Mūsdienu pasaulē elektroiekārtas ir kļuvušas par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Taču straujais tehnoloģiju progress un “ātrās modes” diktētā tendence rada jaunus izaicinājumus – elektroiekārtu patēriņš un atkritumu apjoms pieaug ar zibens ātrumu. Šī tendence apdraud vides aizsardzību un ilgtspējīgu resursu izmantošanu, radot milzu atkritumu kalnus.
Iespējams, tikai retais aizdomājas, ka viens no efektīvākajiem veidiem, kā samazināt mūsu neaizstājamo dabas resursu izsīkuma tempu, ir lietotas tehnikas labošana un tās atkārtota izmantošana.
Kā apsaimniekojam atkritumus Latvijā?
Tāpat kā pret daudziem citiem atkritumu veidiem Eiropas Savienība nosaka prasības arī nolietotas elektrotehnikas apsaimniekošanai. Tā nosaka, ka labākā sistēma ir ražotāju atbildības sistēma – īpaši izveidota un finansēta sistēma, kas nodrošina elektropreču un citu produktu atpakaļ savākšanu, pārstrādi un utilizāciju. Katru gadu Latvijas tirgū nonāk 30 000 tonnas jaunas elektrotehnikas, kas ir ievērojami vairāk nekā visas Vidzemes iedzīvotāju saražotais atkritumu apjoms, 25 000 tonnas, gadā.
Eiropas Savienības standarti paredz, ka atpakaļ jāsavāc 45% no tirgū palaistā elektropreču apjoma. Taču Latvijā ir noteiktas ievērojami augstākas prasības – atpakaļ savākto iekārtu daudzumam jābūt 65%. Tātad katru gadu no 30 000 tonnām tirgū nonākušās elektrotehnikas nepieciešams savākt atpakaļ 20 000 tonnas. Latvijas apņemšanās uzlabot elektropreču atkritumu apsaimniekošanu laika gaitā ir veicinājusi e-atkritumu nodošanas sistēmas attīstību – ir pieejami elektroiekārtu nodošanas konteineri, kā arī dažādi uzņēmumi, tostarp veikalu tīkli, un organizācijas pēc saviem ieskatiem rīko dažādas mazo elektropreču vākšanas akcijas. Ņemot vērā visus jau ieguldītos pūliņus cīņā ar e-atkrituma apjomu samazināšanu un efektīvas atkritumu savākšanas nodrošināšanu, varētu padomāt, ka viss taču ir kārtībā, vai ne?
Taču šai sistēmai piemīt arī ēnas puse, kas uzliek ierobežojumus savācamo atkritumu daudzumam. Tas rada jautājumu par pārējā atkritumu daudzuma likteni, kurš ne vienmēr tiek pienācīgi apsaimniekots. Nekontrolēta atkritumu plūsma rada risku, ka ievērojams to daudzums nonāk vietās, kur tiem nav jābūt – mežos, šķūnīšos vai pat sadzīves atkritumu tvertnēs. Ir būtiski atzīmēt, ka ne visas elektroiekārtas ir vienādi drošas ilgtermiņa glabāšanai vai neuzraudzītai izmantošanai, īpaši tās, kurās ir iebūvētas baterijas, šķidrumi vai gāzes. Laika gaitā šie materiāli var sākt noplūst, radot potenciālus riskus videi.
Piemēram, glabājot šādas iekārtas šķūnīšos vai izgāžot mežā, kur nav cietas betona grīdas, bet gan zeme, riskējam ar šo bīstamo vielu nonākšanu gruntī un tālāk – gruntsūdeņos. Rezultātā neapdomīga elektroiekārtu izmešana dabā var radīt ievērojamu kaitējumu ūdens un citiem dabas resursiem. Dažās valstīs, piemēram, Beniluksa valstīs – Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā, šai problēmai pievēršas ar īpašu rūpību. Tur pastāv pat tāda institūcija kā “atkritumu policija”, kas uzrauga elektronisko un elektrisko izstrādājumu atkritumu pareizu šķirošanu un pārstrādi. Prasību neievērotāji var izpelnīties arī sodus.
Ātrā mode vai iekārtu labošana?
Elektrotehnikas patēriņa tendences liecina, ka “ātrās modes” fenomens ir ietekmējis arī elektrotehnikas nozari. Bieži vien pat funkcionālas ierīces tiek aizstātas tikai tāpēc, ka tirgū parādās jaunāks modelis. Ražotāju piedāvājumā dominē arī lētas elektropreces, kas izgatavotas no mazāk izturīgiem materiāliem. Šādām ierīcēm nereti ir ievērojami īsāks kalpošanas mūžs, turklāt bieži vien remonts ir finansiāli neizdevīgs vai pat neiespējams, kas pastiprina tendenci uz patēriņa mentalitāti un resursu tērēšanu.
