Latvijas tautsaimniecība patlaban aug lēni, šā gada otrajā ceturksnī gada izaugsmes tempam sasniedzot vien 0.8%, arī izaugsmes prognoze šim gadam ir samazināta. Taču Latvijas tautsaimniecībā novērtētā faktiskā un potenciālā ražošanas apjoma starpība ir tuva nullei jau pāris gadus, un bezdarba līmenis ir tuvs dabiskajam. Tas nozīmē, ka, ja vēlamies tālāk palielināt Latvijas ekonomiku, būtu vajadzīgas kā papildu investīcijas, tā papildu darba rokas.
Protams, vienmēr var diskutēt par to, cik lielu savu tautsaimniecību iedomājamies (pat populācijai sarūkot) un kā/vai to izaudzēt lielāku? Taču arī 9.5% bezdarba līmenis, ja to uzskatām par tuvu dabiskajam līmenim, reti kurā attīstītā valstī tiktu uzskatīts par t.s. frikcionālo bezdarbu, kurš raksturo darba vietas maiņas procesā esošo darbaspēka daļu. Jā, atliek vēl strukturālā daļa: vairākās nozarēs vakanču skaits ir audzis, bet atbilstošus darbiniekus ilgāku laiku neizdodas atrast. Kā risināt darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma savietojamību? Ko darīt, ja darbaspēks specifiskā jomā vajadzīgs jau tūlīt?
Kā viens no risinājumiem ir minēta pārdomāta migrācijas politika. Tomēr vienas no lielākajām bažām šajā jautājumā ir par to, kā varētu mainīties kopējais ienākumu līmenis, jo izskan šaubas - raug, kopējā ekonomika varbūt arī augtu, bet vai līdzi augs arī vidējie ienākumi, ja Latvija raudzīsies pēc lētāka darbaspēka piedāvājuma? Un kas tad notiks ar dzīves līmeņa konverģenci (izlīdzināšanos ar attīstītākām valstīm)? Latvijai kopš neatkarības atgūšanas šajā jomā nav bagātas pieredzes, tādēļ ir vērts paraudzīties, kā ienākumu līmenis saistībā ar migrāciju attīstījies citviet un ko Latvija no šāda pasākuma varētu gaidīt. Par to, kā arī par Latvijas iespējām novērst nepieciešamību lūkoties pēc darbaspēka ārvalstīs, šajā rakstā.
Vēl pirms dažiem gadiem atsevišķu nozaru, pat lauksaimniecības uzņēmēji, Latvijā par speciālistiem bija gatavi "plēsties zobiem un nagiem", un runājot par nepieciešamību piesaistīt ārvalstu darbaspēku, presē vīdēja visai skaļi virsraksti. Ar laiku tie pieklusa. To, iespējams, veicināja Eiropas migrācijas (bēgļu) krīze, kas saasinājās 2015. gadā. Gads ir riņķī, migrantu tūkstoši Latvijā nav ieradušies, un to potenciālo vidējo portretu mēs nezinām. Taču mēs zinām, ka tādās jomās kā izglītība, veselības aprūpe, tirdzniecība, ēdināšana – visvairāk, bet tāpat arī apdrošināšanā, datorprogrammēšanā, kā arī zinātniskajos pakalpojumos Latvijā trūkst speciālistu. T.i., vakanču skaits ir liels vai augošs. Tajā pašā laikā Latvijā vairāk nekā 40% darba meklētāju to meklē ilgstoši, un maz ticams, ka nebūtu spējīgi darboties nevienā no brīvajām darbavietām (ja pat lielveikalā pircējus sagaida robots, kas modernizē mūsu iepirkšanās pieredzi).
Ja uzņēmēji uzskatītu, ka starp minētajiem 9.5% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju viņi nevar atrast savām specifiskajām vajadzībām nepieciešamo, tad kāds varētu būt migrācijas piedāvājums?
Pirmkārt, migrācija varētu būt mērķtiecīgi aicināta, un tas varētu veidot gan situāciju, ka jāmaksā lielāks atalgojums ļoti specifisku speciālistu trūkuma dēļ, gan atsevišķos gadījumos, ja speciālistu izdodas piesaistīt no valsts ar zemāku dzīves līmeni, tam varētu maksāt arī nedaudz mazāk.
