Tas viss tikai izklausās vienkārši – šķirot atkritumus, pārstrādāt derīgos materiālos, tos izmantot ražošanā, bet nederīgo pārstrādāt siltumā un elektrībā, tomēr, kad dzirdam prasības, ka 2035. gadā aprakt varēs tikai 10% no visiem atkritumiem, izrādās, ka Latvijai ir problēma!
Par galvenajām tendencēm atkritumu apsaimniekošanā Dienas Bizness iztaujāja Eiropas Atkritumu apsaimniekošanas asociācijas (FEAD) prezidenti Klaudiju Mensi (Claudia Mensi) un ģenerālsekretāru Paolo Kampanellu (Paolo Campanella).
Pastāstiet īsumā, ko pārstāvat un kas ir jūsu vizītes mērķis Latvijā!
Klaudija Mensi: Esmu Eiropas Atkritumu apsaimniekošanas asociācijas prezidente. Asociācijā darbojos jau septiņpadsmit gadu kā tehniskā atbalsta cilvēks dažādās darba grupās. Vienlaikus Itālijā es strādāju privātā kompānijā, kas nodarbojas ar atkritumu enerģētiku un ūdens attīrīšanu. Latvija, konkrētāk – Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija ir viena no FEAD dalībvalstīm, un mums ir būtiski izprast biedru vajadzības, situāciju valstī atkritumu apsaimniekošanas kontekstā, kā arī to, ko varam darīt Latvijas labā, kā sadarboties mērķu sasniegšanai.
Paolo Kampanella: Nesen, 2023. gada septembrī, kļuvu par asociācijas ģenerālsekretāru, pēc profesijas esmu vides inženieris. Mana darba pieredze ir veidojusies dažādos inženieru uzņēmumos, konsultāciju birojos, cieši sastrādājoties ar uzņēmumu vadību, savukārt asociācijai pievienojos 2022. gadā kā inženiertehnisko jautājumu eksperts. Gribu uzsvērt, ka sastapt asociācijas dalībniekus ir ārkārtīgi būtiski, jo tikai tā var redzēt reālo situāciju tādu, kāda tā ir, nevis no attāluma un uz papīra. Pēc pandēmijas vairums tikšanos notiek tiešsaistē, un man šķiet, ka daļa kontakta tiek zaudēta. Šīs attālinātās diskusijas nedod pilnu ainu par konkrēto nacionālo situāciju. Pērn viens no pamatīgiem uzdevumiem, ko uzsākām, bija ziņojums Eiropas Komisijai saistībā ar Eiropas Vides aģentūras agrīnā brīdinājuma pārskatu par Zaļā kursa mērķu sasniegšanu katrā valstī. Tajā tiek izdalīta pašvaldību loma pārstrādē, piemēram, iepakojuma pārstrāde un citi komponenti. Mēs aicinām savus biedrus sniegt savu skatījumu par šo ziņojumu, skaidrot to, kas ir svarīgi viņiem, un prezentēsim šo viedokli Eiropas Komisijai. Tas Komisijai būs ļoti interesanti, jo viņu pamatuzdevums ir sekot Eiropas likumu ieviešanai nacionālā līmenī. Ja mēs varam dot specifisku viedokli par faktisko stāvokli, tad viņi var labāk saprast situāciju. Te jāuzsver, ka Komisija vairumā gadījumu ir kontaktā ar publiskā sektora pārstāvniecību, valdībām, pašvaldībām utt. Privātā sektora viedoklis faktiski nav zināms. Mēs šeit, Latvijā, esam, lai šo skatījumu uzklausītu un nestu uz Komisiju, dotu iespēju saprast, kas ir kritiskie punkti atkritumu pārstrādē, par ko būtu jāsatraucas.
ES pieeja atkritumu apsaimniekošanā balstās Zaļā kursa stratēģijā un Aprites ekonomikas rīcības plānā. Neskatoties uz to, ka šie dokumenti nav jauni, pašlaik notiek vairāku tiesību aktu pārskatīšana, piemēram, jaunā ekodizaina regula, direktīva par atkritumiem, tekstilu u.c. Kādas pašlaik ir apspriestākās un būtiskākās regulējuma un politikas izmaiņas, un kuras nozares tiks ietekmētas visvairāk?
