Nav pareizi, ja šķīrējtiesu var nodibināt jebkurš uzņēmums vai uzņēmumu apvienība, kā rezultātā tiek degradēta šķīrējtiesas ideja un tiek kultivēts viedoklis par «kabatas tiesu», kurai līdz ar to ir ļoti zems uzticības līmenis sabiedrībā. Jāatzīst, ka pašreizējais regulējums neizvirza arī pilnīgi nekādas prasības šķīrējtiesnešu kvalifikācijai, turklāt šķīrējtiesneši nav pakļauti itin nekādai valsts vai citu institūciju uzraudzībai.
Praksē bieži nākas saskarties ar situāciju, kurā, uzsākot klienta lietas izpēti, viens no pirmajiem darbiem ir pārliecināties par strīda pakļautību. Ja līgumā ir ietverta šķīrējtiesas atruna, turklāt strīdu paredzēts nodot izskatīšanai kādai no mazpazīstamajām šķīrējtiesām, tas jau ir pirmais rādītājs, ka šajā lietā ir pamats satraukties par iespējamu pretējās puses negodprātību. Gan pārstāvot klientu intereses konkrētās lietās, gan pārrunājot šādus gadījumus ar citiem kolēģiem, nākas saskarties ar izciliem «kabatas šķīrējtiesu» paraugprocesiem.
Piemēram, prasītājs ir vērsies šķīrējtiesā, kura reģistrēta prasītāju apkalpojošā jurista prakses vietā un pieder jurista laulātajam draugam. Iespējama arī citāda tieša vai netieša saistība ar vienu no prāvniekiem. Izbrīnu neizraisa fakts, ka šādā šķīrējtiesā arguments par šķīrējtiesas neobjektivitāti tiek aukstasinīgi noraidīts, jo strīdu taču skatot šķīrējtiesnesis, kuram nedz ar šo juristu, nedz tā laulāto draugu vai kā savādāk saistīto personu neesot nekāda sakara! Šādu un līdzīgu gadījumu ir pietiekami daudz, lai jebkurš jurists, ieraugot sava klienta līgumā kādas mazpazīstamas šķīrējtiesas nosaukumu, smagi nopūstos, jo papildus klienta interešu pārstāvības pozīcijas izstrādāšanai pēc būtības būs jāveltī milzīgs darbs, lai apstrīdētu šādu līgumu un censtos panākt, ka šādā šķīrējtiesā process tiktu vests kaut cik objektīvi un atbilstoši likumam.
Par negodprātīgu šķīrējtiesu darbību faktiski nav kur sūdzēties, jo tiesās dominē viedoklis, ka valsts uzraudzība pār šķīrējtiesām ir koncentrēta izpildu raksta izsniegšanas stadijā un tas tiek uzskatīts par pietiekamu līdzekli vismaz pamattiesību ievērošanas nodrošināšanai (skat. Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2005.gada 17.janvāra spriedumu lietā Nr.2004-10-01).