Jaunākais izdevums

2022.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,876 miljoni iedzīvotāju - par 17 500 mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

CSP Sociālās statistikas departamenta direktore Baiba Zukula norāda, ka iedzīvotāju skaita samazinājums pēdējā gada laikā pielīdzināms pašreizējam Salaspils iedzīvotāju skaitam, un tas saistīts ar negatīvu dabisko pieaugumu, mirstībai būtiski pārsniedzot dzimstību, un ne vairs ar migrāciju, iedzīvotājiem izbraucot no valsts.

Iedzīvotāju skaits pērn saruka straujāk - par 0,92% salīdzinājumā ar 0,76% gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,91% un migrācijas dēļ - par 0,01%. Līdz ar Ukrainas pilsoņu, kuri pieprasījuši Latvijas valsts pagaidu aizsardzību, skaita pieaugumu prognozējams, ka pozitīva migrācijas dinamika varētu turpināties.

Pēdējos piecos gados negatīvais dabiskais pieaugums būtiski pārsniedza negatīvo migrācijas plūsmu starpību. Šī tendence pieauga pērn, Covid-19 pandēmijas laikā, mirstībai palielinoties, īpaši janvārī un rudens mēnešos.

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 17 400 bērnu - par 132 bērniem jeb 0,8% mazāk nekā 2020.gadā, kas ir zemākais rādītājs pēdējo simt gadu laikā, bet nomira 34 600 cilvēku - par 5 746 jeb 19,9% vairāk. Pēdējo 100 gadu laikā (neskaitot kara gadus) tik augsta mirstība novērota vien 20.gadsimta 90. gados.

Pērn mirstība bijusi divreiz lielāka nekā dzimstība - nomira par 17 200 vairāk iedzīvotāju nekā piedzima (2020.gadā - par 11 300), un tas ir lielākais negatīva dabiskā pieauguma rādītājs kopš 1995.gada. Savukārt starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits samazinājās tikai par 286 cilvēkiem, kas ir zemākais rādītājs kopš neatkarības atgūšanas.

Beidzoties pandēmijas ierobežojumiem, būtiski pieauguši imigrācijas apjomi, pārsniedzot pat pirmspandēmijas rādītājus. Salīdzinot ar 2020.gadu, iebraucēju skaits palielinājies par 43,5%, bet aizbraucēju - tikai par 8,2%. Latvijā no ārvalstīm ieradās 12 700 iedzīvotāju (par 3800 vairāk nekā 2020.gadā), bet aizbrauca gandrīz 13 000 - par 1000 vairāk.

No Eiropas Savienības valstīm ieradās 3700 jeb 29,1% iebraucēju. No Lielbritānijas iebrauca 2500 cilvēku jeb 19,7% no kopējā imigrantu skaita (2020.gadā - 2000). Vairāk nekā divreiz pieaudzis imigrantu skaits no NVS valstīm - 3100 iebraucēju, kas ir par 1200 jeb 60,5% vairāk nekā 2020.gadā, tajā skaitā 2021.gadā no Krievijas ieradās 1600 un no Baltkrievijas 700 imigrantu. Pērn no Ukrainas ieradās 1400 imigrantu.

2021.gada imigrācijā gandrīz 7000 jeb 54,8% iebraucēju bija remigranti - Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, kā arī iedzīvotāji, kuru valstiskā piederība ir cita, bet dzimšanas valsts ir Latvija (2020.gadā - 4700 jeb 53%). Atlikušo daļu veido iebraucēji, kuriem ar Latviju līdz šim nebija juridiskas saistības.

Pērn no Latvijas aizbrauca gandrīz 13 000 iedzīvotāju. Uz Eiropas Savienības valstīm 2021.gadā emigrēja 8300, kas bija par 4,3% vairāk nekā gadu iepriekš. Emigrācija uz Lielbritāniju 2021.gadā pieauga par 35,5% - emigrēja 2500 (2020.gadā - 1900). Uz Vāciju izbrauca 2500 iedzīvotāju jeb par 10,9% vairāk nekā 2020.gadā. Būtiski samazinājās emigrācija uz NVS valstīm - par 40,1%. 71,4% no emigrējušajiem bija Latvijas valstspiederīgie (2020.gadā - 68,9%).

Nelielais dzimstības pieaugums 2013.-2016.gadā veicināja bērnu un jauniešu skaita palielināšanos, taču kopš 2017.gada dzimstība samazinās, un 2021.gadā piedzima par 4500 bērnu mazāk nekā 2016.gadā. Bērnu skaits vecumā līdz 14 gadiem pērn samazinājās par 2986, tomēr viņu īpatsvars trešo gadu pēc kārtas ir 16% no iedzīvotāju kopskaita.

Iedzīvotāju skaits vecumā 15-64 gadi turpināja samazināties - par 12 400 jeb 1%. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad bija vērojama senioru pieauguma tendence, pērn nedaudz samazinājies arī iedzīvotāju skaits virs 65 gadiem - 2021.gadā par 2100 jeb 0,5%, tomēr to īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā gada laikā palielinājās no 20,8% līdz 20,9%. Vidējais iedzīvotāju vecums Latvijā ir 42,9 gadi. Reģionos tas ir robežās no 40,7 gadiem Pierīgā līdz 45,1 gadam Latgalē.

2022.gada sākumā 49,2% pilngadīgo vīriešu (atraitņi - 3,4%) un 41,4% sieviešu bija precētas (atraitnes - 16,1%), savukārt 35,1% vīriešu un 24,6% sieviešu bija neprecēti. No visiem attiecīgā dzimuma neprecētajiem pilngadīgajiem iedzīvotājiem 70,4% vīriešu un 64% sieviešu bija vecumā līdz 39 gadiem.

