«Es nepārdodu austersēnes, bet gan iespēju tās audzēt – kopā ar emocijām un jūtot līdzi,» tā saka Gints Lūkins, mājās audzējama austersēņu komplekta Sēņotava idejas autors.

Sēņotava ir neliels komplekts, no kura mājās var izaudzēt austersēnes. Šis komplekts ir sagatavots tā, lai ar vieglu apstrādi pēc desmit dienām cilvēks varētu likt sēnes uz pannas. «Nekā tamlīdzīga šaipus Baltijas jūras no Vācijas uz augšu nav,» apgalvo Gints. Viņš ko līdzīgu ir manījis Amerikā, Lielbritānijā un Nīderlandē. No idejiskiem līdziniekiem Sēņotava atšķiroties ar to, ka tai ir kompakts izmērs. Citiem sēņu audzēšanas komplekts bijis liels un neparocīgs. «Šis ir optimāls izmērs, nav smags, vizuāli pievilcīgs, neuzkrītošs,» spriež Gints.

Apmāna dabu

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Nepilnā desmitgadē Vācijas nekustamo īpašumu uzņēmums Noratis no pusotra miljona liela izauga līdz 150 miljonu izmēram, nokļuva Frankfurtes biržā, turpināja augt, līdz tika veiksmīgi pārdots.

Par uzņēmuma attīstību, uzņēmējdarbības un investīciju vidi gan pašu mājās, gan Vācijā Dienas Bizness jautājumus uzdeva Noratis idejas līdzautoram, investoram un uzņēmējam Edgaram Pīgoznim.

Esat ne tikai Vācijas nekustamo īpašumu kompānijas Noratis investors, bet arī Latvijas Privātā un riska kapitāla asociācijas (LVCA) valdes loceklis. Šobrīd esat pieslēdzies sarunai no Londonas. Kā izdodas savienot visus darbus un pienākumus?

Patiesībā ir vēl dinamiskāk. Pērn tiku ievēlēts arī Latvijas Darba devēju konfederācijas padomē un izvirzīts par vienu no viceprezidentiem, un nu jau gadu arī šie pienākumi paņem ievērojamu daļu mana darba laika. Sabiedrisko darbu manā ikdienā netrūkst, un jāatzīst, ka dažkārt tur ir pat interesantāk nekā biznesā. Tas patiešām aizņem lielu daļu mana laika, tāpēc katra diena tiek rūpīgi izplānota, diezgan daudz deleģēju savai profesionāļu komandai.

Kalifornijas sarkano slieku audzēšana ir ilgtermiņa un stabils bizness, laikrakstam Diena stāstījis Slieku audzētāju asociācijas vadītājs Rihards Pulturs.

Šo sarkano tārpiņu mēsli - biohumuss -, ko tās ražo, pārstrādājot kūtsmēslus un citus organiskos pārpalikumus, ir zelta vērtē.

Pēc asociācijas datiem, Latvijā ir 60 lielu biohumusa ražotņu, un asociācijā ir 43 biedri. Ka tārpiņu bizness kļūst arvien populārāks, liecināja kaut vai ziņa janvāra sākumā, ka sliekas audzēt plānojot arī Liepājas mēra biroja vadītāja un padomniece.

Viens gruntīgs slieku audzētājs Jānis Caune savu saimniecību izvērsis Ķeguma novadā, raksta Diena.

Pirms trim gadiem J. Caune aizgājis pensijā un nolēmis, ka gulēt uz lauriem ir garlaicīgi, tāpēc jādarbojas. «Zvanīju pēc padoma paziņām.» Viens ieteicis audzēt šitaki sēnes, otrs - gliemežus, cits ierosinājis apgūt slieku audzēšanu. «Lai cik dīvaini būtu, es to visu izmēģināju,» sacījis saimnieks. «Izgāju sēņu audzēšanas kursus Carnikavā un sāku darboties Limbažu pusē, kur ir pamestas fermas.» Tomēr drīz vien nācies atzīt «biznesu par nederīgu», sēnēm Latvijā bija mazs pieprasījums, bet ārzemēs pietika savu audzētāju. «Ķēros klāt gliemjiem. Aizbraucu uz Kuldīgu pie audzētāja, izgāju kursus par 25 latiem, sāku iedziļināties un sapratu, ka arī šis bizness man neder. Vairāk piesiets nekā tas, kurš ik dienu slauc govis. Arī sākuma kapitāla izmaksas lielas, bet atpelnīt ieguldīto tik drīz vien nevar,» viņš stāstījis Dienai.

