieviestajai šķiroto atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūrai Zaļā josta rod veidus, kā vēl plašāku sabiedrības daļu iesaistīt atkritumu šķirošanā un atkritumu pārstrādes veicināšanā. Par vienu no efektīvākajiem veidiem atzīts darbs ar izglītības iestādēm, ar dažādām izglītojošām aktivitātēm un izklaides pasākumiem sekmējot jauniešu interesi par videi draudzīgu dzīvesveidu.

Paralēli iepakojuma un videi kaitīgu preču apsaimniekošanai, neatņemama Zaļā josta ikdienas sastāvdaļa ir sabiedrības vides izglītība. Un nozīmīga mērķgrupa ir bērni un jaunieši, kas ir atvērti jaunām zināšanām, labprāt apgūst jaunas iemaņas un visu skolā apgūto steidz pavēstīt mājiniekiem. Tāpēc uzņēmuma rīkotie otrreizējo izejvielu vākšanas konkursi mācību iestādēm ir viens no veidiem, kā ne tikai runāt un mācīt par pareizu rīcību ar atkritumiem, bet arī ir praktisks instruments, kā atkritumu šķirošanā atraktīvā veidā iesaistīt visu ģimeni.

“Šķiroto atkritumu savākšanas infrastruktūra ir pieejama visā Latvijā, tāpēc mūsdienās vairs nav objektīvu argumentu atkritumus nešķirot,” norāda Zaļā josta valdes priekšsēdētājs Jānis Lapsa. “Taču mūsu rīkotie konkursi skolēniem sniedz papildu iespēju savākt vēl vairāk vērtīgu otrreizējo izejvielu un šķūnīšos vai bēniņos gadiem krātos atkritumus pārvērst jaunos, otrreiz pārstrādātos izstrādājumos. Lai arī sabiedrības izpratne par atkritumu šķirošanas nepieciešamību ik gadu strauji aug, tomēr vēl joprojām iedzīvotājiem ir nepieciešams papildus stimuls izdarīt vides labā vēl vairāk,” atzīst J. Lapsa.

Krīzes, kļūdaini lēmumi, neprasmīga komunikācija, nekonsekventas prakses, konkurentu nomelnojoši paziņojumi, dažādi ārēji apstākļi – ir tikai daļa no klupšanas akmeņiem, kas var aptumšot un pat nopietni apdraudēt uzņēmuma vadītāja un sekojoši – visa biznesa reputāciju.

Šādas situācijas prasa nekavējošu rīcību, kompleksu risinājumu un dažādu speciālistu iesaisti, tostarp, arī tiesību ekspertu.

Reputāciju var salīdzināt ar koka vai ēkas ēnu. Atkarībā no saules stāvokļa, ēna izskatīsies atšķirīgi, bet vai pēc tās var apgalvot koka vai ēkas izskatu? Līdzīgi ar cilvēkiem, tas ko par tevi saka nenozīmē, ka tāds esi, taču skatoties – no malas var interpretēt dažādi.

Aizvien biežāk juristiem nākas saskarties ar reputācijas aizsardzības jautājumiem.

“Gribi mieru – gatavojies karam”

Ierasta prakse ir izstrādāt rīcības plānu ugunsgrēka gadījumā vai jebkāda cita uzņēmuma darbību apdraudoša faktora ietekmē, arī reputācijas apdraudējums ir iekļaujams starp tiem. Tāpēc ir jābūt skaidram rīcības plānam, ko darīt reputācijas kaitējuma gadījumā, lai aizvainojuma un vēlmes pēc taisnības emocijas ietekmē situāciju nesarežģītu vēl vairāk. Reputācijas menedžments iet kopsolī ar krīzes komunikāciju.

Eiropas Savienības dalībvalstīm nacionālajā likumdošanā jāpārņem jauno publisko iepirkumu direktīvu prasības. No tām vairākas radītas, lai atvieglotu mazo un vidējo komersantu dalību iepirkumos, kā arī veicinātu ilgtspējīgu un inovatīvu risinājumu publiskajos pasūtījumos.