Pērn valstī dzīvoja 1,282 miljoni jeb 68% pilsētu iedzīvotāju un 593 000 jeb 32% lauku iedzīvotāju.

Rīgā un Pierīgā dzīvo vairāk nekā puse jeb 53% valsts iedzīvotāju. Pēdējos gados vērojama tendence, ka galvaspilsētas iedzīvotāji bieži vien pārceļas uz Pierīgu.

2021.gadā iedzīvotāju skaits palielinājās tikai Pierīgā - par 1,3% jeb 4700, savukārt vislielākais iedzīvotāju skaita samazinājums bija Latgalē - par 2,2% (5500), Vidzemē - par 1,4% (2600), Kurzemē - par 1,2% (2800), Zemgalē - par 1,1% (2500). Rīgā iedzīvotāju skaits saruka par 1,4% jeb 8800.

Rīgā dzīvo nepilni 606 000 iedzīvotāju, kas ir 32% no visiem valsts iedzīvotājiem un 47% no pilsētu iedzīvotājiem.

Pērn iedzīvotāju skaits saruka arī deviņās valstspilsētās no desmit, izņemot Jūrmalu, kur bija pieaugums par 0,6% jeb par 313 cilvēkiem. Visvairāk iedzīvotāju skaits samazinājās Daugavpilī - par 1,9% (1507 cilvēki), Rīgā - par 1,4% (8816), Rēzeknē un Ventspilī - par 1,3% (attiecīgi 358 un 417), Jelgavā - par 1,2% (642), Jēkabpilī - par 1% (211), Liepājā un Valmierā - par 0,9% (attiecīgi 604 un 214), bet vismazāk Ogrē - par 0,5% (106). Visās minētajās pilsētās mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu. Pozitīvs migrācijas saldo bija Jūrmalā, Jēkabpilī, un Ogrē.

2021.gadā iedzīvotāju skaits pieauga astoņos novados no 36. Iedzīvotāju skaita palielinājums bija vērojams tikai Pierīgas novados - Ādažu, Ķekavas, Mārupes, Olaines, Ropažu, Salaspils, Saulkrastu, Siguldas pašvaldībās. Visos šajos novados bija pozitīvs migrācijas saldo, bet pozitīvs dabiskais pieaugums bija tikai Mārupes, Ķekavas un Ropažu novados. Vislielākais iedzīvotāju skaita kāpums bija Mārupes novadā - 4,9% jeb 1607 cilvēki.

Pēc iedzīvotāju skaita vislielākie ir Ogres - 57 600 - un Valmieras - 50 800 - novadi, vismazākie - Valkas novads ar 7500 iedzīvotāju un Varakļānu novads ar tikai 2900 iedzīvotāju.

Bērnu līdz 14 gadiem skaits 2021.gadā pieauga tikai Pierīgas reģionā - par 1,6% jeb 1100, bet visvairāk samazinājās Latgalē (par 2,6% jeb 900) un Rīgā (par 2,2% jeb 2100). Lielākais bērnu un pusaudžu (0-14 gadi) īpatsvars bija Pierīgā - 18,8% no reģiona iedzīvotāju kopskaita, mazākais - Latgalē - 13,6%. Valstspilsētās bērnu īpatsvars svārstījās no 18,4% Jelgavā līdz 14,6% Daugavpilī. Visjaunākais bija Mārupes novads - 27,3% no visiem iedzīvotājiem bija bērni vecumā līdz 14 gadiem, bet Krāslavas un Augšdaugavas novadā - attiecīgi tikai 11,3 un 11,8%.

Iedzīvotāju īpatsvars vecumā 15-64 gadi svārstās no 62,3% Kurzemē līdz 63,6% Latgalē. Darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits pieauga tikai Pierīgā - par 2800, visvairāk samazinājās Rīgā - par 5600 un Latgalē - par 3600. Valstspilsētās darbspējas iedzīvotāju īpatsvars svārstās no 63,3% Rīgā līdz 60,6% Valmierā. Vismazāk iedzīvotāju šajā vecumā bija Valkas novadā (59,9%), bet visvairāk Rēzeknes novadā (66,6%).

Visos reģionos, izņemot Pierīgu, vairāk nekā piektā daļa iedzīvotāju ir vecumā virs 65 gadiem (visvairāk Latgalē - 22,8%, vismazāk Pierīgā - 18,1%). Valstspilsētās lielākais iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem īpatsvars ir Ventspilī (23,8%), bet vismazākais īpatsvars Jelgavā - 19,5%. Visvecākais ir Valkas un Krāslavas novads - attiecīgi 25,3% un 24,7% iedzīvotāju ir vecumā no 65 gadiem, vismazāk ir Mārupes novadā - 10,1%.

Igaunijā pēdējos septiņus gadus vērojams neliels iedzīvotāju skaita pieaugums, savukārt Lietuvā - neliels samazinājums. 2022.gada sākumā iedzīvotāju skaits Igaunijā bija 1,332 miljoni, bet Lietuvā - 2,795 miljoni iedzīvotāju pēc provizoriskā novērtējuma.

Abās valstīs novērojams negatīvs dabiskais pieaugums, savukārt migrācijas saldo ir pozitīvs Igaunijā jau septīto gadu (atgriezies pirmspandēmijas līmenī), bet Lietuvā - trešo. Igaunijā dabiskais pieaugums bija negatīvs - mīnus 5300 cilvēki, bet migrācijas saldo pozitīvs - 7000 cilvēki. Lietuvā dabiskais pieaugums bija negatīvs - mīnus 24 400 iedzīvotāji, un migrācijas saldo pozitīvs - 19 700 cilvēki.

