Jau kādu laiku pasaules topa tēma ir klimata pārmaiņas. Arī pasaules varenie šā mēneša sākumā klimata pārmaiņu samitā Skotijā tikušies, lai pārspriestu šos jautājumus un dotu solījumus vēl par izšķirīgāku cīņu pret planētas sakaršanu.
Skaļi paziņojumi biruši kā no pārpilnības raga, lai gan cits stāsts var būt ar to reālu īstenošanu – tas būs ļoti dārgi un nozīmēs apzinātu ekonomiku attīstības bremzēšanu. Sabiedrībām to izjūtot arvien izteiktāk, augs nepatika. Liels uzsvars samitā ir bijis uz ogļu, naftas un dabasgāzes iegūšanas attīstības bremzēšanu.
Šā samita laikā Global Carbon Project nāca klajā arī ar aplēsēm, ka šogad pasaules CO2 emisijas atkal ir sasniegušas to līmeni, kādas tās bija pirms pandēmijas. Jānorāda, ka pagājušajā gadā, Covid-19 vīrusam apstopējot pasaules ekonomiku, tika fiksēts šādu emisiju kritums. Tiek arī rēķināts, ka, lai piepildītu plaši apspriestos Parīzes klimata vienošanās mērķus, pasaules nācijām līdz 2050. gadam katru gadu jāspēj samazināt izmeši tādā apmērā, kādus kopā rada tādas milzīgas tautsaimniecības kā Vācija un Saūda Arābija, raksta Bloomberg.
“Emisijas ir atlēkušas atkaļ kā tāda elastīga gumija. To pašu mēdz redzējām pēc 2008. gada krīzes. 2009. gadā CO2 emisijas saruka par 1,5%. Savukārt 2010. gadā tās palēcās par 5% tā it kā nekas nebūtu noticis,” situāciju Bloomberg raksturo Global Carbon Project eksperti.
Kopumā šogad visas pasaules CO2 emisijas no fosilo degvielu dedzināšanas, ja salīdzina ar iepriekšējo gadu, visticamāk, būs pieaugušas par 4,9% (līdz līmenim, kāds bija pirms pandēmijas). Savukārt pērn, cilvēku pūļiem sēžot karantīnā, šāds emisiju apmērs saruka par 5,4%.
Visi pie galda nesēž
Protams, attiecībā uz klimata pārmaiņām var dod daudz grandiozus solījumus. Tomēr ir svarīgi tas, kas vispār piedalās šajā sarunā. Piemēram, mazu interesi par kādu globālu ciešu sadarbību klimata mērķu pildīšanā izrādījusi pasaules pārliecinoši pats lielākais piesārņotājs Ķīna. Tā šobrīd, lai segtu savu enerģijas deficītu drīzāk domā par jaunu patiešām netīro ogļu dedzināšanas staciju būvniecību. Šī valsts ir teikusi, ka savus klimata mērķus varētu sākt aktīvāk īstenot no 2030. gada, lai gan tas arī var, iespējams, nebūt noteikts. Tāpat no Rietumvalstu zaļuma uzstādījuma patālāk stāv Krievija (tā ir ceturtā lielākā CO2 emitētāja pasaulē). Iespējams, tā par šo visu priecājas, jo viena no zaļās politikas blaknēm ir tā, ka Eiropa no Krievijas resursiem kļuvusi vien atkarīgāka, ko pierāda šobrīd aktuālā vecā kontinenta atrašanās uz enerģijas krīzes robežas.
Minētajā samitā līdz visai patālajām 2070. gadam klimatam neitrāls solījies kļūt vēl, piemēram, tāds milzīgs piesārņotājs kā Indija (tā ir trešā lielākā C02 emitētāja). Tiesa gan, tā no Rietumiem pretī par to grib vienu triljonu ASV dolārus. Arī to var pilnībā saprast, jo šādām valstīm pieeja lētai enerģijai ir izšķirīgi svarīga to attīstībai un sabiedrību sociālajai stabilitātei kā tādai (savukārt resursi pieprasītajai transformācijai tām ir ļoti ierobežoti). Problēma ir, ka kādiem klimata risinājumiem jābūt globāliem. Ja tajos netiek iesaistīti lielākie piesārņotāji, tad tiem galu galā jēga var būt visai maza.