Klaudija Mensi: Asociācijas redzeslokā ir liels daudzums dažādu izmaiņu. Jāteic, ka vides nozare jau ir viena no regulētākajām jomām, taču tā apjoms arvien aug. Mums, protams, ir būtiski sekot visām lietām, bet šobrīd Latvijā tikšanās laikā pārrunājām aptuveni 45 priekšlikumus. Daži no šiem punktiem ir patiesi prioritāri. Piemēram, taksonomija, emisiju tirdzniecības sistēma, iepakojuma regulējums, atkritumu pārvadājumu regulējums un citi. Proti, ir ļoti aktuāli jautājumi un ir tādi, kuri ir vienkārši jāpatur redzeslokā un jāpārrunā, jo drīzumā par tiem sāksies debates. Piemēram, tiks pārskatīta atkritumu direktīva, būs atkritumu noglabāšanas prasību izmaiņas, CO2 piesaistes jautājumi un citi. Proti, ir vairākas lietas, par kurām nevar aizmirst un kuru paturēšana dienaskārtībā ir nozarei būtiska.
Paolo Kampanella: Runājot par jau ieminēto ekodizaina jautājumu – tas ir absolūti svarīgs. Ja mums šodien nav iespēju pārstrādāt, tad tas ir tikai tādēļ, ka šim pārstrādātajam jeb otrreizējam materiālam nav pielietojuma. Proti, tas ir jāpadara par obligātu. Ir jābūt obligātam mandātam ražotājam, ka viņam ražošanā ir jāiekļauj pārstrādāts materiāls. Mums ir šādi mēri plastmasas pārstrādes direktīvā, un tas pats ir, runājot par iepakojumu. Tie ir noteikumi, kuri tirgū rada pārstrādātā materiāla pieprasījumu, jo tas neveidojas dabīgi. Ja pārstrādātā materiāla cena krietni pārsniedz pirmreizējā materiāla cenu, tad nevienam to nevajadzēs. Ja mēs vēlamies aprites ekonomiku, tad ražošanas ķēdē ir jārada pieprasījums pēc otrreizējiem materiāliem. Importa jautājums kopumā ir satraucošs, un šeit runa nav tikai par pirmreizējo, bet arī par pārstrādāto materiālu. Pirmkārt, mums nav pārliecības, ka šie materiāli tiešām ir pārstrādāti. Otrkārt, mēs nezinām noteikumus un apstākļus, kādos atkritumi ir pārstrādāti. Visbeidzot, šie it kā otrreizējie materiāli ir par ievērojami zemāku cenu nekā Eiropā. Pat ja tie tiešām iegūti no atkritumiem, ir skaidrs, ka pārstrādes prasību līmenis būtiski atšķiras, un tas ir cenas starpības galvenais kritērijs. Mēs gribam, lai importētie pārstrādāto atkritumu materiāli būtu sertificēti, atbildīgi pārstrādāti un saskaņā ar visām Eiropas ilgtspējas prasībām. Ilgtspēja ir īpašs temats. Kaut vai par CO2 pēdas nospiedumu runājot – ir taču skaidrs, ka importa gadījumā konteineru no Ķīnas ved tūkstošiem kilometru un tam tiek tērēta fosilā degviela. Tā noteikti ir lielāka ietekme nekā vietējā pārstrādātāja radītā CO2 pēda. Mēs gribam īstenot Eiropas atkritumu pārstrādes tirgus aizsardzību. Šie noteikumi ietekmēs ražotājus. Iespējams, sevišķi iepakojumu ražotājiem būs jāmaina pieeja. Viņiem vajadzētu sākt domāt par otrreizēju materiālu izmantošanu. To arī jēdziens “ekodizains” nozīmē – aprites ekonomiku, to, ka materiāls nonāk pārstrādē un dod labumu vēlreiz un vēlreiz. Otra liela nozare ir tekstila nozare, kur faktiski nav pārstrādāto materiālu, jo nav jau tirgus, nav pilnīgi nekā. Ražotājiem būs jāuzņemas daļa atbildības par to, ka tirgū tiek laists tik liels daudzums jauna materiāla. Tekstila nozare mainīsies, ražotājiem būs jāmaksā nodeva, kuru iekasējot varēs vadīt atkritumu plūsmu, savākt tekstilu un nodot pārstrādei.