Ikgadējais iedzīvotāju skaita novērtējums sagatavots, izmantojot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Fizisko personu reģistra un citu administratīvo avotu datus.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

2023. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 883 tūkst. iedzīvotāju – par 7,3 tūkst. vairāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Iedzīvotāju skaits pērn pieauga par 0,39 % salīdzinājumā ar gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,78 %, bet migrācijas dēļ palielinājās par 1,17 %. Pozitīvo migrācijas starpību galvenokārt veido 23,5 tūkstoši Ukrainas bēgļu, kuri tiek ieskaitīti patvērumu sniegušās valsts iedzīvotāju skaitā.

Dzimstības lejupslīde turpinās

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 15 954 bērni – par 1 466 bērniem jeb 8,4 % mazāk nekā 2021. gadā, kas ir zemākais rādītājs pēdējo simt gadu laikā, bet nomira 30 731 cilvēks – par 3 869 jeb 11,2 % mazāk nekā gadu iepriekš.

Pērn, mazinoties saslimstībai ar Covid 19, mirstība ir nedaudz samazinājusies, bet tā pārsniedz laiku pirms pandēmijas. Līdz ar mirstības kritumu arī negatīvais dabiskā pieauguma rādītājs ir nedaudz samazinājies (no −17,2 tūkstošiem 2021. gadā līdz −14,8 tūkstošiem pērn), bet joprojām ir tuvs 1996.–1998. gadā reģistrētajam. Savukārt starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits palielinājās par 22 028 cilvēkiem, kas nebija noticis kopš neatkarības atgūšanas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

2024.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 872 tūkst. iedzīvotāju - par 11,1 tūkstoti mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Iedzīvotāju skaits pērn samazinājās par 0,6% salīdzinājumā ar gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,7%, bet migrācijas dēļ palielinājās par 0,1%. Pozitīvo migrācijas starpību galvenokārt veidoja 8,2 tūkstoši remigrantu un 4,4 tūkstoši Ukrainas kara bēgļu, kuri tiek ieskaitīti patvērumu sniegušās valsts iedzīvotāju skaitā. Šī gada sākumā Latvijā dzīvoja 25,7 tūkstoši Ukrainas kara bēgļu.

Neskaitot Ukrainas bēgļus, pirmoreiz kopš 1990.gada atbraucēju ir vairāk nekā aizbraucēju - vairāk iedzīvotāju pērn atgriezās Latvijā nekā devās prom.

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 14 490 bērni - par 1 464 bērniem jeb 9,2% mazāk nekā 2022.gadā, un par 2 930 jeb 16,8% mazāk nekā 2021.gadā. Dzimstība samazinās arvien straujāk un ir zemākā pēdējo simt gadu laikā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Latvija reģionālā nevienlīdzībā pārspēj Lietuvu un Igauniju

Juris Paiders, speciāli Dienas Biznesam,05.04.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Atbilstoši Eurostat prognozēm jau 2055. gadā Igaunija apsteigs Latviju pēc iedzīvotāju skaita.

Kā liecina CSP un Baltijas valstu galveno statistikas iestāžu dati, tad reģionālā nevienlīdzība Latvijā ir vienkārši gigantiska, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju. 2022. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Igaunijas attīstītajā daļā Tallinā un vismazāk attīstītajā apriņķī - Pelvā atšķīrās 2,7 reizes. Lietuvā ir līdzīgi: 2022. gadā atšķirība starp Viļņas un Tauraģes apriņķu vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju atšķīrās arī 2,7 reizes.

Savukārt Latvijā atšķirība starp Mārupes novada un Augšdaugavas novada IKP uz vienu iedzīvotāju bija 5,4 reizes liela. Par Latvijas un Baltijas valstu reģionālajām atšķirībām šī gada 15. martā tika veikts ziņojums Latvijas Universitātes 82. starptautiskās zinātniskās konferences Telpiskās attīstības un plānošanas sekcijā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Valsts iedzīvotāju skaita kritums 34 gadu laikā par teju 30% ir satraucošs fakts, jo depopulācija notikusi bez kara, milzīgām dabas vai tehnogēnām katastrofām.

Lai arī Centrālās statistikas pārvaldes publiskotie dati par to, ka 2024. gada 1. aprīlī provizoriskais iedzīvotāju skaits bija 1,863 miljoni, kas ir par 22,5 tūkstošiem mazāk nekā 2023. gada 1. aprīlī, nepārsteidz, tomēr pašlaik nav ne mazākā cerību stariņa par to, ka valsts iztukšošanās neturpināsies. Proti, šāgada pirmajos trijos mēnešos reģistrēti 3154 jaundzimušie, bet miris 7371 cilvēks. Skaitļi pierāda: dzimstība joprojām ir par 54% zemāka nekā mirstība. Tas nozīmē, ka perspektīvā Latvijā cilvēku – bagātību radītāju – būs vēl mazāk. Jautājums ir – kas ražos preces, sniegs pakalpojumus, maksās nodokļus valsts makā, no kura finansē sabiedrībai nepieciešamos veselības, izglītības, infrastruktūras, drošības un citus pakalpojumus? Tātad darba devējiem darbinieku nav un nebūs – tas savukārt nozīmē, ka ir liels risks, ka savus investīciju projektus bizness attīstīs citās valstīs. Savukārt Latvijā – mazāk vērtības radītāju, mazāk nodokļu naudas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Kopš 2004. gada 1. maija būs pagājuši 20 gadi, kopš esam Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Šajā laika posmā Latvijā investēti aptuveni 18 miljardi eiro ES fondu naudas, no kuriem 10,5 ir Kohēzijas fonda līdzekļi. Iznāk, ka Latvija šo naudu izmantojusi ar precīzi divas reizes mazāku rezultativitāti nekā Lietuva un Igaunija.