Ar viedā dārza palīdzību vienīgais darbs zaļumu audzēšanā ir izaugušā lociņa vai zemenes noplūkšana

Pieņemoties spēkā «zaļuma vilnim», dārzeņu un garšaugu audzēšana paša dārzā atkal ir modē. Turklāt tagad, pateicoties tehnoloģiskiem risinājumiem, pie kvalitatīviem, sulīgiem zaļumiem viegli var tikt arī pilsētnieki, kuriem nav sava dārziņa un pat ne balkona.

Lociņu, diļļu un citu zaļumu audzēšana mājās parasti saistās ar puķu kasti uz saulainākās palodzes, piemērotākās augsnes iegādi un regulāru laistīšanu, gaidot, kamēr no zemes izlīdušais vārgais dīglis pārvērtīsies leknā ēdienā. Nākotne izskatās pavisam citāda. Futurulogi uzbūruši ainas, kurās dārzeņu audzētavas no laukiem pārceļas uz pilsētu ēku jumtiem, un šajos dārzos vispār nav zemes. Augi laiž saknes īpašā maisījumā un uzsūc no tā nepieciešamās barības vielas. Tā pasaulē plānots saīsināt loģistikas ķēdi, piegādājot pārtiku aizvien pieaugošajam pilsētnieku skaitam.

Vairāku ES politiku notēmēšana vienā virzienā un saprātīga pieeja zemes izmantošanai mežsaimniecībā ļautu Latvijai ieņemt vēl nozīmīgāku vietu produktu, kurus ražo no atjaunojamajiem resursiem, pasaules tirgū, vienlaikus gūstot ekonomiskos labumus, saglabājot nodarbinātību un nozares maksājumu apmērus valsts makā, nenodarot kaitējumu dabas daudzveidībai un veicinot klimata neitralitātes mērķu izpildi.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā Meža nozare pēc pieciem gadiem — iespējas, izaicinājumi, resursu pieejamība, konkurētspēja. Meža nozare ir viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem eksporta ienākumu ģeneratoriem, nozīmīga darba devēja, jo īpaši lauku reģionos, un nodokļu maksātāja valsts budžetā, kā arī vienlaikus nozīmīga pakalpojumu pircēja no citiem sektoriem, tāpēc tās nākotnei ir būtiska ietekme ne tikai uz kādu atsevišķu apdzīvotu vietu, bet gan visu Latviju kopumā.

Izaicinājumu kokteilis

Noslēgusies tradicionālā žurnāla Sporta Avīze 50 ekspertu aptauja, kurā jau 26. reizi tika noskaidrots gada labākais Latvijas sportā.

2021. gadā pirmās trīs vietas aizņēma Tokijas olimpisko spēļu veiksminieki, pārliecinošu uzvaru gūstot mūsu 3x3 basketbola zelta puišiem.

Sporta Avīzes aptaujā vienoti tiek balsots par vīriem, dāmām, individuālajām komandām, sporta spēļu komandām un nacionālajām izlasēm, bet starp 50 ekspertiem atrodami sporta politikas veidotāji, valsts augstākās amatpersonas, federāciju vadītāji, bijušās sporta zvaigznes, treneri, žurnālisti, Sporta Avīzes lasītāji, un šogad pirmoreiz savu viedokli izteica arī atbalstītāja Optibet darbinieki.

Eksperti bija gandrīz vienbalsīgi, mūsu olimpiskajiem čempioniem pirmo vietu atvēlot 47 no 50 anketām.