Jau teicāt, ka pārstrādes centienus kavē lēta pirmreizējā materiāla pieejamība no trešajām valstīm un pašlaik ražotājiem nav pienākuma izmantot otrreizējos materiālus. Kā šo pretrunu kopumā var atrisināt? Vai tirgus aizsardzība un sertifikācija ir vienīgais risinājums?
Paolo Kampanella: Papildus jau teiktajam par tirgus aizsardzību un ilgtspējas pārbaudēm ir vēl viena aktuāla diskusija par šo. Proti, runa ir par CO2 emisiju uzskaiti un ietaupījumu tirgū. Ja mēs kombinējam atkritumu pārstrādi ražošanai derīgos materiālos vai enerģijā, ir saprotams, ka mums ir CO2 emisiju ietaupījums. Ir būtiski izstrādāt mērījumu sistēmu un atvērt tirgu šo ietaupījumu tirdzniecībai. Tātad, ja pārstrādātājiem ir emisiju ietaupījums, tad to var tirgot. Citādi iznāk, ka pirmreizējais materiāls ir tik ļoti lētāks nekā pārstrādātais materiāls, ka otrreizējo materiālu iespējas tirgū ir pielīdzināmas nullei. Tā nav konkurence. Kopumā problēmu risina ar diviem pasākumu blokiem, proti, sertifikācijas prasības no ārvalstīm ievestiem materiāliem un CO2 emisiju tirgus. Ja runājam par atkritumu noglabāšanu poligonos, Eiropas Savienība ir izvirzījusi ambiciozus mērķus, piemēram, līdz 2035. gadam panākt, ka tiks noglabāti ne vairāk kā 10% atkritumu.
Kādas, jūsuprāt, ir visefektīvākās stratēģijas šī mērķa sasniegšanai? Ne visus atkritumus var pārstrādāt, bet vai tas nozīmē, ka šādi atkritumi ir jānoglabā?
Klaudija Mensi: Sasniegt šo mērķi līdz 2035. gadam ir iespējams! Mūsu ziņojums Eiropas Komisijai gan vairāk parāda, cik tālu mēs esam no šī mērķa katrā no Eiropas valstīm. Visā Eiropas Savienībā ir augsta fragmentācija. Ir ārkārtīgi liela nepieciešamība apdomāt dažādu atkritumu pārstrādes veidu lietošanu. Liela loma ir enerģijas ražošanai no atkritumiem. Tā nav pietiekami novērtēta. Pārstrādē nav pilnībā novērtētas otrreizēji izmantojamo materiālu iespējas. Visbeidzot arī vides atjaunošanas nozare neaprobežojas tikai ar ūdens attīrīšanas iekārtām. Atkritumu veidu ir ļoti daudz, un tādēļ arī pieejas ir vajadzīgas visdažādākās. Taisnība ir arī apgalvojumam, ka ne visus atkritumus ir iespējams pārstrādāt. Ko ar to darīt? Var reģenerēt un iegūt enerģiju, bet, ja arī tas nav iespējams, tad atliek pēdējā iespēja – aprakšana zemē, noglabāšana.
Paolo Kampanella: Es arī uzsvēršu, ka mērķi ir iespējams sasniegt, bet ar piebildi, ka katrā no dalībvalstīm ir visi priekšnoteikumi. Pirmkārt, tas nozīmē dalītu atkritumu šķirošanu. Šķirošanai ir jābūt jau uzreiz. Ja mēs visu metīsim vienā atkritumu konteinerā, tad nekas nesanāks, mērķi mēs nesasniegsim. Otrkārt, ja šķirošana ir nodrošināta, tad ir jābūt pārstrādei, bet, lai pārstrāde būtu jēgpilna, ir jābūt pieprasījumam pēc pārstrādātā materiāla. Treškārt, ir jārada infrastruktūra enerģijas ražošanai no atkritumiem. Ne visām valstīm tā ir. Arī pārstrāde rada pārpalikumus, un tie ir jāutilizē videi draudzīgākajā veidā. Labākais veids ir enerģijas ražošana – videi, cilvēkiem draudzīgā veidā. Tie ir priekšnoteikumi mērķu sasniegšanai. Visbeidzot kā pēdējā iespēja seko atkritumu noglabāšana. Ļoti daudzās valstīs par atkritumu noglabāšanu atbild pašvaldību uzņēmumi vai arī tās daļēji kontrolē procesu, piemēram, tām pieder atkritumu poligoni. Proti, daļēji vai pilnībā pašvaldībām ir interese saglabāt šo noglabāšanas biznesu. Šāda situācija nav vienkārši maināma dažās dienās. Ir jābūt politiskajai gribai, valdības un reģionālā līmenī ir jābūt šādai gribai mainīt pašu sistēmu.
