Ceturtdien nolēmu aizbraukt ciemos pie tēva. Uz jautājumu, kā tad viņam iet, saņēmu lakonisku atbildi: D****. Garlaicīgi. Futbola pa TV nav. Jopcik ar ārā! Čempi arī atcēla. Par olimpiādi gan vienalga, tur normāla futbola nav.
Covid-19 ir skāris un ietekmējis visas dzīves jomas. Arī sportu. Sporta industrija bija viena no stūrgalvīgākajām un ilgi nespēja pieņemt lēmumu par savu dīkstāvi. Bija mēģinājumi spēlēt pie tukšām tribīnēm, dezinficēt skatītāju vietas pirms sporta pasākumiem, noteikt atsevišķus reģionus, kurus vīruss skāris mazāk un tur aizvadīt spēles, taču jau no paša sākuma tas, ka sports varētu palikt vīrusa neskarts, izskatījās kā naiva cerība, kurai nebūs lemts piepildīties. Patiesībā sporta pasaule vēl aizvien nespēj sadzīvot ar šo notikumu pavērsienu, brīžiem ar pilnīgi nepamatotu optimismu spekulējot par čempionātu atsākšanās termiņiem un turnīru norises datumiem. Ja cilvēki vēl var mainīt savu ikdienas paradumu sportot, tad pats sports nevar atļauties apstāties.
Tā ir 500 miljardu dolāru industrija, kura kopš 2014.gada katru gadu ir piedzīvojusi vidēji 4,5% izaugsmi. Sporta industrija ir ļoti dažāda un ietver lielu spektru potenciālo ieņēmumu avotu (biļešu tirdzniecība, brīvā laika sportošana, TV translāciju tirgošana, sponsorēšanas līgumi, reklāma, azartspēles, atribūtika, ekipējums utt.). Tie ir zīmoli, no kuriem vērtīgākais - "NIKE" - ir teju 37 miljardus vērts. Ar sportu saistīti arī citi biznesi un tam apkārt izveidojusies vesela izklaides industrija.
Gadiem ritot, stadioni ir kļuvuši modernāki, multifunkcionālāki un ietilpīgāki, lai pilnībā monetizētu to ienākumu potenciālu, kas piemīt šādai sporta infrastruktūrai. Ikdienā sports ir aizstājis mūsu vecvecāku ieradumu pēc meksikāņu ziepju operām, kļuvis par pasauli, kur mēs paslēpjamies no savām ikdienas problēmām. Fenomens gan biznesā, gan cilvēku ieradumu kultūrā. Skatīties sporta pārraides, doties uz stadioniem, apspriest sporta spēles, likt likmes uz sporta spēlēm. Sports ir kļuvis par ieradumu, par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Spēļu, turnīru un starptautisku sacensību kļūst aizvien vairāk, absolūti nerespektējot spēlētāju fiziskās robežas un iespējas. Medicīna, protams, iet kopsolī ar sportu un straujiem soļiem progresē, taču cilvēka ķermeņa fiziskajām un psiholoģiskajām iespējām arī ir robežas.
Sporta nozarei ir nācies pieņemt vairākus smagus lēmumus. Tokijas olimpiskās spēles un Eiropas futbola čempionāts ir pārcelti uz 2021.gadu. Klubu futbola ienesīgākā un prestižākā turnīra Čempionu līgas (apgrozījums 2,1 miljards eiro gadā) turpinājums tiek pārcelts no mēneša uz mēnesi vēl cerot, ka šogad tomēr izdosies to izspēlēt līdz galam. Formula 1 (F1) atceļ vienu posmu pēc otra. Katra posma organizētājvalsts nodokļu maksātājiem tas izmaksās, sākot no 30 miljoniem eiro. Zaudējumi ir milzīgi un tos veido gan 12 tūkstošu sacīkstēm nolīgto darbinieku dīkstāve, gan uzņemtās saistības pret sponsoriem, TV kompānijām un preču piegādātājiem un ražotājiem. Šie viennozīmīgi nav pēdējie atceltie sporta notikumi un sacensību organizētājiem šie lēmumi nav viegli - tu esi nolādēts, ja atcel kādu sporta pasākumu, un esi tikpat nolādēts, ja neatcel. Neapskaužama situācija.
