Biogāze no jūras un augstvērtīgi raugi no mežiem – tādi ir zilās ekonomikas (Blue Economy) teorētiķa Guntera Pauli (Gunter Pauli) ieteikumi Latvijai, kā vietējos resursus izmantot maksimālas pievienotās vērtības radīšanai.
Rīgā profesors G. Pauli viesojās Lielās talkas desmit gadu jubilejas svinībās un uzstājās ar lekciju pie Valsts prezidenta.
Kāpēc jūs esat radījis nošķīrumu starp savu zilo ekonomiku un plaši pazīstamo zaļo ekonomiku, lai gan ekoloģiskie mērķi jau tām ir vienādi?
Par zaļo ekonomiku esmu cīnījies 30 gadus. Šajos gados esmu sapratis, ka viss, kas ir labi jums un kas ir labi videi, ir dārgi, tāpēc tas dabiski iznāk arī domāts bagātniekiem. Nepārprotiet – es neesmu pret zaļo ekonomiku. Es esmu par to. Tomēr mums ir jāprot rīkoties labāk, nekā mēs zaļās ekonomikas kontekstā darām šodien. Zilās ekonomikas pamatā ir nostāja, ka ir jāizmanto tas, kas mums ir, un ar mērķi no tā radīt maksimāli lielu vērtību. Un mums tiešām ir, kur piestrādāt, lai radītu lielāku vērtību.
Pat nedomājiet sacensties pasaules tirgū par lētāku cenu ar Bangladešu un Ķīnu! Jūs esat pieredzējuši 370 tūkstošu latviešu aizbraukšanu, jo viņi savā valstī nav saskatījuši sev nākotni. Ir jānodrošina, lai latvieši šeit redzētu sev nākotni, turklāt lielisku nākotni. Tad viņi atgriezīsies.
Zilā ekonomika nozīmē jaunu iespēju radīšanu. Tā raugās, kā ar esošajiem resursiem izdarīt daudz vairāk, bet ne tikai kvantitatīvi. «Vairāk» nozīmē vairāk zinātnes, vairāk darba vietu un arī vairāk izaicinājumu. Tāpēc atšķirība starp zilo un zaļo ekonomiku ir vēlme pārveidot ekonomiku, lai tās sniegums būtu lielāks, ne tikai zaļāks.
Pirmais solis tajā ir atsaukties uz valsts iedzīvotāju nepieciešamībām, nevis ko ķīnieši vai amerikāņi grib citos tirgos, un tā ir lielā atšķirība. Zaļā ekonomika aizvien iekļaujas ļoti globalizētajā ekonomikā, kas vienmēr tiecas ražot vairāk to pašu, ko tā jau ražo, tikai lētāk.
Tad kā tas atšķiras no aprites ekonomikas?
Kā zaļā, tā aprites ekonomika pieņem globalizācijas modeli ar tā standartizāciju, uzstādījumu uz aizvien lētāku ražošanu un izmaksu samazināšanu. Mēs tam nepiekrītam.
Piemēram, es dzeru kafiju, un tās ražošana rada atkritumus. Patlaban praktiski visi kafijas ražošanas atkritumi tiek izmesti. Ļoti nedaudz no tiem tiek kompostēts. Tādas kompānijas kā Nestlé mēdz savākt kafijas ražošanas atkritumus un to sadedzināt, lai iegūtu savām vajadzībām elektroenerģiju. Tā ir aprites ekonomika, un tā tiešām darbojas, jo viņi integrē tos atkritumus atpakaļ sistēmā.
Bet mēs domājam, ka ar to nepietiek, lai pārveidotu pasaules ekonomiku, jo ir jāpārveido pats biznesa modelis, un tā ir jau ļoti atšķirīga pieeja. Mēs ņemam to kafijas ražošanas atkritumus un audzējam tajos sēnes. Nestlé nemūžam tajos neaudzēs sēnes, jo sēnes nav viņu pamatbizness. Viņu bizness ir kafija ar tās piegāžu ķēdēm, un ne par ko citu viņi dzirdēt negrib. Mēs sakām, ka tas ir nepareizi, jo Nestlé, ja vien to gribētu, varētu radīt 600 tūkstošus jaunu darbavietu ar to vien, ka savos kafijas ražošanas atkritumos audzētu sēnes. Bet viņi negrib 600 tūkstošus darbavietu sēņu industrijā, jo tas nav viņu bizness.
Viņiem ir miljons tonnu kafijas ražošanas atkritumu, un no tiem viņi varētu radīt miljons tonnu augstvērtīgu sēņu – šitake, jo tās lieliski aug tieši kafijas biezumos. Turklāt atkritumi pēc sēņu ražas ievākšanas ir lieliska izejviela putnu barībai. Bet vistas jau arī nav viņu bizness. Atšķirība starp viņu modeli un zilo ekonomiku ir 600 tūkstoši darbavietu, miljons tonnu jaunas, ļoti augstvērtīgas pārtikas un vēl milzīgs apjoms putnu barības. Tā vietā viņi šos atkritumus sadedzina pašpatēriņa elektroenerģijai.
Vai tā būtu jūsu izvēle jūsu valsts ekonomikai? Kā atbildīgais par valsts ekonomiku es izvēlētos labu pārtiku, darbavietas un jaunus papildproduktus, bet tā ir valstiska izvēle, un Nestlé jau nav valsts. Viņu interese ir viņu pamatbizness, un viņiem uz to ir visas tiesības. Aprites ekonomika balsta jau esošo biznesu un tā biznesa modeli, bet es saku, ka tas nav ceļš uz priekšu. Nākotne ir modeļu atvērtībā un daudzu biznesu vienlaikus sadarbībā.
