Latvijas Nacionālais teātris turpinās virzīt uz priekšu sabiedrisko domu, centīsies provocēt un neaizmirsīs arī par kvalitatīvu izklaidi.

To Dienas Biznesam sola jaunais Latvijas Nacionālā teātra vadītājs Jānis Vimba.

Fragments no intervijas, kas publicēta 2. novembra laikrakstā Dienas Bizness:

(Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!)

Kur jūs redzat Nacionālā teātra vietu pasaules kultūras telpā? Kādi ir jūsu izvirzītie mērķi, kā tos plānojat sasniegt?

Tie ir ilgtermiņa mērķi, kas, iespējams, nav sasniedzami viena līguma termiņā jeb piecos gados. Runājot ar viesrežisoriem un apmeklējot izrādes citviet pasaulē, varu secināt, ka Latvijā teātris ir ļoti labā līmenī. Turklāt ne tikai Jaunais Rīgas teātris, bet arī citi Latvijas teātri. Izrādes ir jārāda daudz plašākai publikai, tāpēc ir jāpalielina viesizrāžu skaits. Līdz šim to ir bijis krietni par maz, turklāt nepelnīti, jo mums ir pietiekami daudz labu produktu. Protams, lai organizētu viesizrādes, ir gana daudz tehnisku un finansiālu problēmu, kuras ir jārisina. Ir jāvar vest arī lielformāta izrādes, pie tā šobrīd tiek strādāts.

Par situāciju īsumā: "Otrā elpa" saņēmusi Valsts ieņēmumu dienesta (VID) atteikumu dīkstāves pabalstam, jo mūsu apgrozījuma kritums 2020. gada martā nav pietiekams salīdzinājumā ar 2019. gada martu. Mūsu gadījumā (tāpat kā daudzu citu uzņēmēju gadījumā), mēs strauji augām, atvērām jaunas struktūrvienības (veikalus), pieauga darbinieku skaits, apgrozījums. Tas viss bija pakāpenisks process, kas iesākās 2019. gada februārī. Līdz ar to mums bija mazs apgrozījums, kurš šā gada laikā pieauga. VID skatās ļoti mehāniski, neiedziļinoties būtībā.

Situācijas izklāsts:

"Otrā elpa" darbojas kopš 2011. gada un mūsu galvenie mērķi ir labdarība, pilsoniskas un sociāli atbildīgas sabiedrības attīstīšana, trūcīgo un sociāli mazaizsargāto personu grupu sociālās labklājības celšana, vides aizsardzība.

Lai sasniegtu šos mērķus, "Otrā elpa" aicina ikvienu sabiedrības locekli dāvināt nodibinājumam sev vairs nevajadzīgas, bet citiem noderīgas mantas (pārsvarā lietotus apģērbus, apavus, grāmatas un citas saimniecībā noderīgas lietas), no kurām aptuveni 40% bez atlīdzības tiek dāvinātas tālāk citām nevalstiskām organizācijām un pašvaldību iestādēm visā Latvijā. Aptuveni 40% no visām dāvinājumā iegūtajām lietotajām mantām par zemām cenām tiek pārdotas "Otrā elpa" struktūrvienībās – labdarības veikalos "Otrā elpa". Savukārt aptuveni 20% no "Otrā elpa" saņemtajām dāvinātajām mantām nonāk atkritumos to zemās kvalitātes dēļ.

70 metrus garajā Laipu ielā iegriežas vien retais, lai gan šīs ieliņas burvība un varētu pat teikt, franču šarms neesot pienācīgi novērtēts.

Par spīti faktam, ka Laipu iela nebūt neatrodas Vecrīgas nostūrī, bet starp Līvu laukumu un Šķūņu ielu, kur par cilvēku plūsmu sūdzēties nevarētu, šo mazo, kluso ieliņu pamanot vien retais. Vasarās skatu aizsedzot kafejnīcu terases, bet tagad vērība vairāk tiekot pievērsta Ziemassvētku tirdziņam, kas jau iekārtots Līvu laukumā. Pirms vairākiem gadiem uz Laipu ielas esot bijusi lielāka rosība un vairums uz šīs ielas esošo uzņēmumu bijuši radošo profesiju pārstāvji – amatnieki un mākslinieki. Pirmskrīzes gados pat notikuši Laipu ielas svētki, kad cilvēki aicināti piedalīties dažādās radošajās darbnīcās.

Līdz ar pirmā sniega uzsnigšanu un Ziemassvētku tuvošanos uzvaras gājienu piedzīvo karstie ziemas dzērieni – karstvīns, dažādi silto sulu dzērieni un kokteiļi, kā arī alus, kura garšas buķete liek domāt nevis par svelmīgu vasaras dienu, bet sniegotu ziemu.

Lai gan karstvīna dzeršanas tradīcijas pirmsākumi meklējami Vācijā, arī pie mums tā pēdējo gadu laikā sākusi iesakņoties. Teju katrā bārā, kafejnīcā vai restorānā ziemas mēnešos iespējams tikt pie kūpoša karstā dzēriena, jo bārmeņi aizvien izdomā jaunas receptes, kas ļauj apmeklētājiem izbaudīt jaunas garšas nianses. Arī ražotāji nesēž, rokas klēpī salikuši. Latvijā tiek darināts gan karstvīns, gan alus, kas īpaši piestāv ziemas sezonai. Veikalu plauktos atrodami arī vairāki bezalkoholiskie silto sulu dzērienu veidi. DB aptaujātie kafejnīcu pārstāvji atzīst, ka karsto dzērienu pieprasījuma palielinājums ir cieši saistīts ar pirmā sniega parādīšanos un, protams, gaidāmajiem ziemas saulgriežiem. Savukārt ražotājiem sezonālā produkta piedāvāšana ļauj palielināt apgrozījumu un nopelnīt arī laikā, kad pircējiem kāre pēc aukstajiem atspirdzinošajiem dzērieniem ir krietni samazinājusies.

