Igaunijas bankas Nordea un DNB paudušas pārliecību, ka vispareizāk būtu pasludināt aizdomās par izvairīšanos no nodokļiem turētā piena pārstrādes uzņēmuma Tere bankrotu, bet viens no Igaunijā lielākajiem piena pārstrādātājiem Maag Grupp vēlas pārpirkt konkurenta īpašumu, vēstīja laikraksts Postimees.

«Jā, visticamākais lēmums ir bankrots. Bankrota laikā varētu pārdot funkcionējošu uzņēmumu un izbeigt problēmas, kas kļuva tam liktenīgas,» laikrakstam teica advokātu biroja COBALT vecākais partneris Jānuss Modi, kas pārstāv banku Nordea un DNB intereses.

«Ja tagad kļūs skaidrs, ka uzņēmums ir izdarījis vēl lielākus nodokļu disciplīnas pārkāpumus, tad uzņēmumam vairs nevar veikt sanāciju. Sanācijas programma neizturēs, ja desmit gadu laikā radīsies papildu izdevumi pat pāris tūkstošu eiro apmērā,» viņš norādīja.

Modi sacīja, ka sanācijas procesu vajadzēja pabeigt jau sen, jo tā laikā tika ignorēti sanācijas pamatprincipi, proti, parādnieks slēpa liecības, publiskojot tikai pašam izdevīgus datus un traktējot tos sev izdevīgi. Advokāts paziņoja, ka šobrīd pat nav skaidrs, vai visi kreditori patiešām ir kreditori.

Igaunijas reģionālais laikraksts Maaleht pieļauj, ka Igaunijas uzņēmējs Tomass Tols varētu būt investējis Latvijas piena pārstrādes uzņēmumā Tukuma Piens, kā arī, iespējams, interesējas par grūtībās nonākušo Igaunijas piena pārstrādes grupu Tere, kas pieder uzņēmējam Oliveram Krūdam.

Laikraksta rīcībā esošā informācija liecina, ka Tukuma Piena vadītājs Otto Tamme ir atguvis parādu no Krūdas. 2009.gadā viņa kompānija Dalton Eesti ieguva 47 miljonus Igaunijas kronu jeb trīs miljonu eiro vērtu parādzīmi no toreizējās Tere māteskompānijas Luterma. Procesa rezultātā tika pasludināts Luterna bankrots.

Pēdējo desmit gadu laikā Tamme ir bijis saistīts ar vairāku Tola investīciju vadību Igaunijā, Latvijā un Baltkrievijā.

Cita Igaunijas pārtikas grupa Maag Grupp publiski ir paziņojusi par interesi Tere iegādē. Aprīlī Maag Grupp piedāvāja par 60 miljoniem eiro iegādāties Tere, vēstīja laikraksts Postimees. Maag arī paziņoja, ka nevēlas Krūdu redzēt partneru vidū.

Pēdējo divu mēnešu laikā Covid-19 ietekmes dēļ būtiski mainījies cilvēku dzīvesveids un līdz ar to arī ikdienas izdevumi.

"Luminor" bankas dati atklāj, ka Latvijas iedzīvotāji kopš marta sākuma savus ikdienas tēriņus kopumā samazinājuši par 34%.

Salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, Latvijā iedzīvotāju izdevumu samazinājums ir vislielākais – Lietuvā tie ir 26%, bet Igaunijā 28%.

"Novērojumi liecina, ka krīzes situācijā cilvēki ir spējuši "savilkt jostas" un krasi samazināt ikdienas tēriņus teju visās kategorijās. Likumsakarīgi, ka, salīdzinot ar laiku pirms Covid-19 ierobežojumiem, visās trīs Baltijas valstīs visstraujāk jeb par 93-94% samazinājusies vidējā summa, ko cilvēki tērē par ceļošanu un atpūtu ārpus mājas. Tāpat ievērojami samazinājušies arī izdevumi par citām lietām, kas nav pirmās nepieciešamības preču vidū – apģērbs, transports un maltītes restorānos, par ko visu Baltijas valstu iedzīvotāji tagad tērē aptuveni par 60-70% mazāk naudas," saka Normunds Rudzītis, "Luminor"Privātpersonu segmenta vadītājs.

Summa, ko Latvijas iedzīvotāji tērē ārzemju interneta veikalos, ir gandrīz trīs reizes lielāka nekā tā, kas tiek izdota pašmāju vietnēs, liecina bankas Citadele apkopotie dati par veiktajiem pirkumiem internetā pēdējo 12 mēnešu laikā.

Dati rāda, ka no kopējās tiešsaistē veikto pirkumu darījumu summas ārzemju interneta veikalos tērēti 73%, kamēr Latvijā – vien 27%. Produkti un pakalpojumi, kam internetā tērētas vislielākās naudas summas, ir aviobiļetes, ceļojumi un izklaide, kā arī mazumtirdzniecība. Latvijas interneta veikalos iedzīvotāji visvairāk naudas izdevuši aviobiļešu iegādei, bet ārzemju – dažādos mazumtirdzniecības veikalos.

