Katru kalendāro gadu februāra pirmā svētdiena ir amerikāņu futbola finālspēles Super Bowl laiks. Šo pasaulē finansiāli ienesīgāko sporta un arī izklaides pasākumu svētdienas vakarā pie televizoru ekrāniem noskatās aptuveni 100 miljonu cilvēku, turklāt vidēji katrs sestais pēc tam pirmdien nespēj aiziet uz darbu.
Un tas ir saprotams – visu amerikāņu futbolu apvij milzīga jezga un Super Bowl ir sezonas kulminācija. Tas spēj aizraut pat pret sportu visvienaldzīgāko skatītāju. Šova mērogs un pompozitāte ir kā ekskluzīvs klubs, kur jebkuram ir iespēja būt piederīgam kaut vienu vakaru.
Jādomā, ne tikai manu sākotnējo interesi par šo sporta veidu lielā mērā ir ietekmējusi Holivuda. Ikviens zina kādu filmu, kur amerikāņu futbola treneri, visslavenāko Holivudas aktieru atveidoti, ar prātam neaptverami iedvesmojošu runu pilnībā maina spēles ritējumu un uzvar komanda, kuras spēlētāji jau bija atmetuši pēdējās cerības.
Man šīs filmas ir kā mūsdienu vesterni, kur kovbojus ar viskija pudeli rokās ir nomainījuši sportisti ar milzīgām alus reklāmām fonā. Tajās mēs varam aizrautīgi vērot viņu cīņu ar visdažādākajiem mūsdienu vilinājumiem un problēmām, ar kurām tad tiek vēl vairāk kairināta interese par šo sporta veidu. Tā ir neatņemama Amerikas popkultūras sastāvdaļa.
Arī tad, kad mācījos sporta menedžmentu un viesojos Nacionālajā Futbola līgā (NFL), mums stāstīja par astronomisko līgas apgrozījumu, fantastiskajiem ieņēmumiem un neaptveramo interesi par šo spēli. Viss pārējais bija vēl slepenāks nekā Ziemeļkorejas kodolprogrammas nianses. Citiem vārdiem sakot, priecājieties un apbrīnojiet, jo mēs esam visvisvislabākie, lielākie, bagātākie un tādi būsim vēl ilgus gadus.
Kā gan neapbrīnot līgu, kur katru spēli apmeklē vidēji ap septiņdesmit tūkstošiem skatītāju, kuras kopējais apgrozījums sasniedz aptuveni 16 miljardus ASV dolāru (aptuveni 14,4 miljardus eiro) un 30 sekunžu reklāmas cenas finālspēles laikā šogad sasniegušas pat 5,6 miljonus ASV dolāru (5 miljonus eiro). Ir zināms, ka šogad sešdesmit sekunžu garu reklāmlaiku savai vēlēšanu kampaņai ir nopircis gan esošais ASV prezidents Donalds Tramps, gan arī viņa sīvs konkurents, bijušais Ņujorkas mērs Maikls Blumbergs.
Neskatoties uz to, ka regulārajā sezonā katra komanda aizvada vien 16 spēles (salīdzinājumam: beisbola sezonā 162 spēles, bet Anglijas futbola premjerlīgā - 38), NFL īpatnības padara amerikāņu futbolu par ļoti interesantu biznesu ASV "veiksmīgajiem un turīgajiem".
Solidaritātes principa dēļ nauda tiek sadalīta vienlīdzīgi visām 32 līgas komandām, neatkarīgi no regulārajā sezonā sasniegtajiem rezultātiem. Tas nodrošina katrai organizācijai bāzes finansējumu un finansiālu stabilitāti. Atšķirībā no citiem komandu sporta veidiem, ir daudz neaizsargātu spēlētāju līgumu, kurus var lauzt pēc pirmajām spēlētāja neveiksmēm vai traumām, vismazākā vidējā alga – aptuveni viens miljons ASV dolāru (0,9 miljoni eiro) gadā (salīdzinājumam: NBA vidējā alga ir septiņi miljoni ASV dolāru (6,3 miljoni eiro) gadā).
Tas ir rezultāts lielajam spēlētāju skaitam komandas sezonas pieteikumā, kā arī norāda uz nevienmērīgu algu sadalījumu starp komandas pirmajām zvaigznēm un pārējiem. Tas liecina, ka lielākā daļa spēlētāju ir gatavi riskēt, lai sasniegtu savus sportiskos mērķus un piepildītu savu sapni. Un sapņo teju ikviens…
Visas meitenes vēlas kļūt par karsējmeitenēm, ikviens zēns – spēlēt amerikāņu futbolu. Tiešām kā vissalkanākajās amerikāņu filmās. Šis sporta veids ietekmē milzum daudz skolēnu, kuri mācības atstāj stipri otrajā plānā, un universitāšu komandu trenerus, kuri, neskatoties uz to, ka realitātē ir sporta skolotāji bez īpašas kvalifikācijas, var pelnīt teju desmit miljonus ASV dolāru (deviņus miljonus eiro) gadā (pat negribētos salīdzināt, piemēram, ar tās pašas augstskolas angļu literatūras pasniedzēja atalgojumu).
