Krīzes, kļūdaini lēmumi, neprasmīga komunikācija, nekonsekventas prakses, konkurentu nomelnojoši paziņojumi, dažādi ārēji apstākļi – ir tikai daļa no klupšanas akmeņiem, kas var aptumšot un pat nopietni apdraudēt uzņēmuma vadītāja un sekojoši – visa biznesa reputāciju.
Šādas situācijas prasa nekavējošu rīcību, kompleksu risinājumu un dažādu speciālistu iesaisti, tostarp, arī tiesību ekspertu.
Reputāciju var salīdzināt ar koka vai ēkas ēnu. Atkarībā no saules stāvokļa, ēna izskatīsies atšķirīgi, bet vai pēc tās var apgalvot koka vai ēkas izskatu? Līdzīgi ar cilvēkiem, tas ko par tevi saka nenozīmē, ka tāds esi, taču skatoties – no malas var interpretēt dažādi.
Aizvien biežāk juristiem nākas saskarties ar reputācijas aizsardzības jautājumiem.
“Gribi mieru – gatavojies karam”
Ierasta prakse ir izstrādāt rīcības plānu ugunsgrēka gadījumā vai jebkāda cita uzņēmuma darbību apdraudoša faktora ietekmē, arī reputācijas apdraudējums ir iekļaujams starp tiem. Tāpēc ir jābūt skaidram rīcības plānam, ko darīt reputācijas kaitējuma gadījumā, lai aizvainojuma un vēlmes pēc taisnības emocijas ietekmē situāciju nesarežģītu vēl vairāk. Reputācijas menedžments iet kopsolī ar krīzes komunikāciju.
Būtiski ir saglabāt mieru, uzņēmuma reakcijai ir jābūt tūlītējai, bet ne pārsteidzīgai. Vislabāk uzreiz iesaistīt juristu, arī sabiedrisko attiecību speciālistu un izvērtēt situāciju pragmatiski.
Reputācijas apdraudējuma gadījumā reakcijai jābūt ātrai, pragmatiskai, taču skaidrojumiem jābūt nepārprotamiem, to sagatavošana var prasīt laiku. To ietaupīs iepriekš izstrādātas vadlīnijas. Nonākot pilnīgi jaunā situācijā bez iepriekš sagatavotām vadlīnijām, būs nepieciešams ilgāks laiks un tas, savukārt, ļaus situācijai attīstīties nekontrolēti.
Taktika – klusēšana. Vai tā atmaksājas?
Vēl viena taktika ir klusēšana, taču šī izvēle ne vienmēr ir pareiza. Kā piemēru var minēt bijušā Valsts prezidenta Egila Levita gadījumu. Par viņu tika sarakstīta grāmata ar viņa reputāciju graujošiem apgalvojumiem, taču Levits izvēlējās nevērsties pret grāmatas autoru tiesā.
Protams, ka šādu grāmatu nonākšana publiskajā telpā ietekmē cilvēka reputāciju. Levita kungs pieņēma stratēģisko lēmumu grāmatu ignorēt. Iespējams, sākotnēji šīs lēmums bija pareizs, tomēr, vērtējot, kā cilvēki reaģēja uz konkrēto grāmatu, iespējams, klusēšanas taktika maksāja viņam pārvēlēšanu amatā.
Bieži izmantots arguments – tā ir nomelnošanas kampaņa.
Nomelnošanas kampaņas pazīmes ir, piemēram, tendenciozie uzbrukumi un apzināti subjektīvi vērtējumi. Tomēr jāuzsver, ka ne katra kritika ir nomelnošanas kampaņa. Visbiežāk uz nomelnošanas kampaņu atsaucās politiķi vai citi sabiedrībā pazīstamie cilvēki, kad viņiem trūkst pragmatisku argumentu un tiek pieķerti melos vai kāda nelikumībā.