No savas vairāk nekā 30 gadus garās lauksaimnieka pieredzes varu droši teikt, ka rapsis noteikti nav videi kaitīga kultūra, bet, tieši otrādi, ir neatsverams palīgs augu sekas nodrošināšanai un augsnes ielabošanai.

Vēlos saprotamā valodā iepazīstināt ar rapša audzēšanu to sabiedrības daļu, kurai nav tiešas saskares ar lauksaimniecību, bet kuru noteikti uztrauc pēdējā laikā sociālajos tīklos atrodamā informācija par rapša briesmīgo ietekmi uz vidi, iedzīvotājiem un mājdzīvniekiem.

Šogad rapša platības Latvijā aizņem ap 140 tūkstošiem hektāru. Līdz gadsimtu mijai tā izplatība Latvijas laukos bija nenozīmīga, bet, pasaulē attīstoties biodegvielas tirgum, tā cena būtiski pieauga un kļuva ekonomiski nozīmīga visā pasaulē. Latvijā rapša platību pieaugumu arī veicināja cukurbiešu audzēšanas pārtraukšana 2006. gadā.

Šobrīd rapsim Latvijā ir nozīmīga loma sējplatību apritē, sevišķi saimniecībās, kuras specializējušās tikai augkopības produkcijas ražošanā. Bez graudaugiem (kvieši, rudzi, mieži, auzas) un pākšaugiem (zirņi, pupas) klimatisko apstākļu dēļ Latvijā nav iespējams audzēt daudz laukaugu kultūru, kuras būtu ekonomiski un klimatiski pamatotas.

Līdztekus lielajai «novadu deķa sadiegšanai» ir būtiski realizēt arī citas reformas un risināt problēmas, kuras līdzšinējais reģionālais dalījums jau ir identificējis.

Administratīvi teritoriālā reforma Latvijā, kas paredz vairāk nekā trīs reizes – no pašreizējām 119 uz 36 – samazināt pašvaldību skaitu, rit pilnā sparā. Tikko valdība atbalstījusi šo Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) piedāvājumu, un atlikuši vien pāris mēnešu līdz decembrim, kad Saeimā jāiesniedz jauna Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma redakcija, nosakot jauno valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu, to veidus un teritoriju izveidošanas kritērijus. Vai šis nav pēdējais brīdis, lai sāktu diskusiju arī par nekustamā īpašuma tirgu novadu reformas ietvaros? Administratīvi teritoriālās reformas gaitā biežāk dzirdētas pašvaldību vadītāju un iedzīvotāju balsis (gan bažas un noliegums, gan optimisms), retāk – uzņēmēju viedoklis. Šādu nozīmīgu pārmaiņu priekšvakarā rodas pārdomas: kādu ietekmi reforma atstās uz nekustamā īpašuma (NĪ) tirgu Latvijā, īpaši reģionos, kur tiek saražoti 49% no visas NĪ nozares pievienotās vērtības un kur ilgstoši bijusi diezgan bēdīga situācija. Pēdējās desmitgadēs retajā no pašvaldībām uzcelti jauni mājokļi un samilzt mājokļu pieejamība, uzņēmējiem ir saimnieciski izdevīgāk un ērtāk koncentrēt savu komercdarbību ap galvaspilsētu, jo reģionos ir ne tikai ievērojamas darbaspēka problēmas, bet arī trūkst labas infrastruktūras (ceļu, ražotņu, noliktavu u.c. objektu, kur izvērst savu biznesu).

Izstrādātos purvus var izmantot ne tikai ogu, bet arī citu kultūru audzēšanai, kuras var lietot kā izejvielu būvmateriālu, dzīvnieku barības ražošanai, kā arī enerģētikā, tā vairojot to īpašnieku ienākumus

Sākotnēji šādas idejas šķiet «paņemtas» no zinātniskās fantastikas, tomēr bioekonomikas kontekstā – uz savas zemes izaudzēt izejvielas, ne tikai pārtiku cilvēkiem un dzīvniekiem, bet arī būvmateriālu ražošanai, enerģētikai, medicīnai un farmācijai, samazinot fosilo izejvielu izmantošanu un arī siltumnīcu gāzu emisiju apmērus, dod savu nelielu artavu klimata pārmaiņu kontekstā.

