Krievijas gāzes milzim Gazprom patiesībā ir māla kājas, intervijā Db stāsta Alans Railijs (Alan Riley), Eiropas konkurences lietu eksperts.
«Viena ļoti svarīga lieta, kas jāapzinās, ir tas, ka cilvēki enerģijas sektorā «spēlē spēles». Ļaujiet paskaidrot - krievi apgalvo, ka tie gāzes ieguves laukos sadedzina* 15 mljrd. m3 gāzes, kas jau ir liels apjoms, bet Pasaules Bankas pētījums parāda, ka patiesībā sadedzināti tiek 50 mljrd. m3, kas ir apmēram 60?% no Lielbritānijas ikgadējā patēriņa,» sarunu sāk A. Railijs, daudzu publikāciju un pētījumu par ES un Krievijas enerģētikas attiecībām un jautājumiem autors, tūlīt paskaidrojot: «Ir ļoti grūti tikt pie patiesiem skaitļiem un informācijas.»
«Es negribu kļūdīties, jo tas, ko es saku, ir, ka ar Krievijas gāzes piegādēm ir nopietnas problēmas. Mans galvenais secinājums ir, ka Gazprom patiesībā ir milzis uz māla kājām, nevis «mums ir jāpērk gāze no krieviem, tur neko nevar padarīt»,» skaidro profesors.
Kādēļ šādi secinājumi?
Māla kājām ir vairāki iemesli. Pirmais ir nopietnais gāzes deficīts, ar kuru Gazprom varētu saskarties jau tuvākajā laikā, jo Nadim Pur Tazas reģionā, kas ir galvenā Gazprom ieguves vieta, gāzes ieguve samazinās. Apjomi rūk, jo gan paši gāzes lauki izveidoti 60. gados un to dzīves ilgums beidzas, gan bažas rada sliktais gāzes lauku menedžments padomju gados. Gāzi nedrīkst izsūknēt pārāk strauji, jo tad gāzes apjomi ieguves lauku ekspluatācijas laika beigās sarūk daudzkārt straujāk. Tā notika Ziemeļjūrā, kur gāzes laukus apsaimniekoja tomēr labāk. Gazprom gāzes lauki ne tikai tiek izsmelti, bet, iespējams, ieguves apjomi tajos varētu kristies vēl ievērojami straujāk. Protams, Gazprom to neatzīs... Otra problēma ir tāda, ka Gazprom neveic pietiekamas investīcijas jaunos gāzes laukos. Krievi gan norāda: starptautiskā enerģijas aģentūra liek mums ik gadu investēt 11 mljrd. dolāru, ko mēs arī darām. Tā ir patiesība. Bet nauda tiek tērēta nepareizajām investīcijām, naudu netērē jauniem gāzes laukiem Krievijā, investīcijas tiek veiktas Nord stream, līdzekļi tiek tērēti, lai iegādātos īpašumus Eiropā. Tā ir milzīga problēma, ja mēs domājam par iespējamo gāzes piegāžu krīzi. Un pētījums par Gazprom saka, ka krīze jau ir durvju priekšā. Kas to pierāda? Aizpagājušā gada ziemā visi pievērsa uzmanību gāzes piegāžu pārtraukumiem Ukrainai, bet nepamanīja, ka apmēram mēnesi vēlāk krieviem pietrūka gāzes un Gazprom nespēja to piegādāt daudzām Eiropas valstīm, kam nācās izmantot savas rezerves. Kā atzinusi Krievijas enerģētikas ministrija, līdz 2010. g. gāzes pieprasījums valstī ievērojami pieaugs un pieaugums varētu būt lielāks par prognozēto, jo aizvien vairāk Krievijas teritorijas tiek gazificēta. Turklāt daļa no aprēķiniem par pieprasījumu un piedāvājumu balstās uz to, ka Krievijai būs pieejami lieli gāzes apjomi no Centrālāzijas, bet nav skaidrs, vai Turkmenistānā šādi gāzes apjomi būs pieejami. Šie gāzes lauki tiek apsaimniekoti vēl sliktāk nekā Krievijas, tāpat Krievija plāno importēt 80 mljrd. m3 gāzes gadā, bet Centrālāzijas cauruļvada caurlaidība ir tikai 15 mljrd. m3 un tas ir pussagruvis. Līdz 2010. gadam nav ilgi jāgaida, un cauruļvada sakārtošana būs jāpaveic īsā laikā. Bet galvenais - vai šajos laukos ir pietiekami gāzes? Interesanti ir tas, ka Gazprom ir pasūtījis Turkmenistānas gāzes lauku auditu. Un tas liek aizdomāties par to, vai pats Gazprom tic, ka tur ir daudz gāzes.
