Gadskārtās bieži mēdzam atskatīties uz notikušo un padomāt par nākotnē darāmo. Valsts simtgade kā simboliski piesātināta gadskārta liek paraudzīties uz norisēm filozofiskāk, paceļoties pāri ikdienas kņadai un veltot laiku pārdomām par lietu būtību.
Tādēļ arī Latvijas Bankā nolēmām valsts simtgades gaidās uzsākt sarunu par būtisko valsts tautsaimniecības attīstībai ilgākā laika posmā, lai Latvija nākamajā gadu simtā beidzot piepildītu sapni par pārtikušu labklājības valsti.
Savu vērtējumu par dažādiem Latvijas attīstības aspektiem un veicamajiem uzdevumiem sniegs Latvijas Bankas vadošie ekonomisti. Vienlaikus aicinām arī citu institūciju ekonomistus, ekspertus, uzņēmējus, visu sabiedrību iesaistīties šajā Latvijas nākotnei būtiskajā diskusijā.
Ievadot rakstu sēriju «Latvijas tautsaimniecība: ar skatu uz nākamajiem 100», izvērtēšu Latvijas tautsaimniecības līdzšinējo attīstību un ieskicēšu galvenos nākotnes izaicinājumus.
Lai arī kā mums patiktu gausties par pašu valdības neizdarībām vai spodrināt kaimiņu panākumus, fakti liecina, ka Latvijas ekonomikas attīstība, raugoties ilgākā termiņā, bijusi visumā sekmīga.
Ja ne gluži tāda, kādu daudzi būtu vēlējušies, tomēr esam apsteiguši citu, mums nosacīti līdzīgu valstu sniegumu. Ceļš nav bijis gluds un dažbrīd nācies kāpties atpakaļ, tomēr pēdējo 20 gadu laikā esam vairāk nekā divkāršojuši savu tautsaimniecības apmēru un kopā ar kaimiņiem sasnieguši straujāko ekonomikas izaugsmi Centrālās un Austrumeiropas reģionā (CAE).
Atskatoties ilgākā laika posmā, Latvijas smagais krīzes laika klupiens ir bijis likumsakarīgs, tuvinot «trekno gadu» uzpūsto ekonomikas apmēru izaugsmes ziņā daudz stabilākajam Polijas sniegumam. Uz šī fona apgalvojumi par Latvijas zaudēto desmitgadi pēckrīzes gados šķiet visai dīvaini.
Runājot sporta terminoloģijā, pēc diskvalifikācijas par dopinga lietošanu esam atgriezušies pie iepriekš sasniegtajiem rezultātiem, tikai šoreiz ar apņēmības un rūpīgu treniņu, ne medikamentu palīdzību. Tas nav noniecināms sniegums.
Pārmērīgo ekonomikas svārstību pieļaušana nenoliedzami ir bijusi ekonomiskās politikas kļūda, kas ieviesusi korekcijas daudzu Latvijas iedzīvotāju likteņos. Tomēr kopumā ekonomiskās izaugsmes ziņā neatpaliekam, bet, tieši otrādi, esam priekšgalā mūsu līdziniekiem. Tas neizbēgami dzen uz priekšu arī valsts un sabiedrības attīstību plašākā kontekstā. Ikdienā, izmaiņām notiekot pakāpeniski, tās bieži vien paslīd garām nepamanītas un rodas sajūta par stagnāciju, progresa neesamību. Tomēr ilgākā laikā mazās izmaiņas summējas jau lielākā vienumā, kļūstot daudz redzamākas.
Uzskatāms piemērs, ko droši vien pamanīja daudzi iedzīvotāji, ir Latvijas Televīzijas raidījuma «Panorāma» 60 gadu jubilejas kontekstā nesen demonstrētie sižeti, kuros cita starpā vizuāli salīdzināmi valsts un sabiedrības dzīves apstākļi dažādos laika posmos. Domāju, ka pat vislielākais skeptiķis piekritīs, ka nozīmīgas pozitīvas izmaiņas notikušas ne vien kopš 90. gadu juku laikiem, bet arī pēdējās desmitgades ritējumā.