Vārdu savienojums “nomelnošanas kampaņa” jau ir kļuvis par taisnošanās simbolu, līdz ar to mans ieteikums būtu to nelietot pat, ja tā tas ir.
Vienlaikus, mūsdienu digitālajā pasaulē nav robežu, tāpēc ir jāapzinās, ka jebkurš izteikts vārds ir kā dzīvsudrabs pa grīdu. Tāpēc cīņā ar dezinformāciju krīzes komunikācijai un juridiskai palīdzībai jāiet roku rokā.
Juridiskie instrumenti reputācijas aizsardzībai
Reputācijas aizsardzībai ir vairāki juridiskie instrumenti. Viens no tiem – vēršanās policijā. Tas dod cerības, ka tiks veikta izmeklēšana un vainīgas personas sauktas pie atbildības. Taču ir viena būtiska nianse.
Proti, Latvijas tiesu sistēmā praksē ir iegājis, ka kriminālatbildību var piemērot tikai gadījumā, ja neslava, piemēram, presē, ir celta pret fizisko personu. Savukārt, ja neslava ir celta pret juridisko personu, piemēram, kāds presē ir izplatījis paziņojumu, ka jūsu ražotāja dzērienā ir veselībai kaitīgas baktērijas, policija, diemžēl, lietu neierosinās.
Tā ir ačgārna prakse un mēs esam apņēmības pilni meklēt risinājumus, lai pārliecinātu tiesībsargājošas iestādes šo praksi mainīt. Likums tiešā veidā neko tādu neparedz.
Vēl viens instruments reputācijas aizsardzībai ir prasība par godu un cieņas aizskaršanu. Vārdi “gods un cieņa” attiecināmi uz fiziskās personas reputācijas aizsardzību, bet juridiskās personas gadījumā tiesā iesniedz prasību par reputācijas aizskārumu.
Tiesā var vērsties ar prasību atsaukt ziņas, ja ziņas izplatītājs nevar pieradīt, ka ir paudis patiesību. Var arī prasīt publiski atvainoties par paustajām nepatiesajām ziņām, kā arī izmaksāt kompensāciju.
Atsaukt var tikai ziņas, nevis viedokli. Ziņas ir informācija, ko ir iespējams pārbaudīt – tie ir dati, fakti, skaitļi. Kā piemēru var minēt vārdu “blēdis”.
Ja kāds jūs nosauc par blēdi, tas, var būt krimināli sodāms, bet to var izmantot arī literārā formā “Ak, tu blēdi, tāds!”. Tāpēc ir svarīgs konteksts, kādā attiecīgais apzīmējums ir izteikts.
Vārds “iespējams” nekāda gadījumā nepasargā izteikuma autoru no atbildības, jo vārds “iespējams” tiesu praksē nav ticis atzīts kā aizsargs, un tā lietošana neatbrīvo no atbildības.
Kad ir konstatēts, ka ziņa nav patiesa, seko nākamais solis. Proti, tiesnesim vai kādam citam, kas izvērtē lietu, ir jākonstatē, vai konkrētie izteicieni aizskar godu un cieņu. Tas ir grūti veicams tests.
Vienkāršojot, tiesai ir jākonstatē, vai ir samazinājies personas novērtējums sabiedrības acīs. Manā pieredzē bija ļoti pretrunīgi secinājumi, tāpēc nebaidīšos teikt, ka šobrīd nav konsekvences tiesas spriedumos.
Runājot par viedokļiem, drīkst prasīt atbildību arī no personām, kuras publiski izteikušas nesamērīgi rupju viedokli par jums vai jūsu uzņēmumu. Arī šajā gadījumā tiesai jāizvērtē izteikumu ietekme uz auditoriju un konteksts, kādā tie tiek izteikti.
Viedoklis un vārda brīvība ir būtiskas demokrātiskās sabiedrības vērtības, bet ir svarīgi apzināties robežas un tām ir ļoti būtiska nozīme.