Tāds blakussecinājums ir no Latvijas Universitātes docenta, ģeogrāfijas zinātņu doktora Jura Paidera pētījuma Latvija reģionālā nevienlīdzībā pārspēj Lietuvu un Igauniju, kas publicēts Dienas Biznesa šāgada 2. aprīļa numurā.

Plaisa – divtik liela

J. Paiders par sava pētījuma pamatu ņem valstu iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju, datus par iedzīvotāju skaita izmaiņām valstīs, kā arī šo lielumu dalījumu pa valstu administratīvajām vienībām. Tiek konstatēts fakts, ka Latvija reģionālās nevienlīdzības ziņā patlaban pārspēj kaimiņvalstis gandrīz divas reizes. Proti, 2022. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Igaunijas attīstītākajā daļā – Tallinā – un vismazāk attīstītākajā apriņķī – Pelvā – atšķiras 2,7 reizes. Lietuvā ir līdzīga situācija – 2022. gadā atšķirība starp Viļņas un Tauraģes apriņķa vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju arī bija 2,7 reizes. Savukārt Latvijā atšķirība starp Mārupes novada un Augšdaugavas novada IKP uz vienu iedzīvotāju bija 5,4 reizes liela. Kohēzijas fonda investīcijas ir paredzētas reģionālās nevienlīdzības mazināšanai gan Eiropas, gan arī nacionālā līmenī.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

2021. gada sākumā Latvijā bija 877,1 tūkst. nodarbināto jeb 55,2 % no visiem darbspējas vecumu sasniegušajiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2021. gada tautas un mājokļu skaitīšanas dati.

No visiem nodarbinātajiem 296,9 tūkst. (33,9 %) dzīvoja Rīgā, 181 tūkst. (20,6 %) dzīvoja Pierīgā, 106,5 tūkst. (12,1 %) Latgalē, 104,7 tūkst. (11,9 %) Kurzemē, 103,4 tūkst. (11,8 %) Zemgalē un 84,5 tūkst. (9,6 %) Vidzemē.

Visaugstākais nodarbinātības līmenis 15 un vairāk gadu vecu iedzīvotāju vidū bija Pierīgā – 58,8 %, it īpaši Mārupes, Ādažu un Ķekavas novados, kur nodarbināti ir attiecīgi 65,7 %, 64,4 % un 64,1 % iedzīvotāju 15 un vairāk gadu vecumā, kas saistāms ar lielāku īpatsvaru arī darbspējas vecuma iedzīvotāju skaitā. Savukārt zemākais nodarbināto īpatsvars bija Latgalē – 48,8 % (Ludzas novadā nodarbināti ir vien 46,6 % iedzīvotāju šajā vecumā).

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pie šāda secinājuma jānonāk, pētot Eurostat datus par dažādām Eiropas Savienības valstīm, salīdzinot kādu īpašu matemātiski izveidotu rādītāju, kurā apvienota pirktspēja un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, kas Latvijas gadījumā pēdējos piecus gadus praktiski stāv uz vietas.

Eiropas indekss valstu salīdzināšanai

Pirktspējas koriģētais iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir Eurostat mērījums visās Eiropas Savienības valstīs, kur IKP uz iedzīvotāju ir saprotamākā mērījuma daļa. To iegūst, dalot IKP ar vidējo iedzīvotāju skaitu valstī atbilstošajā gadā. Datus par valstīm sniedz to statistikas pārvaldes, lietojot vienotu metodiku. IKP pēc būtības ir ekonomiskās aktivitātes mērs, kas tieši attiecas uz tautsaimniecības saražoto preču un pakalpojumu kopējās izlaides vērtību, atskaitot starppatēriņu, bet pieskaitot neto nodokļus par ražojumiem un importu. Vidējais iedzīvotāju skaits valstī tiek minēts tādēļ, ka faktiski neviens ES vairs neveic tautas skaitīšanu pēc vecajiem standartiem, bet iedzīvotāju uzskaite ir elektroniska, izmantojot valsts datu avotus. Tā katrā valstī tiek iegūts vidējais iedzīvotāju skaits, kas tuvināti atbilst reālajam skaitam, ja šāda skaitīšana tiktu veikta. Statistikas tabulā redzamais pirktspējas koriģētais IKP uz iedzīvotāju gadā ir IKP uz iedzīvotāju valstī, kas izteikts pirktspējas standartos (PPS). Stāsts ir par kopēju valūtu, kas novērš cenu līmeņu atšķirības starp valstīm, lai varētu jēgpilni salīdzināt IKP apjomu. Vērtības tiek piedāvātas arī kā indekss, kas aprēķināts attiecībā pret Eiropas Savienības vidējo rādītāju, kas noteikts kā 100 vienības. Ja valsts indekss ir lielāks par 100, tad šīs valsts pirktspējas koriģētais IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju ir augstāks par ES vidējo un otrādi. Indekss pēc būtības arī paredzēts salīdzinājumiem starp valstīm Eurostat metodoloģijā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Latvija ir pasaules līdere mirstībā un mirstības pieaugumā

Juris Paiders, speciāli Dienas Biznesam,29.06.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

2021. gadā, salīdzinot ar 2020. gadu, pēc mirstības pieauguma Latvija bija trešajā vietā pasaulē. Mirstības pieauguma pasaules 2021. gada čempionātā Latvija ir izcīnījusi bronzas medaļu! Varbūt ir vērts tā dēļ izsludināt brīvdienu, lai kopīgi sapulcētos pie Brīvības pieminekļa un mēs visi varētu raudāt un vaimanāt.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas ikvienā valstī, pilsētā vai novadā ietekmē tikai divi komponenti - migrācija un dabiskā kustība. Dabiskā kustība ir starpība starp jaundzimušajiem un mirušajiem. Ja bērnu dzimst vairāk par to cilvēku skaitu, kas nomirst, tad dabiskais pieaugums ir pozitīvs. Ja pie šādiem apstākļiem migrācijas saldo (izbraukušie mīnus iebraukušie) būs nulle, tad tas nozīmē, ka iedzīvotāju skaits palielināsies. Ja jaundzimušo bērnu ir mazāk par aizsaulē aizgājušo cilvēku skaitu, bet migrācijas saldo būs nulle, tad iedzīvotāju skaits samazināsies.