Olborgas universitātes Dānijā profesors Makss Rolfstams (Max Rolfstam) – viens no inovāciju publiskā iepirkuma pētniekiem – secinājis, ka, lai gan veiktās izmaiņas kopumā vērtējamas kā pozitīvas, pastāv virkne institucionālu faktoru, kas traucē pieejamo instrumentu izmantošanu publiskajos iepirkumos. Arī analizējot Latvijas situāciju, var secināt, ka direktīvas vai nacionālais publiskā iepirkuma regulējums nebūt nav galvenais faktors, kas ierobežo publisko iepirkumu budžetu efektīvāku un radošāku izmantošanu. Kā viens no būtiskākajiem šķēršļiem arvien ir zemākā cena kā galvenais kritērijs piedāvājumu vērtēšanai.

Ministru kabineta sēdē šā gada 9. maijā atkārtoti tika atlikta Ekonomikas ministrijas (EM) piedāvāto grozījumu Konkurences likumā izskatīšana, kas sekmētu godīgas konkurences nodrošināšanu publisko personu un to dibināto kapitālsabiedrību darbībā.

«Izstrādājot grozījumus Konkurences likumā, mūsu mērķis ir nodrošināt visiem uzņēmējiem godīgu konkurenci tirgū un radīt instrumentus, kā cīnīties pret konkurences kropļojumiem. Svarīgi norādīt, ka arī uzņēmējus pārstāvošās nevalstiskās organizācijas, tai skaitā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, vairākkārt norādījušas, ka šī jautājuma risināšana ir būtiska ekonomikas attīstībai un konkurētspējai,» uzsver Ministru prezidenta biedrs, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens.

Konkurences padome līdzšinējā uzraudzības praksē vairākkārt konstatējusi, ka pašvaldības bieži rada ierobežojumus godīgai konkurencei. Visizplatītākā prakse ir atsevišķu tirgus dalībnieku diskriminācija, nodrošinot pašvaldībai piederošai kapitālsabiedrībai labvēlīgākus noteikumus, tādējādi neievērojot godīgas konkurences un labas pārvaldības principus. Turklāt šāda prakse arvien biežāk vērojama tieši ekonomiski aktīvajās teritorijās, kur par piedāvājuma un pieprasījuma trūkumu nav pamata sūdzēties.Atbilstoši likumam Par pašvaldībām, pašvaldībām ir jāveicina saimnieciskā darbība savā administratīvajā teritorijā un jānodrošina komersantiem vienādi darbības noteikumi. Taču praksē novērojams, ka bieži pašvaldības ar savu rīcību, iesaistoties uzņēmējdarbībā, kur jau pastāv konkurence, un monopolizējot nozares, negatīvi ietekmē uzņēmējdarbības vidi, likvidējot konkurenci, radot uzņēmējos neuzticību vienādu darbības noteikumu iespējamībai un ilgtermiņā likvidējot jebkuru motivāciju veikt ieguldījumus.

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) sodu piemērošana ir nekonsekventa, tiek kavēti procesuālie termiņi, nereti nav iespējams izsekot, kā noteikts soda mērs, turklāt faktiski izdevies piedzīt vien 53% no uzliktajiem naudas sodiem, secināts Valsts kontroles (VK) veiktajā revīzijā, kuas ietveros vērtēta naudas sodu piemērošanas prakse VID.

VK Sabiedrisko attiecību un iekšējās komunikācijas daļas sabiedrisko attiecību speciālists Reinis Grāvītis informē, ka no 2014. līdz 2016. gadam VID ir piemērojis ap 52 000 naudas sodu kopsummā teju 12 milj. euro apmērā. VID un FM būtu jāvērtē pārkāpumu iemesli un tas, vai ar sodu piemērošanu vispār izdodas samazināt pārkāpumu skaitu, norāda VK.

