Eiropas Savienības dalībvalstīm nacionālajā likumdošanā jāpārņem jauno publisko iepirkumu direktīvu prasības. No tām vairākas radītas, lai atvieglotu mazo un vidējo komersantu dalību iepirkumos, kā arī veicinātu ilgtspējīgu un inovatīvu risinājumu publiskajos pasūtījumos.
Olborgas universitātes Dānijā profesors Makss Rolfstams (Max Rolfstam) – viens no inovāciju publiskā iepirkuma pētniekiem – secinājis, ka, lai gan veiktās izmaiņas kopumā vērtējamas kā pozitīvas, pastāv virkne institucionālu faktoru, kas traucē pieejamo instrumentu izmantošanu publiskajos iepirkumos. Arī analizējot Latvijas situāciju, var secināt, ka direktīvas vai nacionālais publiskā iepirkuma regulējums nebūt nav galvenais faktors, kas ierobežo publisko iepirkumu budžetu efektīvāku un radošāku izmantošanu. Kā viens no būtiskākajiem šķēršļiem arvien ir zemākā cena kā galvenais kritērijs piedāvājumu vērtēšanai.
Praksē pastāv vairāki iemesli, kāpēc bieži tieši zemākā cena tiek izmantota kā galvenais vērtēšanas kritērijs. Publiskā iepirkuma funkcija ir sadrumstalota starp virkni ļoti dažādu publisko organizāciju – sākot ar salīdzinoši lielām, kā, piemēram, reģionālās slimnīcas vai lielas pašvaldības, un beidzot ar ļoti mazām organizācijām un pašvaldībām. Publisko iepirkumu veicēja lielums bieži vien ir tieši saistīts ar tā kapacitāti, kas var būt nepietiekama, lai īstenotu komplicētas iepirkumu procedūras. Proti, iepirkuma veicējam nav nepieciešamās tehniskās zināšanu un laiks, lai pilnvērtīgi vadītu pirms-iepirkuma sarunas. Tāpat arī trūkst administratīvās kapacitātes, lai izstrādātu pilnvērtīgu, detalizētu un tehniski pareizu iepirkuma specifikāciju.
Viens no iespējamiem risinājumiem, lai šīs grūtības pārvarētu, būtu vairāku iepirkumu veicēju (piemēram – pašvaldību) kopīga iepirkuma organizēšana. Tādā veidā pašvaldības var izvērtēt savas vajadzības un apvienot tām pieejamos resursus, lai palielinātu iepirkumu ietekmi tirgū, kā arī uzlabotu tehnisko un administratīvo kapacitāti komplicētāku iepirkumu procedūru īstenošanai. Lai uzlabotu iepirkumu kvalitāti, noderīgi arī savstarpēji dalīties ar labās prakses piemēriem gan Latvijā, gan ārvalstīs, tādējādi veidojot un veicinot izpratni par jaunām iespējām un paņēmieniem, kā publisko iepirkumu izmantot ilgtspējas un inovāciju veicināšanai.
Savukārt, lai nodrošinātu, ka jaunas iniciatīvas patiešām darbojas, iepirkumu veicējus un piegādātājus ir jāinformē un jāapmāca ne tikai par jauno direktīvu vai jaunā Publiskā iepirkumu likuma prasībām, bet arī par to, kā pareizi izmantot visas iespējas, kuras paver jaunās direktīvas. Profesors Makss Rolfstams ir izstrādājis apmācību kursu, kura mērķis ir apmācīt iepirkuma veicējus, kā iepirkt inovatīvus risinājumus.[1] Šāda veida apmācības var gan tikai daļēji palīdzēt apgūt uz inovāciju un ilgtspēju orientētu iepirkumu procesu.
Nevar aizmirst arī par citu svarīgu iemeslu, kādēļ vairumā gadījumu zemākā cena tiek izmantota kā vienīgais vai galvenais kritērijs – kvalitatīvie kritēriji, kurus bieži izmantoto ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu gadījumos, paver iespēju subjektīvai interpretācijai, kas savukārt var nozīmēt iepirkumu rezultātu apstrīdēšanu. Ja iepirkumu veicēju kapacitāte pieņemtā lēmuma aizstāvēšanai nav pietiekama, vienīgais risinājums ir visas prasības izteikt kvantitatīvu rādītāju formā, tā neļaujot ne iepirkumu veicējiem brīvi interpretēt izteiktās prasības, ne arī pretendentiem apstrīdēt iepirkuma rezultātus. Kā piemēru var minēt gadījumu, kad iepirkuma veicējs kā vienu no piedāvājuma vērtēšanas kritērijiem norāda prasību nodrošināt darba vietas ilgstošajiem bezdarbniekiem, piemēram, veicot iepirkumu sociālo pakalpojumu nodrošināšanai vai arī valsts pasūtīto būvdarbu veikšanai.