Starptautiskā olimpiskā komiteja (SOK) kādu brīdi turējās pretī Kanādas un Austrālijas ultimātam pārcelt Olimpiskās spēles Tokijā uz vēlāku laiku, taču arī šis, Japānai ekonomiski smagais lēmums, bija jāpieņem. Japāna krietni pamanījās pabojāt savu publisko tēlu, primāri vētījot nevis atlētu drošību un veselību, bet tieši ekonomiskās sekas šādam lēmumam. Tas parādīja patieso mūsdienu sporta industrijas dzinuli un motivāciju. Taču tā ir mūsdienu sporta realitāte. Japāņu ekonomisti 2020. gadā Covid-19 dēļ prognozēja Japānas IKP sarukumu par 0,7 procentiem, bet brīdināja, ka olimpiādes atcelšanas gadījumā ekonomikā varētu būt 1,5 procentu kritums.
Olimpisko spēļu organizēšanā Japāna ir ieguldījusi vismaz 13 miljardus dolāru, taču skaidrs, ka zaudējumi draud būt krietni lielāki. Olimpisko spēļu pārcelšana gan loģistikas apsvērumu, gan 2021.gada pārblīvētā sporta pasākumu kalendāra dēļ ir ļoti sarežģīta. Tokija ir neapskaužamā situācijā, jo 2013. gadā parakstītais 81.lapaspusi garais trīspusējais līgums starp SOK, Japānas Olimpisko komiteju un Tokijas pilsētu paredz pilnīgu SOK kontroli pār Olimpiskajām spēlēm un SOK var atcelt olimpiskās spēles kara stāvokļa, civilu nekārtību vai boikota dēļ, vai SOK ir pamatots iemesls uzskatīt, ka jebkādu iemeslu dēļ dalībnieku drošība spēļu laikā tiks nopietni apdraudēta. Olimpisko zīmolu Tokijas spēļu pārcelšana var pabojāt, taču Šveicē bāzētā Starptautiskā Olimpiskā komiteja, iespējams, ir viena no finansiāli vismazāk ietekmētajām pusēm. SOK gada pārskati liecina, ka tā samaksāja gandrīz 14,4 miljonus ASV dolāru apdrošināšanas prēmijā, lai aizsargātu pret 2016. gada Rio olimpisko spēļu atcelšanu, un skaidrs, ka arī šoreiz apdrošināšanas sabiedrībām būs jāsedz liela summa no SOK zaudējumiem.
Atliekot malā finanšu aspektus, man kā bijušajam sportistam, gribas pieminēt arī pašu atlētu zaudējumus. Olimpiskajās spēlēs ir pārstāvēti 33 sporta veidi, un daudziem Olimpiskās spēles ir nozīmīgākās sacensības karjerā. Piemēram, man spēlējot Anglijā, vienā no komandām komandas masieris bija Apvienotās Karalistes bobsleja izlases stūmējs, kura dzīves cikls bija cieši saistīts ar Olimpisko ciklu. Divus gadus viņš masēja futbolistus, nākamos divus centās kvalificēties Olimpiskajām spēlēm. Prestiža ziņā bobslejs varbūt nav sporta veids ar vispasaules popularitāti, taču tā bija viņa iespēja pārstāvēt savu valsti. Sportista karjeras ilgumu un tās uzplaukuma mirkli ir grūti paredzēt, tādēļ cilvēcīgi ir saprotams Viktora Ščerbatiha jūtu izvirdums intervijas laikā Sporta studijā (kaut gan izteikumus neatbalstu un uzskatu tos par neadekvātiem).
Arī futbols līdz pēdējam mirklim turējās pretī neizbēgamajam un aizvien uzskata, ka gan UEFA Čempionu līga, gan lielāko Eiropas futbola čempionātu tekošās sezonas varētu tikt pabeigtas. Tam daļēji tika ziedots pa visu Eiropu izkaisītais “jubilejas” vai “pārmaiņu laikā izveidotais” Eiropas čempionāts futbolā. Euro 2020 pārcelšana uz gadu, pēc UEFA aplēsēm, varētu izmaksāt ap 400 miljoniem eiro, taču daļu no rēķina ir gatavi segt futbola klubi un Eiropas līgas (UEFA vēlas vairāk nekā 300 miljonus eiro). Šī lēmuma pieņemšanas laikā valdošā solidaritāte un pretimnākšana iezīmēja futbola sabiedrības saliedētību cīņā pret šo neredzamo un ātri pārvietojušos pretinieku. Skaidrs, ka, izvērtējot riskus, UEFA ir gatavi darīt visu, lai saglabātu savu finansiāli ienesīgāko produktu. Zaudējumi, kas rastos, ja Čempionu līgu nāktos atcelt, ir tālejošāki nekā parasts ieņēmumu samazinājums. Tā ir skatuve, kuras dēļ Eiropas futbolā ienāk bagāti investori no visas pasaules un ir gatavi tērēt galvu reibinošas summas, lai viņu komanda paceltu virs savas galvas šo sudraboto trofeju. Eiropas vadošo klubu līgu atcelšana un Čempionu līgas atcelšana atstātu Eiropas futbolu daudz lielākā haosā nekā Euro 2020 pārcelšana. Tiktu izjaukts gadiem ilgi pastāvējušais kvalifikācijas un turnīra izspēles mehānisms, kurš lielai daļai komandu kalpoja par sezonas atskaites punktu. Eiropas futbola līgas ir pārtrauktas.