«Administratīvo sodu, tai skaitā naudas sodu, mērķis ir motivēt sabiedrību ievērot likumus un novērst pārkāpumus. VID var piemērot 105 dažādus naudas sodus. Tomēr praksē 80% naudas sodu tiek piemēroti par nesadarbošanos ar nodokļu administrāciju, par grāmatvedības un pārskatu iesniegšanas pārkāpumiem vai par nodokļu un informatīvo deklarāciju savlaicīgu neiesniegšanu,» secinājus VK.

Monetārās politikas instrumentu klāsts, ar kuru palīdzību veicināt izaugsmi un inflāciju, un jau esošo ietekme, strauji izsīkst. Arvien vairāk uzmanības tiek pievērsta konceptiem, kas pavisam nesen vēl šķita neiespējami. Nu kādu laiku ir dzirdami viedokļi par to, ka centrālās bankas varētu uzsākt «helikoptera naudas politiku» (HNP). HNP konceptu radīja ASV ekonomists Miltons Frīdmans, ko aprakstīja 1969. gadā savā grāmatā «Optimālais naudas daudzums».

HNP var uzskatīt par trešo un noslēdzošo monetārās politikas posmu pēc tradicionālās (galveno procentu likmju izmaiņas) un netradicionālās (centrālās bankas bilances audzēšana un negatīvas galvenās procentu likmes) politikas. HNP nozīmē, ka centrālā banka rada naudu, kuru valdība pēc tam novirza vienai vai vairākām sociālekonomiskajām sfērām. Būtībā HNP ir fiskālās politikas īstenošana, ko veic centrālās bankas.

Pēdējā laikā stiprinās nepieciešamība pēc jauniem politikas instrumentiem, jo sarūk ekonomikas politikas iespējas reaģēt uz pieticīgo izaugsmes tempu un zemo inflāciju. Turklāt netradicionālā monetārā politika saskaras pieaugošu kritiku. Šī politika ir palīdzējusi atvieglot finansiālos nosacījumus, bet tās ietekmes vērtējums uz pārējo ekonomiku ir neviennozīmīgs. Tās trūkumi laika gaitā pozitīvo ietekmi samazina, un kā iespējamu alternatīvu liek no jauna izvērtēt HNP potenciālu.

Trešdaļa darba ņēmēju šobrīd neuzticas darba devējiem, rāda pētījumu kompānijas Kantar aptaujas dati, un tam ir gan ievads, gan ilgtermiņa sekas sabiedrības noslāņošanās aspektā.

Problēmas daļa acīmredzami parādās arī valsts politikā, jo atbilstoši OECD datiem Latvijas ieguldījumi darba tirgus attīstībā, sākoties pandēmijai, paliek nemainīgi, kamēr citas ES valstis tos pat trīskāršo, Dienas Bizness konstatēja pētījumā, ko veic sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība - stabila valsts ietvaros.

Darbinieku trūkums, solījumi un gaidas

Tieši šobrīd visā Eiropā ir vērojams darbinieku trūkums visdažādākajās nozarēs, konkurence par darbinieku ir sīvāka nekā jebkad, turklāt pēdējā gada inflācija ir uzlikusi papildu zīmogu tieši algu gaidās. Virkne darba devēju, kā izrādās, izvēlas maldināšanas taktiku, tieši pēdējā gada laikā pasolot potenciālajam darbiniekam vairāk, nekā reāli plāno dot, vai arī sola, bet iznākumā nevar nodrošināt solīto. Jāpiebilst, ka vairumā ES valstu pastāv bonusu sistēma par darbinieku pieņemšanu vai neatlaišanu, kas pandēmijas laikā tika īpaši palielināta. Ekspertu norāde ir, ka stratēģija ir tuvredzīga, jo ilgtermiņā radīs riskus konkrētajam biznesam vai pat visai nozarei. Dienas Biznesa vērtējumā – runājot jau par trešdaļu no Latvijas darba ņēmējiem, stāsts ir par valstisku problēmu, un darbinieku uzticības zaudēšana saistāma ar darbinieku zaudējumiem valsts mērogā. Proti, daļa piekrāpto viļas un dodas darba meklējumos uz valstīm, kur darba devēji solīto pilda.