Ķīnai teju trešā daļa
Global Carbon Project aplēses liecina, ka Ķīna viena pati šogad būs atbildīga gandrīz par trešo daļu no pasaules fosilās degvielas kurināšanas rezultātā radītājām emisijām. Tās ir aptuveni 11,1 gigatonnas ar CO2. ASV gadījumā tās būšot 5,1 gigatonnas ar CO2. Savukārt Eiropai šis rādītājs ir četras reizes mazāks nekā Ķīnai (Eiropas Savienībai kopā tās ir būšot 2,8 gigatonnas).
Aptuveni tikpat daudz, cik visa Eiropa, fosilās degvielas kurināšanas rezultātā radītās emisijas būšot Indijai. Ķīnas šādas emisijas šogad, šai valstij ar papildu degsmi dedzinot ogles, varētu būt par 5,5% lielākas, nekā 2019. gadā jeb pirms pandēmijas, liecina aplēses. Strauji emisijas augušas arī minētajai Indijai. Savukārt ASV tās, salīdzinot ar 2019. gadu, šogad varētu būt sarukušas par nepilniem 4%. Tikmēr Eiropas gadījumā, salīdzinot ar pirmspandēmijas laikiem, varētu būt novērots to kritums par 3,5%.Iepriekšējās desmitgades laikā C02 emisijas saruka 23 pasaules valstīs. Šī grupa ietver ASV, Japānu, Meksiku un 14 Eiropas valstis, ziņo Bloomberg.
Klimats un raķetes
Ir vērojamas bažas par to, ka Rietumi, arvien izšķirīgāk uzņemoties šādu “zaļo līderību” (kas, šķiet, varētu būt lielākais projekts cilvēces vēsturē), rada ievērojamus riskus savai ekonomikas konkurētspējai un ievieš papildu regulēšanu un valdību programmas ar visām no tām izrietošajām negatīvajām sekām. Rietumvalstis, protams, var censties vēl agresīvāk ierobežot klimatam kaitīgo gāzu emisijas, bet tas, izpaliekot globāliem risinājumiem un/vai šīm pārmaiņām esot slikti vadītām, visticamāk, notiks uz to rēķina, kas kāda brīdī var izrādīties nepanesams. Slikta scenārija gadījumā Rietumu netīro, bet, iespējams, stratēģiski svarīgo nozaru pārāk strauja likvidēšana, var būt drauds to sabiedrību labklājībai, tā var eskalēt enerģijas cenu un pieejamības krīzi un var pat potenciāli būs drauds sabiedrību drošībai kā tādai (un galu galā - apdraudēt visu zaļās politikas efektivitāti). Jāteic, ka nekur mums šajā vienīgajā pasaulē nav pazudusi ģeopolitiskā pretstāve.
Novembra sākuma, piemēram, ASV Pentagons ziņoja, ka Ķīna strauji audzē savas kodolambīcijas, kur tajā pašā 2030. gadā tā cerot, ka tai būs jau 1000 šādas kaujas kodolgalviņas. Tāpat tiek minēts, ka Ķīna būvējot savu starpkontinentālo ballistisko raķešu infrastruktūru un arsenālu. Vēl pirms neilga laiciņa Rietumus pāršalca vēstis par Ķīnas progresu tās hipersonisko raķešu izstrādē. Tā rezultātā esošās Rietumvalstu pretraķešu aizsardzības sistēmas uz jauno tehnoloģiju fona varētu palikt gluži vai bezjēdzīgas. Jeb – vieni liek barjeras savam biznesam un uzstāda augstus, pārnacionālus klimata mērķus, bet citi, kas patiešām ir lielākie piesārņotāji, labāk būvē raķetes.