Būtībā tas ir uzbrukums pamatbiznesam kā konceptam.
Tradicionālajā biznesa modelī jums ir jāturas pie sava pamatbiznesa. Mūsu modelī jums nekādā gadījumā nav jāturas pie viena pamatbiznesa, bet gan jārada saistītu aktivitāšu klasteri. Klasteris nozīmē, ka jums ir daudzas finanšu plūsmas, lielāki ieņēmumi, sadalītāki un samazināti biznesa riski un iespēja ieiet tirgos, kur jums vai pat nevienam nav agrākas pieredzes. Tas nozīmē, ka jūs esat inovatīvs. Un tas jau nozīmē, ka jums ir nepieciešama zinātne. Iznākumā rodas nepieciešama zinātnes saikne ar jauno uzņēmējdarbību un augstāka kopējā vērtība.
Kā zilā ekonomika var tikt piemērota Latvijā?
Latvija importē Krievijas gāzi, un es pieļauju, ka jūs gribētu to darīt mazāk. Bet vai jūs varat paši ražot gāzi? Protams, ka varat! Un kas ir jūsu daudzsološākais gāzes ražošanas resurss? Biomasas resursu visas valsts vajadzībām būs par maz. Bet jums ir jūra – 28 tūkstoši kvadrātkilometru savas jūras, un tur jūs varat audzēt jūraszāles.
Es zinu, ka tas ir iespējams, jo savulaik PSRS izmantoja jūraszāles no Baltijas jūras, bet jums pašiem jūrā tolaik neko daudz neļāva darīt, tāpēc jūs esat zaudējuši tradīciju fokusēt uzmanību uz jūru kā savu resursu. Mūsu pētnieki ir aplēsuši, ka Latvijai pietiktu jūraszāles kultivēt vien 400 kvadrātkilometru platībā, lai nodrošinātu visu savu gāzes patēriņu.
Tā ir zilā ekonomika, un jūs izmantojat to, kas jums ir. Enerģijas patēriņš jūraszāļu audzēšanai ir praktiski nekāds, jo daba pati tās saražo. Tam nepieciešamās barības vielas Baltijas jūrā ir vairāk, nekā nepieciešams, jo jūra ir ļoti piesārņota ar nitrātiem un fosfātiem, un jūraszālēm tieši to vajag.
Esam jau domājuši kopā arī ar Latvijas valsts mežiem. Mežā cilvēki parasti redz tikai kokus, un jūs kā latvieši vēl arī sēnes. Un izcili zinātnieki no Koksnes ķīmijas institūta tur redz arī daudz ķīmijas. Kad es skatos uz jūsu mežiem, es redzu kaut ko vēl.
Es zinu, ka lielāko daļu jūsu teritorijas aizņem meži, un arī to, ka jūsu pārtika ir ļoti atkarīga no fermentācijas – jūs lietojat daudzus raudzētus produktus. Tas nozīmē, ka jums ir ļoti, ļoti labi raugi. Bez cik daudz Latvijas uzņēmumu ražo un pārdod pasaulē fantastiskus dabiskos raugus no jūsu mežiem? Tāda biznesa nav, lai gan jums ir lieliski meži. Mūsu pētnieki ir aplēsuši, ka Latvijas mežos ir vismaz 1000 dažāda veida savvaļas dabisko raugu, ko var lietot maizes, alus un vīna raugiem.
Tāpēc esmu ierosinājis «rauga safari», ko mēs nākamvasar, 25. jūlijā, kopā ar Latvijas valsts mežiem arī sarīkosim, un mēs pieradināsim Latvijas mežonīgos raugus. Svarīgi ir, ka mēs to darīsim kopā ar daudziem Latvijas skolotājiem, kas šīs zināšanas un domāšanu par jūsu resursiem nodos tālāk bērniem.
Pasaules rauga tirgus ir desmit miljardus eiro vērts. Vai jūs gribētu no tā 5%? Tas ir 500 miljonu bizness, un Latvijā uzņēmumu ar šādu apgrozījumu taču nav daudz, bet iespēja ir. Lūk, šī ir zilā ekonomika. Jums ir resursi. Radiet no tiem vērtību! Un atsaucieties cilvēku vajadzībām.
Patlaban vairāk par 90% pasaules rauga ir ģenētiski modificēts. Praktiski apritē ir tikai 15 raugu šķirnes, un tās tirgo vien trīs kompānijas. Ja uzdotu jautājumu patērētājiem, vai vēlaties maizi ar ģenētiski modificētu raugu, ko tirgo Kanādas kompānija, vai arī maizi ar dabisko raugu no Latvijas mežiem, kas ir pieradināts un darīts pieejams tūkstoš variācijās, tad atbilde būs par labu dabiskajam. Atliek vien rīkoties.
Es lēšu, ka ar šo jauno raugu industriju jūs varētu radīt ap 25 tūkstošiem jaunu darbavietu, jo tas prasa daudzas darbarokas. Bet tāpat tas prasa jaunus biologus, un jums būs jāiegulda arī zinātnē.
Interviju Ieejam jaunā kapitālisma paaudzē lasiet 17. augusta laikrakstā Dienas Bizness.
