IKT nozarē jau vairākus gadus plaši tiek attīstīta resursu koplietošana, kas ļauj izmantot augstākas kvalitātes un pieejamības infrastruktūru un pakalpojumus, neieguldot to izveidē savus līdzekļus. Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) ir šādas koplietojamas infrastruktūras uzturētājs, uzņēmējiem piedāvā optiskā tīkla koplietošanu, eParaskta un e-Identitātes platformas, datu pārraides risinājumus, bet valsts iestādēm ir virkne efektīvu pakalpojumu ieskaitot, kiberdrošības risinājumus.

Par resursu koplietošanu, ikdienas darbu, kiberdrošību un iedzīvotāju izglītošanu Dienas Bizness saruna ar LVRTC valdes priekšsēdētāju Ģirtu Ozolu.

LVRTC ir viens no valsts informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) pakalpojumu kompetenču centriem, kā arī sniedz Valsts elektronisko sakaru pakalpojumu centra (VESPC) pakalpojumus publiskā sektora spēlētājiem. Ko tas praktiski nozīmē, ko darāt un ko no tā iegūst uzņēmumi, sabiedrība?

Valsts elektronisko sakaru pakalpojumu centra uzdevums ir nodrošināt valsts pārvaldes iestādēm tehnisko līdzekļu kopumu - nepieciešamo skaitļošanas, datu glabāšanas un elektronisko sakaru tīkla informācijas un komunikācijas tehnoloģiju infrastruktūru, lai nodrošinātu informācijas sistēmu darbību augstā konfidencialitātes, integritātes un pieejamības līmenī. Mēs nesniedzam pakalpojumu gala lietotājam. Starp mums un sabiedrību ir valsts pārvalde un tas, ko gala lietotājs, proti, sabiedrība pēc mūs paveiktā izjūt vai neizjūt, ir dažādu informācijas sistēmu darbības pieejamība vai nepieejamība. Proti, sistēmas vai nu darbojas stabili vai arī kaut kas nav īsti labi. Mūsu uzdevums ir panākt, lai tās sistēmas, kas ir mūsu pārziņā, ir pieejamas.

Pēdējā desmitgadē Latvijā ir strauji samazinājies māsu skaits – ja 2008. gadā bijām ap 12 000, pašlaik esam ap 8500. Desmit gadu laikā esam pazaudējuši teju trešdaļu mūsu māsu, un pašlaik Latvijā ir viens no zemākajiem māsu apjomiem Eiropas Savienībā (ES).

Tai pašā laikā nevar teikt, ka augstākās izglītības iestādēs vietas studiju programmā «Māszinības» netiktu aizpildītas, taču kopumā māsu skaits nepieaug, tieši otrādi – ar katru gadu samazinās. Pēdējo gadu laikā tas sarucis pat par 500 – 600 māsām gadā. Tas nozīmē, ka jaunie speciālisti izvēlas strādāt citās profesijās, arī citās valstīs. Šādi ik gadu zaudējam simtiem tiešo pacientu aprūpētāju, bez kā veselības aprūpes sistēma nevar funkcionēt. Kā to risināt? Cēloņi situācijai ir vairāki, taču tas, ar ko jāsāk, ir atalgojuma jautājums.

Par pilna laika darbu – «uz rokas» mazāk par minimālo

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) dati par 2018. gadu rāda, ka vairāk nekā 6300 māsas strādājušas vienā darbvietā, ap 600 – divās darba vietās un daži desmiti – trijās. Darbs vienā darbvietā nozīmē pilnu slodzi un mēnešalgu zem 500 eiro pēc nodokļu nomaksas. Ar šādu atalgojumu ir iespējams segt tikai pamatvajadzības jeb, kā mēdz teikt, eksistēt, nevis dzīvot. Un šeit es nemaz nepieminu vajadzību apgādāt ģimeni, audzināt bērnus – ar 500 eiro mēnesī tas nav iespējams. Tādēļ daļa māsiņu izvēlas strādāt divās vai pat trijās darbvietās. Tas, savukārt, nozīmē optimālus mēneša ienākumus un nulli brīvā laika. Bieži gadās, ka darbvietas ir dažādās pilsētās, tad liela daļa laika aiziet arī ceļā. Rezultātā ārpus darba laiks atliek tikai miegam – par kopīgu laiku ar ģimeni, par hobijiem un pienācīgu atpūtu nereti nākas aizmirst. Savukārt tās māsiņas, kas ziedo sevi trim darbvietām, visticamāk, atdod darbam arī naktis un iespēju izgulēties. Šādu ikdienu ir ļoti grūti ilgtermiņā izturēt, tāpēc ar māsām bieži pārrunājam to, ka pašlaik nozare balstās uz entuziastiem – tajā paliek māsiņas, kam tas ir sirdsdarbs, neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem ikdienā.