Noslāņošanās ir ne tikai pēdējo piecu gadu parādība, ko veicinājuši dažādi ierobežojumi un karadarbība pavisam netālu, bet var būt arī turpmāko 15 gadu problēma.

Tā Dienas Biznesam intervijā apstiprināja Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Māris Pūķis. Intervija tapusi publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru realizējam ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu.

Vidusslānis ir jebkuras sabiedrības balsts. Jo tas spēcīgāks, jo stiprāka sabiedrība, jo mazāki demokrātijas kropļojumi un labāk pārstāvētas dažādās intereses. Vai ir Latvijā vidusslānis, cik tas liels, un kā to definēt?

Latvijā ir sapnis par vidusslāni. 1990. gadā, kad Tautas fronte pārņēma varas grožus, tad sapņoja, ka Latvijā būs vidusslānis, tas veidos Latvijas pilsonisko sabiedrību un uz to balstīsies jaunā iekārta, totalitārajai sistēmai aizejot. Lai spriestu par vidusslāni, ir divas metodes, kā to mērīt. Pirmais variants ir prasīt cilvēkiem, kā viņi jūtas, otra metode gūt daudzmaz ticamas ziņas par viņu ieņēmumiem. Var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes eksperimentālo statistiku par cilvēku ieņēmumiem. Šī statistika būtiski atšķiras no citiem oficiālās statistikas datiem, jo piesaista cilvēku tā ticamākajai dzīvesvietai. Tiek apkopoti dati pa teritorijām kopš 2017. gada, ir iespējams uzzināt vidējās algas, vidējās pensijas, nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību teritoriālajās vienībās – pagastos, pilsētās un valstspilsētās, ne tikai novados un plānošanas reģionos.

Kaulēties tirgū, pagaršot kamieļa steiku un bezgala ilgi atpūsties ūdens atrakciju parkos var šķist kā krāšņs sapnis, bet ir ikdiena kādam, kas Ēģiptē piedāvā to darīt kopā ar viesiem.

Ilze Strūberga uz Ēģipti aizbrauca strādāt kā gide, pārstāvot uzņēmumu «Novatours Latvija». Ēģipte viņu uzreiz aizrāva ar klimatu, reliģiju, vēsturi un viņa nolēma apmesties tur uz dzīvi. Pagājuši trīspadsmit gadi, latvietei Ēģiptē izveidojusies ģimene, piedzimuši četri bērni. Visu šo laiku I. Strūberga dzīvojusi kūrortpilsētā Hurgadā, un vēl joprojām ikdienu pavada, gan vadot ekskursijas latviešu valodā, gan pasniedzot niršanas apmācības.

Dzīve kā pasaka

I. Strūberga mēdz teikt, ka Hurgada nav Ēģipte - tur esot pietiekami daudz iebraucēju, kuri katrs līdzi atveduši pa daļiņai no savām mājām. «Te valda viens liels dažādu valodu, kultūru un tradīciju maisījums. Tam ir savs šarms,» viņa stāsta. Lai gan Kaira gidei varētu pavērt vairāk karjeras iespēju, apmēram 25 miljonu iedzīvotāju pilsētā trūkstot jūras un svaiga gaisa. Savukārt, Luksora - tūristu epicentrs - esot pārāk reāla pilsēta, tiklīdz kā noej no tūristu iemītām taciņām, paveras ne tik skaistas ainas. Savukārt, Hurgadā, ja ej pa labi - paveras jūra, jahtas, viesnīcas, terases ar baseiniem, skaistas vietas, veikali, sporta klubi, ja ej pa kreisi – realitāte, tirgus, cilvēku burzma, nabadzība. Vienmēr tavā ziņā paliek izvēle, ja gribas pasaku – var dzīvot pasakā, stāsta I.Strūberga.

Ārvalstīs sacensības par vērienīgāko un grandiozāko uguņošanas sarīkošanu gadu no gada vēršas plašumā, savukārt Latvijas debesīs izšaujas krietni pieticīgākas ugunspuķes. Priekam jau nevajag daudz, turklāt uguņošanas laikā ir iespējams sajust tautieša plecu un kopīgi nosvinēt, piemēram, Latvijas dzimšanas dienu.

Lai cik drēgns un auksts būtu krastmalā, tāpat ļaudis tur stāvgrūdām pulcējas, lai noskatītos 18. novembra vai Jaunā gada salūtu. Kas uguņošanā tik ļoti piesaista cilvēkus? Psihologi skaidro, ka salūta vērošana rosina dopamīna izstrādāšanos smadzenēs, rosinot laimes sajūtu. Pastāv arī versija, ka raķešu sprakstoņa un košās dzirksteles raisa ļaudīs neapzinātas atmiņas par paša visuma izcelšanos – par lielo sprādzienu.

Patīk skatīties ugunī

Cilvēkiem nepieciešami svētki, tā ir atpūta no ikdienas. Īpaša diena. Un nav nemaz jāmeklē grandiozi publiski notikumi – arvien biežāk ar personīgo salūtu tiek sveikti gan jaunlaulātie kāzu dienā, gan skolu beidzēji izlaidumā un bagātnieki savās jubilejās, nemaz nerunājot par tām četrām raķetēm, ko katrs mikrorajona iedzīvotājs savā pagalmā uzlaiž gaisā ik Ziemassvētkus vai Jauno gadu. Kādreiz uguņošana bija kaut kas ekskluzīvs, taču šobrīd to var sarīkot jebkurš – jāiegriežas vien specializētā veikalā un jāizvēlas sev tīkamāka pirotehnikas pakete.

Latvijas mākslas darbu tirgu pērn aktivizējuši solītāji no Krievijas; tajā parādījušies patiesi unikāli mākslas darbi.