Spēles pie tukšām tribīnēm nebija pievilcīgas ne TV kompānijām, ne sponsoriem, ne pašiem spēlētājiem. Arī no veselības drošības viedokļa tas nedeva vēlamo rezultātu, jo emociju pārņemtos, futbola izsalkušos fanus nelaišana tribīnēs bieži vien neatturēja no ierašanās un pulcēšanās stadiona apkaimē. Anglijas Premierlīgā Liverpool FC var nākties palikt tukšā pēc lieliski aizvadītajām divām trešdaļām sezonas un pārējās Premierlīgas komandas uzsākušas cīņu pret Manchester City, mēģinot panākt tās diskvalifikāciju par finanšu pārkāpumiem 2016. gadā, tādējādi jau priekšlaicīgi atbrīvojot vienu no Čempionu līgas vietām nākamajā sezonā. Visur, izņemot Baltkrievijā, futbola sezona ir pārtraukta. Vācijas Čempionu līgā spēlējošie Bundeslīgas klubi ir sadalījuši starp pārējiem līgas dalībniekiem solidaritātes maksājumus - 20 miljonus eiro, vēlreiz parādot futbola Brudeshafti. Līgu pārtraukšanas gadījumā tiks nojaukti jebkuri Eiropas futbolam raksturīgie promotion/relegation mehānismi, kas apgrūtinās gan TV naudas solidaritātes maksājumus, gan sponsoru piesaisti, gan spēles dienu ienākumu aprēķinu.
Kā šī futbola dīkstāve ietekmēs Eiropas futbola izskatu nākotnē? Cik ilgi vilksies šī šķietamā futbola organizāciju solidaritāte? Kā tas ietekmēs nākamo futbola sezonu? Kāda būs lukratīvo Čempionu līgas vietu sadale? Kā tiks komplektētas nākamo gadu Eiropas sacensības? Kāds izskatīsies nākamā gada futbola pasākumu kalendārs, kur papildus iekavētiem valstu čempionātiem, pārceltam EURO 2020, papildus FIFA sacīkstēm, paredzētiem Kontinentālajiem turnīriem būs vēl jāieplāno kvalifikācijas turnīrs nākamajam Pasaules čempionātam? Uz šiem jautājumiem Eiropas futbola vadītājiem drīzumā būs jādod atbildes. Kādas tās būs - mēs redzēsim, taču vispirms tā būs milzīga slodze tieši uz spēlētājiem. Jau pirms šīs sezonas futbolistiem, kuri veiksmīgi pārstāvēja gan savu klubu, gan nacionālo izlasi visaugstākajā līmenī, nācās samierināties tikai ar septiņu dienu starpsezonu. Tālāk aktuāls jautājums būs - kā tas ietekmēs klubu transfēra politiku un kā klubiem pēc šīs dīkstāves būs iespējams ievērot UEFA financial fair play (FFP) noteikumus, par kuru pārkāpšanu, piemēram, Manchester City jau tagad draud drakoniski soda mēri. Pašlaik viss ir klusi, taču vai šī solidaritāte būs noturīga, vai izčabēs tikpat ātri kā katra šogad uzsnigusī sniega pārsla tiklīdz klubiem nāksies samierināties ar izkrišanu līgu zemāk vai neiekļūšanu eirokausu zonā, to rādīs laiks. Salīdzinājumam var minēt, ka, uzvarot Europa League, kas ir otrs prestižākais Eiropas klubu turnīrs, var saņemt 4 miljonus eiro, kamēr par katru izcīnītu punktu Čempionu līgā, sākot ar grupas turnīru, klubs var rēķināties ar 0,9 miljonus eiro lielu prēmiju. Premjerlīgas tabulas lejasdaļas komanda solidaritātes maksājumos saņem 35 miljonus angļu mārciņu, kamēr līgu zemāk komandām jāsamierinās tikai ar 4,6 miljoniem angļu mārciņu.
