Pagājušā gada nogalē “Latvijas Zaļais punkts” aptaujāja Latvijas iedzīvotājus, lai noskaidrotu, kā pēdējo divu gadu laikā ir mainījušies sabiedrības atkritumu šķirošanas paradumi. Ir gan labas, gan ne tik labas ziņas. Mājsaimniecības atkritumus šķiro 79 % iedzīvotāju, un tas ir labi, jo tas ir daudz.

Ne tik labi – pēdējos gados šis rādītājs nav mainījies, un tas nozīmē, ka faktiski esam sasnieguši griestus un turpmāka šķirošanas izaugsme var izrādīties izaicinoša. Priecē galvenā motivācija šķirot – rūpes par vidi, uz ko norāda divas trešdaļas aptaujāto. Tas ļauj cerēt, ka, vēl vairāk attīstoties infrastruktūrai un jau kopš bērnības veidojoties izpratnei par šķirošanu, varbūt panāksim, ka nākotnē atkritumus šķiros ja ne gluži visi, tad vismaz visi tie, kuri šobrīd sastopas ar dažādiem šķēršļiem.

Vairāk konteineru – vairāk šķirotāju

Mēdz teikt, ka dabūt 20 % šķirotāju ir vienkārši, bet 80 % jau ir maksimums. Ar katru procentpunktu pieaugums ir lēnāks. 79 % ir gandrīz griesti, it sevišķi bezmaksas šķirošanas sistēmā, kas ir iespēja samazināt izmaksas par nešķirotajiem atkritumiem. Kā zināms, nauda ir spēcīgs motivators. Un tomēr pat taras depozīta sistēmai, maksājot taustāmu naudu par katru nodoto pudeli, izdodas nodrošināt tikai 91–92 % atdevi. Tā notiek daudzās valstīs, ne tikai Latvijā. Arī tad, ja šķirošanas konteinerus uzstādītu ik pa 100 metriem, vienmēr atradīsies kāds, kurš pat par naudu būs pārāk slinks, lai atnestu savu dzēriena pudeli atpakaļ no meža.Tomēr nešķirotāju, kuri kā galveno šķērsli min konteineru nepieejamību, kļūst arvien mazāk, un tā ir laba zīme. Viņu skaits pēdējo četru gadu laikā ir sarucis par 16 procentpunktiem, kas liecina par divām pozitīvām tendencēm: infrastruktūra ir attīstījusies, un šis arguments cilvēkiem nav bijis tikai aizbildinājums. Tātad var cerēt, ka arī tie 60 % nešķirotāju, kuri apgalvo, ka šķirotu, ja dzīvesvietas tuvumā būtu pieejami atkritumu šķirošanas konteineri, ar laiku patiešām to darīs.

Veci paradumi – jaunas vēsmas

Kaut gan plastmasa un kartons jau tradicionāli ir vieni no visvairāk šķirotajiem atkritumu veidiem, 48 % Latvijas iedzīvotāju dzērienu kartona iepakojumu joprojām izmet kopā ar sadzīves atkritumiem. Tā saucamajām “tetrapakām” Latvijā ir sarežģīta vēsture. Šīs pakas nesastāv tikai no kartona, tie ir divu vai trīs slāņu materiāli, kur kartons ir kombinēts ar polimēru vai polimēru un alumīniju. Kaut arī tām sākotnēji bija noteikti savi savākšanas mērķi, ilgu laiku tās nebija pārstrādājamas ar pieejamām metodēm, un tas ir nosēdies cilvēku apziņā. Taču tehnoloģijas attīstās, un šobrīd jau ir iespējama daudzslāņu tetrapaku pārstrāde – Polijā pagaidām tikai ar pusjaudu darbojas rūpnīca, kas spēj pārstrādāt 50 000 tonnu dzērienu kartona iepakojuma vienību gadā. Arī savākšanas mērķi nekur nav pazuduši. Tāpēc gribētu aicināt ikvienu kartona dzērienu pakas izskalot, saplacināt un likt iepakojuma konteineros.