Vīrieši interneta veikalos tērē vairāk par sievietēm – no visas tiešsaistē veikto pirkumu kopsummas 55% sastāda vīriešu veikto pirkumu summa un 45% – sieviešu. Atšķirīgas ir arī nozares, kurās abi dzimumi izvēlas tērēt naudu. Vīriešiem aktuālāki ir pirkumi, kas saistīti ar izklaides un finanšu pakalpojumu nozarēm. Piemēram, no kopējās izklaides nozarē veikto pirkumu summas vīrieši tērējuši 71%, bet sievietes – 29%. Savukārt sievietes teju divreiz vairāk (71%) nekā vīrieši (29%) tērē Latvijas mazumtirdzniecības interneta veikalos – tie ir apģērbu, pārtikas u. tml. veikali.

Āzijas valstu studenti dzīvošanai Latvijā tērē mazāk nekā studenti no Eiropas, liecina Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētījums "Ārvalstu studenti Latvijā: izaugsmes avots?".

Salīdzinājumā ar 2016.gadu, kad veikts iepriekšējais pētījums, ārvalstu studentu izdevumi gan par dzīvošanu, gan studijām ir palielinājušies.

Vislielāko ārvalstu studentu izmaksu daļu veido studiju maksa, kas astoņu gadu laikā ir palielinājusies par 30%, sasniedzot 6676 eiro gadā. Pētnieki pieaugumu daļēji skaidro ar inflāciju, tomēr būtisku lomu spēlē arī pašas universitātes.

Visaugstākā studiju maksa ir Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), kur ārvalstu students maksā vidēji 11 000 eiro gadā. RSU ir vienīgā universitāte, kur studiju maksa ir augstāka par Latvijas vidējo, atzīmē pētnieki. Lielākā daļa citu augstskolu piedāvā studijas, kuru izmaksas svārstās no 2500 līdz 4500 eiro gadā.

Igaunijas piena pārstrādes uzņēmuma «Tere ja Farmi Piimatoostus» vadītājs Ilo Kivine paudis viedokli, ka piena ražošana un piena liellopu audzēšana Igaunijā ir apdraudēta valsts īstenotās politikas dēļ, jo tā atšķirībā no pārējām Eiropas valstīm tā lauksaimniecības sektoru atstājot novārtā.

Uzņēmuma vadītājs izplatījis paziņojumu, kurā norādījis, ka piena pārstrādes sektors Igaunijai ir ļoti nozīmīgs, jo trešā daļa ieņēmumu lauksaimniecībā ir saistīti ar pienu. «Sektoru ietekmē gan iespējamas jaunas muitas nodevas lielvaru starpā, gan jaunais Eiropas Savienības budžeta periods, kurā Igaunija līdz šim ir bijusi acīmredzami viena no pēdējām atbalsta saņēmējām,» paudis Kivine.

Viņa aplēses liecina, ka Igaunijas lauksaimniecības liktenis ir atkarīgs no piena ražošanas jaudas. «Igauniju var uzskatīt par daļu no globālās piena tirdzniecības, bet ar 238 miljonu eiro kopējo ražošanas vērtību mēs veidojam tikai 0,4% no Eiropas Savienības piena ražošanas vērtības, kas ir nekas, un, tēlaini runājot, piena karā, kurā valstis mēģina sasniegt labākus rezultātus nekā citas, mēs esam pēdējie - mēs zaudējām karu, padevāmies,» teicis «Tere ja Farmi Piimatoostus» vadītājs.

Igaunijā lietā par izvairīšanos no nodokļiem piena pārstrādes kompānijā Tere otrdienas vakarā aizturēts šī uzņēmuma valdes loceklis uzņēmējs Olivers Krūda un vēl pieci cilvēki, informēja Igaunijas Ziemeļu apgabala prokuratūras preses sekretārs Kārels Kallass.

Viņš sacīja, ka visiem sešiem aizturētajiem noteikts aizdomās turēto statuss, un ka četri no viņiem ir Tere darbinieki.

Pēc preses sekretāra sniegtajām ziņām, aizdomās turēto statuss noteikts sešām fiziskām personām un vienai juridiskai personai. Aizdomas ir saistītas ar nepatiesu ziņu sniegšanu nodokļu departamentam, kā rezultātā valstij nav samaksāts ienākuma nodoklis un pievienotās vērtības nodoklis kopumā 375 000 eiro apmērā.

Plašsaziņas līdzekļi vēsta, ka uzņēmumā Tere un visu sešu aizturēto dzīvesvietās veiktas kratīšanas.

Prokuratūra neatklāj pārējo aizturēto vārdus, norādot, ka atšķirībā no Krūdas tās nav publiskas personas.

Drošības un kārtības nodrošināšanai dažādas Eiropas Savienības valstis tērē dažādas summas proporcionāli savam iekšzemes kopproduktam (IKP). Atbilstoši Eurostat metodoloģijai iznāk, ka Latvija drošības un sabiedriskās kārtības finansēšanā vairāk līdzinās Bulgārijai, bet Lietuva ‒ Ziemeļvalstīm.