Šajā gadījumā iepirkuma veicējs sniegs atbalstu riskam pakļautai grupai un uzlabos nodarbinātību reģionā, izmantojot objektīvu kritēriju, kura izpildi var viegli pārbaudīt, pieprasot informāciju no Valsts ieņēmumu dienesta. Līdzīgi var piemērot arī uz ilgtspēju orientētas prasības, kuru gadījumā, veicot izvērtējumu un piemērojot pilna dzīves cikla aprēķinu metodes, var objektīvi novērtēt gan iepirktās preces vai pakalpojuma ekoloģisko pēdu, gan atkritumu daudzumu, gan arī citus ar ilgtspēju saistītus rādītājus visa dzīves cikla garumā.
Šis process gan nebeidzas ar publisko iepirkumu veicējiem vien. Tikpat liela uzmanība ir jāvelta piegādātājiem. Lai gan daļa no lielajiem uzņēmumiem jau ir ieviesuši korporatīvās sociālās atbildības prasības arī attiecībā uz publisko iepirkumu, lielākā daļa no piegādātājiem ir mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), kas vēl ir tālu no tā. MVU sastāda aptuveni 99% no visiem uzņēmumiem un nodrošina divas no trim privātā sektora darba vietām Eiropā.[2] Arī Latvijā šie rādītāji ir līdzīgi. Salīdzinot ar lielajiem uzņēmumiem, MVU (jo īpaši mikro un maziem uzņēmumiem) bieži trūkst gan resursu, gan arī spēju ieviest korporatīvās sociālās atbildības stratēģijas. Tādēļ ir nepieciešams nodrošināt papildu informāciju, kas palīdzētu MVU pielāgoties jaunām prasībām attiecībā uz inovācijām un ilgtspēju.
Bieži vien tieši MVU un tostarp arī start-up uzņēmumi ir tie, kas var piedāvāt inovatīvus risinājumus publiskā sektora izaicinājumiem. Lai veicinātu ilgtspēju publisko iepirkumu ietvaros, jaunās direktīvas atļauj iepirkumu veicējiem izmantot ilgtspējas marķējumu kā vienu no kritērijiem, piemēram, iepērkot pārtiku skolām. Šī prasība gan var negatīvi ietekmēt MVU konkurētspēju, ņemot vērā, ka daudziem MVU nav resursu, lai iegūtu nepieciešamo sertifikāciju. Šādos gadījumos publisko iepirkumu veicēji var veicināt MVU dalību, paredzot iepirkuma specifikācijā zināmu elastību gadījumiem, ja MVU var apliecināt atbilstību iepirkumā izteiktām prasībām citā pārbaudāmā veidā. Šeit gan jāpiemin, ka inovācijas un ilgtspēja ar publisko iepirkumu palīdzību var tikt veicināta vien tad, ja gan inovācija, gan ilgtspēja ir politiskajā darba kārtībā visos līmeņos – sākot no mazas pašvaldības vadītāja līdz valdības vadītājam.
Līdz šim publisko iepirkumu prakse Latvijā daļēji arī ekonomiskās krīzes ietekmē vairāk fokusējās uz efektīvu līdzekļu izmantošanu, kas lielākoties aprobežojas ar zemākās cenas kritērija piemērošanu. Pēdējā gada laikā arī Latvijā ir aktualizējusies diskusija par to, vai publiskais iepirkums var kalpot par inovāciju atbalsta instrumentu, un Ekonomikas ministrija pašlaik to iestrādā vienā no ES fondu pasākumiem. Tāpat arī drīz pēc jaunā Publisko iepirkumu likuma pieņemšanas sāksies darbs pie Ministru kabineta noteikumu izstrādes, kas noteiks kārtību, kādā veicama jaunā iepirkumu procedūra – inovāciju partnerība. Jāsaka, ka, lai gan ES fondu pasākumu ietvaros visas šīs jaunās iespējas var izmēģināt praksē, padarīt tās par neatņemamu iepirkumu daļu ilgtermiņā var tikai tad, ja gan nozares ministrijas, gan arī pašvaldības to pārņems savā ikdienas iepirkumu praksē. Tam savukārt nepieciešams politiskais atbalsts.
[1] M.Rolfštama publikācija "Playing the game of public procurement of innovation: Experiences from a University
Course": http://vbn.aau.dk/files/207044159/Rolfstam_ipsera_teaching_2014_subm_date_added.pdf
[2] R.Tuffa raksts "SMEs key to EU economic success": https://www.theparliamentmagazine.eu/articles/opinion/smes-key-eu-economic-success