Pašlaik diskusijas par elektrotehnikas nākotni aizvien biežāk pievēršas idejai par labojamības indeksu, kas varētu radikāli mainīt mūsu lēmumu pieņemšanu ierīču iegādē. Līdzīgi energoefektivitātes marķējumam, kas šobrīd ir pazīstams uz daudzām elektroprecēm, plānotais labojamības indekss ļautu patērētājiem uzreiz novērtēt, cik viegli vai sarežģīti konkrēto ierīci varētu salabot. Iespējams, tādā veidā atklātos, ka nedaudz lētāka ierīce ir grūtāk labojama salīdzinājumā ar dārgāku alternatīvu, kas ilgtermiņā tomēr būtu izdevīgāka.
Lai gan labojamības indekss vēl nav ieviests, straujiem soļiem virzāmies uz šo praksi. Brīdī, kad šo sistēmu sāks ieviest, savu artavu varēs ieguldīt arī mūsu remonta centrs “Lab!”, ko esam atvēruši sadarbībā ar “Latvijas Zaļo punktu”, sniedzot datus par veikto remontdarbu norisi un rezultātiem. Tas nozīmē, ka labojamības indekss tiks veidots, balstoties uz reālu pieredzi un datiem par to, cik viegli vai grūti konkrēto ierīci var salabot.
Turklāt izrādās, ka patērētāji ir gatavi maksāt vairāk par iekārtām ar labāku labojamības indeksu, līdzīgi kā tie maksā vairāk par augstāku energoefektivitātes klasi. Vairāk nekā puse iedzīvotāju (57%) atbalsta dārgāku ierīču iegādi ar augstāku labojamības indeksu, liecina vides apsaimniekošanas uzņēmuma “Eco Baltia vide” sadarbībā ar pētījumu centru “Norstat” veiktās aptaujas dati. Tas norāda, ka daļa sabiedrības tomēr ir gatava ieguldīt ilgtspējīgākās alternatīvās, lai samazinātu negatīvo ietekmi uz vidi un pagarinātu preču kalpošanas laiku.
Kāpēc izvēlēties primāri labotas iekārtas, nevis pirkt uzreiz jaunas?
Manuprāt, ir ļoti svarīgi mainīt sabiedrības uztveri attiecībā uz lietotu elektrotehniku. Kopīgiem spēkiem ir jāizskauž iesakņojies stereotips, ka lietotas vai labotas ierīces ir mazāk vērtīgas un neuzticamas, un tā vietā jāveicina izpratne, ka patiesībā tā ir gudra izvēle. Piemēram, lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju šķiet pilnīgi pašsaprotami iegādāties mazlietotu automašīnu. Un tieši tāpat arī lietoto elektrotehniku vajadzētu uztvert kā normu, nevis izņēmumu. Turklāt nereti pārbaudīta un salabota tehnika ir uzticamāka, nekā jauni un neizmēģināti modeļi, sevišķi, ja tie radīti “ātrās modes” ietekmē.
Daudzi no mums pat neaizdomājas, ka patiesībā vecākas un mazāk energoefektīvas elektroiekārtas lietošana var būt zaļāka izvēle, nekā to izmešana un jaunas iegāde. Jaunu iekārtu ražošanas procesā tiek patērēti daudz vairāk resursu, nekā ierīces remonta laikā, tāpēc pat iepriekšējās paaudzes tehnikas izmantošana kalpo kā resursu taupīšana, nevis izšķērdēšana. Protams, vienmēr jāņem vērā drošības un veselības aspekts, piemēram, neizmantosim vairs pavisam vecos ledusskapjus, jo tajos esošais freons ir kaitīgs ozona slānim. Tomēr ir daudz gadījumu, kad remonts var dot ierīcei otru dzīvi bez jebkādas negatīvas ietekmes uz veselību vai vidi, piemēram, ilgstoši apritē esošas šujmašīnas. Tāpēc, izvērtējot elektroiekārtas remontēšanas iespējas, ir jāapsver ne tikai ierīces fiziskais stāvoklis un drošības aspekti, bet arī tās potenciālā ilgtspējība un pozitīvā ietekme uz resursu saglabāšanu.