Par to, kādēļ ir svarīgi domāt ilgtspējīgi, tostarp ieviest savā biznesa un privātajā ikdienā ESG (vides, sociālie un pārvaldības kritēriji, ko izmanto, lai novērtētu uzņēmuma ilgtspēju un sociālo ietekmi) standartus, Latvijas iespējām ar ESG palīdzību paaugstināt ekonomisko labklājību un pelnīt ar zaļo vērtību ieviešanu un uzturēšanu saruna ar Rietumu Bankas valdes priekšsēdētāju Jeļenu Buraju.

Ņemot vērā ilgtspējas jautājumu attīstību, kā jūs raksturotu vides, sociālo un pārvaldības jautājumu (ESG) progresa statusu Latvijas biznesā un ekonomikā kopumā? Šobrīd šī tēma ir ļoti aktuāla, un teju visi uzsver tās nozīmi gan valsts kopumā, gan biznesa attīstībā. Taču – kāda ir reālā situācija, vai progress šajā jomā tiešām jūtams un vai mēs ejam pareizajā virzienā?

Savulaik studēju tieši virzienu Vide un uzņēmējdarbība, un mēs jau toreiz būtībā mācījāmies par zaļo ekonomiku, šī tēma Latvijā sāka kļūt nozīmīga jau pirms gadiem desmit. Un vairs nav šaubu, ka ESG un klimata jautājumi kopumā arī Latvijas ekonomikā ir uz palikšanu un arī patērētāji arvien vairāk pieprasa ESG un klimata atbildību no uzņēmumiem. Šī tendence tikai pastiprināsies. Vienlaikus savā ziņā problēma joprojām ir neskaidrie ilgtspējas standarti – mēs redzam, ka daudzi uzņēmumi gatavo ESG stratēģijas u. tml., bet joprojām nav vienotas izpratnes par šo ziņojumu saturu un ESG vērtībām. Ir sajūta, ka patlaban katra banka vai uzņēmums buras cauri visām ESG prasībām faktiski vienatnē. Kādi varbūt apvienojas asociācijā, citi veido kopsadarbības projektus, taču realitātē ir sajūta, ka katrā Eiropas Savienības valstī mēs būvējam šīs sistēmas no jauna. Pašlaik ir jau skaidri definēti ESG ziņošanas un atskaišu standarti, bet nav strikti definēts primārais – kā tieši jāievieš šie ilgtspējas principi savā saimnieciskajā darbībā. Savā veidā arī ESG principu ieviešanā būtu jārada visiem vienādi normatīvi, piemēram, līdzīgi kā ceļu satiksmes noteikumi – katrā valstī un uzņēmumā ir savas specifiskās nianses, taču ir galvenie kopējie kritēriji, kā visiem jārīkojas. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šīs prasības, manuprāt, aizvien vairāk pastiprināsies, ko ietekmēs gan patērētāju pieprasījums, gan arī stingrāka regulācija.

Daudzu pašvaldību prakse, aizņemoties valsts budžeta finansējumu pārlieku lielu, pašvaldības reālajai situācijai un vajadzībām neatbilstošu objektu būvniecībai, liecina par īstermiņa domāšanu un bezatbildīgu attieksmi pret saviem nākotnes izdevumiem, secinājusi Valsts kontrole (VK).