Pēdējo nedēļu notikumi valstī parāda aizvien jaunus iekšējās drošības robus, kas, iespējams, ir ilgstošu sistēmisku aplamību sekas.

Drošības problēmas ir ilgāk par divām nedēļām

Tas, ka policijas darbs pieklibo, nav tikai pēdējo nedēļu sakāpināto emociju iespaids. Mēs varētu nolikt malā sievietes slepkavību Jēkabpilī un jauniešu izdarības Imantā un atcerēties senākus gadījumus. Piemēram, puisēna Ivana pazušanu Liepājā 2017. gadā, kura līķi atrada pēc pāris dienām Dubeņu mežā. Var atcerēties advokāta Rebenoka slepkavību, kas tika izdarīta ar īpašu cinismu un cietsirdību, bet izskatās, ka lieta paliks neatrisināta. No dažādiem individuāliem gadījumiem politiķi taisa savas scēnas un būvē balsojumu kāršu namiņus, it kā viņu oponenti būtu kūdījuši kādu varmāku, slepkavu vai maniaku, tomēr fonā neatbildēts paliek jautājums par pašu sistēmu pēc būtības. Vai ar to viss ir kārtībā?

Mājokļu nepieejamība un pieaugošas īres maksas, kas nereti apsteidz ienākumu kāpumu, ir problēma visā Eiropas Savienībā. Tas īpaši jūtams lielpilsētās, kurās koncentrētas darba vietas

Pasaules Bankas (PB) ziņojumā minēts, ka lielpilsētās 2017. gada pēdējā ceturksnī salīdzinājumā ar 2016. gada attiecīgo laika posmu mājokļa cena augusi vidēji par 4,5%. Tajā pašā laikā ir atšķirības starp dalībvalstīm. Piemēram, kopš 2010. gada Ziemeļvalstīs cena augusi par 50%. Savukārt 2017. gada 4. ceturksnī tā straujāk kāpa Īrijā (11,8%), Nīderlandē (8.5%), Čehijā (8,4%), Bulgārijā (8,2%) un Latvijā (8,1%).

Viduslaiku cietokšņi

PB savā 2017. gada ziņojumā norāda, ka mājokļi Eiropas metropolēs ir kļuvuši nepieejami to pārāk augstas īres maksas dēļ, ko radījis tas, ka pieprasījums pēc mājokļiem ir lielāks nekā piedāvājums. Lielo pieprasījumu ietekmē aizvien pieaugošā urbanizācija, kā arī nesenā migrācijas krīze, kuras dēļ būtisks daudzums migrantu ieradās Eiropas lielajās pilsētās. Franču ģeogrāfs Kristofs Guijī, rakstot par periferiālo Franciju un problēmām, ar kurām sastopas mazpilsētu iedzīvotāji, norāda, ka viņu gadījumā pārcelšanās uz lielpilsētām nav iespējama, jo metropoles ir kā viduslaiku cietokšņi, tikai mūru vietā mūsdienās ir augstās īre maksas. Vissliktākajā situācijā ir jaunās ģimenes, kas vēlas sākt patstāvīgu dzīvi, kā arī ienācēji lielpilsētās no perifērijas. Eiropas lielpilsētu mājokļu krīzi radījusi ne tikai imigrantu plūsma, bet arī urbanizācija, lauksaimniecības sašaurināšanās, tradicionālo industriālo nozaru izzušana, kuras kādreiz koncentrējās reģionos, tas nozīmē, ka cilvēki aizvien vairāk darba meklējumos tiecas uz metropolēm. Tādās lielpilsētās kā Parīze un Londona mājokļu cenu uz augšu dzen arī nerezidenti, kuri masveidā tur iegādājas nekustamos īpašumus.

Latvijas autobraucēji, iegādājoties degvielu, mēnesī tērē līdz 100 eiro, vakar vēstīja pašmāju degvielas tirgotājs AS VIRŠI-A.

Biznesa portāls db.lv noskaidroja arī citu degvielas tirgotāju aprēķinus. Tie ir identiski!

Tēriņi degvielai mēnesī tiek atvēlēti robežās no 51 eiro līdz 100 eiro, savukārt citu produktu iegādei degvielas uzpildes stacijās tiek atvēlēts no 2 līdz 10 eiro, liecina AS VIRŠI-A pētījums.

Konkurentu aplēses:

Elīna Līdaka, Neste Latvija pārstāve: «Analizējot mūsu pētījuma datus, redzam, ka Latvijas autobraucēji degvielas iegādei vidēji tērē 100 eiro mēnesī.»

Gatis Pavārs, Circle K pārstāvis: «Circle K dati liecina par līdzīgu situāciju. 35% autobraucēju par degvielu mēnesī tērē no 50 līdz 100 eiro, bet 23% tērē 100 līdz 150 eiro mēnesī. Savukārt, citu pirkumu iegādei atvēlētās summas svārstās no 3 līdz 15 eiro.»