Pirms gada tika pieņemts Sociālā uzņēmuma likums, kas definē šo jomu un dod iespēju saņemt grantu biznesa attīstīšanai

Sociālā uzņēmuma statusu ir ieguvuši 53 uzņēmumi.

«Sākumā aktivitāte bija zemāka, un likuma darbības pirmajā pusgadā sociālā uzņēmuma statusu ieguva 16 uzņēmumi, taču pēc tam aktivitāte pieauga un otrajā pusgadā statusu ieguva 33 uzņēmumi. Pašreizējā aktivitāte atbilst gaidītajai,» saka Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta ESF projekta Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai vadītājs Juris Cebulis. Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas direktores Lienes Reines–Mitevas vērtējumā tendence ir pozitīva, jo katru mēnesi reģistrā klāt nāk jauni uzņēmumi. Aktivitāte esot pietiekama, jo īpaši ņemot vērā, ka sociālā uzņēmējdarbība ir specifisks biznesa veids un uzņēmējam jābūt ieinteresētam, motivētam, jāpārzina ne tikai bizness, bet arī jāizprot sociālās problēmas sev apkārt. «Tas nav katram, tāpēc mums ar lielu cieņu ir jāatbalsta tie uzņēmēji, kuri iepērk savam uzņēmumam pakalpojumus un preces no sociālajiem uzņēmējiem,» viņa uzsver. Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija apvieno 110 biedrus. Lai sasniegtu pietiekamu ietekmi, viņas skatījumā, kritiskā masa varētu būt 200 sociālie uzņēmumi visā Latvijā. Šobrīd visvairāk sociālo uzņēmumu ir reģistrēts Rīgā un Pierīgā, kas nozīmē, ka sociālās uzņēmējdarbības koncepcija vēl nav pazīstama lielai sabiedrības daļai, it īpaši reģionos, lai arī varētu pieņemt, ka tieši reģionos sociālo problēmu loks ir lielāks un nospiedošāks.

Valsts policija otrdien izplatītā paziņojumā norāda, ka tā joprojām nav mainījusi savu nostāju saistībā ar pasākumu «Kritiskā masa» – «spontāna masveida braukšana ar neprognozējamu brauciena maršrutu, neievērojot ceļu satiksmes noteikumus, ir būtisks drauds ne tikai pašiem brauciena dalībniekiem, bet arī citiem ceļu satiksmes dalībniekiem».

Likumsargi aicina ikvienu, it īpaši vecākus ar bērniem, rūpīgi pārdomāt, vai dalība šajā braucienā attaisno tā drošības riskus un sasniedz mērķi.

Valsts policija norāda, ka šis pasākums, «kuram nav nedz oficiāla organizatora, nedz tas ir oficiāli saskaņots, ir risks satiksmes drošībai. Skaidrs, ka ir nepieciešams uzlabot velo infrastruktūru un tā ir būtiska satiksmes jomas problēma, tomēr atsevišķu dalībnieku braukšanas kultūra «Kritiskās masas» laikā diemžēl nav savienojama ar jēdzienu «droša braukšana», jo tiek rupji pārkāpti ceļu satiksmes noteikumi».

Valsts policija šī brauciena aktīvistiem jau vairākus gadus esot norādījusi par iespēju šo pasākumu organizēt droši – ar konkrētu organizatoru, oficiāli saskaņotu, izveidojot konkrētu maršrutu, kurā slēgt satiksmi, tādējādi policijai dodot iespēju nodrošināt satiksmes dalībnieku drošību. Tomēr policijas ieteikumi esot palikuši nesadzirdēti, pretī saņemot argumentu, ka šis brauciens ir stihiska kustība, kā protests ar mērķi pievērst uzmanību velosipēdistiem un velo infrastruktūrai pilsētā.

Šobrīd 73% no pasaulē saražotajiem tekstilmateriāliem nonāk atkritumu kalnos[1]. Līdzīga proporcija varētu būt arī Latvijā, jo mums nav vienotas sistēmas to apsaimniekošanai.

