Par krīzi Latvijas drukāto mediju tirgū, tās cēloņiem un sagaidāmajām negatīvajām sekām valstiskā līmenī Guntars Gūte sarunājas ar nupat slēgtā reģionālā laikraksta Ludzas Zeme izdevēju un galveno redaktori Laimu Linužu.

Latvijas drukāto mediju tirgū nupat, 28. jūnijā, iezīmējās vēl viena, atļaušos teikt, skumja diena – savu uzticamo lasītāju rokās pēdējo reizi nonāca viens no Latgales zināmākajiem un ilggadīgajiem laikrakstiem Ludzas Zeme (LZ). Cik ilgi jūs bijāt saistīta ar laikrakstu?

Ludzas Zemē sāku strādāt 18 gadu vecumā uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas un bez pārtraukuma tur nostrādāju septiņus gadus. Pēc tam kādu brīdi dzīvoju Rīgā un strādāju Latvijas Avīzē, bet pēc tam pavērās iespēja kļūt par LZ īpašnieci un atgriezos Ludzā – šos pēdējos desmit gadus esmu bijusi gan LZ īpašniece, gan galvenā redaktore, gan uzņēmuma vadītāja. Mans vīrs Dāgs LZ pildīja gan žurnālista, gan redaktora, gan šofera, gan mājaslapas un sociālo tīklu redaktora, dažreiz maketētāja pienākumus, gan birojā pieņēma reklāmas un sludinājumus. Kādā brīdī lūdzu vīram nākt palīgā strādāt avīzē, jo bija tik grūti strādāt, ka gribējās visu pamest, līdz ar to vīra atnākšana uz LZ savā ziņā bija glābiņš. Jāatzīst, LZ pastāvēšanu būtībā nodrošināja tas, ka bija cilvēki, kuri ar pienākuma apziņu katrs darīja teju piecu cilvēku darbu. Mēs visu šo laiku vilkām šo smago nastu.

Noslāņošanās notiek ne tikai Latvijas iekšienē, bet arī Eiropas Savienībā kopumā, kur skaidri redzams, ka dažās valstīs darbaspēka atalgojums kļūst lielāks daudz ātrāk nekā Latvijā. Visprecīzākais salīdzinājums ir ar Lietuvu, kur pēc Eurostat datiem 2008. gadā darbaspēka atalgojums bijis tāds pats kā Latvijā, bet 2022. gadā Lietuvas nodarbinātais vidēji saņem par 90 centiem stundā vairāk.

Dienas Bizness sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) turpina publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība - stabila valsts, interesējoties par sabiedrības noslāņošanos, ko ievadīja ar statistikas datiem par vispārējām tendencēm Latvijas mājsaimniecību ieņēmumos un secinājumu, ka bagātākie Latvijā kļūst bagātāki, bet trūcīgākie - trūcīgāki.

Metodoloģija un izmantotie dati

Eurostat piedāvā visai plaša spektra datu apjomu par atalgojumu dažādās nozarēs, un Dienas Bizness izvēlējās sadaļu, kas neapskata darbaspēka atalgojumu aizsardzībā, valsts pārvaldē un neskar sociālo apdrošināšanu, lai parādītu izmaiņas tieši to darbinieku ikdienā, kuri veido patiesos nodokļu ieņēmumus. Par atskaites punktu Dienas Bizness izvēlējās 2008. gadu, kas ir pēdējais gads pirms globālās finanšu krīzes, un tieši šajā mirklī divu Baltijas valstu – Latvijas un Lietuvas - darbinieku vidējie stundas ieņēmumi ir līdzvērtīgi – 5,9 eiro stundā. Eiropas Savienības vidējais rādītājs 2008. gadā ir 21,6 eiro stundā, bet 2022. gadā - 30,5 eiro stundā. Pieaugums ir par 41%. Vienīgā valsts, kurā šajā periodā piedzīvots darba samaksas kritums, ir Grieķija. Vidējā stundas darba samaksa 14 gadu laikā šajā valstī sarukusi par 14%. Līdztekus tā vēl aizvien ir lielāka nekā Latvijā.

Kopš 2008. gada sākuma līdz 2023. gada 3. ceturkšņa beigām izglītības nozares vidējās regulārās bruto mēnešalgas izmaiņas bijušas visbēdīgākās uz pārējo fona un drīzumā būs pielīdzināmas mazumtirdzniecības veikala darbinieka vidējai regulārai mēnešalgai.

Pieņemot skolotāja algu par bāzi vai vienību, 2008. gadā veikala darbinieks vidēji pelnīja 0,7 izglītības darbinieka vidējās algas, bet 2023. gadā jau 0,91 izglītības darbinieka algu.