Tas pats ir ar migrāciju. Ja no kādas zemes vairāk cilvēku aizbrauc, nekā tajā iebrauc, bet dabiskais pieaugums ir nulle (nomirst tieši tikpat, cik piedzimst), tad iedzīvotāju skaits samazināsies. Tas pats būs pretēji Ja kādā zemē vairāk cilvēku iebrauc, nekā no tās aizbrauc, bet dabiskais pieaugums ir nulle, tad iedzīvotāju skaits palielināsies. Gadījumā, ja iebraukušo un izbraukušo skaits ir vienāds un arī vienāds ir dzimušo un mirušo skaits, tad iedzīvotāju skaits nemainīsies. Tā ir vienkārša aritmētika. Latvijā gandrīz 35 gadus gan migrācijas saldo, gan iedzīvotāju dabiskais pieaugums bija negatīvi, un tas noteica to, ka iedzīvotāju skaits Latvijā nepārtraukti samazinājās. Latvijas iedzīvotāju skaits vēsturisko minimumu - 1869 tūkstošus iedzīvotāju - sasniedza 2022. gada 1. martā. Pēc tam, nedaudz svārstoties, iedzīvotāju skaits sāka palielināties, un šī gada 1. maijā Latvijā jau dzīvoja 1885 tūkstoši iedzīvotāju. Pieaugumu nodrošināja Ukrainas bēgļu plūsma. Savukārt dabiskais pieaugums joprojām ir negatīvs. Atbilstoši CSP datiem, 2022. gadā Latvijā uz 1000 iedzīvotajiem bija 16,4 mirušie un 8,5 jaundzimušie, līdz ar to migrācijas saldo uz 1000 iedzīvotājiem bija -7,9.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Latvijas ekonomikai jauns drauds – sezonālā starptautiskā migrācija

Juris Paiders, speciāli Dienas Biznesam,25.11.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ja mājoklim ir dabasgāzes apkure, tad ziemas pavadīšana Taizemē būs lētāka nekā ziemošana Latvijā.

Visai ilgstoši galvenais Latvijas iedzīvotāju skaita sarukuma cēlonis bija starptautiskā ilgtermiņa migrācija – Latvijas iedzīvotāju aizceļošana uz valstīm ar lielākām ienākumu iespējām. Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, 2016. gadā Latvijā piedzima 21,8 tūkstoši bērnu, bet mirušo skaits bija 27,8 tūkstoši.

Dabiskā pieauguma (dzimušo skaits mīnus mirušo skaits) ietekmē Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās par 5982 cilvēkiem. Tajā pašā 2016. gadā ilgstošai palikšanai uz ārzemēm no Latvijas izbrauca 20,4 tūkstoši iedzīvotāju, bet ilgstošai palikšanai Latvijā no ārzemēm iebrauca 7,6 tūkstoši personu. Ilgtermiņa starptautiskās migrācijas ietekmē (no ārzemēm iebraukušo cilvēku skaits mīnus uz ārzemēm izbraukušo iedzīvotāju skaits) Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās par 12 859 cilvēkiem. No tā izriet, ka 2016. gadā iedzīvotāju skaita samazināšanās cēlonis 68% gadījumu bija iedzīvotāju aizceļošana uz ārzemēm, bet 32% gadījumu – mirstības pārsvars pār dzimstību (negatīvais dabiskais pieaugums).

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Cilvēki seko ekonomikai

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons,31.08.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas izmiršanas stāstam ir vairāk dimensiju, nekā pirmajā acu uzmetienā šķiet, un tādēļ ir vērts paraudzīties uz iedzīvotāju skaita izmaiņām uz kopējā Eiropas fona.

Pamata aina, bez plašiem komentāriem, ir Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperta Jāņa Hermaņa pēc Eurostat datiem apkopotā informācija par iedzīvotāju skaita izmaiņām Eiropas Savienības (ES) valstīs, kuru viņš publicēja savā sociālā tīkla Twitter kontā šogad. Kopš 2000. gada esam procentuāli zaudējuši visvairāk iedzīvotāju no visiem ES. Ir gluži tā, it kā Latvijā būtu bijusi fronte, tikai bez neviena šāviena.

Latvijā bērni dzimst

Ievadā ir jāuzsver, ka Latvijā bērni dzimst un mēs neesam pēdējā vietā dzimstības ziņā uz vienu sievieti. Protams, neviena Eiropas valsts nevar lepoties ar spēju pašatražot sevi. Proti, vidējam lielumam jābūt 2,1 bērnam uz vienu sievieti valstī. Visaugstākie rādītāji, pēc kompānijas Statista datiem, ir Francijai un Zviedrijai – 1,84 bērni uz sievieti. Latvija ir vairāk TOP galvgalī, ja raugāmies uz ES kopumā. Mums 2021. gadā bija 1,75 bērni uz vienu sievieti, atbilstoši Statista.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pēc koka palešu eksporta apjoma eiro Latvija 2022. gadā bija 7. vietā pasaulē, bet, rēķinot koka palešu eksportu uz vienu iedzīvotāju, Latvija 2022. gadā bija stabila pasaules līdere koka palešu eksportā.

