Biznesa vieta: Laipu ielā radošums izplēnējis

70 metrus garajā Laipu ielā iegriežas vien retais, lai gan šīs ieliņas burvība un varētu pat teikt, franču šarms neesot pienācīgi novērtēts.

Par spīti faktam, ka Laipu iela nebūt neatrodas Vecrīgas nostūrī, bet starp Līvu laukumu un Šķūņu ielu, kur par cilvēku plūsmu sūdzēties nevarētu, šo mazo, kluso ieliņu pamanot vien retais. Vasarās skatu aizsedzot kafejnīcu terases, bet tagad vērība vairāk tiekot pievērsta Ziemassvētku tirdziņam, kas jau iekārtots Līvu laukumā. Pirms vairākiem gadiem uz Laipu ielas esot bijusi lielāka rosība un vairums uz šīs ielas esošo uzņēmumu bijuši radošo profesiju pārstāvji – amatnieki un mākslinieki. Pirmskrīzes gados pat notikuši Laipu ielas svētki, kad cilvēki aicināti piedalīties dažādās radošajās darbnīcās.

Patlaban gan DB aptaujātie uzņēmumu pārstāvji par šīs ieliņas ziedu laikiem vien stāsta atmiņas. Teju visi sūrojās par tā dēvēto Laipu ielas kauna traipu – uzņēmumu, kas patlaban sevi dēvē par Vīnu paradīzi un darbu sāk tikai vakara stundās. Tam gadu gaitā nosaukumi mainījušies ne reizi vien. Šo ielu vārda tiešajā nozīmē varot dēvēt par pusdzīvu – uzņēmumi iekārtojušies vien vienā ielas pusē, bet otrā neatrodas nekas, kas būtu atvērts garāmgājējiem. Vienā namā aiz slēgtām durvīm savas noliktavas iekārtojušas kafejnīcas, bet cita ēka ir pussagruvusi. Lai gan uz tās redzama izkārtne, ka šeit notiek būvdarbi, vietējie uzņēmēji zināja stāstīt, ka tā tur esot jau vismaz sešus gadus. Gadoties, ka no šīs pussagruvušās mājās nokrītot pa kādam apmetuma gabalam, un reizēm tā nožogota ar lenti, kas liecina, ka labāk tai netuvoties.

Uztur ielā radošumu

Stikla galerija ir teju pēdējais radošais uzņēmums, kas vēl aizvien strādā uz šīs ielas. «Esam šeit jau 12 gadus. Pirms tam te atradās Agijas Sūnas mākslas galerija, kas nu iekārtojusies lielākās un plašākās telpās citviet. Juridiski esam viens uzņēmums,» stāsta Stikla galerija vadītāja Bārbala Gulbe, kura atminas, ka darbības pirmsākumos šeit esot veidotas izstādes, bet ar laiku to pārtraukts darīt. Viņai esot klusa vēlme kādreiz izstāžu veidošanu atsākt, bet ne šeit. Jāmeklē piemērotas telpas. Uz šīs ielas esot pārāk maza cilvēku plūsma, kas neder izstāžu organizēšanai, bet ir labs priekšnoteikums, lai klusi un mierīgi varētu darboties stikla darbnīca, kur rosās gan pati meistare, gan ir iespējams radoši darboties ikvienam interesentam. Turpat nopērkamas arī stikla rotas un mājlietas. «Ir cilvēki, kas pie manis nāk regulāri. Lielāka rosība ir, tuvojoties Ziemassvētkiem, kad cilvēki paši vēlas pagatavot dāvanas. Savukārt pavasarī sarosās sievietes, kuras šeit nāk darināt stikla rotas,» novērojusi māksliniece. Pirmskrīzes gados samērā bieži notikušas arī radošās darbnīcas uzņēmumu kolektīviem.

«Šajā ielas pusē, kurā atrodamies arī mēs, ir rosība, un vismaz vēl divi uzņēmumi šeit strādā ilgstoši, tostarp mākslas galerija Gocha, kurā darbojas tēlnieks no Gruzijas, kurš jau ilgus gadus dzīvo Latvijā. Laipu ielas atrašanās vieta ir laba. Tuvumā Vecrīga un Līvu laukums, taču mums liels pluss ir tas, ka šīs telpas ir mūsu īpašums. 90. gados tās privatizējām,» stāsta B. Gulbe, kurai esot īpašs prieks, pa logu paveroties uz pretējās ēkas sienu, kuru rotā stikla cunftes ģerbonis. Katru rītu varot ar to sasveicināties. Pirms krīzes Laipu ielā gan esot valdījusi pavisam cita gaisotne – radoša un dzīvīga, kas šai ielai īpaši piestāvējis un piešķīris šarmu. «Šeit bija vairāki jauki kaimiņi – Žagatas Martas bode, kafejnīca Nice place un kalēju darbnīca, kas diemžēl neizturēja finanšu grūtības un šo ielu pameta. Savukārt šīs ēkas pagalmā reiz bija keramiķu studija, kas aizgāja prom augstās īres maksas dēļ,» stāsta B. Gulbe, kura atminas arī jaukos laikus, kad divas vasaras visi šie radošie uzņēmumi kopā organizējuši Laipu ielas svētkus. Tādi gan vairs nenotiekot, jo pietrūkstot radošo uzņēmumu, kas varētu piesaistīt svinībām apmeklētājus.

