«Es nepārdodu austersēnes, bet gan iespēju tās audzēt – kopā ar emocijām un jūtot līdzi,» tā saka Gints Lūkins, mājās audzējama austersēņu komplekta Sēņotava idejas autors.
Sēņotava ir neliels komplekts, no kura mājās var izaudzēt austersēnes. Šis komplekts ir sagatavots tā, lai ar vieglu apstrādi pēc desmit dienām cilvēks varētu likt sēnes uz pannas. «Nekā tamlīdzīga šaipus Baltijas jūras no Vācijas uz augšu nav,» apgalvo Gints. Viņš ko līdzīgu ir manījis Amerikā, Lielbritānijā un Nīderlandē. No idejiskiem līdziniekiem Sēņotava atšķiroties ar to, ka tai ir kompakts izmērs. Citiem sēņu audzēšanas komplekts bijis liels un neparocīgs. «Šis ir optimāls izmērs, nav smags, vizuāli pievilcīgs, neuzkrītošs,» spriež Gints.
Apmāna dabu
«Sēnes dabā no iestādīšanas brīža aug kādus divus gadus, bet šādi tās izaug desmit dienās. Ar šo komplektu mēs apmānām dabu,» teic Gints. Produkts paredzēts divām sēņu audzēšanas reizēm. Var novākt arī trīs sēņu ražas, bet ar katru reizi strauji samazinās tās apjoms. «Vai tad nav patīkami nogriezt svaigu sēni, vēl jo vairāk, ja pats esi izaudzējis? Ir skaidrs, ka visu mūžu negribēsi audzēt mājās austersēnes. Izlieto, izmet un pēc kāda laika nopērc jaunu,» tā viņš. Vaicāts, kā radās ideja ielikt sēņu audzēšanai nepieciešamo kastītē, Gints atbild, ka vienurīt vienkārši pamodies ar šādu domu. «Viens mans draugs no Krievijas saka: ar ideju ir jāpārguļ. Pārgulēju, izdomāju un tā arī radās šis produkts,» viņš stāsta.
Austersēnes Latvijā neesot plaši pazīstamas. Pie mums veikalos visvieglāk nopirkt šampinjonus, par kuru uzturvērtību domas dalās. Savukārt šitakē un austersēnes, kas tiek uzskatītas par krietni vērtīgākām, neesot populāras, jo ir dārgas. Austersēnes veikalā maksā aptuveni 2 Ls/100 gr. Apjoms, cik var novākt, audzējot austersēnes Sēņotavā, atkarīgs no tā, cik katram «zaļi pirkstiņi». «Tas ir līdzīgi kā ar istabas augiem – vienam tie aug griezdamies, citam pat kaktuss nokaltīs,» salīdzina Gints. Viņam parasti trijos audzēšanas periodos kopā izaug ap 800 gramiem sēņu. Izmantojot sēņu audzēšanas komplektu otrreiz un trešoreiz, guvums ir stipri mazāks, jo kastītē esošās barības vielas ir ierobežotā daudzumā.
Pirmo pieredzi tirdzniecībā Sēņotava guva kolektīvās iepirkšanās portālā perkamkopa.lv. Otrās dienas vakarā, kopš piedāvājums bija portālā, tika sasniegts iepriekš noteiktais maksimālais iespējamais pirkumu skaits, taču tas vēlāk tika palielināts. Arī šo robežu uzņēmuma produkts visai drīz sasniedza. Gints zina teikt, ka daudzi Sēņotavu pirka kā oriģinālu dāvanu. Pašlaik tā nopērkama arī vairākos Latvijas preču veikaliņos, Gints strādā pie sadarbības ar citām tirdzniecības vietām.
Arī citiem garšo
Gintam garšo ne tikai austersēnes, bet arī visas citas sēnes. «Esmu meža vīriņš, sēņu vecis,» viņš pats par sevi saka. Uzņēmējs par austersēnēm interesējies jau kopš 2000. gada. «Mūsu «draudzība» ir ilga, bet visu laiku bija problēma – kāpēc tās nevar nopirkt veikalā? Visi man zināmie, kas ir mēģinājuši austersēnes audzēt un tirgot, ir beiguši to darīt. Tāpēc mūsu veikalos ir sēnes no Lietuvas, bet ne no Latvijas. Tas ir bēdīgi,» viņš spriež. Tas lielā mērā ir tāpēc, ka no tā brīža, kad austersēne izaug, tā divu dienu laikā ir jāapēd, jo pēc tam sēne zaudē savu vizuālo pievilcību un cilvēki to vairs nevēlas pirkt. «Tā ir lielākā problēma,» saka Gints.
Latvieši tiek saukti par sēņotāju tautu. Vaicāts, vai kādam citam vēl garšo sēnes tik ļoti kā mums, Gints teic, ka par Sēņotavu jau ir interesējušies cilvēki no Zviedrijas, Somijas, Krievijas, Igaunijas, Ukrainas, kuri par to uzzinājuši vai nu no paša Ginta, vai no sociālajiem tīkliem. Vaicāts, cik eksportspējīgs ir šis produkts, viņš godīgi atzīst: «Nav ne jausmas. Es domāju, ka šis produkts var būt jebkur, cits jautājums – kā to pasniedz. Es domāju, ka nosaukums ir lokalizējams – nomaini uzrakstu, iztulko un tirgo. Domāju, ka katrā tirgū jāiet ar vietējo nosaukumu. Nevar izmantot vienu universālu nosaukumu. Produktam jābūt pēc iespējas lokālākam, saprotamākam.»
Trūkst micēlija
Lielākās grūtības, šo produktu izstrādājot, bija neziņa – neviens nevar pateikt priekšā, kā rīkoties, nav kam prasīt padomu. «Sēnes neviens šādi nav audzējis un mēģinājis pārdot. Visi vecie audzētāji, kam to stāstu, ir šokā,» saka Gints. Viņš šādi ir mēģinājis audzēt citas sēnes, piemēram, bekas un gailenes, bet tās nepakļaujas šādiem audzēšanas apstākļiem. «Varētu mēģināt audzēt vēl citas sēnes, bet lielākā problēma ir iegūt micēliju. Latvijā bija viena laboratorija, kur to audzēja, bet tagad vairs nav. Tuvākā laboratorija tagad ir Polijā,» teic Gints.
Tā kā produkts ir specifisks, grūti gājis arī ar dažādu atļauju iegūšanu. «Tā nav sēne, tas ir pusfabrikāts – to audzēju nevis es, bet katrs pats mājās,» viņš saka. Tāpēc uzņēmējam nācās konsultēties ar dažādām valsts institūcijām, lai viņa darbība būtu legāla.
Vaicāts, kāpēc neizvēlējās kādu vienkāršāku biznesu, Gints atzīst, ka ar to šī uzņēmējdarbība arī ir interesanta – nekā līdzīga Sēņotavai neesot, viņu piesaista nezināmais.
#1/9
«No 2000. gada runāju ar austersēņu audzētājiem par to, kur un kā viņi tās audzē. Process ir traki sarežģīts. Sēņotavā viss ir vienkāršāk - katru dienu apsmidzini un pēc desmit dienām liec uz pannas,» saka Gints Lūkins, mājās audzējama austersēņu komplekta Sēņotava idejas autors.
#2/9
#3/9
#4/9
#5/9
#6/9
#7/9
#8/9
