Eiropas Zaļais kurss kopumā ir ļoti atbalstāms, vides piesārņojuma problēma tiešām kļūst aizvien aktuālāka, turklāt visā pasaulē – tās ietekmēto globālo sasilšanu, šķiet, šovasar jau izjutām arī, tā teikt, uz savas ādas.
Taču ik pa laikam parādās kādi fakti vai tendences, kas rada pamatu satraukumam par to, vai šī kursa realizēšana tāda, kā iecerēta, pirmkārt, ir iespējama, otrkārt, nesīs vairāk labuma nekā ļaunuma.
Kritiska pieeja, protams, nepieciešama, lai virzību uz labāku dzīvi uzlabotu, nevis atceltu. Spilgts piemērs ir kaut vai kosmiskā tūrisma straujā attīstība. Mēs te, Eiropā, zaļās idejas vārdā gatavojamies atteikties no vidi piesārņojoša transporta, ierobežot lauksaimniekus un ražotājus vispār, maksāt daudz vairāk par apkuri, produktu piegādēm utt., bet kaut kur citur pasaulē izpriecu braucienos dedzinās daudzdesmit tūkstošus tonnu degvielas, itin nemaz nesatraucoties ne par ozona slāni, ne cita veida kaitējumu videi!
Godīgi? Labi, var jau teikt, ka kosmosa lidaparātos lieto daudz tīrāku degvielu par mūsu autoparka lietoto, bet tomēr – dedzina taču, un ne jau maz. Vispār arī tas nešķiet jēgpilni, ka, var teikt, pavisam radikāli vides piesārņojuma mazināšanu metas risināt vien Eiropas Savienībā un vēl dažās valstīs, kamēr pārējā pasaule šai tēmai uzmanību pievērsīs labākajā gadījumā vien formāli, saukļu līmenī. Mēs tā varbūt varam veidot dārgi uzturētu oāzi, ko citi brauks aplūkot, apbrīnot, bet ne glābt pasauli. Vai to Zaļā kursa idejas virzītāji apzinās?
Ja apzinās, tad varbūt taisnība ir tiem, kas saka, ka šī Zaļā kursa patiesais iemesls ir nevis pasaules glābšana, bet gan jaunu Eiropas vienotā tirgus aizsardzības mehānismu ieviešana, tā pasargājot savu rūpniecību no Āzijas konkurentiem, mazinot atkarību no importa energoresursiem utt.? Proti, citādi nekādas barjeras ieviest nedrīkst, tas būtu pretrunā ar starptautiskiem līgumiem, taču vides prasību vārdā var darīt, ko grib? Tas varbūt ir risinājums, zināmā mērā pat atbalstāms, taču tad bažas raisa jautājums – cik tas izmaksās, vai sabiedrība būs par to gatava vairāk maksāt?
Proti, vai vienā brīdī neiestāsies tāds kā lūziens, kad dominēt sāks tie, kuri jautā: kāpēc mums jāupurē savas dzīves, sava šodienas labklājība kaut kādu, iespējams, nesasniedzamu mērķu vārdā? Atbildēm uz ko tādu būtu jābūt pārdomātām jau tagad. Turklāt godīgām, pārliecinošām, arī cilvēkus uzrunājošām atbildēm, nevis vien saukļu tiražēšanai. Un vēl, protams, riskus rada tā pārlieku lielā visu jomu regulēšana, kas raksturīga īpaši Eiropas Savienībā.
Varbūt Rietumeiropā to daudzi uztver kā sakārtotību, taču tiem, kas piedzīvojuši padomju laikus, tas vairāk asociējas ar brīvas izvēles, brīvā tirgus ierobežošanu, pārlieku valsts iejaukšanos ekonomikā, pat valsts diktātu. Aiz dzelzs priekškara varbūt tā var dzīvot, taču situācijā, kad mums jākonkurē globāli, var sanākt, ka esam zaudētāji. Vēl viens aspekts – ieviešana. Tas, ko redzam Latvijā, – Zaļā kursa ieviešanu virza vairākas ministrijas, taču šķietami nekoordinēti, katra uz šo procesu raugoties no sava skatījuma.
Lauksaimniecības aizstāvji pret lauksaimnieku vainotājiem vides piesārņojumā, lielceļu būvētāji pret vietējo ceļu labas uzturēšanas un sabiedriskā transporta attīstības lobētājiem, uzņēmējdarbības veicinātāji pret tiem, kas biznesu uztver kā traucēkli un labprātāk iztiktu vien no Eiropas atbalsta naudām, un vēl arī tie, kuri uzskata, ka pēc iespējas vairāk jāražo uz vietas, pret tiem, kuri pārliecināti, ka vietējie uzņēmēji principā ir slikti, tiem visādi jākaitē, attiecīgi visus darbus uzticot veikt ārzemniekiem un visu, kas nepieciešams, iepērkot citās valstīs.
Tiesa, nauda gan visus vieno, precīzāk – visu nozaru pārvaldītāji raujas sev pagrābt vairāk no kopējā pieejamā finansējuma, lai to apgūtu pēc savas izpratnes. Bet tad arī rezultāts ir tāds, kāds nu ir – aktīva darbība notiek, resursi tiek patērēti, mērķi sprausti aizvien augstāki un cēlāki, taču virzība uz tiem kaut kā nevedas.
Pietrūkst politiķu, amatpersonu, kas redzētu, kāda bilde veidojas kopumā, veicinātu saskaņotu virzību uz vienotiem mērķiem, tostarp jau pieminētā Zaļā kursa īstenošanu. Un tas ir vēl viens no šī kursa veiksmīgas ievērošanas un tā mērķu sasniegšanas apdraudējumiem, kas noteikti jāanalizē, to nevar, tā teikt, paslaucīt zem tepiķīša, lai nebojā skatu.