Arī ikdienā šajā ielā nekad nevarēšot sagaidīt lielu cilvēku plūsmu. Lai gan šeit esot jauka un mierīga strādāšana, biznesam iela nav īpaši pateicīga. «Tūristu grupas šeit iegriežas reti. Vairāk manāmi ārvalstu viesi, kas pilsētu apskata individuāli un Laipu ielā saskata ko radošu un interesantu. Arī vietējie iedzīvotāji šeit nenāk un izvēlas iet pa aktīvākajām blakus ielām. Esmu novērojusi, ka pa šo ielu reizēm dodas dažādu radošo profesiju pārstāvji, piemēram, radio diktori vai mūziķi. Tie, kuri nemīl lielo plūsmu, kas ir citās Vecrīgas ielās,» stāsta stikla māksliniece. Savukārt vasarās Laipu iela kļūstot pavisam nemanāma – no Līvu laukuma puses kafejnīcas ielai uzbūvējot priekšā āra terases, kas ienākšanu ielā padara vēl šaurāku. Turklāt iela met līkumu, un, no abiem galiem raugoties, grūti esot redzēt, kas šeit atrodas.

Birojam ideāla vieta

Laipu ielā kādas ēkas pagalmā aiz dzelzs vārtiem jau vairākus gadus atrodas SIA Latvijas ceļveži birojs, kas jau 18 gadus izdod tūrisma ceļvedi Riga in your pocket. «Mums kā mazam uzņēmumam, kuram nav svarīgi, ka regulāri garām staigā aktīva cilvēku plūsma, šeit ir ideāli. Arī ēkas pagalms ir patīkams, kur vasarā var iziet pastrādāt. Tiesa, tajā visbiežāk novietotas apkārtējo ēku iedzīvotāju automašīnas. Ja tā nebūtu, tad pagalmā varētu arī mazu galdiņu izlikt,» stāsta viens no uzņēmuma īpašniekiem Ģirts Upenieks. Arī skats pa biroja logu esot patīkams, jo ik dienas ir iespēja raudzīties uz viduslaikos celtu ēku. Pozitīvs esot arī fakts, ka tūristiem šī vieta ir ērti atrodama un viņi varot iegriezties birojā, ja ir kādi jautājumi vai neskaidrības. «Lai gan neesam informācijas centrs, reizēm tūristiem izlīdzam ar padomu vai palīdzam rezervēt kādu viesnīcu vai lidmašīnas biļetes. Atminos, ka 90. gados, kad vēl atradāmies Pils laukumā, mūsu birojs pat bija iekļauts Lonely Planet ceļvedī, jo tolaik Rīgā vēl nebija izveidots tūrisma informācijas centrs,» stāsta Latvijas ceļveži īpašnieks Mārtiņš Zaprauskis.

Vienīgais šīs ielas mīnuss esot neērtā piebraukšana ar automašīnu. Jārēķinās, ka no visām pusēm ir gājēju zonas. «Uzņēmuma auto ir reģistrēts šajā adresē, un, ja kādreiz aptur policija, tad mums problēmu nav. Ar helikopteri jau nevaram pārvietoties un atvest nepieciešamās lietas,» spriež Ģ. Upenieks, kurš vēl pie mīnusiem min faktu, ka vasaras sezonā tepat netālu atrodas gana daudz āra kafejnīcu, kur tūristi atpūšas, bet viņiem esot jādodas uz darbu. Tas esot liels kārdinājums laiski pasēdēt kafejnīcā, bet – noskaņoties jāprot, smejas uzņēmēji.

«Laipu ielas kauna traips ir uzņēmums, kas darbojas ielas pretējā pusē. Tas strādāja tikai nakts stundās, un tur bija iespējams saņemt prostitūtu pakalpojumus. Šim uzņēmumam bieži mainījās nosaukumi, bet nu jau kādu laiku tur ir klusums, un tas ir labi,» stāsta uzņēmēji, kuri atzīst, ka izveidojusies gana ironiska situācija – viņu birojs atrodoties tieši blakus vietai, kuru viņi bija iekļāvuši sava ceļveža sarakstā par iestādēm, kurās tūristiem nevajadzētu iegriezties, jo tas var beigties ar pamatīgu apkrāpšanu.