Cilvēkiem patīk saņemt atalgojumu par to, ka viņi iepērkas pie kāda konkrēta tirgotāja; viņi vērtē, kur par savu pirkumu gūs lielāku labumu

Par šo virtuālo biznesu, kas daudziem joprojām šķiet neizprotams, plašāk intervijā DB stāsta holandietis Gabi Kols (Gabi Kool), kurš jau 15 gadus strādājis ar lojalitātes programmām, bet šobrīd ir nobāzējies Latvijā, kur attīsta daudzpartneru jeb koalīcijas lojalitātes programmas Pins.

Lojalitātes bizness sācies kā aviokompāniju biežo lidotāju apbalvošanas programma, bet šobrīd pasaulē ir jau divi miljardi daudzpartneru lojalitātes karšu un vēl neskaitāmas individuālās veikalu, kafejnīcu, skaistumkopšanas u.c. kompāniju klientu kartes. Viena no daudzpartneru jeb koalīcijas lojalitātes programmām – Pins, kas iepriekš bija zināma kā BalticMiles, – radīta Latvijā uzņēmumā Coalition Rewards. Šobrīd šīs programmas karti lieto 1,9 miljoni cilvēku, no kuriem 1,2 miljoni to dara nevis tepat Latvijā, bet gan vairāk uz ziemeļiem – Somijā.

Lattelecom Rīgas maratons nav tikai priecīgas skrējēju sejas, izlieti sviedri un sportotprieks. Šim pasākumam ir savs devums Latvijas tautsaimniecībā

Nolūkā noskaidrot to, cik lielu «naudas pēdu» maratona norises dienās atstāj skrējēji un viņu līdzjutēji, veikts pētījums. Par to plašāk DB stāsta SIA Nords Event Communications valdes priekšsēdētājs, Lattelecom Rīgas maratona direktors Aigars Nords un pētījuma veicējs SIA KEKonsultācijas valdes priekšsēdētājs Elmārs Kehris.

Šogad maijā notiks 28. Lattelecom Rīgas maratons. Cik gadus Jūs esat pie šī pasākuma organizēšanas stūres?

Aigars Nords (A.N.): Šis būs 12. maratons, kuru organizēsim. Protams, ja atskatās uz to laiku, kad sākām, toreiz situācija bija cita. Skriešana nebija tik populāra, un arī mēs paši taustījāmies un domājām, kā šādu pasākumu noorganizēt, jo nevienam nebija pieredzes šajā jomā. Nezinājām, kā pareizi jāveic laika atskaite, kur ražo medaļas, kā pareizi rīkoties, lai varētu slēgt ielas. Nebija arī kam palūgt padomu. Paši kā komanda bijām braukuši uz ārvalstu maratoniem, taču tur pieredzi guvām tikai kā dalībnieki. Skaidras vīzijas mums nebija, un valdīja neziņa par to, kā un vai šis pasākums gūs atsaucību. Tā bija mana un komandas vēlme pamēģināt, jo mums pašiem patika skriet.

Ja valstī bērnu nav pietiekami daudz tāpēc, ka viņus nevar pabarot, šāda valsts beidzas iedzīvotāju trūkuma dēļ.

Tieši ar šādu Arhimēda cienīgu izsaucienu, kāds lasāms virsrakstā, varam nākt Latvijas politiķu un valdības priekšā, jo patlaban ģimene ar diviem bērniem un vienu apgādnieku pārtikai tērē vairāk nekā pusi no mājsaimniecības ienākumiem, un tas ir otrais lielākais rādītājs Eiropas Savienībā.

55,7% pārtikai divu bērnu ģimenē

Eurostat piedāvā datus par izdevumiem pārtikai procentos no visiem izdevumiem ģimenei ar diviem bērniem, kurai ir viens apgādnieks un kuras apgādnieka ienākumi veido 67% no vidējiem ienākumiem valstī. Šajā kategorijā Latvija ierindojas otrajā vietā pēc Bulgārijas. Proti, Latvijā šāda ģimene pārtikai tērē 55,7% no visiem ienākumiem. Precizēsim, cik ir 67% no vidējā ieņēmuma valstī. 2024. gada 3. ceturksnī vidējā alga bruto valstī bija 1703 eiro, bet neto, aptuveni noapaļojot, – 1250 eiro. Proti, divu bērnu ģimenes apgādnieks uz rokas saņem 837,5 eiro un no šīs summas aptuveni 467 eiro iztērē pārtikai, lai pabarotu ģimeni. Par atlikušajiem 370,5 eiro šai divu bērnu ģimenei ir jāspēj samaksāt mājokļa, transporta un higiēnas izdevumus un jāspēj domāt par trešo bērnu, lai valsts kļūtu plaukstoša un nācija stipra.

Latvijas valsts sektora izdevumi 2022. gadā bija 48,1% no IKP vērtības, kamēr Igaunijā vien 35,6%, bet Lietuvā 34,1%.

