Pirmais septembris ir aiz tuvējiem kalniem, bērni veiksmīgi palaisti skolās un dārziņos, un maciņš arī pie reizes krietni patukšīts. It kā jau ierasta lieta - augustā un septembrī lielāko daļu no ģimenes budžeta rezervēm investēt nākotnē - bērnu izglītībā, ar naivu cerību, ka vecumdienās būs kāds, kas pīrāgus pie gultas pienesīs. Tomēr jautājums palicis – kurā vietā mājo tā valsts garantētā un Latvijas konstitūcijā iegrebtā bezmaksas pamatizglītība?
Man (kā mātei) kādā veselā saprāta kaktiņā nemitīgi gruzd jautājums – kas tad īsti ir bezmaksas izglītība, ja jau bērnu palaižot uz skolu, pat obligātās mācību grāmatas ir jāpērk par savu naudu. Kā tas var būt, ka ir skolas, kuru bibliotēkās mācību gada sākumā visiem skolniekiem var izniegt mācību grāmatas, bet citās skolās tās jāiegādājas pašiem vecākiem?
Saprotams, jāatbalsta vietējie ražotāji, t.i. grāmatizdevēji, jāsilda ekonomika, radot mākslīgu apriti – un kas var būt izdevīgāks, kā to darīt uz bērnu rēķina? Vecāki no daudz kā atteiksies, lai tikai viņu čabulīši būtu apģērbti un izskoloti. Bet vai tas ir normāli, turklāt kāpēc vecākiem pārsvarā ir jāsilda dažādu kilbloku (Zvaigznes ABC īpašniece) personiskā ekonomika? Kāpēc skolas mācību grāmatām jābūt ar centimetru bieziem vākiem un greznām reprodukcijām? Lai, tos sējumus staipot, atvase jau bērnībā traumētu mugurkaulu? Un vecāki - ģimenes budžetu, maksājot par katru šādu izdevumu daudzus latus! Kāpēc nevar speciāli skolniekiem izdot vienkāršākas grāmatas, kuru cena ir saprāta robežās? Cik ir reālā vienkāršākas grāmatas pašizmaksa, parādīja publicists Lato Lapsa, kas savu pagaidām pēdējo grāmatu par specdienestiem («Cits ķēķis») lika pārdot par pašizmaksu, tās cena (aptuveni 400 lpp!) bija lats ar santīmiem...
Skarbā dzīves realitāte ir šāda - katrai ģimenei brīdī, kad atvase uzsāk skolas gaitas, jābūt gatavai vieniem (daudziem) pamatīgiem tēriņiem. Ja tā parēķina – vecāki maksā par grāmatām, darba burtnīcām, praktiskajā dzīvē eksistē dažādas fonda naudas, lai būtu tualetes papīrs un ūdens skolā. Baumu līmenī dzirdēts, ka uz vienu skolnieku higiēnas precēm tiek veltīti tikai 0,25 lati un neba šī summa domāta mēnesim, bet daudz ilgākam laika posmam. Piedodiet, tas ir nedaudz smieklīgi – viens tualetes papīra rullītis un pusīte ziepju gabaliņa? Nebrīnīsimies, ja nepiedaloties vecākiem, skolas kļūtu par potenciālu kašķa u.c. «netīro roku» slimību perēkli. Attiecīgi – mīļais vecāk, maksā, ja tevi tas uztrauc!
Un pats unikālākais izdevēju atbalsts – darba burtnīcas! Vēl nesen visas gudrības tapa rakstītas iekš vienkāršām rūtiņu vai līniju burtnīcām, šobrīd – sadrukātas grāmatas, kurās bērns, labi ja pāris rindiņas pie uzdevuma pieraksta klāt. Taču sen zināms, ka tieši rakstīšana ar roku veicina smalkās motorikas attīstību un izkopj rokrakstu kā tādu. Modes tendenču un izdevēju atbalsta programmas ietekmē tas kaut kā tiek aizmirsts. Jā, mums tūlīt sāksies Ķīļa solītā digitālā ēra – pildspalvas izmirs, visu darīsim ar un caur datoru. Bet tomēr.... Un kā tu to darba burtnīcu nenopirksi? Vai parādīsi, ka tavs bērns ir sliktāks par pārējiem? Maksā ragā, vecāk, maksā...