Šobrīd mūsu ārā izmestās drēbes tiek sadedzināts vai noglabātas atkritumu poligonos. Nolietotā tekstila savākšanas konteinerus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un tās visbiežāk ir atsevišķas iniciatīvas, nevis vienotas sistēmas daļa. Tomēr jau pavisam drīz, 2025. gadā, visās ES valstīs būs jāšķiro arī tekstila atkritumi, tāpēc jau laikus jādomā gan par nacionāla mēroga rīcībpolitiku, gan katra cilvēka ikdienas paradumiem un izvēlēm, ko veicam.

Labdarības veikalu tīkls «Otrā elpa» savā ziņā darbojas kā pretspēks ātrās modes vējdzirnavām – mūsu veikali ir kā platforma, kas ļauj pagarināt tekstilizstrādājumu mūžu, ļaujot labām mantām kalpot ilgāk un nepapildināt atkritumu kalnus, kad tās apnikušas to pirmajiem īpašniekiem. Šobrīd visai bieži ziedojumos saņemam mantas, kas nav lietotas pat vienu reizi un, ja nebūtu nonākušas pie mums, tad to alternatīva būtu atrasties izgāztuvē. Protams, ir arī otrā galējība – tā vietā, lai saplēstās, novalkātās mantas izmestu, tās tiek ziedotas. Tā kā visus saņemtos ziedojumus sašķirojam, tad varam teikt ka proporcija ir visai nemainīga – aptuveni trešdaļa ilgtspējīgāko mantu novirzām tirdzniecībai mūsu veikalos, vēl pusi no saņemtā nogādājam dažādām palīdzības organizācijām, bet katra piektā mums ziedotā lieta jau ir atkritums. Protams, var strīdēties, vai tas ir daudz vai maz, tomēr redzam, ka, pat ja varam samazināt atkritumiem novirzāmo tekstila un citu izstrādājumu apjomu par 80%, paildzinot to lietošanas mūžu, tad pūles ir to vērtas.

Runājot par uzņēmumu apvienošanos un iegādi (M&A), vēsturiski ir ierasts dzirdēt stāstus par Latvijā tapušu veiksmīgu uzņēmumu pārdošanu kādam lielākam, starptautiskam attiecīgās nozares spēlētājam. Tomēr pēdējo gadu laikā notikuši arī darījumi, kur vietējie uzņēmēji ir bijuši kapitāla daļu pircēji.

Viens no aktuālajiem, plaši izskanējušajiem piemēriem šobrīd ir AS Smiltenes piens pārdošana – uzņēmumu iegādājās vietējais investors. Var minēt arī Latvijas Pasta iegādāto Pasta stacijas pakomātu tīklu un darījumu, kurā uzņēmuma GroGlass vadības komanda kopā ar investīciju banku pērn izpirka uzņēmuma kapitāla daļas. Lai arī šādu labu piemēru nav daudz, Latvijas ekonomikas struktūras maiņa un atsevišķu nozaru dinamiskā attīstība ir labi priekšnosacījumi, lai arī mūsu uzņēmēji aizvien biežāk apsvērtu tādu biznesa attīstības scenāriju, kas paredz cita uzņēmuma iegādi.

Vērtējot M&A darījumu «klimatu», šīs jomas eksperti pēdējā laikā ir piesardzīgi optimisti. Ņemot vērā, ka darījumu skaits Baltijā un Eiropā šogad ir sarucis, kā arī ģeopolitiska mēroga neskaidrības (turpinās ieilgusī Brexit sāga un Ķīnas–ASV tirdzniecības saspīlējums), pagaidām nav pamata sagaidīt, ka investori pēkšņi metīsies ieguldīt Baltijas valstu uzņēmumos. Tomēr stāstam ir arī otra puse – kā liecina M&A darījumu konsultanta Oaklins M&A Baltics vērojumi, investīciju fondu interese par Baltiju un Latviju arvien pieaug, īpaši tas attiecas uz augstas pievienotās vērtības uzņēmumiem. Lielākais izaicinājums gan potenciālajiem kapitāla daļu pircējiem, gan pārdevējiem ir mērķtiecīgi sagatavoties darījumam. Biznesa pārdevējam ir jāiezīmē skaidrs attīstības plāns daudzus gadus uz priekšu, bet pircējam ir jāsaprot, kā darījums palīdzēs attīstīt esošo biznesu vai uzsākt jaunu.