Veiksmīgākais izsoļu darījums pērn bijis klasiskās mākslas galerijai Antonija, kurā XX gs. otrās puses Jāņa Pauļuka glezna Pašportrets izsolē pārdota par vairāk nekā 66,8 tūkst. eiro. Tas ir Latvijas rekords – tā ir lielākā jebkad samaksātā summa par kādu no pēckara periodā radītiem darbiem.

«Tā bija milzīga veiksme. Mākslas darba sākuma cena bija 17 tūkst. eiro. To iegādājās privātpersona, kāds pašmāju kolekcionārs. Interesanti, ka izsolē pa telefonu solīja arī divi Maskavas pārstāvji, kuri pie 51 tūkst. eiro solīšanu pārtrauca,» stāsta galerijas Antonija vadītājs Norberts Sarmulis. Otra iespaidīgākā izsoles cena, kas pagājušajā gadā tika piesolīta, bija par Jūlija Klēvera gleznu Vakars, kuru kāds antikvariāta pārstāvis no Maskavas nopirka par 25,6 tūkstošiem eiro. Summa par gleznu varēja būt pat lielāka, uzskata N. Sarmulis. Iemesls – vietējie pircēji to pat neizskatīja kā pirkšanas objektu.

Lienes ielas sliktā slava esot pārspīlējums – tur strādājošie uzņēmēji atzinīgi vērtē rajona attīstību pēdējos gados un saredz potenciālu nākotnē, turklāt tas kļūst sakoptāks.

DB viesojās pie uzņēmumiem, kas atrodas Lienes, Avotu un Jāņa Asara ielas krustojumā. Lai gan katrs no aptaujātajiem centās atrast pieklājīgākus vārdus, lai raksturotu iereibušos ļautiņus un prostitūtas, kas it īpaši vakara stundās šeit sastopami, visi atzīst, ka «velns nav tik melns, kā to mālē» – pārsvarā šeit apgrozās solīdi cilvēki, par drošību nav jāuztraucas.

Ērta piebraukšana

Viens no lielākajiem šī rajona plusiem esot ērtā sabiedriskā transporta satiksme, jo ar trolejbusiem vai mikroautobusiem varot aizbraukt kā uz centru, tā Pārdaugavu un Juglu. Ērta piebraukšana esot arī autovadītājiem, jo Lienes, Asaru un citās tuvumā esošajās nelielajās šķērsielās ir iespējams bez maksas novietot automašīnu. «Lielākā daļa klientu ir restorānu un kafejnīcu pārstāvji, kuriem ir ērti piebraukt pie veikala. Vietējie iedzīvotāji iegriežas, bet retāk,» stāsta garšvielu veikala Gourmet Studio menedžere Alma Ozoliņa. Veikals tur atrodas desmit gadus un sākotnēji uzņēmuma īpašnieki, Dimperu ģimene, turpat arī ražojuši garšvielas, bet tagad ražotne ir izveidota Dreiliņos. Uzņēmums telpas ir iegādājies īpašumā. «Optimizējām darba procesu un visu iekārtojām šī veikala telpās. Savukārt tukšās platības iznomāsim kādam citam uzņēmumam, » atklāj A. Ozoliņa.

Zīmola «Korola» stāsts aizsācies interesanti. Lai gan sākotnēji tas nebija plānots kā bizness, desmit gadu laikā iegūts klientu loks, kas vēlas nēsāt šīs rotas. To darināšanā izmantoti zīmola «Swarovski» kristāli. Gadu gaitā zīmolu pamanījuši arī konkurenti, kuri cenšas rotaslietas atdarināt, stāsta SIA «Korola design» īpašniece Jekaterina Koroļa.

Rotaslietu darinātāja stāsta, ka sākotnēji rotas veidojusi sev, jo veikalos nevarēja atrast to, ko meklēja. «Svētku laikā uzdāvināju pāris rotas arī draudzenēm, viņas novērtēja. Vēlāk izveidoju rotu komplektus un, strādājot par juristi, piedāvāju savām klientēm. Sāku piedalīties arī dažādos tirdziņos,» zīmola pirmsākumus atceras J. Koroļa.

SIA «Korola design» ir ģimenes uzņēmums, kurā darbojas arī J.Koroļas mamma. Viņa ir galvenā dizainere visām mākslinieciskajām rotām – brošām un kaklarotām. Zīmols izveidots pirms aptuveni pieciem gadiem, bet veikals un darbnīca Antonijas ielā, Rīgā - pirms aptuveni diviem.

J.Koroļa stāsta, ka sākotnēji strādājusi gan kā juriste, gan attīstījusi rotu zīmolu. Lai arī baidījusies pilnībā pievērsties rotu biznesam, tomēr sapratusi, ka ir jāmēģina, jo vienmēr var atgriezties algotā darbā. «Mūsu zīmola pirmais un galvenais nosacījums ir, ka mēs neiepērkam citu veidotas rotas un nepārdodam ar savu zīmolu. Vienmēr radām paši,» skaidro J.Karoļa. Viņa stāsta, ka ir daudz pastāvīgo klientu, kuri zīmola rotaslietas nēsā jau desmit gadus. «Viņi atceras mani kā meiteni ar koferīti, jo sākotnēji rotaslietas tirgoju koferī,» stāsta zīmola radītāja. Viņa novērojusi, ka zīmola klientes uz veikalu jau ved arī meitas. Pārsvarā zīmola klientes ir vecumā no 25 līdz 55 gadiem.

Šodien pensiju sistēmas “panelī” deg vairākas “sarkanās lampiņas”. Tā vietā, lai mēs stiprinātu pensiju otro līmeni un palielinātu iemaksas līdz sākotnēji plānotajiem 10%, mēs liekam papildu slodzi pensiju pirmajam līmenim. Tā teikt, esam bedres malā, bet plānojam izrakt vēl vienu lāpstu dziļāk, jo ignorējam demogrāfijas prognozes. Kādi būtu situācijas risinājumi?