Ezeru un purvu izpētes centra valdes locekle Ilze Ozola atzīst, ka tādās valstīs kā Vācija un Nīderlande izstrādātajos purvos tiek stādītas dažādas kultūras un pētīta gan to ietekme uz CO2 emisijām, gan rēķināti ekonomiskie labumi un arī izmaksas. «Vācijā ir izveidota speciāla federālā programma – EUKI (Eiropas klimata iniciatīva), kuras ietvaros sadarbībā ar Greifsvaldes purvu centru, Igaunijas Dabas fondu un Lietuvas Dabas fondu arī tiek veikts projekts EUKI – Paludiculture in the Baltics (Paludikultūru audzēšana Baltijas valstīs), kura mērķis ir ne tikai zināšanu pārnese, bet arī paludikultūras audzēšanas plānu izstrāde» stāsta I. Ozola. Viņa norāda, ka paludikultūru (mitrās, kūdrainās augsnēs augošu un purvam raksturīgu augu) audzēšana Latvijā vēl tikai sper pirmos soļus. Nenoliedzami, katra jauna ideja purvu īpašniekiem, apsaimniekotājiem rada jaunas iespējas gūt papildu ienākumus, tomēr šajā paludikultūru audzēšanā joprojām ir daudz nezināmā. Viens no būtiskākajiem jautājumiem ir šo kultūru audzēšanas izmaksas, iegūtās ražas novākšana un arīdzan to potenciālie pircēji. Paludikultūras var audzēt augstā tipa kūdrā – sfagnu sūnas (kūdrai), rasenes, savukārt zemajos purvos – niedres, vilkvālītes, grīšļus, miežabrāli, medicīnā izmantojamus augus, kā arī kārklus un melnalkšņus.

Valstij aktīvāk jāveicina novārtā pamestās lauksaimniecības zemes atgūšana, bet nekustamā īpašuma nodoklis primāri jāiegulda lauku infrastruktūrā

Tādas prasības iezīmē DB un DNB bankas rīkotās apaļā galda diskusijas dalībnieki. Lauksaimniecības trieciennozare attīstās strauji, bet ne bez šķēršļiem – lielākie izaicinājumi ir globālā cenu politika un pašmāju politiķu neprognozējamie lēmumi.

Aizvadītajā desmitgadē lauksaimniecība Latvijā būtiski attīstījusies, visnozīmīgāk jaudas palielinājuši graudkopji, stāsta biedrības Zemnieku saeima vadītājs Juris Lazdiņš. Latvija ar savu lauksaimniecības potenciālu globālajā tirgū ir nenozīmīgs spēlētājs apjomu ziņā, taču graudkopība ir faktiski vienīgā lauksaimniecības joma, kas tomēr spēj startēt lielajos tirgos. Pērn kopējais Latvijā saražoto graudu apjoms bija 3 milj. tonnu, no tā 2 milj. tonnu bija kvieši. Pēdējos gados ražība palielinājusies ne tikai Zemgalē, bet arī Latgalē, norāda zemnieku saimniecības Kotiņi īpašnieks Aldis Ločmelis. Ir pāragri prognozēt, vai rekordraža būs nākamgad, nav zināms, vai ziemāji ir labi pārziemojuši, piebilst LPKS Latraps komercdirektore Līga Ruža.

Nupat noslēgusies latviešu ģimenes uzņēmuma LINEN (SIA L.J. LINEN) slēgtā obligāciju emisija, kas dos papildu iespējas agroproduktu tirdzniecības namam Āzijā.

Par uzņēmuma pirmsākumiem, ambīcijām, ceļu pretī izaugsmei un realizācijas instrumentiem Dienas Bizness izjautāja uzņēmuma īpašniekus un vadītājus Jāni un Zani Kuļikovskus.

Kas ir uzņēmums LINEN, kā tas radies? Nosaukumā - lini...