Otrkārt, iebraucēji varētu būt ieradušies paši pēc savas iniciatīvas, dažādu mērķu labad, un daļa no tiem meklētu darbu. Šis daļēji būtu t.s. Pandoras lādes variants, kur iekšā pārsteigums, t.i., pašas specifiskākās uzņēmumu vajadzības varētu turpināt gaidīt princi baltā zirgā, bet citos amatos, iespējams, maksāt varētu mazāk.
Ja imigrācija būtu intensīvāka, ņemot vērā, ka vakanču daudzums Latvijā jau šobrīd ir ievērojami mazāks nekā darba meklētāju skaits, būtu arī jādomā, kā izveidot jaunas darbvietas, jo imigrants parasti nav investors, kurš tās rada. Turklāt imigrējošais darbaspēks tāpat var būt ar atšķirīgu kvalifikāciju nekā pieprasītākajās jomās.
Kā imigrācija ietekmē ekonomikas attīstību un kopējo ienākumu līmeni dažādās pasaules valstīs?
Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) pētījums par algu un ienākumu nevienlīdzību rāda, ka ne vien dzimumu un tautību vidū ir ievērojamas atalgojuma atšķirības (daļu no tās neizskaidro izglītības, prasmju vai pieredzes atšķirības), bet tās vērojamas arī starp nodarbinātajiem imigrantiem un t.s. vietējiem iedzīvotājiem.
Pētījumā atrodama informācija par algu atšķirībām arī Latvijā, taču attiecībā uz migrāciju – šāda salīdzinājuma diemžēl nav. Taču pieejamie salīdzinājumi ir gana spilgti: Eiropā dominē matemātiski pozitīva atšķirība (vietējo nodarbināto algas ir augstākas), taču dažāda ir tās pakāpe un pat virziens, kādā to izskaidro izglītība un prasmes.
Tāpat šīs atšķirības plaši variē ienākumu grupās. Piemēram, Vācijā, Spānijā, Kiprā, Norvēģijā vietējie iedzīvotāji ir labāk atalgoti visās ienākumu grupās, bet Vācijā visizteiktāk redzams, ka imigrantu atalgojumam vislabāk apmaksātajā profesiju grupā pat prasmju un izglītības dēļ būtu jābūt lielākam. Taču faktiskā atšķirība ir otrāda, t.i., imigrējušais darbaspēks tiek atalgots zemāk.
Norvēģijā visās ienākumu grupās absolūti nomācoša ir ar izglītību un prasmēm neizskaidrotā algu atšķirība. Pat, mēģinot koriģēt datus pēc tādiem faktoriem kā nodarbinātība reģionos ar augstāku ienākumu līmeni u.tml., liela daļa neizskaidroto atšķirību paliek, un, iespējams, rada lejupvērstu spiedienu uz vietējo iedzīvotāju atalgojumu (jo ir pieejams lētāks).
ASV Imigrācijas studiju centra pētījums liecina, ka laikā no 1980. līdz 2000. gadam imigrācijas dēļ vietējā iedzīvotāja vidējā alga "cietusi" par 3.7%, t.i., ja nebūtu bijis imigrācijas, vietējo iedzīvotāju alga būtu augusi vairāk. Vienlaikus tiek atzīmēts, ka darbaspēka pieejamība palielinājusies un ekonomika kopumā augusi. Iespējams, ASV nav tā valsts, kas tiecas konverģēt uz citu valstu ienākumu līmeni, drīzāk citas valstis tiecas sasniegt ASV esošo materiālās labklājības līmeni. Taču vienlaikus te migrācija ieskicējas kā ienākumu pārdales mehānisms starp pasaules valstīm un reģioniem, nevis kā veids, kā imigrantu saņēmējvalstī kāpināt dzīves līmeni.
Nesenāki pētījumi, piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) veiktais, tiecas uzsvērt pozitīvo imigrācijas pienesumu: tie ir jaunāki cilvēki, pārsvarā darbspējas vecuma, tie vairāk samaksā budžetā, nekā no tā saņem, tie ierodas valstī ar zināšanām un prasmēm un piedalās tehnoloģiskajā progresā. Ottaviano, Peri un Wright, 2010 atzīmē, ka imigranti un vietējie iedzīvotāji nesacenšas par vienām un tām pašām darbvietām, bet gan imigranti papildina vietējo iedzīvotāju darbu, palielinot to produktivitāti. Tomēr izpaliek pozitīva ietekme uz vietējo iedzīvotāju dzīves līmeņa pieauguma palielināšanos.