Tātad mēs šobrīd esam reālas krīzes priekšā?
Jā, risks ir. Un viens no riskantākajiem laikiem ir nākošā ziema. Ko Krievija dara, lai sagādātu gāzi piegādēm Eiropai? Atceļ piegādes iedzīvotājiem, lai nodrošinātu piegādes Eiropai, kas ir ienākumu avots. Problēma ir tā, ka decembrī ir Domes vēlēšanas, bet martā - prezidenta vēlēšanas. Krievijas vēlme un spējas atcelt gāzes piegādes iedzīvotājiem vēlēšanu gadā ir stipri apšaubāmas. Ja tas notiek, plus auksta ziema un dabasgāzes krājumu samazināšanās, nākošā gada janvārī/februārī var būt problēmas. Otrs jautājums ir Nord Stream izgāšanās. Visi runā par ekoloģisko aspektu, bet pašlaik es strādāju pie pētījuma par šī projekta ekonomisko pusi. Paskatieties uz naudu! Ja paskatās uz naudu, tad pirmais, kas ir jāsaprot - ja būvē cauruļvadu pa jūru, tas izmaksā trīs reizes vairāk nekā uz sauszemes. Un Nord Stream tiek būvēts nevis vienkārši jūrā, bet Baltijas jūrā caur Somu jūras līci, kas ir ieroču izgāztuve. Parasti tas tiek minēts ekoloģiskā kontekstā, bet paskatieties ekonomiski - šī teritorija būs jāiztīra, kas maksā naudu. Tāpat Baltijas jūrā vēl dziļākā vietā nogremdēti ir ķīmiskie ieroči, kuru likvidēšana izmaksās vēl dārgāk. Saliekot to visu kopā, izmaksas aug. Tās jau ir palielinājušās no 4 mljrd. eiro uz 5, un es domāju, ka izaugs līdz 10 mljrd. eiro. Rezultātā gāze, ko piegādās šis cauruļvads, būs ļoti dārga, bet gāzes tirgus Eiropā, līdz tam laikam, kad Nord Stream pabeigs, būs jau liberalizēts. Liberalizētā gāzes tirgū gāze ienāks no dažādiem avotiem un būs lētāka. Tad, kad es runāju par Nord Stream izgāšanos, es runāju par ekonomisku izgāšanos. Kam pārdot dārgu Nord Stream gāzi, ja tirgū ir lētāka gāze, kuru piegādā pa jau uzceltiem un amortizētiem cauruļvadiem? Un gāze ir pieejama no citurienes - Norvēģijas, Libērijas, Nigērijas un no Lielbritānijas, kas jau ir liberalizējusi savu gāzes tirgu. Liberalizācijas dēļ ir notikusi jaunas infrastruktūras celtniecība, un mums ir jau pieci sašķidrinātas gāzes termināļi. Gāze tiek ievesta no Katāras, kam ir konkurētspējīga cena, un pašlaik tiek pārdota britiem lētāk, nekā kontinentālās Eiropas iedzīvotāji maksā par gāzi. Tas izklausās saprātīgi. Kur ir problēma? Problēma vairāk ir Gazprom, Eon un Gas de France, jo būtībā šie uzņēmumi liberalizēta tirgū vairs nebūs patērētāja vienīgā izvēle. Svarīgi aspekti ir gāzes deficīts, Nord Stream izgāšanās, alternatīvi, tajā skaitā Lielbritānijas, gāzes krājumi un tirgus liberalizācija, kuras nozīmi nevajag novērtēt par zemu. Tirgus liberalizācija notiks, jo liberalizācijas likumprojektu pakete ir tikai fasāde, bet otrā pusē ir tas, ko dara Konkurences ģenerāldirektorāts. Šā gada maijā komisija uzsāka vairākas lietas, kurās izskata antikonkurences darbības, ko veikušas energokompānijas visā Eiropā. Šī informācija šobrīd tiek apstrādāta un pārveidota par apsūdzībām konkurences noteikumu neievērošanā. Kad šīs apsūdzības tiks apspriestas publiski un komisija nāks klajā ar lēmumiem, ka kompānija X pārkāpusi konkurences noteikumus un nodarījusi patērētājiem ekonomisko kaitējumu, jebkuram politiķim, it īpaši Francijā un Vācijā, būs ļoti grūti atbalstīt energokompānijas, kas atzītas par vainīgām individuālo un biznesa patērētāju aplaupīšanā.