Tādēļ, kamēr spēlētāji izbauda laiku, kad var atpūsties no pārsātinātā spēļu kalendāra un mūžīgas ceļošanas, izbauda laiku kopā ar ģimenēm un pažonglē tualetes papīra ruļļus esot izolācijā, futbols ir ieslīdzis nervozā gaidīšanas režīmā. Ļoti grūti paredzēt, kā tas beigsies. Scenārijā, kad drīzumā spēles atsākas, spēlētājiem būs jāsamierinās ar vēl intensīvāku spēļu kalendāru kā līdz šim. Ja čempionātiem, ieskaitot Čempionu līgu, nebūs lemts turpināties, tad nebrīnīšos, ka futbola bagātākās organizācijas atgriezīsies pie Super līgas izveides idejas. FFP, futbola dīkstāves un klubu ienākumu krituma dēļ, būs izkropļots, spēļu kalendārs būs piesātināts ar atliktām spēlēm, klubiem būs nepieciešami finanšu līdzekļi un UEFA, ņemot vērā zaudējumus savu galveno turnīru atcelšanas gadījumā, nebūs iespēju nosegt bagāto klubu prasības. Tas radīs labvēlīgu augsni un kārtējo pamatu, lai bagāto klubu saimnieki tiektos izveidot savu elitāru futbola līgu, kas vēl vairāk destabilizēs Eiropas futbola saimniecību. Tā būs liela pārbaude Eiropas un pasaules futbola vadītājiem un tiks notestētas tās šķietamās miermīlīgās, uz solidaritāti balstītās attiecības, kādas pastāvēja līdz šim. Futbols pēdējos gadus ir gājis no panākuma uz panākumu un spējis iet plašumā. Tagad futbolam, tāpat kā sportam kopumā, būs jāparāda sava krīzes menedžmenta spējas – kā izkļūt no šīs krīzes jaunā kvalitātē.
Tam, manuprāt, ir priekšnoteikumi. Ir jāskatās, kādas tendences ir izgaismojušās jau pašos krīzes pirmsākumos.
Viennozīmīgi, ātrākos tempos nekā plānots uzplauks e-sporta industrija. Tāpat kā mēs tagad esam iemācījušies aizvadīt akcionāru vai valdes sēdes un biedru sapulces neklātienē, arī sports pāriet virtuālajā vidē. Pasaules e-sporta apgrozījums 2020.gadā pirms Covid-19 krīzes tika lēsts 1,5 miljarda ASV dolāru apmērā un būs ļoti interesanti salīdzināt to ar faktiskajiem cipariem šobrīd. F1 ir noorganizējusi iknedēļas virtuālo Grand Prix, kur sacīkstes notiek pēc paredzētā sacensību grafika 2020. gada sezonā, ļaujot interesentiem vērot, kā braucēji sacenšas kādā no reālajām F1 sacīkšu trasēm. Var diskutēt, cik autentiska ir šī pieredze, taču tas ļauj milzīgajām fanu masām darīt kaut ko citu kā apspriest Covid-19 izplatības tendences. Domāju, ka šī krīze liks arī virtuālās realitātes (VR) ierīcēm akselerēt savu attīstību, kļūt aizvien advancētākām, tādējādi ļaujot sporta faniem maksimāli pietuvoties savam mīļākajam sporta veidam, saviem elkiem un virtuāli neklātienē iekļauties kādā masveidīgā sporta notikumā vai pasākumā.
Līdzīgas tendences var novērot arī futbolā, kur paralēli oficiālajiem UEFA e-sports turnīriem, kuri bija paredzēti Euro 2020 popularizēšanai, tiek rīkotas neskaitāmas sacīkstes virtuālajā futbolā, kur veiksmes gadījumā ir iespēja pat uzspēlēt kopā ar kādu no reālajām futbola zvaigznēm. Tas jau sen tiek uzskatīts kā nākamais solis fanu piesaistei, taču šī brīža situācijā attīstības līknei e-futbola sektorā būtu jābūt daudz straujākai. Šeit gan jāpiemetina, ka, radot pārlieku pieķeršanos virtuālajam sportam, var izrādīties, ka no sporta aizvietotāja krīzes laikā tas izaugs par vienu no lielākajām problēmām pēckrīzes sporta pasaulē. Iespējams, jauniešiem grūti būs pamatot, kāpēc būtu jātrenējas septiņreiz nedēļā, ja kaut ko alternatīvu var sasniegt, sēžot dīvānā un spēlējot kompjūterspēles. Tas būs viens no lielākajiem izaicinājumiem sporta industrijai, kā atvilināt jauniešus no kompjūterspēles atpakaļ uz laukuma.