VK 15 pašvaldībās vērtēja šādu infrastruktūras projektu ekonomiskā pamatojuma esamību, kā arī to plānošanu un īstenošanu. Revīzijā atklājās visnotaļ bēdīga nākotnes aina. Lielākā daļa sporta un atpūtas objektu visdrīzāk nekad nevarēs sevi atpelnīt, un no pašvaldībām nepieciešamie uzturēšanas izdevumi ik gadu tikai pieaugs,informē VK pārstāve Līga Krapāne.

Valsts budžeta likumā ik gadu pašvaldību aizņēmumiem tiek paredzēti 118 miljoni eiro. Pašvaldību aktivitāte aizņēmumu pieteikumu iesniegšanā ir ļoti augsta, un pieprasīto aizņēmumu apjoms parasti pat pārsniedz budžetā noteikto limitu. Turklāt prakse liecina, ka tiek apstiprināti 99% aizņēmumu pieteikumu – pat, ja pašvaldība nav rūpīgi izvērtējusi projekta nepieciešamību. Rezultātā virknē pašvaldību ir ambiciozi un dārgi uzturami objekti, kas sevi nespēj atpelnīt un uzliek smagu finanšu slogu pašvaldību budžetiem pat uz vairākiem gadu desmitiem.

Saskaroties ar arvien lielāku risku neatgūt aizdoto naudu Latvijas tiesību sistēmas labirintu dēļ, komercbankas varētu krasi ierobežot kredītu pieejamību, kas valsts amatpersonu bezdarbības gadījumā nozīmētu ekonomikas stagnāciju un kārtējo emigrācijas vilni

To apliecina Dienas Biznesa rīkotā apaļā galda diskusija, kurā piedalījās Latvijas Komercbanku asociācijas (LKA) Tautsaimniecības kreditēšanas komitejas vadītājs un a/s SEB banka valdes loceklis un finanšu direktors Kārlis Danēvičs, a/s Norvik banka valdes priekšsēdētājs Olivers Bramvels un valdes locekle Marija Stepiņa, a/s Reverta valdes priekšsēdētāja Solvita Deglava, Ārvalstu investoru padomes Latvijā Tiesu sistēmas efektivitātes darba grupas vadītājs Māris Vainovskis, kā arī Deloitte Legal vadošais jurists un maksātnespējas eksperts Helmuts Jauja. Pieminētā problēma skar ne tikai kādu atsevišķu banku (Norvik banka), bet arī citas lielas tautsaimniecības kreditētājbankas un valstij piederošo a/s Reverta, kas nodarbojas ar parādu atgūšanu no Parex bankas savulaik aizdotiem kredītiem un šīs bankas glābšanā veiktā valsts ieguldījuma atmaksu.

Latvijā ir daudz iespēju un vajadzību drosmīgāk izmantot publisko un privāto partnerību (PPP), lai risinātu ne tikai infrastruktūras izaicinājumus, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomiste Baiba Brusbārde.

Viņa akcentē, ka citu valstu pieredze rāda, ka PPP var būt efektīvs veids, kā finansēt un īstenot projektus, kas citādi būtu grūti realizējami ierobežotu budžeta līdzekļu dēļ. Lai gan ir bijuši izaicinājumi un neveiksmes, Brusbārde uzskata, ka ir svarīgi turpināt attīstīt šo modeli, mācoties no citu valstu pieredzes un pielāgojot to Latvijas vajadzībām. PPP var būt nozīmīgs instruments, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību un uzlabotu sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti Latvijā.

Salīdzinot situāciju ar PPP projektiem Baltijas valstīs, Brusbārde norāda, ka Baltijas kaimiņos PPP attīstība ir bijusi ļoti dažāda. Lietuvā ir nozīmīga un ļoti plaša PPP prakse. Līdz 2023.gada beigām Lietuvā noslēgti 73 PPP līgumi, no tiem 50 joprojām aktīvi. Nozaru dalījumā Lietuva atšķiras no pasaules tendences - ar veselības jomu Lietuva iesāka savu PPP praksi 2000.gadā, bet šobrīd vairāk nekā puse PPP projektu īstenoti kultūras un sporta, atkritumu apsaimniekošanas un siltumapgādes jomā.