Lasot Labklājības ministrijas mājas lapu, redzam, ka stabilai pensiju sistēmai nepieciešami trīs pensiju līmeņi. Tā kā pirmā pensiju līmeņa shēmas finansiālo stāvokli galvenokārt ietekmē demogrāfiskie un darba tirgus faktori, bet fondētās shēmas (tā sauktā pensiju otrā līmeņa) – finanšu kapitāla tirgus, tad šie līmeņi, savstarpēji izlīdzinot riskus, viens otru atbalsta ceļā uz kopējā mērķa – pensionāru labklājības – īstenošanu.

Citējot Labklājības ministriju, valsts fondēto pensiju shēmas jeb pensiju otrā līmeņa mērķis ir, nepalielinot kopējo sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi valsts vecuma pensijām (t.i. 20% no algas), iegūt pensijas palielinājumu, daļu no šīm iemaksām ieguldot finanšu kapitāla tirgū, kur šie naudas līdzekļi pelnītu procentus. Šajā teikumā vairs ne miņas no demogrāfijas risku izbalansēšanas uzdevuma, vien nopelnīt vairāk par inflāciju, jo tieši tā ir pamatā pensiju pirmā līmeņa indeksācijai. Tas nekas, ka pensiju otrā līmeņa ieguldīšanas nosacījumi šādu iespēju pavēra vien 2018. gadā, kad atļāva vismaz 50% no pensiju plāna līdzekļiem ieguldīt akcijās. Līdz tam tas būtu kā lūgt peldētājam ar sasietām rokām un kājām piedalīties olimpiskā peldējuma sacensībās. Stāsts par to, ka pirmā pensiju līmeņa aizvietojums kritīsies un to kompensēs otrā pensiju līmeņa pieaugums, Labklājības ministrijas mājas lapā netiek atspoguļots.

Turpinot Ķemeru attīstības vīziju, pabeigta Ķemeru parka pārbūves un restaurācijas būvprojekta izstrāde, informē SIA Livland Group pārstāve Ance Bērziņa.

2017.gada aprīlī SIA Livland Group uzsāka būvprojekta izstrādi Ķemeru parka pārbūvei un restaurācijai. Kopējā projektējamā parka platība ir ap 30 ha, tai skaitā parka teritorijai pieguļošās ielas.

Ķemeru parks ir valsts nozīmes kultūras un arhitektūras piemineklis Nr.5341. Izstrādājot labiekārtojuma priekšlikumu, īpaši ņemta vērā parka kultūrvēsturiskā un ainaviskā vērtība, kā arī pamatfunkcijas, kas nodrošina rekreācijas iespējas visām iedzīvotāju paaudzēm. Paredzēts saglabāt parka vēsturiskā plānojuma kompozīciju, balstoties uz 1933.-1936. gada koncepciju, kultūrvēsturiskās un ainaviskās vērtības, to sasaisti ar viesnīcu un blakus teritorijām, radot funkcionālu, harmonisku un arhitektoniski izteiksmīgu vidi, veselīgus un ērtus apstākļus apmeklētāju pilnvērtīgai rekreācijai.

Cilvēki, kuru ikdiena saistīta ar darbu birojā, laiku pa laikam vēlas «restartēties», nereti tam izvēloties ceļojumus bez komforta, izaicinot sevi piedzīvot kaut ko nebijušu un atmiņā paliekošu.

Adventure traveling šobrīd ir Nr 1 globālā tendence tūkstošgades paaudzes vidū, attiecīgi aizvien vairāk cilvēku vecumā no 20 līdz 40 izvēlas ceļot un iepazīt pasauli šādā veidā, liekot uzsvaru tieši uz pasaules iepazīšanu, jaunu kultūru atklāšanu un piedzīvojumu, kāds nav iespējams tad, kad ir iegādāts pilnībā noorganizēts ceļojums ar muzeju un baznīcu apmeklēšanu (kas, protams, arī nav slikti), komentē digitālā mārketinga speciālists Arturs Mednis. Arī viņš izmantojis šādu ceļojumu veidu un bijis, piemēram, Arktikā, bet rudenī dosies uz Peru. Viņš norāda, ka šādi ceļojumi devuši skaistas atmiņas, iespēju iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, ar kuriem tagad kļuvis par draugiem, satiekas laiku pa laikam un dodas kopā nākamajos piedzīvojumos.

Avotu ielu Rīgā pavisam noteikti varētu pārdēvēt par kāzu ielu, jo nelielajā ielas posmā no Čaka līdz Lāčplēša ielai cits citam blakus atrodas seši kāzu saloni.

Faktam, ka vienā ielā līdzās pastāv tik daudz vienas specializācijas salonu ir gan plusi, gan mīnusi. Lielākās ieguvējas ir klientes, proti, sievietes, kuras nolēmušas nolūkot kāzu kleitu, jo, iegriežoties Avotu ielā, iespējams koncentrētā veidā apskatīt plašu sortimentu dažādās cenu kategorijās un izvēlēties sev tīkamāko. «Klientēm ir ļoti ērti, it īpaši tām, kuras atbraukušas no citas pilsētas ar mērķi vienā dienā atrast kāzu kleitu. Viņām nav «jāskraida» pa pilsētu meklējot salonus, jo, atnākot šeit, viss ir vienuviet. Šādu praksi, ka vienā ielā atrodas vairāki kāzu saloni, redzēju arī ASV,» stāsta kāzu salona Pērle īpašniece Diāna Svetlova. Pirms astoņiem gadiem viņas salons šeit bijis viens no pirmajiem. Pie ilgdzīvotājiem pieskaitāms arī salons Jūlija, kas esot bijis celmlauzis. Lielākā daļa Avotu ielas kāzu salonu strādājot jau ilgus gadus, bet netrūkstot arī tādu, kas izmēģina savu varēšanu, paļaujoties uz «specializētās» ielas slavu, taču pēc laika durvis ver ciet. Iemesls ir lēmums salonu atvērt kādā citā Rīgas rajonā vai arī nespēja izturēt milzīgās konkurences slogu, atzīst DB aptaujātie kāzu salonu īpašnieki. «Vienu brīdi šeit bija vēl vairāk šādu veikalu. Šķiet, – desmit. Patlaban ar esošajiem ir gana. Negribētos, lai šeit uzrastos vēl kāds, jo konkurence ir sīva. Katrs klientus piesaista ar savu sortimentu un cenām, bet kopumā dzīvojam draudzīgi,» atzīst D. Svetlova. Piemēram, ja kliente Pērlē esot noskatījusi kleitu, bet blakus esošajā salonā plīvuru, tad abu uzņēmumu īpašnieces sadarbojoties un abas preces ļaujot uzmērīt vienā salonā. Runājot par pieprasījumu, aptaujātās kāzu salonu saimnieces atzīst, ka pēdējā gadā vērojama lielāka pircēju aktivitāte. Iespējams, tāpēc, ka pagājušā gada skaitlī bijis 13, kas daudziem asociējas ar ķibelēm.