To liecina Pasaules Tirdzniecības organizācijas dati. Lai gan palešu ražošana un eksports nav lielākā kokrūpniecības un meža nozares eksportējamā produkcija, tomēr tā ir daudz nozīmīgāka Latvijas ekonomikai un ekonomikas izaugsmei nekā daudzas pakalpojumu nozares, kuru problemātika joprojām piepilda plašsaziņas līdzekļu saturu un kuras tiek pārfinansētas ar valsts un ES fondu atbalstu, neatbalstot tos, kuri patiešām vairo Latvijas bagātību un ir Latvijas ekonomikas lepnums. Latvijas palešu eksports apsteidz ienākumus, piemēram, no dzelzceļa pakalpojumu eksporta.

Divkāršs pieaugums

Vairāki kokrūpniecības segmenti pēdējos gados ir guvuši izcilus panākumus eksporta tirgos. Savukārt ir nozares, kuru eksporta apjomi ievērojami samazinājās. Salīdzinājumam, ja 2018. gadā Latvijas ienākumi no dzelzceļa pakalpojumu eksporta bija 336 miljoni eiro, tad 2021. gadā (vēl pirms Krievijas agresijas pret Ukrainu) vairs tikai 150 miljoni eiro. Savukārt tajā pašā laikā Latvijas ienākumi no koka palešu eksporta no 103 miljoniem eiro palielinājās līdz pat 206 miljoniem eiro 2022. gadā. Var apgalvot, ka Latvijas kokrūpniecības eksporta panākumi (paletes ir tikai viens no daudzajiem kokrūpniecības produktiem, turklāt pēc eksporta apjoma tas nav pats lielākais) lielā mērā kompensēja zaudējumus no tranzīta pakalpojumu eksporta samazināšanās. Tomēr ir jāatzīmē, ka attiecīgajā preču grupā ietilpst ne tikai paletes. Pašlaik ārējo preču uzskaitei gan Latvijā, gan trademap.org, kuru uztur ANO aģentūra UN COMTRADE kopā ar International Trade Senter, lieto Eiropas Savienības Kombinēto nomenklatūru (ES KN), kura tagad ir aizstājusi kādreiz lietoto starptautisko Harmonizētās preču aprakstīšanas un kodēšanas sistēmu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Jaudīgāka tautsaimniecība ļauj vairāk ieņemt un vairāk tērēt. Baltijas valstu čempione gan nodokļu ieņēmumu, gan arī izdevumu apmērā, rēķinot uz vienu valsts iedzīvotāju, ir Igaunija, jo tajā tautsaimniecība ir jaudīgāka, nekā tā ir ar iedzīvotājiem bagātākajās Latvijā vai Lietuvā.

Tādu ainu rāda a/s BDO Latvia pētījums. Būtībā šie dati ir tikai kārtējais skaudrais atgādinājums par to, cik svarīga ir tautsaimniecība, jo tikai uzņēmēji ir tie, kuri, maksājot nodokļus, uztur sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūru un pakalpojumus.

Kopīgais starts

Baltijas valstīm ir kopīga pagātne pēdējo 100 gadu garumā, un arī to neatkarības atgūšanas laiks no PSRS visām ir 1990. gads, kas bija starta brīdis pārmaiņām tautsaimniecībā un būšanai par saimniekiem savā zemē. Tāpat visas trīs Baltijas māsas vienlaikus tika uzņemtas Eiropas Savienībā un NATO, savukārt pievienošanās eirozonai jau parādīja redzamas atšķirības, jo Igaunija to iespēja jau no 2011. gada, Latvija ‒ 2014. gada, bet Lietuva no 2015. gada. Pērnā gada inflācijas apmēros Baltija ir Eiropas čempione ‒ 2023. gada janvārī Latvijas inflācijas līmenis sasniedza 21,5%, kas bija vislielākais starp Baltijas valstīm, Igaunijā tas bija vismazākais – 18,6% ‒, bet Lietuvā tas sasniedza 20%.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Viens no plašāk izmantotajiem valsts un tās iedzīvotāju turības rādītājiem ir iekšzemes kopprodukts uz vienu valsts iedzīvotāju, un, atbilstoši Pasaules bankas pieejamajiem datiem, Latvija kopš 1995. gada, kad valsti bija pametuši Krievijas bruņotie spēki, ir apsteigusi daudzas pasaules valstis, līdztekus atpaliekot no kaimiņiem.

Skaidrojot metodoloģiju, dati ņemti no Pasaules bankas statistikas vietnes, kur apskatīts IKP uz vienu iedzīvotāju, kas izteikts aktuālajos starptautiskajos dolāros, konvertējot pēc pirktspējas paritātes (PPP) konversijas koeficienta. Tas nozīmē, ka tiek ņemts vērā, cik preču par konkrēto dolāru iespējams nopirkt noteiktā valstī. Savukārt IKP ir visu valsts rezidentu ražotāju bruto pievienotās vērtības summa, pieskaitot visus produktu nodokļus un atņemot nost subsīdijas, kas nav iekļautas produktu vērtībā. Konversijas koeficients ir telpisks cenu deflators un valūtas konvertētājs, kas kontrolē cenu līmeņa atšķirības starp valstīm. Kopējais iedzīvotāju skaits ir gada vidus iedzīvotāju skaits, kas balstīts uz de facto iedzīvotāju definīciju, kurā tiek skaitīti visi iedzīvotāji neatkarīgi no juridiskā statusa vai pilsonības.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Baltijas mērogā salīdzinot galvaspilsētas, Rīga izceļas ar pārliecinošu iedzīvotāju skaita zudumu, kopš Latvija atguvusi neatkarību, savukārt Lietuvas un Igaunijas galvaspilsētas spējušas apturēt iedzīvotāju skaita kritumu. Tallinā tas izdevās jau pēc 2005. gada, savukārt Viļņā – pēc 2012. gada, liecina LDDK Finanšu un nodokļu eksperta Jāņa Hermaņa apkopotie dati.