Vai tas nozīmē, ka gāzes tirgus liberalizācija ies gludi?
Tas noteikti nenotiks nekavējoties, bet tas notiks. Svarīgi ir tas, ka ir ļoti spēcīgs spiediens, kaut vai draudošais gāzes deficīts. Atcerieties Vāciju, kas ir lielākā gāzes patērētāja un līdz ar to visievainojamākā. Pašlaik Vācija ir pret liberalizāciju, bet viņiem to vajadzēs, lai tiktu galā ar gāzes deficītu. Ukrainas cauruļvados Krievijas gāzi laist nevar, nevar pateikt, ka «šī gāze ir mūsu draugiem Vācijā, lūdzu, neaiztieciet!» Ukraina, ja tai vajadzēs, paņems gāzi, bet Vācijai pietrūks. Nord Stream, ja tiks uzbūvēts, tik un tā nekad netiks uzbūvēts laikā. Vācijai vajadzēs gāzi no citiem avotiem, un vienīgais veids, kā to varēs dabūt, ir gāzes tirgus liberalizācija, starpsavienojumu atvēršana. Piegādes alternatīvas ir nepieciešamas, un, ja Nord Stream izpaliek, citu alternatīvu nav. Tāpat apziņa, ka gāzes tirgū ir alternatīva, maina cilvēku uzskatus. Otrs jautājums ir Krievijas puse. Ziniet, atšķirība starp Gazprom un UES (United electric systems, Krievijas elektroapgādes uzņēmums) ir tā, ka viens no tiem tiek vadīts pēc tirgus apsvērumiem, bet otrs - ne. Joks ir tāds, ka visi eiropieši un amerikāņi var runāt par brīviem tirgiem, kuros uzņēmumi konkurē, šīm runām ir maza ietekme uz krievu prātiem, bet, ja Krievijas iedzīvotāji nonāks situācijā, kad spuldzītes deg, jo elektrību piegādā UES, bet siltuma nav, un par to atbildīgs ir Gazprom... Ja situācija izveidojas tāda, ka gāzes tirgū konkurences trūkuma dēļ gāzes nepietiek vai nu Krievijas iekšējam tirgum, vai piegādēm uz Eiropu, tad tā ir mācība, ka mums var nepatikt tirgus, kurā ir jākonkurē, bet šāds tirgus strādā. Ja turklāt vēl Nord Stream izgāžas, tad Krievijas pusei būs nopietni jāpārdomā, vai viņi tomēr negrib ratificēt Eiropas enerģētikas hartas nolīgumu. Atvērtā tirgus principi, ko paredz enerģētikas hartas nolīgums, ir tas, pie kā Krievijai ir jāatgriežas, un patiesībā Krievijai vajag atvērtu enerģētikas tirgu. Ja mēs runājam kaut vai par gāzes lauku attīstīšanu Jamalas pussalā, tam vajag vairāk nekā simts miljardus ASV dolāru, kas ir liela nauda pat Krievijai, nepieciešams ir rietumu kapitāls, turklāt vajadzīga ir ne tikai nauda, bet arī zināšanas. Lai gan Krievijā to nevēlas, jo tas ir pret Krievijā valdošo «valstisko» pieeju, tirgus ekonomikas principi gāzes tirgū Krievijā būs jāievieš.
Vai draudošās problēmas Krievijas gāzes tirgū un piegādēs Eiropai padara dažu Eiropas valstu divpusējās sarunas ar Krieviju par nevērtīgām?