J.K.: Izņemot nosaukumu, ar liniem nav nekāda sakara. Mēs esam agroproduktu tirgotāji. Proti, Eiropā, Āzijā, Āfrikā un citviet LINEN nodrošina individuāli pielāgotus piegādes ķēžu risinājumus lopbarības, mājdzīvnieku barības, biodegvielas u.c. ražotājiem. Darbojamies vairāk nekā 46 valstīs un esam starp top pieciem šīs industrijas uzņēmumiem Eiropā.

Tad nosaukums kā radās?

J.K.: Uzņēmums tiešām tika dibināts ar mērķi tirgot lina audumu no Baltijas uz Āfriku, tomēr tas neizdevās. Savukārt izdevās citas lietas. Mēs nemainījām nosaukumu, vienkārši turpinājām darboties.

Ar skrupulozu rēķināšanu un balansēšanu «uz plāna ledus» jauno sezonu sācis lielākais rožu audzētājs Baltijā SIA Ar B Agro

Tukuma novadā 1,5 ha siltumnīcu platībās jau plaukst karaliskie ziedi, taču nozarē aina tik rožaina nav. SIA Ar B Agro direktore Eva Bumbiere atklāj, ka rožu bizness pēdējos gados nav piedzīvojis strauju attīstību un iemesli ir vairāki, tostarp galvenais šķērslis – valdības nepārdomātie lēmumi.

Nākas balansēt

Saimniecību 2001. gadā dibinājis Arvis Bumbiers, tad izveidota infrastruktūra, kā arī uzbūvēta pirmā siltumnīca 2600 m2 platībā. Kopš 2005. gada uzņēmums īstenojis četrus investīciju projektus ar ELVGF līdzdalību uzbūvēts siltumnīcu komplekss un katlu māja, iegādātas ražošanai nepieciešamās iekārtas. 2008. gadā saimniecība ELFLA izveidoja apgaismes sistēmu augiem 3000 m2 platībā, tādējādi radot iespējas audzēt rozes arī ziemā, taču tieši augsto elektroenerģijas tarifu dēļ nācās atteikties no šīs idejas.

Uzņēmums «APGE» plāno ieguldīt četrus miljonus eiro tropisko garneļu audzētavas būvniecībā un aprīkošanā ar tehnoloģiskajām iekārtām, liecina informācija Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā.

Projekta par garneļu audzētavas izveidi vadītājs Gints Dzelme pastāstīja, ka projektu plānots īstenot «Jaunannēnos», Siguldas novadā līdz 2021.gada 30.jūnijam, piesaistot finansējumu Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) pasākumā «Produktīvi ieguldījumi akvakultūrā». Audzētavas tehniskā projekta izstrāde ir gandrīz noslēgusies. Līdz jūnija vidum būvvaldē plānots saskaņot tehnisko projektu, un pēcāk Lauku atbalsta dienestā (LAD) iesniegt pieteikumu ES fondu līdzfinansējuma saņemšanai.

Dzelme piebilda, ka projekta autori jau 2013.gadā sāka audzēt garneles pilotprojektā, un vairākus gads strādāja pie tehnoloģijas attīstīšanas.

«Mēģinājām ar vieniem investoriem Rēzeknē, nesanāca. Patlaban jau gadu strādājam pie tehniskā projekta, dokumentu noformēšanas un zemes jautājumiem, lai beidzot sāktu audzēt garneles,» sacīja Dzelme.

Šodien pie Brīvības pieminekļa biedrības Dzīvnieku brīvība pārstāvji ar informatīviem plakātiem un bukletiem aicina sabiedrību būt aktīvai un parakstīties par kažokzvēru audzēšanas izbeigšanu.

Kā norāda biedrības Dzīvnieku brīvība pārstāve Anna Suhovejeva, šodien ar skrejlapu, bukletu un plakātu palīdzību tiek uzrunāti cilvēki, aicinot gan portālā manabalss.lv parakstīties par kažokzvēru audzēšanas aizliegumu, gan arī aizdomāties par dzīvniekiem, kuru miesa vēlāk kalpo kādam par kažoku vai pūkainu apkakli.