2023. gadā Eiropas Vides aģentūra (EVA) nāca klajā ar agrīnās brīdināšanas ziņojumu, kurā norādīts, ka vairākas ES dalībvalstis riskē nesasniegt sadzīves un iepakojuma atkritumu pārstrādes mērķus. Tajā norādīts, ka Latvija būs starp tām valstīm, kuras, visticamāk, nesasniegs sadzīves atkritumu pārstrādes un noglabāšanas poligonos mērķus. Ņemot vērā to, ka šobrīd ir 2024. gads un daudzi mērķi ir noteikti 2035. gadam, kā jūs redzat stratēģijas, kuras varētu īstenot, lai salīdzinoši īsā laikā uzlabotu šos parametrus?
Klaudija Mensi: Pirmā un galvenā lieta, kas ir jāizdara, ir atkritumu šķirošana. Bez tās mērķus sasniegt nevar. Ja pašvaldībā vai valstī kopumā ir interese saglabāt noglabāšanas biznesu, tad ar šķirošanu diez ko neveicas.
Paolo Kampanella: Atkritumu šķirošanā iedzīvotājiem ir svarīga skaidra motivācija, kāpēc to darīt, jo citādi neizdosies. Ja nešķiroto atkritumu izvešanas cena būtiski pārsniegs šķiroto cenu, tas motivēs cilvēkus rīkoties. Ir jābūt arī tirgus priekšnoteikumiem. Piemēram, ja valstī ir pārlieku daudz noglabāšanas poligonu, tajā nebūs labu pārstrādes rādītāju. Tas ir ļoti vienkārši! Apglabāšanas poligonu un pārstrādes rūpnīcu attiecība ir proporcionāli apgriezta, proti, ja ir pārāk daudz atkritumu noglabāšanas poligonu, tad tas rada priekšnoteikumus mērķu nesasniegšanai. Pēc būtības šķirošanai automātiski būtu jānoved pie noglabāšanas poligonu slēgšanas vai darbības intensitātes samazināšanas, bet, kā ir praksē jūsu valstī, noteikti zināt labāk paši.
Vai, jūsuprāt, atkritumu izvešanas tarifs ir vienīgais iedzīvotāju motivācijas veids šķirot atkritumus?
Klaudija Mensi: Itālijā mēs ar atkritumu šķirošanu nodarbojamies jau gadiem, un ir būtiskas atšķirības dažādos valsts reģionos. Tas, ko es noteikti varu pateikt, ka atkritumu šķirošanas nozīme ir jāmāca jau skolā, jau bērniem ir jāiemāca to darīt, un vēlāk problēmu nebūs. Mēs jau nedomājam tikai par 2035. gadu! Tā tas būtu jādara vienmēr, arī pēc 2035. gada. Tas ir jāiemāca jau no mazotnes! Eiropas Savienības nākamajai paaudzei ir jāzina, kā šķirot atkritumus, ko tas dod.
Paolo Kampanella: Ir nepieciešamas abas daļas – gan ekonomiskā, gan komunikācijas daļa. Protams, ir jāveido sapratne par to, kādēļ kaut kas tiek darīts, ka tas dod labumu gan personīgi, gan sabiedrībai kopumā. Turklāt šajā procesā – komunikācijā, tarifu un sistēmas izveidē kopumā – ir jāpanāk visu līmeņu politiķu iesaiste. Nenoliedzami procesā ir iesaistāmi ražotāji, kuriem jāuzņemas daļa atbildības.
Jūs pieminējāt enerģijas ražošanas no atkritumiem lielo nozīmi. Vai varat īsumā raksturot, kāda prakse ir Eiropā?