Kurš ātrāks?

Pērnā gada nogalē Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs nāca klajā ar pētījumu par Rīgu Vai esam gatavi nākamajiem 820 gadiem? Rīgas paradīzes atslēgas meklējot. Tas angļu valodā atrodams LB interneta vietnē Makroekonomika.lv. Pētījumā tieši tiek nolikta Rīgas attīstība uz pārējo Baltijas galvaspilsētu fona. Galvenie secinājumi – Rīgā daudzi ekonomiskie rādītāji aug straujāk nekā valstī vidēji, piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju galvaspilsētā ir pat divas reizes lielāks nekā daudzos citos valsts reģionos. Tomēr izrādās, ka Tallinā un Viļņā viss notiek straujāk. Izaugsme ir vēl ātrāka, makroekonomiskie rādītāji vēl labāki.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Eiropas Savienības (ES) statistikas pārvalde "Eurostat" prognozē, ka Latvijas iedzīvotāju skaits turpinās samazināties, no 2022. līdz 2070.gadam sarūkot par trešdaļu jeb līdz 1,3 miljoniem, liecina informācija, kas atrodama Labklājības ministrijas (LM) sagatavotajā informatīvajā ziņojumā par demogrāfiskās politikas situāciju valstī.

Galvenokārt demogrāfisko situāciju raksturo dzimstības samazināšanās un mūža ilguma palielināšanās. Ziņojumā secināts, ka pašlaik Latvijas demogrāfiskajai situācijai raksturīgs negatīvs iedzīvotāju dabiskais pieaugums. Tāpat novērojama vidējā mūža ilguma palielināšanās, kas veicina sabiedrības novecošanos un demogrāfiskās slodzes palielināšanos.

Iedzīvotāju dabiskais pieaugums ir negatīvs kopš 1991.gada - 2021.gadā tas sasniedza augstāko negatīvo rādītāju.

Savukārt migrācijas saldo jeb starpība starp iebraukušo (imigrējošo) un izbraukušo (emigrējošo) iedzīvotāju skaitu ir negatīva jau kopš 1989.gada. Pirms diviem gadiem gan fiksēts pozitīvs migrācijas saldo, ko galvenokārt ietekmēja iebraukušo Ukrainas iedzīvotāju skaits.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Uzņēmumi 2021. gadā nodarbināja 709 595 strādājošos, kas ir par 64 179 jeb 8,3% mazāk nekā 2014. gadā, salīdzinoši strauji nodarbināto skaits sarucis pēdējo gadu – Covid-19 pandēmijas laikā.

To rāda SIA Lursoft pētījums pēc Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datiem. Latvijā reģistrētajos uzņēmumos pērn bija nodarbināti teju 710 tūkstoši strādājošo, kas ir par 2% mazāk nekā 2020. gadā, liecina VID sniegtā informācija. No tiem 12% bija nodarbināti mazumtirdzniecības sektorā. Otra darbinieku skaita ziņā ietilpīgākā nozare 2021. gadā bijusi veselības aizsardzība.

“Nodarbināto skaita kritums par vairāk nekā 64 000 astoņu gadu laikā ir milzīgs, un tas ir sava veida jautājums par to, kas un kā notiek valstī,” pārsteigumu pauž bijušais Mazo un vidējo uzņēmumu sadarbības padomes priekšsēdētājs Andris Lasmanis. Viņaprāt, nodarbināto skaita sarukuma iemesli uzņēmumos ir jāmeklē Latvijas iedzīvotāju skaita izmaiņās.

Komentāri

Pievienot komentāru
Tirdzniecība un pakalpojumi

Latvijā samazinās kontrabandas preču pieejamība

Db.lv,01.07.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pētījumi liecina, ka Latvijas iedzīvotāju iecietība pret kontrabandas preču iegādi pēdējā gada laikā nav būtiski mainījusies – turpat katrs trešais, jeb 30 % aptaujāto Latvijas iedzīvotāju neuzskata kontrabandas preču iegādi par nosodāmu. Šis rādītājs pēdējos gados bija ievērojami samazinājies.

2019. gadā 26%, bet pērn 32% aptaujāto neuzskatīja par nosodāmu kontrabandas preču pirkšanu. Vienlaikus turpina pieaugt to iedzīvotāju skaits, kuri atzīst, ka nav pirkuši kontrabandas preces, – to norāda 78% aptaujāto, salīdzinot ar 77% pērn (piemēram, 2013. gadā tikai 41% aptaujāto nebija pirkuši kontrabandu).

Tāpat būtiski ir samazinājies to iedzīvotāju skaits, kuri zina, kur var iegādāties kontrabandas preces, ja pērn šāda informācija bija 36% aptaujātajiem, tad šogad vairs tikai 28% iedzīvotāju zina, kur nepieciešamības gadījumā varētu kontrabandas preces nopirkt, kas vērtējams pozitīvi. Arvien galvenā iedzīvotāju motivācija iegādāties kontrabandas preces ir šo preču ievērojami zemākā cena.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Bezskaidrās un skaidrās naudas maksājumu attiecība Latvijā – 77% pret 23%

Db.lv,30.09.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Bezskaidrās un skaidrās naudas maksājumu attiecība Latvijā 2024.gada augustā bijusi 77% pret 23%, liecina jaunākais, 2024.gada rudens, Latvijas Bankas "Maksājumu radars".

Bezskaidrās un skaidrās naudas attiecība salīdzinājumā ar 2024.gada februāra mērījumu ir saglabājusies nemainīga, un tas ir vēsturiski augstākais bezskaidrās naudas maksājumu īpatsvars.