Pat universitāšu komandas no biļešu tirdzniecības spēj ģenerēt milzu summas savai augstskolai, jo stadionu ietilpība bieži vien pārsniedz simts tūkstošu robežu. Tradīcijām un panākumiem bagāta amerikāņu futbola programma skolās ir vitāli svarīga, lai atpelnītu pārējo augstskolas programmu tēriņus.
Vai ir vēl kāds bizness, kurā iespējams apvienot emocijas un adrenalīnu, ko var iegūt sporta sacensību laikā, un paralēli tam pietiekami labi nopelnīt?
Ne velti arī daži Latvijas sporta organizāciju vadītāji min NFL kā visefektīvāko praksi, kā monetizēt sporta veidu un gan komandu īpašnieki, gan spēlētāji var gūt maksimālo labumu.
Tas šķiet mazliet naivi un utopiski, taču vienā ziņā taisnība ir – no labākajiem ir vērts mācīties un pārņemt to, kas būtu piemērojams mūsu tradīcijām un iespējām. Tiesa, diezin vai Latvijā būtu tik viegli atrast sporta veidu, kas tradīciju, šova, infrastruktūras un popularitātes ziņā būtu vismaz daļēji līdzvērtīgs amerikāņu futbolam, taču meklēt var vienmēr.
Visa šī informācija šķita gana intriģējoša, un arī es pagājušā gadā nolēmu pievērsties šim visu pasauli fascinējošajam notikumam - Super Bowl.
Parastam latvietim, pie kādiem neapšaubāmi piederu arī es, tas ir playoff fināls, kurā sacenšas divas veiksmīgākās (es izvēlos lietot šo terminu, nevis labākās) aktuālās sezonas komandas. Darīju to draugu un paziņu lokā, jo tam jau sports ir domāts, lai vienotu un ļautu labi pavadīt laiku, kā arī pasmeltos kādu papildu informāciju, ar kuru papildināt mācībās apgūto un izmantot kādā no nākamajām pasēdēšanas reizēm draugu lokā.
Līdz spēles sākumam paspējām aprunāt gan abas komandas – "New England Patriots" un "Los Angeles Rams", gan "Rams" superzvaigzni Āronu Donaldu un "patriotu" Tomu Breidiju, gan to, ka viena trīsdesmit sekunžu reklāma maksā vairāk nekā piecus miljonus ASV dolāru (4,5 miljonus eiro). Uzturētā intriga, reakcijas un atmosfēra jau drīz aizrāva arī mani, neskatoties uz visai skeptisko attieksmi pret šo man svešo sporta veidu. Protams, zinu spēles noteikumus, aptuveno komandas izvietojumu laukumā un spēles struktūru, taču tas apmēram arī viss.
Latvijā bija vēls, un drīz vien sapratu, ka spēle tik drīz nesāksies. Sākumā bija redzami sezonas spēļu fragmenti, dažādas intervijas. Šķita, ka ikvienam ASV pilsonim ir interese un viedoklis par šo spēli. Nepameta sajūta, ka tas viss ir mazliet pārspīlēti, taču tā ir Amerika un mani tas apmierināja. Gaidot spēles sākumu, paspēju noskatīties arī trīs pēdējo gadu laikā Super Bowl rādītās reklāmas, kuras izpelnījās plašāku atzinību, un gaidīju reklāmistu šā gada veikumu. Alus, mašīnas, zelta retrīveri, sievietes kā no astoņpadsmitgadīga jaunieša sapņiem.
Tiesa, šķita, ka visiem, izņemot pašus futbolistus, spēle nav galvenais. Iespējams, tādēļ uzreiz nespēju ieraudzīt šā sporta veida burvību. Taču visam savs laiks. Pārtraukumā sākās šovs ar acīmredzami stratēģiski izvēlētu populāru mākslinieku, kurš man kā vecam rokenrolistam neko neizteica, taču mūžīgi televīzijas ekrānos redzamās spēlētāju sievas bija neviltotā sajūsmā. Šogad, starp citu, pārtraukumā uzstāsies Dženifera Lopesa un Šakira. Tā būšot pirmā abu dziedātāju kopēja uzstāšanās.
Parastai sporta pārraidei šis pārtraukums būtu bijis stipri par garu. Un es pat nevaru iedomāties, kā jūtas spēlētājs trīsdesmit minūtes sēžot un gaidot, kad atkal varēs doties laukumā, lai cīnītos par sava sportiskā sapņa piepildījumu. Man karjeras laikā piecpadsmit minūtes šķita kā veselā mūžība. Šaubos, vai pat Als Pačino trenera lomā spētu izdomāt uzmundrinošu stāstu trīsdesmit minūšu garumā, lai uzturētu spēlētāju možumu un noskaņotu spēles gaitas laušanai.