Neviens (dažus neprāšus nerēķinu) neprasa, lai tiek nodrošināts Adidas bezmaksas trenniņtērps, Nike krosenes, Parker pildspalvas vai Fielmann brilles vājredzīgajiem skolēniem (starp citu, tas pēdējais būtu itin nepieciešams, jo dažs labs uzcītīgāks bērņuks savu vājo redzi mācoties sabojā teju vai neatgriezeniski) u.tml. lietas – nodrošiniet bērniem bezmaksas grāmatas, atsakieties no darba burtnīcām! Ir starpība par pāris santīmiem burtnīcu nopirkt vai par pāris latiem darba burtnīcu! Vecāki, protams, ir slaucamas govis, bet tikai līdz zināmai robežai. Ja šīs slaucamās govis reiz sāks maurot un dosies dundurskrējienā uz Jēkaba ielas Balto namu, tad deputāti par visu vairāk vēlēsies atkal nonākt bērnībā un skolas solā...
Vai vismaz Satversmi mainiet, sakiet kā ir Latvijas republikā ir MAKSAS izglītība un PUNKTS.
Ziniet, un uz šī fona mani nedaudz šokē jautājums par logopēdu bērnudārzā. Ja jau vēlamies iegūt pilnvērtīgus pilsoņus, tad tajos ir jāiegulda no mazotnes. Tomēr izrādās, ka logopēda palīdzība tiek nodrošināta skolās, bet dārziņā – viss atkarīgs no pašvaldības. Kaut valodiņas problēmas vieglāk, ātrāk, produktīvāk un ar mazākiem izdevumiem var novērst tieši pirmsskolas vecumā. Pazūd loģika. Un pamatizglītības jautājumos tās vispār ir krietni par maz.
Neviens jau necer uz nepiepildāmiem brīnumiem, kad tiek runāts par reālu atbalstu vecākiem, ir nepieciešamas tikai dažas elementāras lietas. NEDODIET pabalstus, bet DODIET bezmaksas izglītību, DODIET reālu bezmaksas medicīnu bērniem! Kā tas var būt, ka brīdī, kad akūtā situācijā bērnam nepieciešams lors (ausu - kakla - deguna dakteris), tas bez maksas ir pieejams pēc divām nedēļām, bet par maksu - tajā pašā mirklī un gandrīz vai sekundē. Maksā, vecāk, maksā...
Dzīvnieki un bērni ir tās divas sfēras, kur notiek bezierunu maksājumi – ja jau tev viens no viņiem ir, tad neko darīt, gatavojies, ka par visu maksāsi, kaut pēdējai grupai ir oficiāli deklarētie bezmaksas – reāli maksas atvieglojumi.
Stulbums slēpjas tur, ka, ja vienā ģimenē esošajiem bērniem ir 4 gadu starpība, nav ne mazākās garantijas, ka vienas un tās pašas grāmatas derēs abiem.
Kur nu vēl tas, ka bērniem atvieglojumi sabiedriskajā transportā ir tikai pašvaldībās, līdz ko tu dzīvo ārpus pilsētām, maksā, vecāk, maksā. Bērns iekāpj tālsatiksmes autobusā un no 7 gadīga pārvēršas par 18 gadīgu – jo biļetes cena ne ar ko neatšķiras no pieaugušā biļetes cenas. Saprotams, ka jāatbalsta pārvadātāji, jāatbalsta valsts – MAKSĀ, VECĀK, MAKSĀ...
*Vairāku nedēļu garumā mēs meklējām savu Vidējo Latvietil un atradām Ilzi. Viņa izrādījās visvidējākā no visiem kandidātiem, kas aizpildīja šo testu. Ja vēlies noskaidrot kāds latvietis esi Tu, spied šeit.