Klaudija Mensi: Ir svarīgi saprast, ka enerģijas ražošana no atkritumiem nenomāc atkritumu šķirošanu – nav korelācijas starp to, ja no atkritumiem ražo enerģiju, tad šķirošanas un pārstrādes līmenis ir zems. Gluži otrādi – Vācija un Nīderlande rāda, ka šķirošanas un pārstrādes rādītāji saglabājas augsti līdztekus tam, ka notiek atkritumu reģenerācija. Lielākā nelaime ir tā, ka enerģijas ražošanas infrastruktūra nav pareizi izvietota, tas rada situāciju, ka atkritumi sāk ceļot no viena Eiropas reģiona uz citu. Ir nepieciešams šīs enerģijas ražotnes izvietot gudrāk, ņemot vērā CO2 pēdu. CO2 ietaupījumu tirgus dotu iespēju šo jautājumu sakārtot efektīvāk. Enerģijas ražošana no atkritumiem patiesi pieder pie pilna cikla aprites ekonomikas, un tādēļ šīs ražotnes nevar atrasties tālu no iedzīvotājiem un vietas, kur atkritumi rodas. Tikai tā enerģiju var novirzīt atpakaļ pie iedzīvotājiem gan elektrības, gan siltuma veidā, tāpēc attālumam līdz patērētājam ir liela nozīme. Nevar būt tā, ka siltuma ražotājs atrodas simtiem kilometru no iedzīvotājiem. Arī no enerģētiskās neatkarības viedokļa šis jautājums ir risināms jau šobrīd.
Kur ir labie piemēri?
Klaudija Mensi: Es varētu norādīt daudz piemēru Itālijā, bet to nedarīšu, jo esmu no Itālijas. Ļoti labs paraugs ir Kopenhāgena. Tas ir paraugs ne tikai no inženiertehniskā viedokļa, bet arī no arhitektūras un dizaina viedokļa. Ar visu tiek parādīts, ka vide ir nozīmīga. Ir arī labs piemērs Vīnē.
Paolo Kampanella: Es noteikti pieminētu arī Roterdamu un Amsterdamu. Šīs divas pilsētas noteikti parāda tehnoloģiju iespējas un attīstību tieši enerģijas ražošanā no atkritumiem. Ir interesanti salīdzināt Nīderlandes un Beļģijas atkritumu apsaimniekošanas sistēmas, kur Nīderlandes piemērs skaidri parāda, ka enerģijas ražošana no atkritumiem ir kopējās sistēmas sastāvdaļa. Arī Beļģijā ir laba pārstrādes sadaļa, tomēr nav tik daudz un labu enerģijas ražotņu. Mēs nevaram runāt par pilnvērtīgu aprites ekonomiku, ja nav enerģijas ražošanas. Tās dalībvalstis, kuras izlemj noraidīt šādu ražotņu veidošanu vai kavē to ar dažādiem birokrātiskiem paņēmieniem, izdara aplamu izvēli. Tā 2035. gada mērķus nesasniegt.
Vai ir valstis Eiropā, kas jau ir tuvu mērķim, un kā tas izdevās?
Paolo Kampanella: Protams, ir tādas valstis. Iemesls – ir izveidota pilnīga infrastruktūra un tā tiek akceptēta. Vairumā Eiropas valstu no politiskā viedokļa, no sabiedrības viedokļa nav šī akcepta atkritumu šķirošanai, enerģijas ražošanai, otrreizējo materiālu izmantošanai. Nepietiek, ka pilnībā tiek atzīta viena sadaļa, ir jāatzīst un jāpieņem visas, tikai tad ir panākumi. Ir jāatzīst gan atkritumu šķirošanas vajadzība, gan tehnoloģijas, kuras ir lietojamas šajā procesā. Mēs nevaram domāt, ka atkritumu reģenerācija ir ļaunums un kaitē iedzīvotājiem. Tā nav taisnība. Ja šis siltums tiek izmantots, enerģija tiek izmantota, tad rūpnīca kalpo iedzīvotājiem, nevis tiem kaitē.
Klaudija Mensi: Redziet, kā ir, ja iedzīvotāji šķiro atkritumus, bet dienas beigās iedomājas, ka tie visi tiek sabērti vienā mašīnā, tad viņiem šķiet, ka viņu darbam nav jēgas. Viņi jūtas demotivēti. Iedzīvotājiem ir skaidri jāparāda, uz kādām rūpnīcām ceļo viņu šķirotie atkritumi, kāda tam kopumā ir jēga un ko tas dod. Te būs jauna plastmasa, te būs jauns papīrs, un tas ir svarīgi. Ja cilvēki redz, ka vairāk nekā puse atkritumu tik un tā tiek aprakti, viņi pie sevis domā: “Kādēļ man jābūt tam, kurš šķiro?” Procesa caurspīdīgums ir tikpat svarīgs kā ilgtspēja.