Šobrīd tiek vākti paraksti, lai nepieļautu Liepājas Mākslas, mūzikas un dizaina vidusskolas piebūves būvniecību Alejas ielā 18/20, Liepājā.

Projekta pretinieki norāda uz negodīgu konkursa kārtību, nepietiekamiem finanšu resursiem un neētisku ēkas vizuālo izskatu.

Projektā paredzēts, ka jaunā ēka ietvers mācību klases un darbnīcas, pedagogu darba telpas, daudzfunkcionālu izstāžu zāli, sadzīves telpas un tehniskās telpas.

Sākotnēji būvniecības izmaksas plānotas 1 500 000 eiro, tomēr precīzas izmaksas varēs noteikt pēc būvniecības iepirkuma pretendentu piedāvājumu iesniegšanas šā gada 14.martā. Projekta aprakstos kā projektētājs norādīta SIA «Baltex Group», pasūtītāja - VAS «Valsts nekustamie īpašumi», bet pasūtītāja pilnvarotā persona - Liepājas Mākslas, mūzikas un dizaina vidusskola.

Neraugoties uz to, ka svētku brīvdienās slēpošanas kalnu trases bija slēgtas un sezonas kopējā budžetā paredzams pamatīgs robs, kalnu īpašnieki ir optimistiski.

Ziema šajā nedēļas nogalē būšot, cer aptaujātie uzņēmēji.

Visiem viena bēda

Labākais laiks slēpošanas kalniem ik gadus parasti ir no 20. decembra līdz 10. janvārim, kad visi iegūst lauvas tiesu no sezonas ienākumiem. Šogad tā ir izpalikusi. «Domāju, ka vienu trešo daļu sezonas ieņēmumu vairs neiegūsim. Šajā periodā bija skolēnu brīvlaiks, janvārī un februārī liela daļa slēpošanas entuziastu brauc uz lielajiem kalniem citviet Eiropā,» stāsta Milzkalna valdes priekšsēdētājs Viesturs Košnieks.

«Šajā sezonā visus Latvijas slēpošanas kalnus piemeklējusi vienāda liksta. Decembrī mēģinājām atvērt vienu trasi un nedēļu nostrādājām,» stāsta kalna Golgāts īpašnieks Juris Stradiņš. Īsais darbības periods ieguldīto neļāva atpelnīt – sniega pūšana izmaksājusi apmēram tūkstošs latu, bet ieņēmumi no apmeklētājiem bijuši 200 latu. Visticamāk, cilvēkiem nebija apziņas, ka iespējams slēpot, jo pilsētās sniega bija maz. «Tās trases, kuras īpašnieki paspēja atvērt, nebija pārpildītas. Arī konkurentiem situācija bija līdzīga. Šogad nebija tas efekts: kurš pirmais atver kalnu slēpotājiem, tas ēd krējumu, pārējiem – paniņas,» norāda J. Stradiņš. Arī uz gadu mijas svinībām bijis daudz rezervāciju Golgāta naktsmm, bet lielākā daļa galu galā tika atsauktas. Cilvēki naktsmājas kā ierasts rezervējot savlaicīgi – rudenī. Lielākā daļa saņēmuši atpakaļ iemaksāto naudu, bet bijuši klienti, kas rezervāciju nav atsaukuši, cerot, ka ziema tomēr būs un pakalpojumu varēs izmantot vēlāk.

Mērķis ir parādīt latviešiem, kas ir Japāna, daudzi to vēl nezina, saka konditore Kristīna Čirikala.

SIA Sweet Memory (zīmols Mochi) novembrī svinēs gada jubileju. Izmēģināt dažādus Japānas produktus un nogaršot mochi jau ir iespējams divās kafejnīcās Rīgā – Barona un Skolas ielā. To izveidotāja Kristīna Čirkala stāsta, ka tas nebūtu noticis bez pircēju pamudinājuma. «Tolaik, kad mochi pārdevām internetā, daudzi rakstīja, ka gribētu atnākt, padzert kafiju un apēst šo desertu pie mums,» atceras jaunā uzņēmēja.

Iedvesmu rod ceļojot

Ēdināšana Kristīnai vienmēr ir bijusi ļoti tuva, viņa ir ieguvusi gan konditora, gan pavāra izglītību un strādājusi dažādos konditorejas uzņēmumos. Pēc atgriešanās no ceļojuma uz Japānu viņai dzima doma jaunatvestās idejas un receptes likt lietā, vilināja gan interese pamēģināt radīt Japānā tik populāro desertu, gan doma to piedāvāt citiem. «Tā pasaule man raisīja šoku, arī tas, ko cilvēki ēd. Katru dienu pamēģināju kaut ko jaunu. Tradicionālais deserts Mochi – rīsu mīklas kūciņas – tur ir visur,» stāsta konditore.