Līdzīgi Apvienotās Karalistes Migration Observatory 2016. gada pētījums uzsver izglītības priekšrocības, kas mēdz būt imigrantu darbaspēkam, kā arī šī darbaspēka strauji augošo izglītības un prasmju līmeni salīdzinājumā ar to, kā tas audzis vietējam papildu darbaspēkam nekā 20 gadu laikā. Vienlaikus Apvienotajā Karalistē imigranti pārsvarā nodarbināti kā kvalificēti speciālisti vai vienkāršajās profesijās (Latvijā vienkāršajās profesijās vakanču skaits nav tas lielākais). Kopumā imigrantu algu līmenis, lai gan vairāk nekā desmit gadu laikā ir strauji tiecies uz to, kāds ir vietējiem iedzīvotājiem, vēl saglabājas nedaudz zemāks.
Vai Latvija maz ir pievilcīga potenciālajam ārvalstu darba meklētājam?
Eurostat un OECD dati liecina, ka lielākais iebraukušo ārzemnieku īpatsvars (pret kopējo iedzīvotāju skaitu) ir tajās valstīs, kurās darba meklētāju īpatsvars ir viszemākais. Tas ir abpusējs process: migranti pārceļas uz valstīm, kurās potenciāli būtu vislabvēlīgākie apstākļi, un tās vienlaikus ir valstis, kurās ir augstāks ienākumu līmenis un kuras var atļauties maksāt darbaspēkam vairāk un veidot papildu darbvietas.
Pēc Eurostat vērtējuma, vidējais ienākumu līmenis Latvijā pēc pirktspējas paritātes 2015. gadā bija 64% no Eiropas Savienības (ES) vidējā. Pie iepriekšējā sadaļā minētajiem piemēriem par imigrācijas ietekmi uz vietējo iedzīvotāju dzīves līmeni pasaulē, jādomā, ka arī Latvijā imigrācija nebūtu tas instruments, kas veicinātu strauju ienākumu konverģenci. Drīzāk varētu jautāt, vai Latvija izmanto visas savas iespējas esošo darba meklētāju nodarbināšanai?
Kādas ir Latvijas neizmantotās/papildu iespējas?
Nodarbinātības kāpums Latvijā patlaban ir niecīgs, un atalgojuma gada pieauguma temps sarūk. Sverot nozares vidējo atalgojumu (2016. gada 2. ceturkšņa atalgojuma līmeni) ar esošo vakanču īpatsvaru, redzams, ka pārsvarā vajadzīgi darbinieki nozarēs ar augstāku produktivitāti un atalgojumu (aizpildot vakances šādā veidā, vidējais atalgojums tajās būtu par aptuveni 3% augstāks nekā vidēji tautsaimniecībā). Te gan nedaudz jāabstrahējas no tā, kādas profesijas noteiktās nozarēs ir pieprasītas, tomēr lielākais pieprasījums (teju 40%) ir pēc speciālistiem un vecākajiem speciālistiem un vēl ap 17 % - pēc kvalificētiem tirdzniecības darbiniekiem. Tātad uzņēmēji, kas darbaspēku vēlas piesaistīt, rēķinās, ka viņu "vidējais" pieprasījums pēc darbaspēka (specialitāšu/nozaru dalījumā) ir ar atalgojumu, kas nedaudz lielāks nekā tautsaimniecībā kopumā. Tādējādi uzņēmumam pārsvarā jāraugās pēc kvalificēta darbaspēka. Vai Latvijā nemaz nav šī kvalificētā darbaspēka?
Neraugoties uz augsto darba meklētāju īpatsvaru Latvijā, vairāki uzņēmumi dažādās profesiju grupās jau tagad nodarbina kvalificētus ārvalstniekus, jo vajadzīgā kvalifikācija tiem jau ir, tātad tie nav jāapmāca. Nav jāmaksā arī kompensācija par dzīvesvietas maiņu, transporta izdevumiem, turklāt algu var maksāt mazāku, jo iebraukušie darbiniekimēdz būt no valstīm ar vēl zemāku ienākumu līmeni nekā Latvijā. Vai tiešām Latvijā ir izmantotas visas iespējas esošo darba meklētāju iesaistē darba tirgū un, pats galvenais, – šādas situācijas novēršanai nākotnē?