Makroekonomiskā skatījumā tautsaimniecības izaugsmi nosaka trīs galvenie faktori: nodarbinātības līmenis, uzkrātais kapitāls un tehnoloģiskais progress. Lielāks darbinieku skaits, kuri izmanto labāk aprīkotas ražošanas iekārtas un attīstītākas tehnoloģijas spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu. Lai gan mūsdienās ražošanas faktorus analizē daudz detalizētākā līmenī, šāda vienkāršota pieeja ir labs analīzes sākuma punkts. CAE pēdējo desmitgažu izaugsmes sadalījums atspoguļots 2. attēlā. Papildus minētajiem 3 izaugsmes faktoriem analīzē iekļauta arī ražošanas jaudu noslodze, kas atspoguļo uzkrātā kapitāla izmantošanas intensitāti un lielā mērā saistāma ar ekonomikas svārstībām (ekonomikai pārkarstot, ražošanas jaudas tiek izmantotas ļoti intensīvi, bet krīzes laikā daļa ražošanas iekārtu atrodas dīkstāvē).
Ko mums pastāsta šāds skatījums par tautsaimniecības izaugsmi? Pirmkārt, it visur darbaspēka sniegums izaugsmē ir bijis minimāls. Tas atspoguļo ne vien pēdējo desmitgažu negatīvās demogrāfiskās tendences, kas vērojamas daudzās valstīs, bet arī darbaspēka resursu nosacīti lielāko ierobežotību. Praksē kapitāla un tehnoloģiju (zināšanu) vairošanai ir mazāk šķēršļu, un tam ir arī nozīmīga sociālekonomiska loma, ļaujot kāpināt ne vien tautsaimniecības kopējo varenību, bet arī katra tās dalībnieka individuālo labklājības līmeni. Tomēr vidējā termiņā darbaspēkam var būt nozīmīga loma tautsaimniecības izaugsmē, ja dažādu iemeslu dēļ tā noslodzes līmenis ir zems, t.i., vērojams ilgstoši augsts bezdarbs vai zems darbaspējas vecuma iedzīvotāju līdzdalības līmenis darba tirgū. Ilgstoši augsts bezdarbs var veidoties, piemēram, atšķirīgo darba tirgū piedāvāto un pieprasīto prasmju dēļ, zemas darbaspēka mobilitātes un dažādu nodarbinātības iespēju rezultātā valsts reģionos. Savukārt līdzdalības līmeni var ietekmēt valsts regulējums tādās jomās kā pensionēšanās nosacījumi un sociālā politika, darba tiesisko attiecību regulējums, sabiedrības grupu ar īpašām vajadzībām iesaiste darba tirgū. No ekonomistu skatpunkta šādu nodarbinātības šķēršļu mazināšana ir veids, kā ar nelielu resursu patēriņu vairot tautsaimniecības aktivitāti un celt sabiedrības labklājību. Tomēr politiski šādu lēmumu pieņemšana ir smagnēja, skarot plašu sabiedrības grupu intereses un īstermiņā radot neērtības saistībā ar pielāgošanos jauniem apstākļiem.
Latvijas iedzīvotāju līdzdalības līmenis darba tirgū ir salīdzinoši augsts, līdz ar to nodarbinātības politikas iespējas turpmākajos gados pretoties sabiedrības novecošanās negatīvajai ietekmei uz tautsaimniecības izaugsmi ir ierobežotas, bet ne izsmeltas.Zināms potenciāls slēpjas ilgstošā bezdarba mazināšanā, kas Latvijā joprojām ir neatrisināta problēma.