Krīzes un svārstības

Vidējā alga dažādās nozarēs aug dažādi, tādēļ arī par visu nozaru pārstāvjiem, jo sevišķi laikā, kad naudas vērtība strauji mainās, nav iespējams spriest vien no valsts vidējās algas izmaiņas. Līdz ar algas devalvēšanos vai straujāku pieaugumu mainās atsevišķās nozarēs strādājošo labklājība un pozicionējums starp citiem. Proti, pat, piedzīvojot algas pieaugumu, cilvēki nevar atļauties tikpat daudz kā tie, kuriem algas pieaugums bijis lielāks. Pirms 2008. gada krīzes daudzas nozares atradās pavisam citā situācijā nekā šodien, un, salīdzinot izglītības un veselības aprūpes darbinieku vidējās algas, tās bija krietni tuvākas nekā šobrīd. Salīdzinājumam Dienas Bizness izvēlējās dažādu nozaru apakšnozares, lai parādītu gan izmaiņas apstrādes rūpniecībā, gan valsts pārvaldē, gan tirdzniecībā.

Dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaits pagājušajā gadā sasniedza zemāko īpatsvaru pēdējo septiņu gadu laikā, tā laužot arī pēcpandēmijas trūkuma pieaugumu sabiedrībā.

Par to liecina Centrālās statistikas pārvaldes 2023. gada ienākumu un dzīves apstākļu aptauja, kurā piedalījās 10,2 tūkstoši respondentu (vecumā no 16 gadiem) no 5,8 tūkstošiem Latvijas mājsaimniecību. Viszemāko ienākumu grupā – lielākais uzlabojums 2023. gadā dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai bija pakļauti vien 6,2% iedzīvotāju, kas ir par 1,6 procentpunktiem mazāk nekā 2022. gadā, kad trūkumcietēju īpatsvars bija 7,8%, liecina CSP aptaujas dati. Iedzīvotāji tiek uzskatīti par dziļi sociāli un materiāli nenodrošinātiem, ja viņiem piemīt vismaz septiņas no 13 nenodrošinātības pazīmēm, piemēram, mājsaimniecība nespēj segt komunālos maksājumus vai nelielu naudas summu tērēt tikai sev, vai nevar atļauties kādu vaļasprieku.

Latvijas iedzīvotāju finansiāla noslāņošanās gan reģionāli, gan pēc profesiju grupām, gan citādos aspektos ir viena no būtiskākajām valsts attīstības problēmām, kas drīzāk ir citu problēmu sekas un iznākums, liecina gada garumā veiktais Dienas Biznesa pētījums Paēdusi sabiedrība – stabila valsts.

Šis raksts apkopo 11 dažādu publikāciju secinājumus, lai veidotu kopainu un sniegtu pētījuma secinājumus sabiedrībai, likumdevējam un biznesa videi.

Apvērstā kohēzija

Lai arī Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts ik gadu investē aizvien lielākus līdzekļus kohēzijas politikas realizēšanā, rezultāts ir pretējs. Latvijas depopulācija notiek straujā tempā, un no Rīgas un Pierīgas attālinātie reģioni iedzīvotājus zaudē strauji, bet atlikušie saņem krietni mazāku atalgojumu nekā galvaspilsētas apkaimē, zaudē mobilitātes iespējas, jo sabiedriskā transporta plūsmas intensitāte tiek samazināta tieši proporcionāli attālumam no lielajām pilsētām. Papildu problēmas atklāj Latvijas Pašvaldību savienības dati un konsultantu secinājumi, kur viens no nozīmīgākajiem ir iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumu kritums, kas pamatīgi iespaido pašvaldību spēju ieguldīt attīstības projektos, turklāt administratīvi teritoriālās reformas kritika jau ir pāraugusi pašvaldību līmeni, un tās rezultāti tiek vērtēti drīzāk negatīvi, nekā pozitīvi, ja raugāmies uz nomaļu problēmu kā uz noslāņošanās cēloni reģionālā līmenī. Faktiski Latvijas kohēzijas politiku var dēvēt par apvērsto kohēziju, kad, neraugoties uz investīcijām, lai kaut ko mainītu un reģionu iedzīvotāju dzīves līmeni tuvinātu Rīgai, notiek pretējais. Proti, iedzīvotāji reģionus vienkārši pamet, un apgalvojums, ka vidējās algas tuvojas Rīgas līmenim, neiztur kritiku, jo šī tuvošanās ir uz izbraukušo rēķina. Vidējo algu rēķina vien no atlikušo iedzīvotāju ieņēmumiem.

Viens no plašāk izmantotajiem valsts un tās iedzīvotāju turības rādītājiem ir iekšzemes kopprodukts uz vienu valsts iedzīvotāju, un, atbilstoši Pasaules bankas pieejamajiem datiem, Latvija kopš 1995. gada, kad valsti bija pametuši Krievijas bruņotie spēki, ir apsteigusi daudzas pasaules valstis, līdztekus atpaliekot no kaimiņiem.