Aptauja atklāj, ka Latvijā ir pieaudzis tekstila un bioloģisko atkritumu šķirotāju skaits. Lai gan tie mums ir salīdzinoši jauni paradumi, pie tekstila šķirošanas esam daudzmaz pieraduši, ko veicinājuši gan labdarības organizāciju ziedošanas konteineri pilsētvidē, gan 2019. gadā uzsāktais “Latvijas Zaļā punkta” un “Eco Baltia vide” tekstila šķirošanas pilotprojekts. Tas šobrīd Latvijai ir ļāvis kļūt par vienu no nedaudzajām Eiropas Savienības valstīm, kurās saskaņā ar ES prasībām tekstila šķirošanas sistēma ieviesta jau ātrāk, nekā tika noteikts. Savukārt šķirot bioloģiskos atkritumus mums vēl ir jāmācās. Ir jāapzinās, ka, nonākot pie citiem atkritumiem, bioloģiskie atkritumi tos sabojā. Kartons ir pārstrādājams, ja ir sauss, tīrs, nav izšķīdis un sabojāts ar pārtikas atliekām. Tāpēc kartupeļu, banānu mizas, kafijas biezumi un tamlīdzīgi atkritumi ir jānodala no pārējiem. 2035. gadā atkritumu poligonā būs ļauts noglabāt 10 % no sadzīves atkritumiem, un mums jau savlaicīgi jādomā, kā tiksim galā ar atlikušajiem 90 %. Daļu varēs pārstrādāt, daļu visticamāk varēs tikai sadedzināt un iegūt enerģiju. Bioloģiskos atkritumus var kompostēt un plaši izmantot, piemēram, ceļu būvniecībā ceļa nomaļu apzaļumošanai vai dārzos un parkos. Taču, pirms plānot, kā ar kompostu pasākt kaut ko vērtīgu, ir jāiemācās kvalitatīvi šķirot un jāaudzē savākto bioloģisko atkritumu masa.

Kāpēc ar mazu spainīti tiekam galā, bet ar lielu ne?

Īpaša atkritumu kategorija ir mēbeles, kuras, kā zināms, sadzīves atkritumos izmest nedrīkst. Kā liecina aptauja, 18 % iedzīvotāju tās novieto pagalmā pie atkritumu konteineriem, 16 % – uzglabā noliktavā, garāžā vai citviet. Pašlaik izskatās, ka veidojas elektroiekārtām līdzīga atkritumu grupa, ar kuru aizaug katrs brīvais kakts piemājas šķūnītī. Nenoliedzami arī mēbelēm būtu jāievieš ražotāju atbildības sistēma, kas ļautu finansēt to pārstrādi. Kaut vai uz brīvprātības pamatiem kā, piemēram, Francijā, kur mēbeļu ražotāju atbildības sistēmai pievienojas uzņēmumi, kam ir svarīgi ilgtspējas principi. Koka mēbeles var šķeldot un izmantot celtniecības materiālu ražošanai, bet no zāģskaidām ražotas vai laminētas mēbeles – novirzīt enerģijas iegūšanai, kas būtu videi daudz draudzīgāk nekā dedzināt naftu vai gāzi.

Jāmin arī daži citi novārtā atstāti atkritumu veidi, piemēram, tādi plastmasas izstrādājumi kā rotaļlietas, plastmasas spaiņi, lejkannas, puķupodi utt. Ar ko atšķiras ūdens spainis dārzā no jogurta spainīša? Vienīgi ar izmēru. Tas pats sakāms par metālu: ja varam apsaimniekot konservu bundžu, kāpēc netiekam galā ar saliekamajām kāpnītēm? Automašīnu degvielas un gaisa filtri, matrači vai tādi tekstilizstrādājumi kā paklāji – kā redzams, ir vēl gana daudz atkritumu veidu, kas nonāk sadzīves atkritumos tikai tāpēc, ka cita alternatīva netiek piedāvāta.

Vai tiešām gribam maksāt vairāk?

Kā vēl veicināt šķirošanu, un vai tas maz ir iespējams, ja reiz esam gandrīz sasnieguši griestus? Joprojām varam strādāt pie šķirošanas konteineru pieejamības, līdz pie katras mājas blakus sadzīves atkritumu konteineram būs vismaz trīs šķirošanas konteineri: stiklam, bioloģiskajiem atkritumiem un iepakojumam.Šķiroto atkritumu izvešana ir bez maksas, bet acīmredzot par sadzīves atkritumu izvešanu maksājam pārāk maz un iedzīvotāji savos rēķinos to nejūt gana asi, lai šķirotu vairāk un atbildīgāk. Iespējams, pozitīvu rezultātu varētu panākt ar nepopulāru lēmumu jūtami celt atkritumu apsaimniekošanas tarifus.

Taču vienlaikus jāsaprot: nekad nebūs tā, ka pilnīgi visa sabiedrība šķiro atkritumus. Ja mēs sasniegtu 90 %, tas būtu absolūti izcils rādītājs. Tāpat ir vērts paturēt prātā, ka atkritumu šķirošana ir pēdējais aprites ķēdes posms. Nevajag atkritumus radīt, tad nebūs jānodarbojas ar šķirošanu. Tā vietā būtu daudz vērtīgāk valstiski domāt par iepakojuma daudzuma samazināšanu. Un, protams, obligāts priekšnoteikums ir skolu iesaiste. Zaļas domāšanas veidošana jau agrīnā vecumā izglītības procesā ir galvenā atslēga uz efektīvu atkritumu šķirošanu nākotnē, lai kaut vai pa mazam solītim pietuvotos 90 % atzīmei.