Suhovejeva minēja, ka pilsētā ir redzamas daudzas sievietes ar kažokādas izstrādājumiem, taču ne visas zina, kā šīs kažokādas tiek iegūtas, tādēļ tiek rīkota kampaņa «Kažokādas otra puse», kuras mērķis ir likt aizdomāties cilvēkiem par tām mocībām, kuras dzīvnieki piedzīvo kažokzvēru audzētavās.

Daukstu pagastā audzē trīs šķirņu salātus 20 hektāru platībā. Plānots, ka dienā varētu novākt astoņas tonnas salātu, kas tiek transportētas tālāk pārdošanai gan vietējā tirgū, gan arī Igaunijā un Lietuvā, ceturtdien raksta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

SIA JJJ pārstāvis Rolands Jēkabsons 10 gadus nostrādājot ārzemēs, izlēma atgriezties Latvijā. Daukstu pagastā viņš iegādājās īpašumu un pērn vairāku desmitu hektāru platībā izmēģināja audzēt brokoļus, puķkāpostus un divu veidu salātus.

Taču šogad Rolands izlēmis audzēt tikai salātus. Pērn dārzeņi un salāti tika audzēti 45 hektāru platībā, taču šogad viņš salātus audzē 20 hektāru platībā. Pirmajai ražai jau vajadzējis būt, bet tā kavējas nelabvēlīgo laikapstākļu dēļ – ir vēss.

Salātu stādi tiek iepirkti no ārzemēm. Tie esot dārgi, bet tajā pašā laikā ļoti kvalitatīvi. Pašam audzēt stādus neesot ekonomiski izdevīgi.

Šogad var redzēt laukus, kuros zaļo līdz šim masveidā nekultivēts proteīn­augs – pupas. Zemnieki teic, ka vēl mācās tās audzēt, un rēķina rentabilitāti, vēsta reģionālais laikraksts Kursas Laiks.

«Principā tā ir piespiedu lieta,» atzīst Bunkas pagasta lauksaimniece Līga Gūtmane. Pupu un citu proteīnaugu audzēšana ir viens no variantiem, kā izpildīt ES ar šo gadu noteiktās zaļināšanas prasības. Saimniecībām tās obligāti jāizpilda, lai saņemtu gan vienoto platības, gan zaļināšanas maksājumu. Ja zaļināšana netiek veikta, maciņš tukšāks.

Pagājušajā gadā Gūtmaņi, rēķinoties ar šā gada prasībām, ar pupām apsējuši piecus hektārus, lai būtu pašiem savs sēklas materiāls. Pārliecinājušies, ka kulšana ir ilgstošs process – pupas jākuļ zemu, lēni. Tās esot grūti izžāvēt, tāpēc pirms kulšanas jāmiglo.

Ziemera pagasta Rateniekos jau septiņus gadus briežus savam, ģimenes un draugu priekam audzē Artis Skaistkalns. Tie gan nav svētkiem raksturīgie ziemeļbrieži, bet dambrieži, raksta reģionālais laikraksts Alūksnes Ziņas.

Lai gan pati briežu uzturēšana neizmaksā dārgi, lielākie finanšu ieguldījumi jāveic sākumā – viens dambriedis maksā vidēji 400 eiro. «Dambriežu uzturēšana nemaksā dārgi. Trīs suņu uzturēšana lauku sētā izmaksā tikpat, cik man desmit dambrieži. Baroju ar sienu, graudiem. Ar barošanu nepārspīlējam, jo briežus nedrīkst pārbarot. Vidēji tie ir divi spaiņi dienā ar graudiem. Lai gan viņiem nevajag nojumi, mēs esam tādu uzcēluši, lai varētu paslēpties no lietus,» stāsta A.Skaistkalns.

Dambriežu audzēšana neprasa daudz darba, un tieši tas ir viens no priekšnoteikumiem, kāpēc A.Skaistkalns izvēlējies audzēt tieši šos dzīvniekus. «Gribēju saimniekot un meklēju veidus, ko labāk darīt. Audzēju kartupeļus – neizauga, burkānus – arī nepadevās laba raža. Pie tam vajadzēja ieguldīt daudz darba. Izlēmu audzēt briežus. Vienīgais, kas jādara – jābaro. Brieži neprasa daudz darba,» saka viņš.