Bezdarba augstā izplatība iedzīvotāju vidū ar zemu izglītības līmeni un tā reģionālās atšķirības jau ilgstoši uztur dabīgā bezdarba līmeni tuvu 10%, kas uzskatāms par ļoti augstu un sabiedrības interesēs mazināms. Tas prasītu mērķtiecīgāku bezdarbnieku pārkvalifikācijas politiku un atbalstu iedzīvotāju mobilitātes veicināšanai, tai skaitā mājokļu pieejamības sekmēšanu vietās, kur ir darbs. Dabīgā bezdarba samazināšana līdz, piemēram, 5%, ļautu palielināt tautsaimniecības izaugsmes tempu par 0.3-0.4 procentu punktiem vidējā termiņā. Lai gan aktīvāka pieeja darba tirgus politikai ļautu mazināt turpmāko gadu negatīvo demogrāfijas tendenču sniegumu valsts tautsaimniecības izaugsmē, tas vien Latvijai neļautu sasniegt Rietumeiropas pārticības līmeni. Panākumu atslēga slēpjas kapitāla un zināšanu uzkrāšanā.
Kapitāla uzkrāšana ir ienākumu daļas novirzīšana nākotnes attīstībā, piemēram, ražošanas iekārtu iegādē, ēku, infrastruktūras objektu būvē, pētījumu veikšanā un jaunu zināšanu apgūšanā. Šādus ieguldījumus varam veikt no pašu uzkrājumiem (ienākumu daļas, kas netiek novirzīta patēriņam) vai arī aizņemoties no ārvalstnieku iekrātā, kā tas notika «trekno gadu» laikā, caur banku sektoru Latvijas tautsaimniecībā ieplūstot apjomīgam ārvalstu kapitāla apjomam. Šis process palielināja pozitīvo kapitāla ieguldījumu Latvijas un arī pārējo Baltijas valstu izaugsmē, un netieši apliecina banku un finanšu sektora nozīmīgo lomu tautsaimniecības attīstībā. Finanšu sektors ir galvenais starpnieks, kas palīdz uzkrājumiem pārvērsties ieguldījumos, piemēram, piesaistot depozītus un izsniedzot kredītus. No finanšu sektora darbības lielā mērā atkarīgs, cik efektīvs būs šis process, vai uzkrājumi tiks ieguldīti jomās, kas nākotnē sniegs maksimāli lielāko tautsaimniecības pienesumu.
Šis, protams, skatāms plašākā kontekstā, iekļaujot arī valsts regulējumu un politiku, kas nosaka spēles nosacījumus
Atskatoties mūsu pašu pagātnē, nesamērīgi liela daļa «trekno gadu» laikā aizņemto ārvalstu uzkrājumu tika ieguldīta no tautsaimniecības attīstības viedokļa mazāk ražīgā kapitālā, piemēram, mājokļu labiekārtošanā. Turklāt tas nesa sev līdzi arī vietējo uzkrājumu samazinājumu, pieaugot patēriņa izdevumiem uz ārvalstu naudas ieplūdes radītā optimisma viļņa fona.
Rezultātā pieprasījums tautsaimniecībā auga ļoti strauji, apsteidzot ieguldījumus produktīvajā kapitālā un palielinot esošo ražošanas jaudu noslodzi. Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kādēļ tieši Baltijas valstīs ir vērojams nozīmīgs pozitīvs jaudu noslodzes sniegums iepriekšējo gadu izaugsmē, un finanšu sektora loma šādā mazāk produktīvā kapitāla izvietošanā nav maznozīmīga. Šajā kontekstā būtu vērts aktīvāk sekmēt kapitāla tirgus un nebanku finanšu sektora attīstību, dažādojot uzkrājumu mobilizācijas un ieguldījumu iespējas. Mūsdienās, mazinoties šķēršļiem jaunu tehnoloģiju ienākšanai finanšu jomā un notiekot būtiskām pārmaiņām Latvijas banku sektorā, jaunu finanšu tehnoloģiju uzņēmumu attīstības veicināšana, manuprāt, varētu būt viena no Latvijas iespējām.