Iekšzemes kopprodukta (IKP) uz iedzīvotāju atšķirības starp Baltijas valstīm ir par kārtu mazākas nekā valstu tēriņi, un tas liecina tikai par vienu – Latvija ir neefektīva, tērējot valsts naudu, nevis ražojot vērtības.

Skaitļi analīzei ņemti no Jura Paidera apskatītā Pasaules Bankas statistikas pētījuma Latvija dodas sociālistiskajā ekonomikā par dažādu valstu tēriņiem, attiecinot tos pret IKP. Uzreiz ir piebilde tiem, kuri labi pārzina valsts budžeta tēriņus un IKP mērījumus pēc Centrālās statistikas pārvaldes un Finanšu ministrijas datiem. Lietojot nacionālos budžeta tēriņa datus no Finanšu ministrijas, var iegūt, ka tie veido ne vairāk par 40% no IKP 2022. gadā, bet nekādi 48,1% no IKP. Proti, Pasaules Banka, runājot par valsts sektora kopējiem izdevumiem, ņem vērā plašāku tēriņu loku un metodoloģijā iekļauj visus iespējamos izdarītos tēriņus valsts sektorā, arī tos, kas netiek tieši uzskaitīti pamatbudžetā. Runājot par salīdzinājumiem starp Baltijas valstīm, mēs necentīsimies analizēt Pasaules Bankas metodoloģijas nianses, mēģinot gūt skaidrību no Latvijā publiski iegūstamiem datiem, bet lietosim tos kā salīdzināmu lielumu, uzticoties, ka Pasaules Bankas metodoloģija ir vienāda visām valstīm un tādējādi iegūstam ticamus salīdzināmos datus.

Pēdējos gados novērotais straujais publisko tēriņu pieaugums komplektā ar ekonomiskās izaugsmes stagnāciju spiedīs meklēt risinājums.

Publisko tēriņu turpmāks straujš kāpums nozīmē, ka jāsāk domāt par izdevumu samazināšanu, rīkojot lietderības revīzijas un institūciju auditus. Alternatīva ir celt nodokļus, samazināt birokrātiskās prasības un atteikties no kādu sabiedrībai vajadzīgu pakalpojumu sniegšanas vai samazināt to kvalitāti, pieejamību. Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp! Diemžēl, visticamāk, visi minētie būs kā komplekss risinājums.

Kāpēc? Tā, kā bija, vairs nebūs, pasaulē sākusies, iespējams, lielākā pārbūve kopš PSRS sabrukuma, tās pamatā būs ASV noteiktie ievedmuitas tarifi, uz kuriem savu atbildi jau sniegusi Ķīna un arī ES parādā nepaliks. Līdz šim par tarifu tirdzniecības kariem runāja kā par vēsturisku reliktu, tagad jāsecina – viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Var patikt, var nepatikt, bet tarifu karš nozīmē gan tiešus triecienus ES dalībvalstu, tostarp Latvijas, ekonomikām, gan arī netiešu ietekmi. Cik liela būs ietekme – tas pašlaik ir kā kopsumma vienādojumam ar vairākiem nezināmajiem, tāpēc cerēt uz būtisku tautsaimniecības izaugsmi ir samērā naivi, būs labi, ja tā būs kaut vai neliela, turklāt budžeta deficīta maģiskie 3% tiks tik un tā «pārkāpti». Sliktākajā scenārijā – recesija. Šādos apstākļos par būtiskiem valsts izdevumu palielinājumiem bez kādas ārējās piešprices ir jāaizmirst.

Četru cilvēku ģimene, kas dzīvo sev piederošā 70 kvadrātmetru dzīvoklī padomju laikā celtā daudzdzīvokļu namā, par pārtiku, mājokli un transportu Rīgā tērē 41%, Viļņā 40%, bet Tallinā tikai 24% no mājsaimniecības rīcībā esošajiem ienākumiem, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā Baltijas galvaspilsētu mājsaimniecību izdevumu pētījuma dati.

Tas, nozīmē - ar tipisku patēriņa modeli šāda ģimene pārtikai, mājoklim un sabiedriskajam transportam Rīgā iztērē ap 585 eiro mēnesī, Viļņā ap 525 eiro, bet Tallinā ap 493 eiro mēnesī.

Lai arī naudas izteiksmē izdevumu apjoms Baltijas valstu galvaspilsētās ir līdzīgs, tad līdzekļu apjoms, kas atliek citiem ikmēneša izdevumiem, būtiski atšķiras. Pēc trīs lielāko izdevumu segšanas – pārtika, mājoklis un transports - pārējiem tēriņiem ģimenei Tallinā paliek gandrīz divas reizes vairāk līdzekļu nekā kaimiņvalstu galvaspilsētās - 1560 eiro. Savukārt šādai pašai ģimenei Rīgā atliek 840 eiro, bet Viļņā - 774 eiro. Atšķirību pamatā galvenokārt ir dažādais ienākumu līmenis Baltijas valstu galvaspilsētās – bet vidējie ģimenes rīcībā esošie ienākumi Rīgā šogad ir 1425 eiro un Viļņā - 1299 eiro, tikmēr Tallinā tie sasniedz 2053 eiro. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu šie ienākumi palielinājušies par 63 eiro Viļņā, par 83 eiro - Rīgā un par 100 eiro - Tallinā.