Viena no būtiskām niansēm, skatoties uz elektroiekārtu patēriņu un ilgtspējību Latvijā, ir tas, ka mēs paši neražojam tehniku, kas tiek pārdota mūsu tirgū. Izņēmumi ir daži augstas kvalitātes produkti, piemēram, mikrofoni, rūteri un citas iekārtas, kas, lai gan ražotas Latvijā, galvenokārt tiek eksportētas uz ārvalstīm, piemēram, ASV. Tādējādi, iegādājoties jebkuru jaunu elektroiekārtu, lielā mērā atbalstām ārvalstu ekonomiku. Taču, izvēloties pirkt Latvijā remontētas vai atjaunotas preces, mēs veicinām vietējo ekonomiku, atbalstot vietējās darbavietas, darbinieku algas un sociālās iemaksas. Tas ir ne tikai veids, kā veicināt iekšējo ekonomiku, bet arī iespēja darīt to ilgtspējīgā un finansiāli izdevīgā veidā.
Par lietotas tehnikas aprites veicināšanu patērētāju vidē esam arī runājuši ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, iedvesmojoties no citu valstu prakses. Piemēram, viena no ierosinātajām idejām ir piešķirt nodokļu atlaides lietotai tehnikai un to rezerves daļām, tādā veidā atbalstot remontēšanas nozari un padarot to finansiāli izdevīgāku gan pārdevējiem, gan patērētājiem. Pašreiz remontēt daudzas ierīces nav finansiāli izdevīgi, turklāt lietotu tehniku pārdot par augstāku cenu, nekā jaunas preces ar garantiju, ir pavisam neloģiski. Tādēļ valstij, izmantojot finanšu instrumentus, būtu jāievieš šāda prakse, lai veicinātu ne tikai ekoloģisko, bet arī ekonomisko labumu. Stimulējot otrreizēju lietošanu, valsts varētu efektīvāk sasniegt uzstādītos mērķus vides aizsardzības jomā un veicināt ilgtspējīgāku patēriņu.
Vai nākotnē savas neizdarības dēļ maksāsim vairāk?
Diemžēl daļa cilvēku bieži vien nenodod elektroiekārtas tām paredzētajās vietās, nepamatoti uzskatot, ka tas ir apgrūtinoši, laikietilpīgi vai pat dārgi. Tāpat liela ietekme ir arī ieraduma spēkam un nevēlēšanās mainīt savus paradumus, tādēļ vairums mēdz aizbildināties, ka trūkst informācijas par nodošanas iespējām un šķirošanas procesu.
Ņemot vērā sabiedrības kūtrumu atkritumu apsaimniekošanā un zināmu pakļaušanos “ātrās modes” slogam, atkritumu izvešanas maksas pieaugums nākotnē varētu būt neizbēgams, ņemot vērā vairākus faktorus: palielināsies radīto atkritumu apjoms, kas prasīs papildu līdzekļus apsaimniekošanas sistēmu attīstībai un uzturēšanai; stingrāki vides aizsardzības standarti un efektīvākas atkritumu pārstrādes metodes palielinās izmaksas; un globālas iniciatīvas ilgtspējīgas resursu izmantošanas jomā var ieviest jaunus regulējumus un nodokļus.
Lai no tā izbēgtu, ar steigu jāsāk mainīt pieeja atkritumu radīšanai un apsaimniekošanai, kā arī jāsāk apsvērt lietotas tehnikas iegāde. Papildu tam visam jāsaprot, ka dabas resursi kļūst arvien ierobežotāki, un patērētājiem, kas vēlas saglabāt augsto dzīves kvalitāti, neizbēgami jāpieņem ilgtspējīgas dzīvesveida izvēles. Piemēram, modernu tehnoloģiju, kā viedtālruņu ražošanai nepieciešami reti dārgmetāli un resursi, kuru krājumi ir limitēti. Ja vēlamies nākotnē izmantot paaugstinātas efektivitātes tehnoloģijas, ir jādod iespēja elektroierīču labošanai un lietotas tehnikas iegādei.
Veidojot sabiedrību, kas apzinās atkritumu radīšanas sekas un aktīvi iesaistās to samazināšanā un efektīvā apsaimniekošanā, mēs varam ne tikai samazināt nākotnē gaidāmo finansiālo slogu, bet arī veicināt veselīgāku un ilgtspējīgāku vidi. Tas prasa gan individuālu, gan sabiedrības apņēmību mainīt ierastos patēriņa modeļus un veidot atbildīgāku attieksmi pret resursiem, kas mums ir pieejami.