Patērētāju tiesību un aizsardzības centrs (PTAC) nav konstatējis būtisks neatbilstības, vērtējot elektroenerģijas tirgotāju piedāvājumus mājsaimniecībām un līgumos ietvertos nosacījumus, aģentūrai BNS pastāstīja PTAC Patērētāju informēšanas un komunikāciju daļas pārstāve Ilze Žunde.

Viņa sacīja, ka jau iepriekš, kad sākotnēji bija paredzēta elektroenerģijas tirgus liberalizācija, PTAC vērtēja lielu daļu līgumu, kas tiek un tiks piedāvāti patērētājiem. Līgumus izvērtēja un nepieciešamības gadījumā centrs sniedza rekomendācijas, bet būtiskas neatbilstības nav konstatētas.

Žunde uzsvēra, ka būs jāskatās kā līgumi darbosies praksē. «Viena lieta ir līguma nosacījumi un cik tie ir atbilstoši, savukārt otra lieta ir tas, kā tie darbosies praksē, kāda būs pašu komersantu prakse, ievērojot šos nosacījumus. Tas var pilnībā atšķirties no tā, kā tas ir šobrīd,» teica PTAC pārstāve.

Darba sludinājumos būs jāiekļauj algas mēneša, stundas vai gada bruto samaksas amplitūda.

Tāds ir Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas lēmums, izskatot iesniegtos grozījumu priekšlikumus Darba likumā, par ko gan vēl jābalso parlamentam. Saeimas deputāts Andrejs Klementjevs norādīja, ka par šādu priekšlikumu nevar balstot, jo vispirms būtu jāsaņem Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes atzinums. Jautājumi par šādas normas iekļaušanas sekām bija arī Saeimas Juridiskajam birojam. Sava īpašā pozīcija bija arī Latvijas Darba devēju konfederācijas darba tiesību pārstāvim Andrim Alksnim.

Pērc avīzi elektroniski DB HUB vietnē:

https://www.dbhub.lv/raksti/laikraksts-dienas-bizness-2018gada-27septembra-numurs

Obligāciju emisijas rezultātā parasti parādās daudz kreditoru, tas ir, sabiedrības emitētās obligācijas iegādājas jeb sabiedrībai naudu aizdod daudz personu, kuru vidū var būt arī privātie ieguldītāji jeb obligacionāri.

Tā kā obligācijas būtībā ir aizdevums, tad, lai veicinātu potenciālo ieguldītāju interesi tās iegādāties jeb aizdot naudu, obligācijas bieži ir nodrošinātas, piemēram, ar ķīlu, hipotēku vai galvojumu. Parasti obligacionāri obligācijas var brīvi pārdot tālāk, jo īpaši, ja tās ir iekļautas regulētā tirgū (piemēram, Nasdaq biržā) vai daudzpusējā tirdzniecības sistēmā (piemēram, Nasdaq alternatīvajā tirgū First North).

Lai obligāciju nodrošinājums būtu spēkā pret trešajām personām un to būtu iespējams izlietot, ja iestājas saistību neizpilde, tas ir jāreģistrē attiecīgajā reģistrā. Lai to izdarītu, ir jānorāda ķīlas ņēmējs, kas atbilstoši no normatīvajiem aktiem izrietošajam standarta nodrošinājuma principam ir kreditors. Līdz ar to obligācijām, kur obligacionāru skaits var būt ievērojams un kurš regulāri mainās, reģistrēt nodrošinājumu uz katru obligacionāru ir praktiski neiespējami. Arī paša šo nodrošinājumu izlietošana (tas ir, ieķīlātās mantas pārdošana) no praktiskās puses ir apgrūtinoša. Līdzīgas praktiskas dabas problēmas ir attiecībā uz galvojumu kā nodrošinājumu.