AS Sadales tīkls 20.janvārī vērsusies Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā (SPRK), iesniedzot elektroenerģijas sadales sistēmas pakalpojumu tarifu (sadales tarifu) struktūras līdzsvarošanas projektu, kas paredz mājsaimniecībām par 20% samazināt elektroenerģijas piegādes cenu, vienlaikus ieviešot fiksētu maksu par pieslēguma nodrošinājumu neatkarīgi no elektroenerģijas patēriņa apjoma, informē uzņēmums.

Tādējādi tiks mazināta nevienlīdzīgā situācija, kad elektrotīkla uzturēšanas izmaksas sedz tikai tie klienti, kas tērē elektrību, maksājot arī par tā sauktajiem 0 pieslēgumiem. Aptuveni 700 tūkstošiem mājsaimniecību šādas izmaiņas elektrības gala rēķinu būtiski neietekmēs vai tas pat samazināsies, uzsver uzņēmums. Savukārt juridiskajiem klientiem sadales tarifu struktūra tiks līdzsvarota, samazinot elektroenerģijas piegādes maksu un palielinot no pieslēguma jaudas atkarīgo fiksētās maksas īpatsvaru. Rezultātā juridiskajām personām, kas efektīvi izmanto pieslēguma jaudu, kopējais rēķins par elektroenerģiju nemainīsies vai samazināsies.

Latvijas iedzīvotāji kosmētikai gadā vidēji tērē 81 eiro, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā, liecina Latvijas Kosmētikas ražotāju asociācijas apkopotie dati.

Arī salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm Latvijas iedzīvotāji kosmētikai atvēl mazāk līdzekļu. Eiropā viens iedzīvotājs gadā kosmētikai tērē aptuveni 134 eiro, rāda COLIPA Market Performance dati. Visvairāk par kosmētiku maksā Šveices iedzīvotāji – divas reizes vairāk nekā vidēji Eiropā.

«Protams, izdevumus par kosmētiku ietekmē produktu cena un iedzīvotāju pirktspēja konkrētajā valstī. Tajā pašā laikā dati rāda, ka citu valstu iedzīvotāji daudz biežāk izvēlas sevi palutināt, iegādājoties dažādus kosmētikas un skaistumkopšanas līdzekļus. Arī Latvijā mēs biežāk varam novērot, ka cilvēki atvēl papildu līdzekļus kosmētikas iegādei, pievēršot lielāku uzmanību tās kvalitātei, produktu sastāvam un izcelsmes valstij. Par to liecina gan kosmētikas tirgus pieaugums, gan arī pirktspējas palielināšanās pēdējos gados,» norāda Ieva Plaude-Rēlingere, Latvijas Kosmētikas ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja.

Mūziku ikdienā klausās absolūtais vairākums aptaujāto - 93%, taču tikai 23% tērē naudu mūzikas iegādei, secināts Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) sadarbībā ar socioloģisko pētījumu aģentūru "Kantar" veiktajā aptaujā.

Pētījums tiek veikts katru gadu, lai monitorētu Latvijas iedzīvotāju vēlmes un ieradumus mūzikas izvēlē.

"Šis ikgadējais pētījums dod iespēju mūzikas industrijas pārstāvjiem, mūziķiem, autoriem un citiem radošās jomas pārstāvjiem saprast sabiedrības intereses, paradumus un arī izvēles mūzikas patēriņa jomā," skaidro LaIPA izpilddirektore Liena Grīna.

"Ir prieks, ka pamazām redzam uzlabojumus sabiedrības izpratnē par to, ka mūzika, tāpat kā jebkura cita patēriņa joma, nav bezmaksas. Ir labi, ka sabiedrība arvien vairāk apzinās autortiesību un intelektuālā īpašuma tiesību nozīmi, saprot to, ka mūziķiem, komponistiem, dzejniekiem ir tiesības par savu darbu izmantošanu saņemt taisnīgu atlīdzību," uzsver Liena Grīna. "Protams, gribētos, lai izpratnes līmenis šajā jautājumā augtu straujāk, tāpēc šeit saskatām lielu skaidrošanas un izglītošanas darba lauku," uzskata LaIPA izpilddirektore.

Godātais ministra kungs! Man bija liels pagodinājums būt par Jūsu padomnieku sabiedrības veselības jautājumos, un jāteic – vismaz 90% jautājumu par sabiedrības veselību mūsu viedokļi saskanēja, teikts ārsta Pētera Apiņa publiskajā lūgumā atbrīvot viņu no veselības ministra Hosama Abu Meri padomnieka amata.

