Valsts saglabās savu Eiropas melnās avs lomu, ja neattapsies mainīt ļengano plaukstu politiku un sabiedrības rīcības modeli, demogrāfiskajam spiedienam iegūstot partejisku nokrāsu.

Prognozes nav iepriecinošas, jo, lai gan Latvijas ekonomika, visticamāk, gadu no gada augs, noķert Eiropas vidējo līmeni nevarēs. Lai to paveiktu, mums jāaug krietni, krietni straujāk. Ar pašreizējo gaitu mēs nevaram panākt noturīgu izaugsmi, jārisina nākamās klases matemātikas uzdevumi. Citādi draud iesprūšana vidējā ienākumu līmeņa lamatās, kur pirms mums iekritis jau gana daudz valstu. Visticamāk, mēs jau pašlaik atrodamies šajā slazdā, lai arī mums patīk žagatiski zīmēties, piemēram, par to, ka nupat parakstīts līgums par uzņemšanu «bagāto valstu klubiņā» OECD. Tā secināms pēc Swedbank Latvija galvenā ekonomista Mārtiņa Kazāka Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēde paustā redzējuma par Latvijas ekonomisko perspektīvu.

Tā kā ne pārāk tāli kaimiņi mums ir bagāti, būtu iemesls baltajai skaudībai, bet tā vietā, lai prastos iegūt labumu, mācoties no pozitīvajiem piemēriem, mēs sūtam zem melnās ekonomikas neelpojošās segas. Daļai sabiedrības patīk tās gādātais mānīgais miklais un baktēriju pilnais siltums, bet no tā atkarīgos pārliecināt par nātna linu palaga labajām īpašībām nebūs viegli. Arī tas parāda sabiedrības īstermiņa domāšanu, kas ekonomikas vezuma vilcēju rausta, bet uz priekšu nedzen.

Tādas tendences kā emigrācija, novecošanās vai iedzīvotāju skaita samazināšanās, kas turpina laist saknes, valsts izredzes var padarīt vēl smagnējākas. Emigrācijas spiediens, visticamāk, saglabāsies, pat ja plūsma būs vājāka. No viensētās un sādžās palikušajiem vecīšiem nākotnes perspektīva neplaukst, bet krietni aprobežojas.

Demogrāfiskais spiediens palēnām iegūst partejisku nokrāsu, jo vecāka gadagājuma vēlētāji gluži dabiski mazāk pievērsīsies, piemēram, izglītības jautājumiem, bet vēlēšanu ēdienkartē izmeklēs tādu politisko spēku, kas baros ar straujāka pensijas pieauguma apsolījumiem. Tas apgrūtina izaugsmi un ievērojami pavājina magnētismu, ar ko Latvija cerējusi pievilkties reālajam «bagāto valstu klubiņam», pat ja ar to domājam ES vidējo līmeni. Tajā pašā laikā katrai lielajai problēmai it kā pretim ir nolikts valdības apstiprināts samazināšanas vai palielināšanas plāns, pat kaut kādi rezultāti ir, bet vismaz pašlaik ne tik nozīmīgi, lai izvairītos no iepriekš piesauktā slazda.

Jārēķinās ar vēl vienu Latvijas situācijā grūti apejamu klupšanas akmeni. Pastāv daudz ekonomiski vienkārši risināmu jautājumu, bet no politikas skatupunkta tie ir ārkārtīgi cīpsloti samezgloti un kropļoti augoņaini, kurus politika nevis nīdē, bet baro. Tā vietā, lai sistu dūri galdā, politika vēlētāju pūlim vien dāvā ļenganus rokasspiedienus. Tāda ir gan izglītības jomas, gan veselības nozares smagnējā bezrezultāta diskusija, gan jo īpaši tiesiskuma bubuļi, tostarp maksātnespējas procesu duļķes.