Labklājības ministrijas informatīvais ziņojums rāda, ka 2015. gadā Latvijā aktīvajos darba tirgus pasākumos iesaistīts 129.1 tūkst cilvēku (viens cilvēks var būt piedalījies vairākos pasākumos). 31 755 unikālo personu pabeigušas konkurētspējas paaugstināšanas pasākumus (to izdevumi varētu būt viszemākie, jo lekcijas tiek lasītas daudziem vienlaikus, vajadzīga tikai telpa, lektors un izdales materiāli), taču tikai 121 cilvēkam bijusi iespēja saņemt apmācību pie darba devēja. Tas nozīmē, ka darba devēji ļoti neaktīvi piedalās (ir nepacietīgi pēkšņās vakances aizpildīšanā vai netic sadarbības iznākumam) vai arī ir ierobežotas budžeta iespējas šādu pasākumu atbalstīšanai.
Tomēr nākotnē situācijas, kad vispirms rodas vakance, kuru uzņēmējs nevar aizpildīt, bet pārkvalificēt par saviem līdzekļiem nevēlas, kā arī nevēlas gaidīt, kad pārkvalifikācija notiks ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) palīdzību, varētu lielā mērā novērst. Šajā nolūkā uzņēmēji, plānojot uzņēmējdarbību, varētu ciešāk un ilgstošāk sadarboties ar izglītības iestādēm, lai tām būtu zināmas konkrētu uzņēmēju vajadzības.
Lai gan profesionālās (piemēram, arodizglītības) iestādes šādu praksi pamazām attīsta, šādai sadarbībai vajadzētu notikt arī augstākajā izglītībā. Tai jānotiek pastāvīgi, ilgtermiņā vienojoties, ka izglītojamajam, ja studiju laikā paredzēta prakse, ir iespēja to saņemt pie darba devēja (kurš tad apmāca savai specifiskajai vajadzībai, lai nebūtu jāimportē darbaspēks) ar nosacījumu, ka izglītojamais šajā darba vietā strādās noteiktu laiku (t.i., neaizbrauks no valsts). Līgumā nepieciešams izrunāt šādas sadarbības finansēšanu un studējošā attiecības ar uzņēmēju gadījumā, ja uzņēmums tiek reorganizēts vai slēgts līguma darbības laikā u.tml.
Tomēr, pat pilnībā aizpildot šā brīža vakances, darba meklētāju īpatsvars varētu saglabāties vismaz 8%, kas vienalga pārsniedz daudzu ES valstu līmeni. Tātad bez ekonomikas augšanas un papildu darbvietu radīšanas šo trūkumu būtu grūti novērst. Savukārt darbavietu radīšanai, t.i., uzņēmējdarbības uzsākšanai vai paplašināšanai vajadzīgi ieguldījumi, kuriem Latvijā šobrīd saglabājas ievērojami nelabvēlīgāka vide nekā, piemēram, kaimiņvalstīs, īpaši institucionālo faktoru jomā.
Vai imigrācijā nav nekā laba?
Protams, jebkurai tautsaimniecībai izdevīgs būtu tāds iebraucējs, kas daudz neprasa, bet drīzāk ko dod. Daļa imigrējušo iedzīvotāju Latvijā ir studenti, kuri ne tikai apmaksā savu uzturēšanos Latvijā (savu ikdienas patēriņu – uzturu, pajumti utt.), bet arī palīdz nodrošināt darbavietas un atalgojumu pasniedzējiem. Protams, ka tie pretī prasa un saņem pakalpojumu, taču no budžeta jāuztur gluži nav.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem 2015./2016. akadēmiskajā gadā Latvijā, kopējam studējošo skaitam turpinot sarukt, ārvalstu studentu skaits pieauga par 12% - līdz 6.5 tūkstošiem. Tie ir aptuveni 7.7% augstskolās un koledžās studējošo, un šim nolūkam ir vajadzīgs vai nu vairāk pasniedzēju, vai esošie pasniedzēji atsevišķu kursu, kā arī tēmu sagatavošanā veic dubultu slodzi (lekciju sagatavošana un lasīšana divās valodās, jo studiju grupas dažādās valodās ne vienmēr iespējams viegli apvienot). Tātad kaut ko Latvijas ekonomika no tā iegūst. Vai tā ir zivs, vai makšķere, - varētu būt abējādi, jo tie ir tūlītēji līdzekļi algām, bet vienlaikus arī papildu līdzekļi izglītības attīstībā.