Grozījumi noteikumos par koku ciršanu ārpus meža paredz, ka turpmāk arī pilsētās, aizsargjoslās, kur ir aizliegums audzēt kokus, tos varēs cirst bez saskaņošanas ar pašvaldību, Db.lv informēja Rīgas pilsētas būvvaldes Vadītāja biroja galvenā speciāliste Kristīne Bašķere.

Rīgas pilsētas būvvalde 18.aprīlī piedalījās Zemkopības ministrijas organizētā starpministriju sanāksmē par grozījumiem MK 2012. gada 2. maija noteikumos Nr. 309 Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža. Pretēji Būvvaldes priekšlikumiem, grozījumos tiek plānots paredzēt, ka turpmāk arī pilsētās, aizsargjoslās, kur ir aizliegums audzēt kokus, tos varēs cirst bez saskaņošanas ar pašvaldību. Tas nozīmē, ka ar grozījumiem plānots noteikt, ka attiecīgā elektriskā tīkla īpašnieks vienpersoniski varēs izcirst visus kokus, kas pilsētās aug gar ielām, ja šie koki atradīsies aizsargjoslā gar elektriskajiem tīkliem.

Neskatoties uz sabiedrībā valdošo satraukumu par koku izciršanu, valstiskā līmenī tiek atvieglota kārtība koku ciršanai.

Paplašinoties to valstu skaitam, kas varētu ļaut audzēt ĢM kultūras, bīstamības loks ap skaidru «nē ĢMO» teikušajām valstīm varētu tikai savilkties.

Tas ir tikai laika jautājums – tā par ģenētiski modificētu (ĢM) kultūru ienākšanu lauksaimniecībā rūpes pauž pašmāju lauksaimnieki. Pasaulē ĢM kultūru audzēšana turpina uzvaras gājienu – to platības ar katru gadu pieaug, 2013. gadā sasniedzot 175 miljonus ha, un arvien vairāk pārtikas un lauksaimniecības preču tiek ražots no ĢM kultūrām. Galvenais arguments – tās ir lētākas, taču joprojām trūkst zinātnisku pētījumu, kas ļautu pierādīt ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) kaitīgumu vai gluži otrādi – drošumu. Zinātnieki argumentē – ĢMO izveides mērķis ir zinātniskie pētījumi un to izmantošana lielākas ražības iegūšanā. Tiesa, pētnieki secina, ka ražība nav augusi, gluži otrādi – par 7% palielinājies izmantoto pesticīdu apjoms.

Patlaban ģenētiski modificēto kultūraugu audzēšanas ierobežojumus savā teritorijā noteikuši 104 novadi no 110, pieci novadi nav noteikuši aizliegumu, savukārt Salaspils novads publicējis nodomu par aizliegumu, aģentūru LETA informēja Zemkopības ministrijas pārstāvji.

Tā kā daudzās pašvaldībās patlaban beidzas iepriekšējie lēmumi par aizliegumu audzēt ģenētiski modificētus kultūraugus, tad 17 novadi ir informējuši Zemkopības ministriju par nodomu uzturēt spēkā aizliegumu audzēt minētos kultūraugus.

Aizliegums ir spēkā Raunas, Krimuldas, Vecumnieku, Salas, Carnikavas, Viļakas, Vaives, Jēkabpils, Kandavas, Ikšķiles, Iecavas, Alūksnes, Priekules, Ilūkstes, Mālpils, Auces, Tērvetes novadā.

Savukārt līdz šim aizliegums audzēt ģenētiski modificētos kultūraugus vēl nav noteikts Engures, Babītes, Mārupes, Strenču un Saulkrastu novadā.

Kā ziņots, Jaunpils novada pašvaldība 4.aprīlī izsludinājusi sabiedrisko apspriešanu par nodomu noteikt aizliegumu ģenētiski modificēto kultūraugu audzēšanai pašvaldības administratīvajā teritorijā, aģentūra LETA uzzināja pašvaldībā.