Informējot par dramatisko situāciju Latvijas tūrisma nozarē un aicinot rast risinājumu, nozares pārstāvji atklātā vēstulē Valsts prezidentam, premjeram un Latvijas Bankas prezidentam nosūtījuši savu redzējumu par valsts atbalstu tūrisma un viesmīlības nozares uzņēmumu stabilizācijai sasaistītu ar nomaksātiem darba spēka nodokļiem 2019.gadā.

"Tūrisma nozare šobrīd piedzīvo vēsturiski smagāko krīzi, kurā noteicošu lomu spēlē arī tas, ka pamatojoties uz Ministru kabineta rīkojumu Nr.103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu", ar mērķi ierobežot COVID-19 izplatību un izsludināt papildus piesardzības un drošības pasākumus, atceļot starptautiskos pasažieru pārvadājumus caur lidostām, ostām, ar autobusiem un dzelzceļa transportu, laika periodā 17. marts - 15. maijs, tika apturēts visas nozares uzņēmumu darbs. Starptautiskais tūrisms rada gandrīz 5% no Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) un līdz šim ir bijis nozīmīgs pienesums Latvijas eksporta bilancē, devis vienu no lielākajiem ieguldījumiem pakalpojumu eksporta kopējā vērtībā, sasniedzot vēsturiski augstāko apjomu 2019.gadā," teikts vēstulē.

Pandēmijas apstākļos gan pasaulē, gan Latvijā pieaudzis vīna patēriņš.

To atzīst Eiropas labākais vīnzinis un trešais labākais vīnzinis pasaulē, uzņēmuma "WineTeach" dibinātājs un līdzīpašnieks Raimonds Tomsons un vīna bāra "VIETA" īpašnieks Jānis Volkinšteins, kurš ieguvis prestižo WSET augstāko "Diploma" kvalifikācijas līmeni Burgundijā, Francijā un Austrijā.

Kā šajā laikā kopumā mainījusies industrija?

JV: Vīna tirdzniecības industrija turpina cīnīties par izdzīvošanu. Online servisi piedzīvo uzplaukumu - krīzes fons mums ar "WineTeach" komandu bija ļoti motivējošs fons, lai steigšus strādātu ar mūsu izglītības platformas attīstību. No vairākiem importētājiem esmu dzirdējis, ka virkne arogantu ražotāju esot stipri mainījuši attieksmi un mīkstinājuši stingros importa noteikumus. Visi mācās pielāgoties - tā ir patiesība. Nekas vēl ne tuvu nav beidzies. Par to, kā šis laiks veidos jaunu komunikācijas ētiku, tirdzniecības modeļus un tiešsaistes vidi vīna tirdzniecībā, varēs veikt aizraujošus pētījumus 2029. gadā, svinot Covid-19 10 gadu jubileju.

Latvijā bažas par obligātās vakcinācijas prasības ietekmi uz darba tirgu bija lielākas, nekā izrādījās realitātē, intervijā atzina Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.

"Kad šo prasību pieņēma, bažas bija lielākas. Mēs ar biedriem par šo jautājumu visu laiku komunicējām, lai saprastu, kāda ir aina uzņēmumos," sacīja Endziņš.

Viņš norādīja, ka LTRK katru nedēļu apkopo datus par to, kā darbinieku vakcinācija izskatās pa nozarēm, tostarp ir atsevišķas nozares, kurās vakcinācijas aptvere ir zemāka, piemēram, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, kā arī būvniecībā, taču tā vai citādāk kritiskā masa jeb lielais vairums strādājošo ir vakcinējušies.

Endziņš arī pauda, ka obligātās vakcinācijas prasība klātienē strādājošajiem ir nostrādājusi kā ļoti sekmīga motivācija cilvēkiem vakcinēties. "Dabiski, ka katrs cilvēks var būt ar atšķirīgiem uzskatiem, bet, ja ir izvēle nekur nestrādāt vai tomēr vakcinēties, tad visiem ir saistības, ir jāēd visiem. Tas ir veicinājis vakcinācijas aptveri nodarbināto vidū, kas ir labi," sacīja LTRK vadītājs.