Pirms vairākiem gadiem raidījumu vadītājs un dabas pētnieks Māris Olte par 6000 eiro iegādājās bijušo Ērgļu dzelzceļa staciju, lai to izveidotu par vietu, ko var apmeklēt tūristi. Šodien M. Olte savu īpašumu – Ērgļu dzelzceļa staciju – sauc par savu piekto bērnu

«Dzelzceļa stacijai ir bijušas izsistas rūtis, izlauztas durvis, bet tagad viss ir salikts atpakaļ, uzlabots mūsu saprašanā. Skatāmies, kas notiks tālāk,» stāsta M. Olte, kurš kopā ar sievu Inesi un četriem bērniem saimnieko bijušajā Ērgļu dzelzceļa stacijā. Viņš Ērgļu staciju savā īpašumā par 6000 eiro iegādājās 2016. gadā. «Droši vien, ka tā ir pilnīgākā pašnāvība un tas nav nekas tāds, no kā vajadzētu mācīties vai ņemt vērā. Ir veci ticējumi, sajūtas un ticība, ka šeit būs citādi nekā pēdējos 25 līdz 30 gadus. Ar šo ticību mēs būvējam šo dīvaino vietu, kuru sauc par staciju. Dīvaina, jo tā ir pa pusei pabeigta, bet varbūt, tāpat kā Rīga, nekad nebūs pabeigta,» pastāsta M.Olte.

Pēc iepriekšējo gadu aktīvajiem nekustamā īpašuma darījumiem Rīgā tiek rekonstruētas, būvētas un atvērtas jaunas viesnīcas; eksperti lēš – tirgus ir tuvu piesātinājumam.

Bez pašreizējiem viesnīcu projektiem Rīgā, kas jau ir vai tūlīt tiks pabeigti, vēl tiek plānoti vairāki jauni; kad tie būs pabeigti, tirgus būs piesātināts, norāda nekustamo īpašumu kompānijas Newsec Latvija direktors Valdis Mitenbergs. Ja investors šobrīd sāktu apsvērt viesnīcas projekta īstenošanu Rīgā – iegādātos īpašumu, sāktu projektēt –, iespējams, būtu jau nokavēts.

Ja nepalielināsies tūristu skaits, konkurence viesnīcu biznesā būtiski saasināsies, pauž Latvijas viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore Santa Graikste. Viņasprāt, pie esošās viesnīcu noslodzes, kas pēc asociācijas datiem pērn bija ap 48%, nav īstas vajadzības pēc jaunu viesnīcu būvniecības. Vienlaikus šobrīd tirgū vērojamā aktivitāte, rekonstruējot un no jauna būvējot viesnīcas, ir sakritība, nevis apzināts plāns. «Viesnīcas izveide nav īstermiņa projekts,» viņa norāda, stāstot, ka, piemēram, vēsturiskas ēkas pārveide par viesnīcu var būt ļoti laikietilpīga, kas liek pagarināt būvniecības termiņus.

Ausekļa ielā, Rīgā, viss notiek mierīgi un nosvērti – klusā centra ielas statusu tā nes godam

Nedaudz vairāk kā 360 metrus garā Ausekļa ielā nav ne miņas no ļaužu kņadas. Tajā arī netrūkst ekskluzīvu dzīvojamo māju, tomēr to pirmajos stāvos vēl aizvien tukšas ir vairākas komercplatības. Aptaujātie uzņēmēji DB gan uzsver, ka rosība pēc krīzes tagad atgriežoties, biznesu tur izvērš tie uzņēmumi, kuriem nav nepieciešama liela cilvēku plūsma.

Kolekcionāru pieturvieta

Vispirms iela, tad galerijas nosaukums – šāds stāsts ir antikvariātam, galerijai Mākslas vēstniecība. «Te strādājam jau desmit gadu. Sākotnēji galerija atradās telpās Ausekļa un Elizabetes ielas stūrī. Iela deva iedvesmu galerijas nosaukumam, jo šajā rajonā atrodas vairākas vēstniecības,» stāsta Mākslas vēstniecības vadītājs Ģirts Grīnbergs. Šis esot viens no trim uzņēmuma veikaliem, bet klusā atrašanās vieta neesot traucēklis. Lielākoties antikvariātā iegriežoties kolekcionāri, kuri zina, ko meklē, un ir ieinteresēti īpaši mērot ceļu līdz Ausekļa ielai. Otra pircēju kategorija, kas skaita ziņā esot nelielāka, ir ļaudis, kuri meklēt kādu īpašu un oriģinālu dāvanu. «Cilvēki šeit dodas ikdienas gaitās. Tūristi ieklīst retāk, galvenokārt tie, kas apmaldījušies, ejot no prāmja uz pilsētas centru, un atraduši Ausekļa ielu. Šo ielu ir vērts apskatīt, te aplūkojamas jūgendstila ēkas. Daļa no tām ir kultūrvēsturiski pieminekļi. Ausekļa ielā netrūkst arī kontrastu – blakus vēsturiskām ēkām atrodas padomju laikā celtā ķieģeļu dzīvojamā māja, ir arī grausti,» teic Ģ. Grīnbergs. Mākslas vēstniecības nelielajās pagrabstāva telpās senu priekšmetu netrūkst – uz galdiem un kumodēm izvietots milzum daudz priekšmetu, sienas rotā gleznas – latviešu vecmeistaru darbi, Krievijas un Eiropas mākslinieku orģinālgleznas. Tur esot tikai tādi priekšmeti, kas senāki par simt gadiem. «Par spīti tam, ka šī nav viena no centrālajām Rīgas ielām, bizness notiek. Kolekcionārus piesaistām arī ar izsoļu organizēšanu. Ievēroju, ka pēdējos gados darbību sākuši citi uzņēmēji. Nezinu, kas šurp vilina vīna veikalus, bet tagad tie jau ir divi. Nesen atvērās arī datoru veikals, bet nedomāju, ka šādam biznesam te ir labākā vieta. Prieks, ka Ausekļa iela dabiskā ceļā attīstās pareizā virzienā – nelieli veikaliņi, modes, skaistumkopšanas saloni un restorāns. Šādiem uzņēmumiem te ir potenciāls,» viņš spriež.