Skaidrojot metodoloģiju, dati ņemti no Pasaules bankas statistikas vietnes, kur apskatīts IKP uz vienu iedzīvotāju, kas izteikts aktuālajos starptautiskajos dolāros, konvertējot pēc pirktspējas paritātes (PPP) konversijas koeficienta. Tas nozīmē, ka tiek ņemts vērā, cik preču par konkrēto dolāru iespējams nopirkt noteiktā valstī. Savukārt IKP ir visu valsts rezidentu ražotāju bruto pievienotās vērtības summa, pieskaitot visus produktu nodokļus un atņemot nost subsīdijas, kas nav iekļautas produktu vērtībā. Konversijas koeficients ir telpisks cenu deflators un valūtas konvertētājs, kas kontrolē cenu līmeņa atšķirības starp valstīm. Kopējais iedzīvotāju skaits ir gada vidus iedzīvotāju skaits, kas balstīts uz de facto iedzīvotāju definīciju, kurā tiek skaitīti visi iedzīvotāji neatkarīgi no juridiskā statusa vai pilsonības.

Džini koeficients, kas, tuvināti runājot, parāda iedzīvotāju ienākumu atšķirības valstī Latvijā, 2016. gadā bija 34,5, bet 2022. gadā tikai 34, kas ir zemākais koeficients pēdējos 20 gados, tomēr kopumā Latvija paliek nevienlīdzīgāko Eiropas valstu galvgalī.

Džini koeficients ir statistikas paņēmiens ieņēmumu nevienlīdzības mērīšanai, kuru savulaik radījis itāļu sociologs Kornado Džini, to aprakstot 1912. gadā. Tā vērtība ir diapazonā no 0 līdz 100 un sākotnēji tiek aprēķināta procentos. Koeficienta vērtību iegūst, reizinot ar 100. Nulles vērtība nozīmē absolūtu ienākumu vienlīdzību, proti, ka visi valsts iedzīvotāji saņem vienādus ieņēmumus un ir līdzvērtīgi pēc īpašumu piederības. Savukārt koeficienta vērtība 100 nozīmētu, ka kādā valstī visus ienākumus saņem viens cilvēks, bet pārējie nesaņem neko un viņiem arī nekas nepieder. Praktiski, protams, nav sastopama nedz nulles vērtība, nedz arī kāda valsts, kurā Džini koeficients būtu 100. Vienlīdzīgāko valstu sarakstā ir Dānija, starp citu, arī Čehija, kur Džini koeficients turas krietni zem 30 punktu vērtības. Savukārt koeficienta vērtība ap 70 punktiem turas Namībijā. Ļoti liela nevienlīdzība sastopama Āfrikā un Dienvidamerikā, bet Eiropā, Džini koeficientam pārsniedzot 30 punktu vērtību, var runāt par negatīvām ekonomikas izmaiņām, bet tikpat labi arī par pozitīvām pārmaiņām.

Latvijā ir diezgan neskaidrs, kas vispār ir vidusšķira valstī un cik tā mums ir reāla, atzīst Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes speciālisti. Pētījumi veikti par sociālās nevienlīdzības jautājumiem, bet pārsvarā par sabiedrības mazturīgāko daļu, tostarp konsultējot Latvijas tiesībsargu. Pētīt vidusslāņa, kas ir sabiedrības balsts, izmaiņas traucē finansējuma trūkums.

Šādi ir galvenie secinājumi pēc Dienas Biznesa sarunas ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētajām profesorēm Līgu Rasnaču un Baibu Belu.

Kas ir vidusslānis? Ir izmaiņas?

“Ir diezgan neskaidrs, ko mēs vispār ar šo jēdzienu – vidusšķira vai vidusslānis - saprotam. 2018. gadā tika veikts SKDS pētījums, kur tika veikta salīdzināšana arī ar pētījuma datiem pirms 10 gadiem. Viens no secinājumiem bija, ka ir labi – vidusšķira mums ir pieaugusi! Tomēr, analizējot atsevišķus faktorus, izrādījās, ka nekas būtiski 10 gadu laikā nav mainījies,” tā L. Rasnača. Viņa uzsver, ka liela nozīme ir pašu cilvēku izjūtām un pašuztverei sabiedrībā. “Ir skaidrs, ka vairāk nekā puse no sabiedrības locekļiem vēlas sevi definēt kā vidusšķiru. Tad ir jautājums, kā izmērīt šo piederību vidusslānim, un pirmais no visiem ir ienākumi, jo tas ir skaidrs un saprotams lielums. Līdztekus jāteic - tas nebūt nav vienīgais kritērijs,” pauž L. Rasnača, to pamatojot gan ar sociālās drošības, gan drošības valstī vispār aspektiem. Pirmkārt, vai, zaudējot darbu Latvijā, cilvēks paliek piederīgs vidusšķirai vai tomēr nē? Kādas ir garantijas cilvēka mantiskajam stāvoklim krīzes brīžos? No otras puses ir jautājums - kādas ir prasības, lai piederētu vidusšķirai?