Bija prieks strādāt Jūsu komandā brīžos, kad Jūs ar savu milzīgo enerģiju un politisko pieredzi atbalstījāt tabakas lietošanas mazināšanu, likumdošanas iniciatīvas, kas aizliedza aromatizētās vielas elektroniskajās cigaretēs, atbalstījāt iniciatīvas mazkustības un aptaukošanās pandēmijas apturēšanā, īpašu uzsvaru liekot uz bērnu un jaunatnes sportu, virzījāt alkohola ierobežojumus nevienkāršajā cīņā ar alkohola lobiju. Par to visu vēlos Jums publiski pateikties un vēlēt panākumus tālākā darbībā.

Diemžēl pēdējos divus mēnešus man nav bijusi iespēja ar Jums parunāties, paust savu viedokli vai uzzināt Jūsu norādījumus. Vēlos norādīt, ka padomnieka amats tikai kā amata nosaukums man nav nepieciešams. Gandrīz trīsdesmit gadus mana pamatnodarbība ir medicīnas žurnālistika, neatkarīgi vai tā ir bijusi žurnālu galvenā redaktora amatā vai vienkārša publikācija, skaidrojot latviešu valodā sabiedrības veselības, cilvēka fizioloģijas, slimību patoģenēzes, zāļu iedarbības un blakņu vai veselības organizācijas jautājumus. Latviešu valodā diemžēl maz ir ārstu, kas raksta par veselības jautājumiem, bet Veselības ministrijas un SPKC izklāsts nereti ir rakstīts samocītā birokratizētā valodā, un reti sasniedz lasītāju. Vidēji gadā rakstu 80–100 publikāciju, tā ka mans kopējais publikāciju skaits veselības jomā pārsniedz 3000 (nekad neesmu saņēmis valsts vai pašvaldību atbalstu par sabiedrības veselības publikācijām). Esmu 20 grāmatu autors un vairāk nekā 50 grāmatu (galvenokārt par medicīnu) galvenais redaktors un joprojām dažādās formās sadarbojos ar globāli nozīmīgākajiem medicīnas un veselības žurnāliem. Te man jāteic, ka Meijo klīnikā ir speciāla medicīnas publikācijas nodaļa, kurā strādā (raksta bērniem un pieaugušajiem, grūtniecēm un hroniskiem slimniekiem, slimniekiem pēc operācijām un traumām utt.) četrpadsmit ārsti (iespējams, šis skaitlis šobrīd ir nedaudz pamainījies). Angļu, bet īpaši spāņu valodā ir simtiem ārstu, kas ar saviem rakstiem izglīto dzimtajā valodā lasošus ļaudis. Lielā mērā mazais skaidrojošo publikāciju skaits Latvijā ir iemesls zemajai veselības pratībai, bet pratības neesamība ir iemesls sliktiem sabiedrības veselības rādītājiem.

«Ar sausām kājām esam veiksmīgi pārdzīvojuši visas krīzes, jo zināms, ka daudziem tas neizdevās. Tas jau ir viens labs darbs, kas ir izdarīts. Rotaļlietu un bērnu preču segmentam šis nemaz nav tik viegls laiks - bērni dzimst daudz mazāk, pieaug konkurence, mūsu tirgū ienāk lielās ārzemju ķēdes un tīkli. Ir ļoti grūti, bet mēs cīnāmies un savu vietu tirgū saglabājam,» biznesa portālam db.lv stāsta rotaļlietu veikalu tīkla «Lāčuks» īpašnieka SIA «Foboss Viens» līdzīpašnieks Aigars Bute.

Nupat izpārdotas vasaras sezonas preces - ļoti daudz velosipēdi, kas veido diezgan lielu uzņēmuma naudas apjomu, kā arī plastmasas rotaļlietas un dažādas āra spēles. Gatavošanās ziemas sezonai notikusi jau laicīgi - lai izvēlēto preci varētu saņemt, tā jāpasūta laikus. Šogad uzņēmums svinēs savu 25 gadu pastāvēšanas jubileju. «Paldies pircējiem, jo bez viņiem mēs nebūtu,» atzīst A.Bute.

2011. gadā uzņēmums plānoja attīstīt eko rotaļlietu ražošanu, taču plāns netika īstenots. «Ik pa laikam ir vēlēšanās uzsākt kaut kādu lietu ražošanā. Bet, ja sāc nopietni ražot, tad ir vajadzīgs pietiekami liels apjoms realizācijai. Latvijas tirgus ir tomēr par mazu. Lai ieietu starptautiskā tirgū, vajadzīgas ļoti lielas investīcijas. Nolēmām, ka nodarbosimies ar to, ko darām,» skaidro A.Bute.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Eiropas Savienība izvirza aizvien jaunas energoefektivitātes prasības, un Latvijai ir Ministru kabineta noteikumi, kas uzņēmējiem prasa veikt energoauditus.

Uzņēmēji iesniedz atskaites, bet dažkārt tās ir formālas un energoefektivitātes panākumi ir niecīgi.Kāpēc tā? Kādi cēloņi? Kas jādara? Par to Dienas Bizness iztaujāja Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltumsistēmu institūta profesori Andru Blumbergu.