Šogad poligona siltumnīcā tiks izaudzēts divtik daudz tomātu, zemenes, kā arī gaidāms vēl kāds pārsteigums.

Par to DB informēja SIA Getliņi EKO valdes priekšsēdētājs Imants Stirāns. «Tomāti jau zied, uz martu mums būs pirmā šī gada raža. Uz vasaras otro pusi sāksim audzēt arī zemenes, kas varētu būt pieejamas veikalos līdz pat decembrim,» stāsta I. Stirāns, piebilzdams, ka zemenes plānots audzēt podos, pircējam tās pašam būs jānovāc.

Ja pērn pirmo oranžo tomātu ražu Getliņu atkritumu poligona siltumnīcā novāca tikai augustā, tad šogad tomātu gaidāms divtik daudz, jo tiks iziets pilns tomātu audzēšanas cikls. I. Stirāns gan norāda, ka ieceri par otro siltumnīcu šogad, visticamāk, neizdosies realizēt, jo pašlaik ir citas prioritātes.

Noslēdzies SIA “Apge” izsludinātais iepirkums par tropisko garneļu audzētavas būvniecību un aprīkošanu ar tehnoloģiskajām iekārtām, liecina paziņojums Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā.

Konkursā saņemti trīs pretendentu piedāvājumi, un par uzvarētāju atzīts SIA “Mesako” piedāvājums. Uzvarētāja piedāvātā līgumcena bez PVN ir 4,86 miljoni eiro.

Projekta par garneļu audzētavas izveidi vadītājs Gints Dzelme iepriekš pastāstīja, ka projektu plānots īstenot «Jaunannēnos», Siguldas novadā līdz 2021.gada 30.jūnijam, piesaistot finansējumu Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) pasākumā «Produktīvi ieguldījumi akvakultūrā».

Dzelme piebilda, ka projekta autori jau 2013.gadā sāka audzēt garneles pilotprojektā, un vairākus gads strādāja pie tehnoloģijas attīstīšanas. «Mēģinājām ar vieniem investoriem Rēzeknē, nesanāca. Patlaban jau gadu strādājam pie tehniskā projekta, dokumentu noformēšanas un zemes jautājumiem, lai beidzot sāktu audzēt garneles,» sacīja Dzelme. Pēc viņa sacītā, provizoriskie tropisko garneļu audzēšanas apmēri ir apmēram 80 tonnas gadā, taču ražošanas kapacitāte ļaus audzēt vēl vairāk.

Esošo riepu ražotnēm nespējot nodrošināt pieprasījumu, dažādu cenu un segmentu auto riepu deficīts, kas sākās jau pagājušajā ziemā, turpināsies arī šosezon, kā rezultātā turpinās augt arī riepu cenas, norāda auto riepu un akumulatoru vairumtirgotāja Baltijas valstīs SIA Latakko valdes priekšsēdētājs Jevgēnijs Kopilkovs.

Uzņēmējs stāstīja, ka kopš pagājušās ziemas pastāv riepu deficīts visos cenu segmentos, kā arī vieglo un kravas auto, lauku tehnikas u.c. sektoros.

«Patlaban ļoti strauji aug Indijas un Ķīnas ekonomikas un iedzīvotāju skaits. Šajās valstīs strauji palielinās vieglo automašīnu, kravas transporta un citu tehnikas vienību skaits, kurām ir nepieciešamas riepas. Tāpat pasaulē aug auto pārdošanas apjomi, kā arī nemazinās uz ceļiem esošo auto skaits. Krīzes gados vairākas vecās riepu rūpnīcas tika slēgtas un to vietā neradās jaunas. Skaidrs, ka esošās riepu rūpnīcas nevar nodrošināt pieprasījumu. Jau patlaban atsevišķas riepas tiek piegādātas ļoti vēlu, kas traucē strādāt, bet šo situāciju ietekmēt ir grūti,» norādīja Kopilkovs.