Vēl viens ilgdzīvotājs

Uz Laipu ielas jau 15 gadus darbojas suvenīru veikals Līvs, kas pieskaitāms pie šīs ielas ilgdzīvotājiem. «Protams, cilvēku plūsmu varētu vēlēties lielāku. Arī tūristi vairs tik daudz netērē naudu - rēķina un skatās, ko var atļauties. Savukārt vietējie iedzīvotāji, kas kādreiz svētku reizēs mēdza viens otram iegādāties dāvanas priekam, nu ir kļuvuši praktiskāki un Ziemassvētkos dāvina sadzīvē noderīgas lietas, piemēram, pannu, nevis lina izstrādājumus,» novērojusi veikala vadītāja Solveiga Zvejniece. Viņa priecājas, ka šogad beidzot esot salabots ielas bruģis un izveidots jauns gājēju trotuārs. Pirms tam uz ielas esot bijušas bedru bedres. Vēl tikai esot jāsagaida, kad beidzot salabos pretējā ielas pusē esošo pussagruvušo ēku, kura tāda esot jau vairākus gadus. Par spīti tam, ka uz nama redzama zīme, kas liecina, ka šeit tiek veikts remonts, ēkas izskats palicis nemainīgs, turklāt reizēm no tās gāžoties apmetums, kas ir bīstami garāmgājējiem.

Tomēr vislielākais traucēklis veikala attīstībai nebūt neesot pussagruvusī ēka vai trūcīga cilvēku plūsma uz šīs ielas, bet gan fakts, ka Vecrīgā uz vairākām ielām šāda veida preces tirgo nevis veikalos, bet gan būdiņās. Ja Ziemassvētku tirdziņi esot saprotama lieta, lai gan arī tajos vairāk atrodami dažādu formu ražojumi, nevis amatnieku rokdarbi, tad būdas, kurās tirdzniecība notiek cauru gadu, esot nesaprotamas. Tās esot gan vizuāli nepievilcīgas, gan bojājot kopējo tirgus situāciju šajā nišā. «Nesaprotu, kādēļ citiem jāīrē telpas un jāmaksā nodokļi, bet citi var tirgoties uz ielas un pircējiem piedāvāt zemākas cenas. Vecrīgā uz daudzām ielām ir tukšas telpas, kurās būtu nepieciešama kāda dzīvība,» spriež S. Zvejniece, kurai Vecrīga, salīdzinot ar citu valstu galvaspilsētu vecpilsētām, šķietot nedaudz dīvaina. Šeit esot pāris ielu, kas ir īpaši aktīvas, bet citas ieliņas esot kā izmirušas. Mazie veikaliņi šīm tukšajām ielām varētu piešķirt šarmu, bet Vecrīgā plaukstot un zeļot tirgošanās no būdām.

Plāno pamest šo ielu

SIA MAELA SPA piederošais skaistumkopšanas salona Black cat nails Laipu ielā strādā vien nedaudz vairāk kā pusgadu. Tas vēl nav paspējis pat izvietot vides reklāmu, kas liecinātu par to, kādus pakalpojumus šajās telpās iespējams saņemt. «Reklāmu arī neplānojam izvietot, jo no jaunā gada grasāmies šīs telpas pamest. Šī atrašanās vieta salonam nepavisam nav piemērota. Lai gan strādājam pēc pieraksta un pārsvarā apkalpojam pastāvīgos klientus, ar to vien nepietiek. Šeit cilvēku plūsma ir pavisam neliela. Kamēr mēs runājam, ielai cauri izgājis vien nedaudz ļaužu,» secina salona menedžere Marija Grāvīte. Savukārt tūristi, kas reizēm iziet pa šo ielu, nav tiešā salona mērķauditorija, jo viņi visbiežāk vēloties pakalpojumu saņemt uzreiz, kā ienāk pa durvīm, bet tas ne vienmēr ir iespējams, jo meistari jau apkalpo citus klientus. Iepriekš uzņēmuma salons atradies netālu no Laipu ielas. Brīdī, kad tas durvis vēra ciet, Laipu iela šķitusi piemērota: pastāvīgajiem klientiem ērti, nav tālu jāmeklē jaunā salona telpas. Tomēr šis pieņēmums izrādījies aplams. Uzņēmumam piederot vēl viens salons, kas atrodas FG Royal Hotel (bijušās Hotel de Rome) telpās, un tur ar klientūru problēmu neesot. Laipu iela esot ļoti mazpazīstama, lai gan tā ir Vecrīgā. Arī vietējiem esot jāskaidro, kur tā atrodas.