Fragments no intervijas

Kāpēc energoefektivitātes uzlabojumi uzņēmumos nenotiek vai arī notiek formāli? Kur ir sākums – tā ir likumdošanas vaina?

Problēma ir daudzslāņaina. Pirmais slānis parādījās līdz ar tiem Ministru kabineta noteikumiem, kas noteica, ka uzņēmumiem, kuru patēriņš ir virs 500 MWh gadā, ir vai nu jāveic energoaudits, vai jāievieš energopārvaldības sistēma. Abi šie pasākumi ir apļveida darbība, proti, novērtē, saproti, pilnveido un atkal novērtē. Sasniedzot viena gada mērķus, var nospraust nākamos un tā turpināt attīstīties, jo energopārvaldības sistēma to paredz. Ideja sākotnēji bija ļoti laba, bet problēma radās ieviešanā. Ir Ministru kabineta noteikumi, ir noteikts sods par to nepildīšanu, un galarezultātā process tiek uztverts formāli kā kārtējā atskaite Valsts ieņēmumu dienestam vai kādai citai institūcijai. Noteikumi par energoefektivitāti uzņēmējiem nokrita kā sniegs uz galvas!

Baltijas valstu iedzīvotāji ļoti labprāt iepērkas ārzemēs, visbiežāk kaimiņvalstīs, tam kopumā tērējot vairāk nekā miljardu eiro gada laikā. Šādi dati iegūti pētījumā par Baltijas valstu patērētāju izvēlēm, ko veica Nīderlandē dibinātais pētījumu institūts «Regionplan Policy Research» un profesionālo pakalpojumu kompānija «EY».

Pēc ekspertu skaidrojuma, šāda mēroga iepirkšanās ārzemēs skaidrojama ar zemiem ienākumiem un produktu cenu atšķirībām dažādās valstīs.

Katrs otrais Baltijas valstu iedzīvotājs pērk produktus vai mājsaimniecības preces ārzemēs vismaz reizi gadā. Visvairāk ārzemēs iepērkas Igaunijas iedzīvotāji – 56%, bet latvieši un lietuvieši dodas uz kaimiņvalstīm nedaudz retāk - attiecīgi 52% un 49%.

«Iemesli tam, ka Baltijas valstu iedzīvotāji iepērkas ārzemēs ir dažādi. Ienākumiem palielinoties, Baltijas valstu iedzīvotāji kļūst aizvien mobilāki. Palielinās arī tiešo avioreisu un attiecīgi lidojumu skaits no Baltijas valstīm, kas ir attīstīto valstu iezīme. Tomēr pētījums atklāja vēl kādu fenomenu - Baltijas valstis izceļas ar lielu skaitu «ekonomisko tūristu». Liela daļa Baltijas valstu iedzīvotāju regulāri dodas uz ārzemēm, lai iegādātos lētākas preces un pakalpojumus,» uzsver «Regionplan» pētnieks Ježijs Strātmeijers (Jerzy Straatmeijer), kura vadībā veikts šis pētījums.

Piektdien, 31. martā, ministru prezidenta biedrs, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens uzklausīja tūrisma organizāciju vadītāju un ekspertu viedokli par Finanšu ministrijas (FM) rosināto pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes celšanu ceļotāju izmitināšanas pakalpojumiem un tā ietekmi uz nozari, informē Ekonomikas ministrija.

Tūrisma organizācijas norāda, ka šāds solis nozarei ir bīstams - Latvija kā tūrisma galamērķis zaudētu savu konkurētspēju, daudziem nozarē strādājošajiem darbība būtu jāpārtrauc, kas palielinātu bezdarbu, t.sk. reģionos, un atstātu negatīvu ietekmi uz reģionu pašvaldību budžetu ieņēmumiem, kā arī padarītu bezjēdzīgas līdzšinējos gados valsts veiktās investīcijas tūristu piesaistei no ārvalstīm.

FM iecerējusi celt PVN likmi ceļotāju izmitināšanas pakalpojumiem no 12% līdz 21%.

Īstenojot FM ieceri, Latvijā naktsmājām piemērojamais nodoklis būtu vairāk nekā divas reizes augstāks kā Igaunijā un Lietuvā, un trīs reizes augstāks kā Polijā. Nākamgad visas Baltijas valstis svinēs savu simtgadi, ko apmeklēs arī ārvalstu tūristi. Ja Latvija kļūs mazāk konkurētspējīga, viesi vairāk brauks uz Lietuvu un Igauniju, un Latvijas ne tikai aizvadītajos gados veiktie, bet arī 100gades ietvaros plānotie ieguldījumi tūristu piesaistei kļūs par zaudējumiem. Otrs būtiskais fakts – arī tūrisma nozares uzņēmumi šobrīd gatavo un iesniedz projektus investīciju piesaistei no ES fondiem. Mainot nodokļus, mainīsies kalkulācijas un biznesa plāni var sagrūt.