Raugoties nākotnē, tāpat kā iepriekšējos gadus kapitāla uzkrāšanai būs nozīmīga loma tautsaimniecības izaugsmes nodrošināšanā. Tātad nozīmīgs līdzekļu apjoms jānovirza investīcijām jeb ieguldījumiem attīstībā. Tomēr redzam, ka pēckrīzes gadu laikā investīciju apjoms tautsaimniecībā ir ievērojami sarucis. Tā ir būtiska problēma un ir viens no nozīmīgākajiem iemesliem, kas licis ekonomistiem samazināt Latvijas tautsaimniecības nākotnes izaugsmes prognozes.
Investīciju veicināšana ir viens no izaicinājumiem nākotnē, un jautājums ir pietiekoši daudzšķautņains. Tas iekļauj gan iepriekš minēto finanšu sektora regulējumu un Latvijas augsto ēnu ekonomikas apjomu, kas liedz daudziem uzņēmumiem piesaistīt banku finansējumu, gan arī daudzējādus uzņēmējdarbības vides aspektus, ieskaitot tiesu sistēmas darbības un saimniecisko strīdu risināšanas efektivitāti, un veselu virkni citu faktoru, tostarp infrastruktūras un darbaspēka pieejamību un kvalitāti. No valsts investīciju viedokļa raugoties, pieejamo līdzekļu koncentrācija un mērķtiecīgāka novirzīšana attīstībai svarīgas infrastruktūras izveidē un uzturēšanā ir būtisks nākotnē risināms jautājums, un šajā kontekstā neizbēgams diskusiju objekts ir reģionālās reformas nepieciešamība.
Lai gan salīdzinājumā ar ierobežoto darbaspēka apjomu kapitāla uzkrāšana paver daudz nozīmīgākas nākotnes attīstības iespējas, tā tomēr nav vienīgā panākumu atslēga. Ja sākotnēji, nodrošinot darbiniekus ar ražošanas līdzekļiem, pienesums tautsaimniecībai ir visai nozīmīgs, tad ar katru papildus uzkrātā kapitāla vienību šis pienesums mazinās. Tas skaidrojams ar kapitāla piesātinājuma pieaugumu. Piemēram, aizvietojot rokas zāģi ar motorzāģi, mežstrādnieka darba ražīgums būtiski pieaugsTomēr, nodrošinot mežstrādnieku ar diviem motorzāģiem, tā darba ražīgums diezin vai divkāršosies. Tīri praktiski tas nozīmē, ka augot valsts ienākumiem, turpmāku tautsaimniecības izaugsmi kļūst arvien grūtāk nodrošināt vien uz darbaspēka un kapitāla uzkrāšanas rēķina, un šeit nozīmīgs kļūst trešais izaugsmes faktors, proti, tehnoloģiskais progress jeb zināšanas.
Zināšanas ir sava veida dopings, kas ļauj būtiski palielināt darbaspēka un kapitāla sniegtās tautsaimniecības attīstības iespējas, un tā burvestība slēpjas faktā, ka par šāda «dopinga» lietošanu nepienākas diskvalifikācija. Zinošāks darbinieks prot izmantot sarežģītākas ražošanas iekārtas, kas ļauj tam būt daudz ražīgākam.
Zinošāks darbinieks spēj radīt unikālu produktu, ko citi neprot, līdz ar to arī vairāk nopelnīt no šāda produkta pārdošanas.
Zināšanas tautsaimniecības skatījumā ir saprotamas plašā kontekstā. Tās var būt gan specifiskas zināšanas kādā zinātnes jomā, gan arī zināšanas par ražošanas procesa organizāciju, produkta virzīšanu tirgū u.c. Turklāt zināšanas ne vienmēr nozīmē jaunu zinātnisku atklājumu. Bieži vien tās ir zināšanas par to, kā apvienot jau esošus zinātniskus atklājumus jaunā produktā, un šajā kontekstā radošums spēlē nozīmīgu lomu.