Siguldas centrālās daļas attīstībā vietējie uzņēmēji cer reiz sagaidīt vēl mīlīgākus vaibstus – vairāk kafejnīcu, nelielu veikaliņu, suvenīru un amatnieku bodīšu

Pirms diviem gadiem Siguldā, Ausekļa ielā, divas māsas atvērušas kafejnīcu Mr. Biskvīts. Vieta esot iesildīta, un drīz pēc tam šeit biznesu esot uzsākuši vēl citi ēdināšanas uzņēmumi. «Siguldā veiksmīgam biznesam piemērotas vietas atrašana ir svarīgākais nosacījums. Pilsēta ir plaša. Šīs divas ielas – Ausekļa un Pils iela – ir pats, pats centrs. Tā attīstībā sava loma ir arī pirms diviem gadiem atjaunotajai dzelzceļa stacijai. Vide ir sakārtota un tūristiem patīkama,» teic kafejnīcas–konditorejas Mr. Biskvīts līdzīpašniece Kristīne Gorodecka. Par konkurenci uzņēmēja neuztraucoties, sakot, lai baidoties citi. Uzņēmums divos gados esot uzņēmis apgriezienus un atvēris vēl divas kafejnīcas – vienu Turaidā, kur lielākā daļa apmeklētāju esot ārvalstu tūristi, kā arī pie Tarzāna šķēršļu parka. «Visas trīs kafejnīcas atrodas vietās, kur ir visvairāk tūristu. Ir ko rauties. Pašas darām visu – esam īpašnieces, sagādnieces un strādājam arī aiz letes. Lielākā problēma ir personāls. Labus darbiniekus Siguldā atrast ir grūti, tie ir zelta vērti,» atzīst K. Gorodecka.

«Latvijas start-up uzņēmumu iespējas daudz neatšķiras no citu valstu uzņēmumu iespējām, ja nu vienīgi šeit ir zemākas ikdienas izmaksas. Ja start-up interesē tikai Latvijas klienti, tad uzņēmumam radīsies grūtības, un, sarodoties daudz šādu «lokālu» uzņēmumu, kas pārdod cits citam, arī valstij radīsies grūtības. Ir jāskatās tālāk – tas nozīmē pelnīt naudu globāli, bet to tērēt un attīstīt uzņēmumu – lokāli», Db.lv stāsta Latvijas start-up uzņēmuma, foto piezīmju lietojumprogrammas Nowte izveidotājs Zigmārs Rozentāls, kurš nesen atgriezies no vizītes Silīcija ielejā.

Silīcija ieleja ir vienīgā vieta, kur ir vērts veidot start-up, ja mērķis ir globāls tirgus, pārliecināts web pārlūka rīka Froont start-up līdzdibinātājs Sandijs Ruļuks. Viņam piekrīt arī Z. Rozentāls, norādot, ka «nekur citur pasaulē vienā vietā nav tik daudz reālu start-up piemēru, ekspertu, investoru un iespēju iegūt unikālus kontaktus un sadarbības iespējas».

Organizācijas StartupLatvia un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) organizētā misijā uz Silīcija ieleju šā gada vasaras sākumā devās četru Latvijas start-up uzņēmumu pārstāvji.

Latvijā būtu lietderīgi ļaut dibināt pensiju ieguldījumu plānus arī ar 100% akciju īpatsvaru, sacīja INVL pensiju fondu vadītājs Andrejs Martinovs.

«2019.gadā likumdošanas jomā būtu lietderīgi ļaut dibināt ieguldījumu plānus ar 100% akciju īpatsvaru. Tas ļautu gados jauniem dalībniekiem uzņemties atbilstošāku riska līmeni un nopelnīt vairāk,» sacīja Martinovs, piebilstot, ka Lietuvā šādi plāni jau eksistē un to ilgtermiņa ienesīgums pārsniedz Latvijā izveidoto aktīvo plānu ienesīgumu.

Viņš minēja, ka šo pašu iemeslu dēļ ir jāmaina arī regulējums un jaunos pensiju sistēmas dalībniekus, kuri, sākot darba ņēmēja gaitas paši neizvēlas ieguldījumu plānu, jānovirza nevis uz konservatīvajiem plāniem, bet uz aktīvajiem ieguldījumu plāniem ar maksimālo akciju īpatsvaru.

Tāpat Martinovs atzina, ka 2019.gada perspektīvas izskatās neviennozīmīgas. «Apstākļos, kad naudas plūsma finanšu tirgus virzienā no monetāras regulēšanas institūcijām tiek pārtraukta, var novest pie finanšu tirgus sabrukuma vai dziļas korekcijas. Pārnestā nozīmē - kad caurule, pa kuru baseinā ieplūst ūdens ir mazāka par cauruli, pa kuru ūdens no baseina izplūst, tad kopējais ūdens līmenis baseinā krītas. Un tikai tad kļūst skaidrs, kas šajā baseinā ir peldējies bez peldkostīma. Gadījumā, ja šādu «peldētāju» bija daudz un viņos ir ieguldīti būtiski līdzekļi, problēma būs arī pensiju uzkrājumiem, bet atkal vienmēr var palielināt ieplūstošās caurules jaudu un ūdens līmenis palielināsies,» viņš sacīja.

Mierīgajā un klusajā Baložu ielā pārsvarā atrodas senas koka dzīvojamās mājas. Tomēr dažas apdzīvo arī uzņēmumi.