Pie šāda secinājuma jānonāk, pētot Eurostat datus par dažādām Eiropas Savienības valstīm, salīdzinot kādu īpašu matemātiski izveidotu rādītāju, kurā apvienota pirktspēja un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, kas Latvijas gadījumā pēdējos piecus gadus praktiski stāv uz vietas.

Eiropas indekss valstu salīdzināšanai

Pirktspējas koriģētais iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir Eurostat mērījums visās Eiropas Savienības valstīs, kur IKP uz iedzīvotāju ir saprotamākā mērījuma daļa. To iegūst, dalot IKP ar vidējo iedzīvotāju skaitu valstī atbilstošajā gadā. Datus par valstīm sniedz to statistikas pārvaldes, lietojot vienotu metodiku. IKP pēc būtības ir ekonomiskās aktivitātes mērs, kas tieši attiecas uz tautsaimniecības saražoto preču un pakalpojumu kopējās izlaides vērtību, atskaitot starppatēriņu, bet pieskaitot neto nodokļus par ražojumiem un importu. Vidējais iedzīvotāju skaits valstī tiek minēts tādēļ, ka faktiski neviens ES vairs neveic tautas skaitīšanu pēc vecajiem standartiem, bet iedzīvotāju uzskaite ir elektroniska, izmantojot valsts datu avotus. Tā katrā valstī tiek iegūts vidējais iedzīvotāju skaits, kas tuvināti atbilst reālajam skaitam, ja šāda skaitīšana tiktu veikta. Statistikas tabulā redzamais pirktspējas koriģētais IKP uz iedzīvotāju gadā ir IKP uz iedzīvotāju valstī, kas izteikts pirktspējas standartos (PPS). Stāsts ir par kopēju valūtu, kas novērš cenu līmeņu atšķirības starp valstīm, lai varētu jēgpilni salīdzināt IKP apjomu. Vērtības tiek piedāvātas arī kā indekss, kas aprēķināts attiecībā pret Eiropas Savienības vidējo rādītāju, kas noteikts kā 100 vienības. Ja valsts indekss ir lielāks par 100, tad šīs valsts pirktspējas koriģētais IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju ir augstāks par ES vidējo un otrādi. Indekss pēc būtības arī paredzēts salīdzinājumiem starp valstīm Eurostat metodoloģijā.

Latvijā nepieciešama pamatīga visu birokrātisko procedūru revīzija.

Valsts parāda apkalpošanas izmaksu straujais pieaugums prasa nekavējoši palielināt nodokļu ieņēmumus, kas nepastarpināti paredz radīt labvēlīgus nosacījumus uzņēmējdarbības attīstībai. Finanšu ministrijas prognozes par to, ka valsts parāda apkalpošanas izmaksas 2025. gadā pārsniegs 507 miljonus eiro, kamēr 2022. gadā tās bija vien nepilni 167 miljoni eiro, ir salīdzināmas ar sarkanās lampiņas iedegšanos vadības panelī. Var jau šo ļoti straujo valsts parāda apkalpošanas izmaksu pieaugumu norakstīt uz ģeopolitiskās situācijas radīto defektu, tomēr ilgtermiņā ar šādu attieksmi nekur tālu tikt nevarēsim, jo agrāk vai vēlāk būs jāiemācās dzīvot no pašu nopelnītā, nevis nemitīgi palielinot valsts parādu. Latvijas austrumu robeža paliek, kur bijusi, un Eiropas Centrālas bankas paaugstinātās bāzes procentlikmes ir ne tikai sadārdzinājušas valsts parāda apkalpošanas izmaksas, bet vienlaikus pamatīgi slāpējušas ekonomiskās aktivitātes Latvijas (un ne tikai) ražotāju lielākajos noieta tirgos. Bagātības radītāju – nodokļu maksātāju – kopēji samaksātās summas ir iespaidīgas, taču tik un tā nespēj nosegt visas vajadzības. Turklāt sabiedrības vajadzības pēc finansējuma tādu būtisku funkciju kā valsts drošība, veselība, izglītība, zinātne, infrastruktūras nodrošināšanai pieaug.Atliek vienīgais risinājums, kādu līdz šim pazīst valdība – paredzēt budžeta deficītu. Situāciju vēl satraucošāku padara fakts, ka būtisku valsts izdevumu pozīciju (vai to deficītu) nodrošina vēl pašreiz pieejamā Eiropas Savienības struktūrfondu nauda, bez kuras situācija būtu ļoti kritiska.