Vēl viena krīzes specifika ir sporta totalizatoru neesamība. Industrija, kura šobrīd nevar gūt labumu no liela daudzuma sporta pasākumu un ir spiesta samierināties ar saujas tiesu līgu, kuras vēl aktīvi funkcionē. Totalizatori kalpo kā papildus adrenalīns sporta faniem visā pasaulē un atmodina ekspertu un likumsakarību meklētāju katrā, kurš bijis akmens sviediena attālumā no sporta. Labā ziņa ir tā, ka apstājies arī nelegālo likmju tirgus, kurš kropļoja sportu visā pasaulē. Šobrīd šai nozare ir tāda pati dīkstāve un būs interesanti pavērot, cik ilgi tiks finansētas komandas, kuras tiek uzturētas tikai vienam mērķim. Vai nespēja atgūt gada budžetu ar pāris spēlēm būs iemesls daudzu komandu pastāvēšanas beigām. Katrā ziņā Ukrainā jau ir reģistrētas pirmās viltus spēles, kur ir iespējas likt likmes uz izdomātām spēlēm, kuras patiesībā pat nenotiek.
Visbeidzot pats vīruss. Mēs sporta rezultātu vietā sekojam līdzi Covid-19 izplatībai un tās apjomiem. Valstis kā F1 sacīkšu mašīnas apdzen viena otru vīrusa skarto skaita ziņā un mēs ar šausmās pavadām katru jauno statistiku. Sports diez vai palīdzēs izvairīties no vīrusa, taču sportisks dzīvesveids mums noteikti palīdzēs izstrādāt imunitāti un pārvarēt to. Mēs vienmēr uzsveram, cik sports ir svarīgs mūsu ikdienā, taču patiesībā esam pievērsuši uzmanību tikai šim augšējam slānim, regulāru fizisku aktivitāti atstājot novārtā. Sporta galvenais uzdevums ir tieši cilvēku veselība. Nevis nespēja doties uz stadionu, bet nespēja doties kaut kur vispār. Cilvēks ir atgriezies pie sportošanas, jo sociālā izolācija ir piespiedusi mūs meklēt laika kavēkli fiziskās aktivitātēs, lai atvilktu elpu pēc kārtējām vēlajām vakariņām. Mēs meklējam aplikācijas, kas palīdz mums uzturēt sevi formā, mēģinām salikt kopā veco olimpisko stieni un sportojam kopā ar citiem online režīmā. Sports šajos apstākļos ir ieņēmis pavisam citu formu. Kaut ko it kā ļoti pašsaprotamu, taču novārtā atstātu. Ieaudzināsim šo sportošanas refleksu un nepieciešamību saviem bērniem. Sportam kā nozarei šī ir iespēja. Aplipināt ar sportošanas vīrusu apkārtējos, kāds mums visiem piemita bērnībā.
To, kāds būs sports nākotnē, ir grūti prognozēt. Lielo sporta veidu kalendāri ar laiku sinhronizēsies un lielās sporta zvaigznes, kurām līdzi seko un grib līdzināties miljoniem bērnu visā pasaulē, varēs atkal mūs priecēt lielajos stadionos un TV ekrānos. Es ceru, ka bagātie futbola klubi neizdarīs kļūdu, kāda vērojama basketbolā ar diviem alternatīviem Eiropas klubu turnīriem. Un ceru, ka Olimpiskās spēles Tokijā nākamgad atgriezīsies pie vecā labā olimpiskā principa, kur galvenais ir piedalīties, nevis uzvarēt. Olimpiskās veselības spēles 2021 mums ļaus visiem novērtēt un izbaudīt visu, ko sports var dot. Es ceru, ka sociālās izolēšanas garlaicības laikā uztrenētie sportošanas paradumi paliks mūsu ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Tradīcija kopā ar bērniem skriet trīs kilometru krosus nepazudīs no manas ikdienas un sports spēlēs daudz lielāku lomu mūsu ikdienā nekā līdz šim. Es ceru, ka valsts savos attīstības plānos sportu izvirzīs kā vienu no ilgtermiņa veselīgas nācijas priekšnoteikumiem un mērķtiecīgi, plānveidīgi ieguldīs līdzekļus sportošanas iespēju palielināšanā katram sportot gribētājam.