750 metru garā Baložu iela Rīgā sākas Slokas un Vasaras ielas krustojumā, bet beidzas – krustojumā ar Āgenskalna ielu. Pa vidu to pārrauj viena no Rīgas intensīvākās satiksmes maģistrālēm – Kalnciema iela. Baložu ielai piemīt savs šarms – koka ēkas piešķir tai īpašu atmosfēru, atzīst DB uzrunātie uzņēmēji. Pārsvarā tur bāzējas uzņēmumi, kuriem intensīva garāmgājēju plūsma nav tik svarīga. Izņēmums ir ekolietu veikals Weleda, taču arī uz to klienti braucot mērķtiecīgi un atzinīgi novērtējot iespēju ielas malā bez maksas atstāt automašīnu.

Moto cienītājiem

Baložu ielas sākumā otro elpu pēc rekonstrukcijas ieguvusi reiz pussabrukusi koka ēka – nepilnu gadu tur darbojas viesnīca Two Wheels, kas īpaši mērķēta uz motobraucējiem. Par to liecina arī pie ēkas namdurvīm novietotais koši zaļais blakusvāģis. «2012. gada septembrī ar vīru atgriezāmies no Amerikas, ko apceļojām ar motocikliem. Šājā laikā bijām apmetušies vairākās nelielās, īpaši motobraucējiem draudzīgās viesnīcās. Radās doma, ko tādu izveidot Latvijā,» stāsta viesnīcas Two Wheels direktore Agnese Sila. Pārdaugava izvēlēta praktisku apsvērumu dēļ – tuvāk mājām. Internetā ģimene atradusi sludinājumu, ka Baložu ielā par, viņuprāt, adekvātu summu pārdod koka māju. Tā gan bijusi ļoti sliktā stāvoklī, un vairāki uzņēmēju uzrunātie eksperti ieteikuši to nojaukt līdz pamatiem. «Tikai viens saskatīja potenciālu šo māju atjaunot un pielāgot viesnīcas vajadzībām. Ēkas iekštelpās kā dizaina akcentu saglabājām mājas vēstures liecības – durvis, vecām tapetēm klātas sienas, pat degušu koka dēli. Rekonstrukcijas laikā varēja redzēt, ka ēka celta no nekvalitatīviem materiāliem. Piemēram, sienās kā būvmateriāli izmantoti koka kastu dēļi ar visu marķējumu,» stāsta A. Sila. Apmēram 70% viesnīcas klientu esot ārvalstu viesi no Krievijas, Eiropas valstīm. Ārvalstu viesnīcu rezervēšanas portālos uzņēmums pozicionējot sevi kā motobraucēju viesnīcu, kur ēkas iekšpagalmā aiz slēgtiem vārtiem iespējams novietot spēkratus, tiem īpaši izveidota arī nojume. Protams, šeit iegriežoties arī studenti un tūristi, kuri ceļā devušies vien ar nelielu mugursomu plecos. «Atrašanās vieta piesaista klientus – esam pa ceļam no lidostas. Arī uz pilsētas centru var nokļūt gan ar sabiedrisko transportu, gan šķērsojot Vanšu tiltu kājām,» pozitīvās lietas akcentē A. Sila. Vienīgais mīnuss esot fakts, ka ne visiem izdodas viesnīcu viegli atrast. Par spīti tam, ka vietējiem Baložu iela un netālu esošais Kalnciema kvartāls ir labi zināma vieta, pārsvarā visi sākotnēji dodoties uz to ielas posmu, kas atrodas otrpus Kalnciema ielai. «Atrodamies ielas sākuma posmā, kas ir mazāk zināma. Šeit arī nav daudz uzņēmumu. Blakus ir tikai frizētava, bet posmā līdz Slokas un Vasaras ielai ir vien privātmājas. Ārvalstu viesiem viesnīcas atrašana nesagādā problēmas. Viņi orientējas pēc kartes, tāpēc mēs tikpat labi varētu būt kā Bišu tā Puķu ielā,» skaidro uzņēmēja. Cerība esot, ka šis Baložu ielas posms attīstīsies un tiks renovētas arī citas koka ēkas. Šai vietai esot potenciāls – klusums un miers. It kā Rīgas centrā, bet sajūta kā laukos. «Ēkas iekšpagalmā jūtamies kā Dieva ausī. No ielas nekas nav redzams. Savukārt brīvdienās šeit ir pavisam klusi. Baložu ielā vēl varētu kādu veikalu vai kafejnīcu atvērt. Tiesa, šajā vasarā ēdināšanas nišu aizpildīsim arī mēs,» nākotnes plānus atklāj A. Sila.

Finanšu ministrijas (FM) ieskatā nepieciešams nodrošināt pakāpenisku krājaizdevu sabiedrību sektora attīstību, sākot to ar juridisku personu kreditēšanu, otrdien Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē sacīja FM Kredītiestāžu un maksājumu pakalpojumu politikas nodaļas departamenta direktora vietniece Dina Buse.

Komisijas sēdē deputāti vērtēja grozījumus Krājaizdevu sabiedrību likumā, pirms balsojuma par otrajam lasījumam iesniegtajiem priekšlikumiem. Komisijas diskusija noritēja par partijas "Progresīvie" priekšlikumu atļaut krājaizdevu sabiedrības paju iegādes kreditēšanu, kā arī sākt juridisko personu kreditēšanu.

Buse norādīja, ka, ņemot vērā citu valstu darbības modeļus par krājaizdevu sabiedrību otrā līmeņa veidošanu, ir nepieciešams mērķtiecīgi nodrošināt pakāpenisku krājaizdevu sabiedrību sektora attīstību, uzsākot to ar juridisku personu kreditēšanu, jo pie esošās situācijas nav iespēju veidot otrā līmeņa krājaizdevu sabiedrību.

Buse informēja, ka no patlaban Latvijā esošajām 29 krājaizdevu sabiedrībām juridisko personu kreditēšanu varētu sākt septiņas sabiedrības.