Tas parāda, ka šāda pieeja nestrādā. Vācijas divpusējās sarunas nedaudz šķiet kā joks, jo tas, ko Vācija ir izdarījusi - padarījusi sevi atkarīgu no Krievijas gāzes piegādēm bez jebkādām iespējām nodrošināt, ka gāzes piegādes tiešām notiks, nav visai gudri darīts.
Tātad nav pamata bailēm no Krievijas diktāta gāzes tirgū, jo spēle notiks pēc Eiropas noteikumiem?
Mēs to varam izdarīt, un viena no lietām, ko daudzas, it īpaši jaunās ES valstis nesaprot, ir, ka Eiropa, nevis Krievija, ir lielais spēlētājs. Reiz es krievu auditorijai pateicu, ka Krievijas gāzes piegādes ES ir privilēģija, nevis tiesības. To atcerēties ir svarīgi. Runājot par rietumu zemošanos Krievijas priekšā.... Nesen man bija saruna, kad nozares pārstāvis norādīja, ka rietumu kompānijas tikai vēloties «būt drošas, ka tiks pie piegādēm un maksimālas peļņas» un neviens nepriecāsies par gāzes tirgus liberalizāciju. Es saprotu šo viedokli, bet tas cilvēks pilnīgi kļūdās vienā lietā - kad Eiropa darbojas kopā, tā ir neiedomājams spēks. Un visiem piegādātājiem, vai tā būtu Alžīra vai Krievija, ir jāsaprot: ja tie grib piegādāt gāzi Eiropai, kas ir pasaules lielākais tirgus, tiem būs jāspēlē pēc Eiropas likumiem, jo šeit Eiropa rakstīs noteikumus, nevis Alžīra, Krievija vai Nigērija.
Cik liela ir iespēja, ka ES valstis enerģētikas jautājumos spēs darboties kopā?
Manuprāt, gāzes tirgus liberalizāciju virzošie spēki šobrīd ir tik spēcīgi, ka tā notiks un sava veida vienotas Eiropas enerģētikas politikas izveidošanās ir ticamāka nekā esošās situācijas saglabāšanās. Un zināmā mērā Krievija tam palīdz. Ziniet, prezidenta Putina statuja būtu jānoliek Briselē par viņa ieguldījumu ES integrācijā... Krievijas uzvedība, precīzāk sakot, sliktā uzvedība, grūž Eiropu vienotas enerģētikas politikas virzienā.
Pieredze elektrības tirgus liberalizācijā, vismaz Latvijā, parāda, ka patērētāja ieguvumi šķiet niecīgi...
Svarīgi ir tas, kā tirgus reforma tiek veikta. Lietas var tikt «sačakarētas», un tam labākais piemērs ir liberalizācija Kalifornijā, kas bija neticami neveiksmīga. Lielbritānijai gāzes tirgus ir liberalizēts jau 17 gadus un praktiski visu šo periodu cenas Apvienotajā Karalistē ir bijušas zemākas nekā kontinentālajā Eiropā. Reiz atsaistot gāzes piegādes no infrastruktūras, tirgus dinamika mainās pašos pamatos. Tik ilgi, kamēr piegādātājam pieder piegādes tīkls, piegādātājam nav nekādas intereses paplašināt infrastruktūras kapacitāti, tādēļ, ka tas ļauj ienākt konkurentiem un samazināt tirgus cenu. Reiz atdalot infrastruktūru no piegādēm, pieeja infrastruktūrai ir brīva un tās īpašnieka vienīgais ceļš, kā palielināt peļņu, ir palielināt infrastruktūras kapacitāti.
Jautājot nedaudz provokatīvi - kādu redzat Eiropas vietu energopolitikā, teiksim, pēc 10 gadiem?
Es domāju, ka būs daudz saskaņotāka enerģijas politika ar stingrāku ES centru. Tādas valstis kā Latvija jutīsies daudz drošāk, jo būs pieejami starpsavienojumi ar Eiropu. Tāpat notiks pāreja uz oglekļa neietilpīgu ekonomiku. Paliks veiksmīgie zaļās enerģijas avoti, kuru ražotā enerģija maksās tirgum atbilstošu cenu. *gāze, kas tiek sadedzināta naftas, gāzes ieguves laukos vai pārstrādes rūpnīcās drošības nolūkos ieguves tehnoloģijai neatbilstoša spiediena dēļ.