Savukārt veikals Stenders, kas pirms diviem gadiem durvis vēris uz Laipu un Šķūņa ielas stūra, par klientu trūkumu nesūdzas. Īpaši daudz šeit iepērkoties tūristi. « Klienti pie mums ienāk un novērtē ne vien produkciju, bet arī telpu interjeru. Arī uz ielas jūtams aromāts, kas noteikti pievilina pircējus,» stāsta pārdevēja Guna Rodina. Arī gidi nereti ievedot veikalā tūristu grupas, bet vasarās pa Laipu ielu ārvalstu viesus vizinot vagoniņš. Cilvēki fotografējot gan veikalu, gan apkārtējo ēku arhitektūru. «Iespējams, ka šādās tūrēs kāds mūs pamana un pēc tam iegriežas, lai apskatītu veikalu tuvāk,» spriež pārdevēja. Vasaras esot aktīvākais pārdošanas laiks. Šajā vasarā Dziesmu un deju svētku laikā veikalā samērā daudz esot iegriezušies arī ārzemju latvieši. Vietējie iedzīvotāji gan neesot biežākie klienti, jo viņiem ērtāk esot doties uz kādu no firmas veikaliem, kas atrodas tirdzniecības centros, jo tur parocīgāk ir novietot automašīnu. «Ar pārējiem Laipu ielas uzņēmumu pārstāvjiem nav sanācis ciešāk sadraudzēties. Reizēm kāds ienāk iegādāties kādus produktus, tad arī nedaudz papļāpājam,» stāsta G. Rodina.

Tūristu pulcēšanās vieta

Trīs gadus uz Laipu un Šķūņu ielas stūra iekārtojies īru krogs Donegan’s pub. Tā atrašanās vieta esot laba – cilvēku plūsma, it īpaši tūristi, kas ir bāra lielākā klientūras daļa, šeit staigājot garām gana aktīvi. «Protams, krīze ir ietekmējusi apmeklētāju skaitu, taču tas izlīdzinās, kad ārvalstīs ir kādas garākas brīvdienas,» stāsta Donegan’s pub vadītāja Ieva Grīnberga, kura novērojusi, ka vismaz reizi mēnesī bārā kuplā skaitā parādoties viesi no Ziemeļu valstīm. Otra grupa esot britu tūristi, kas dīvainā kārtā visbiežāk bārā iegriežoties nedēļas vidū. Savukārt šajā oktobrī ļoti daudz klientu bijuši no Krievijas. «Vietējie iedzīvotāji pie mums nāk skatīties sporta pārraides, īpaši hokeju. Kad Dinamo Rīga ir izbraukuma spēles, tad sporta entuziastu pie mums ir gana daudz, bet, kad komandai ir mājas spēles, tad liela daļa tomēr dodas uz Arēnu Rīga,» stāsta I. Grīnberga.

Šogad septembrī apmēram mēnesi bārs esot bijis teju izolēts no ārpasaules, jo Rīgas ūdens esot veicis remontu. «Dzīvojām starp strādnieku darbarīkiem un ķieģeļu kaudzēm. Tas bija bezatbildīgi veikts remonts,» spriež bāra vadītāja. Otrs mīnuss esot fakts, ka bārs atrodas dzīvojamās ēkas pirmajā stāvā: nākas sadzīvot ar iemītniekiem un uzklausīt viņu iebildumus par miera traucēšanu. No ceturtdienas līdz svētdienai bārā notiek dzīvās mūzikas vakari. «Ja kļūstam nedaudz par skaļu, tad mājas iedzīvotāji nevar atpūsties, bet, ja būsim klusāki, tad klienti nevarēs atpūsties. Mums ir jāatrod kompromiss, un mēs pie tā strādājam,» stāsta I. Grīnberga, kura ir pārliecināta, ka uz Laipu ielas būtu vēl vieta vien veikaliem, nevis bāriem un restorāniem. Iela ir pārāk šaura, un, zinot akustikas likumus, ka skaņa iet uz augšu, tad šīs ielas iedzīvotājiem būtu pavisam nemierīga dzīve. Vēl būtu nepieciešams uz Laipu ielas salabot noplukušās fasādes. Jau tagad tūristi šo ielu esot iecienījuši fotografēt skaistās arhitektūras dēļ.

Konkurences šeit netrūkstot, un tuvumā atrodoties vēl vairāki īru krogi. Katrs gan izvēlējies savu specifiku. «Pie mums vīriešu priekam tiek pārraidītas sporta spēles un pieejams plašs alus sortiments. Konkurenti varbūt klientus piesaista ar karaoki vai ko citu,» spriež Donegan’s pub vadītāja, kura īpašu sajūsmu neizrāda arī par Ziemassvētku tirdziņa esamību Doma laukumā. Tas bāra biznesam nebūt nav pluss, bet gan papildu konkurence. Būs cilvēki, kas ienāks bārā sasildīties un kaut ko iemalkot, bet tai pašā laikā netrūkšot arī tādu, kas iegādāsies karstvīnu turpat tirdziņā.