Diemžēl zināšanu jomā mums nav veicies tik labi, un nākotnē nepietiekoši attīstītā spēja ieviest aizvien modernākas tehnoloģijas, efektīvāku ražošanas procesu organizēšanu Latvijai maksās aizvien vairāk zaudētu attīstības iespēju. Zināšanas kā tautsaimniecības izaugsmes faktoru nav iespējams mērīt ar kādu vienu rādītāju. Lai izdarītu secinājumus, jāizmanto rādītāju kopums un veselais saprāts šo rādītāju analīzē. Izglītības sistēmas kvalitāte un sniegums noteikti ir viena no jomām, kas raksturo valsts spēju radīt un absorbēt jaunas zināšanas. Par šo Latvijas Banka ir runājusi jau iepriekš, tādēļ šeit neatkārtošos. Vien minēšu līdz šim mazāk apspriestus rādītājus, kas raksturo zināšanu izmantošanu uzņēmējdarbības pusē. Proti, Pasaules Ekonomikas foruma apkopotajā Pasaules konkurētspējas ziņojumā tiek vērtēti tādi uzņēmējdarbības aspekti kā uzņēmējdarbības attīstības līmenis (business sophistication) un uzņēmumu spēja veikt inovācijas. Uzņēmējdarbības attīstības līmeņa rādītājs sevī ietver gan individuālo uzņēmumu darbības un to attīstības stratēģiju kvalitāti (komplicētību), gan arī uzņēmumu sadarbības saišu kvalitāti valsts līmenī (piegāžu ķēžu, uzņēmumu klāsteru attīstības līmeni u.c.). Savukārt inovāciju rādītājs raksturo uzņēmumu spēju veikt tehnoloģiskus jauninājumus, kas cieši saistīts ar pētniecību un ieguldījumiem jaunu zināšanu radīšanā.
Saskaņā ar 2018. gada Pasaules konkurētspējas ziņojumu pēc uzņēmējdarbības attīstības līmeņa Latvija ierindojas 62. vietā pasaulē. Vietu augstāk atrodas Ruanda, vietu zemāk – Trinidada un Tobago.
Latvijas uzņēmumu spēja radīt jaunas tehnoloģijas tiek vērtēta vēl zemāk, pēc šī rādītāja ieņemam 83. vietu pasaulē, atrodoties starp tādām valstīm kā Tanzānija un Kazahstāna.
Eiropas vidējā rocība Latvijai šobrīd ir nesasniedzams mērķis. Man jāapbēdina visi, kas ir izteikuši minējumus par to, cik gados Latvija varētu sasniegt Eiropas Savienības (ES) vidējo ienākumu līmeni, to pamatojot ar lineāla metodi veiktos aprēķinos (Latvijas un ES IKP līkņu krustpunkta meklējums, veicot pieņēmumu par IKP pieauguma tempu atšķirību nākamajos gados).Diemžēl ekonomikā lineāli ir nevis taisni, bet lokveida, kas nozīmē, ka, ar lineāla palīdzību pagarinot līknes, to krustpunktu var arī neizdoties sameklēt.
Ienākumu konverģence ES ietvaros beidzas pie ienākumu līmeņa robežās 60-80% no ES vidējā. Turklāt 80% no ES vidējā ir vien 60% no Vācijas ienākumu līmeņa. Tā, visticamāk, arī ir praktiski augstākā ienākumu robeža, kuru varam cerēt sasniegt, neko būtiski nemainot mūsu attīstības stratēģijā.
Vai Latvijai būtu jāsamierinās ar šādu likteni? Citiem vārdiem sakot, vai Latvijai būtu taisnā ceļā jāiekrīt vidēju ienākumu slazdā? Noteikti nē! Un es ticu, ka mums ir daudz iespēju no šāda slazda izvairīties, bet tam ir nepieciešama aktīva rīcība jau šodien, lai esam labi sagatavoti lēcienam kvalitatīvi jaunā attīstības modelī