Daļa no imigrējušajiem iedzīvotājiem ir termiņuzturēšanās atļauju (TUA) saņēmēji un to ģimenes. Tomēr pārsvarā šie iedzīvotāji iegādājušies īpašumus, nevis Latvijā radījuši vai attīstījuši uzņēmumus. Nevar apgalvot, ka tā rezultātā nav radušās darba vietas, taču, ja tās vērstas uz TUA saņēmēju apkalpošanu (mazumtirdzniecība, ēdināšana, īre, auklītes bērniem u.tml.), ieguvums produktivitātes kāpināšanā, iespējams, ir mazāks, nekā tad, ja ieguldījums būtu veikts inovatīva ražojoša uzņēmuma attīstībā.
Kvalificēta darbaspēka ilgtermiņa imigrācija, t.i., ļoti īpašu speciālistu piesaiste Latvijas uzņēmumiem, varētu prasīt augstāku algu izmaksu. Taču tautsaimniecība maksimālu labumu no šāda soļa varētu gūt, attīstot attiecīgo jomu zināšanas un prasmes plašāk, ja šos speciālistus iesaistītu izglītībā un zinātnē, radot t.s. tehnoloģiju pārnesi, tādējādi veidojot bāzi tālākai ekonomikas izaugsmei. Netiešā veidā šāda pieredze (caur darbošanos tehnoloģiju uzņēmumos un tehnoloģiju apguvi) ir kaimiņvalstī Igaunijā, kuras uzņēmumi, darbojoties skandināvu uzņēmumu labā, izmantoja iespēju apgūt tehnoloģijas un attiecīgi strukturēt savu ekonomiku.
Turpretī, ja ekonomika bremzējas lēta darbaspēka gaidās, tad imigrācijas rezultātā, visticamāk, stagnēs arī kopējais materiālās labklājības līmenis. Jomas, kurās pašlaik visvairāk trūkst speciālistu nav vienlaikus arī viszemāk atalgotās vai arī tajās nepieciešamas valsts valodas zināšanas (piemēram, veselības aprūpē un izglītībā). Tomēr šādas nogaidošas pozīcijas ieņemšana pie darba meklētāju īpatsvara 9.5% ieskicē uzņēmuma nevēlēšanos vai nespēju maksāt vietējam darbaspēkam konkurētspējīgu atalgojumu. Citiem vārdiem sakot, uzņēmums ar savu darbības veidu (jomu, produkciju, orientēšanos uz iekšējo vai ārējo tirgu) nespēj nodrošināt pietiekoši lielus ienākumus.
Protams, nevaram iztēloties vidējo imigrantu kā altruistu, kas ieradies citā valstī, lai celtu tās iedzīvotāju labklājības līmeni. Piemēri nav tālu jāmeklē, arī Latvijas iedzīvotāji lielā skaitā devušies pelnīt ārvalstīs nevis ar mērķi vairot šo valstu labklājību, bet pelnīt līdzekļus valstī ar augstāku ienākumu līmeni (vienlaikus pieciešot sadzīvi, kādu, iespējams, neizvēlētos, dzīvojot Latvijā), nereti tērējot šos līdzekļus Latvijā (valstī ar zemāku ienākumu un cenu līmeni). Pasaules tostarp Eiropas valstu pieredze ir bagāta. Darbaspēka migrācija ieskicējas kā veids, kādā notiek ienākumu pārdale un dzīves līmeņa izlīdzināšanās starp valstīm un reģioniem, nevis kā instruments, kas nodrošinātu dzīves līmeņa un dzīves kvalitātes pieaugumu saņēmējvalstī.
Svarīgs ir arī ar dzīvi apmierināts Latvijas iedzīvotājs, kuru iespējams motivēt, iesaistīt darbaspēkā. Lai novērstu liela dabiskā bezdarba saglabāšanos/veidošanos nākotnē, papildu darbvietu radīšana prasa ieguldījumus. Taču, lai piesaistītu kapitālu un veidotu jaunas darbvietas, ir jāuzlabo uzņēmējdarbības vide. Lai vienlaikus šajā procesā nerastos atbilstoša darbaspēka trūkums (un tādējādi varētu mazināt izdevumus pārkvalifikācijai vai darbaspēka imigrācijas nepieciešamību ilgtermiņā), risinājums būtu rodams, uzņēmējiem aktīvāk laikus sadarbojoties ar izglītības iestādēm un apmācot savus potenciālos darbiniekus, lai nerastos situācija, ka vakance uzradusies pēkšņi (grūtības plānot vai arī pēkšņs pieprasījuma kāpums), bet vietējā darba tirgus piedāvājumā nav neviena šāda speciālista.
#1/2