"Maksājumu radarā" apkopota jaunākā informācija par Latvijas sabiedrības naudas izmantošanas paradumiem, izmantojot tirgus un sociālo pētījumu aģentūras SIA "Latvijas Fakti" veiktās iedzīvotāju aptaujas rezultātus.

"Maksājumu radars" tiek publicēts reizi pusgadā un ir pieejams Latvijas Bankas tīmekļvietnē. Pārskata centrālais mērījums ir bezskaidrās naudas un skaidrās naudas maksājumu attiecības attīstība un mijiedarbība (stāvoklis 2024.gada augustā), ko papildina izvērstāka skaitliskā informācija un ekspertu komentāri.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Latvija apsteidz Rietumvalstis valsts pakalpojumu izmantošanā tiešsaistē

Db.lv,16.02.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā caurmērā ir līdzīga tiešsaistes pakalpojumu intensitāte kā Baltijā un Rietumvalstīs, taču valsts pakalpojumu izmantošanā tiešsaistē Latvija jau būtiski apsteidz vadošās pasaules ekonomikas.

Tā liecina EY (agrāk Ernst & Young) jaunākais sabiedrības daudzpusējas attīstības un digitalizācijas mijiedarbības pētījums Connected Citizens, kas veikts 22 pasaules valstīs, ieskaitot Latviju. Pētījums atklāj gan aktīvus tiešsaistes lietošanas paradumus, gan cilvēku ekspektācijas pēc jauniem digitālo pakalpojumu uzlabojumiem.

Jau šobrīd Latvijā valsts pakalpojumus ar interneta starpniecību izmanto 62% iedzīvotāju, kamēr to dara tikai 23% Vācijā, 51% Francijā, 46% Lielbritānijā, 29% ASV un tikai 17% Japānā. Arī citās Baltijas valstīs valsts pakalpojumu izmantošana tiešsaistē ir augstā līmenī – Lietuvā to dara 66%, bet Igaunijā – 73%.

“Mūsu pētījuma dati skaidri parāda, ka Latvijas sabiedrība neatpaliek no Rietumvalstīm tiešsaistes pakalpojumu izmantošanā un atsevišķos gadījumos pat esam soli priekšā, kas ir likumsakarīgi, ņemot vērā būtiskus valsts ieguldījumus e-pārvaldes jomā. Tāpat redzam arī, ka cilvēki apzināti sagaida jaunus uzlabojumus, kas kopumā liek secināt, ka Latvijas iedzīvotāji ir ne tikai gatavi, bet arī vēlas jaunu digitālās transformācijas vilni. Tai pat laikā redzams, ka Latvijā vēl ir neizmantots digitalizācijas potenciāls it sevišķi veselības aprūpē un izglītības jomā, kur digitālo iespēju izmantošana nav tik attīstīta kā valsts pārvaldes vai finanšu jomās. Cilvēki vēl nezina, ko varētu gaidīt no digitālajiem pakalpojumiem veselības aprūpē, taču tas mainīsies līdz ar jaunu iespēju ieviešanu, līdzīgi kā tas bija, piemēram, finanšu sektorā” saka Nauris Kļava, EY partneris.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Noslāņošanās ir ne tikai pēdējo piecu gadu parādība, ko veicinājuši dažādi ierobežojumi un karadarbība pavisam netālu, bet var būt arī turpmāko 15 gadu problēma.

Tā Dienas Biznesam intervijā apstiprināja Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Māris Pūķis. Intervija tapusi publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru realizējam ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu.

Vidusslānis ir jebkuras sabiedrības balsts. Jo tas spēcīgāks, jo stiprāka sabiedrība, jo mazāki demokrātijas kropļojumi un labāk pārstāvētas dažādās intereses. Vai ir Latvijā vidusslānis, cik tas liels, un kā to definēt?

Latvijā ir sapnis par vidusslāni. 1990. gadā, kad Tautas fronte pārņēma varas grožus, tad sapņoja, ka Latvijā būs vidusslānis, tas veidos Latvijas pilsonisko sabiedrību un uz to balstīsies jaunā iekārta, totalitārajai sistēmai aizejot. Lai spriestu par vidusslāni, ir divas metodes, kā to mērīt. Pirmais variants ir prasīt cilvēkiem, kā viņi jūtas, otra metode gūt daudzmaz ticamas ziņas par viņu ieņēmumiem. Var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes eksperimentālo statistiku par cilvēku ieņēmumiem. Šī statistika būtiski atšķiras no citiem oficiālās statistikas datiem, jo piesaista cilvēku tā ticamākajai dzīvesvietai. Tiek apkopoti dati pa teritorijām kopš 2017. gada, ir iespējams uzzināt vidējās algas, vidējās pensijas, nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību teritoriālajās vienībās – pagastos, pilsētās un valstspilsētās, ne tikai novados un plānošanas reģionos.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pasliktinoties situācijai ekonomikā, turpmākajos ceturkšņos bezdarbs varētu pieaugt, prognozē banku analītiķi.

Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs skaidro, ka uzņēmēju ražošanas izmaksu un risku palielinājums pirms apkures sezonas sākuma, kā arī kopēja augstā nenoteiktība ekonomikā ietekmēja bezdarbu 2022.gada trešajā ceturksnī, palielinot to līdz 6,9%. Savukārt Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) operatīvie dati par trešo ceturksni, kā arī oktobri un novembri, spriežot pēc reģistrēto bezdarbnieku skaita, neuzrāda būtisku bezdarba pieaugumu.

Parādās arī citas pazīmes tam, ka bezdarba tendence jau maina virzienu, norāda Migunovs. Piemēram, pēc Eiropas Komisijas veikto aptauju datiem par uzņēmēju ekonomiskā noskaņojuma rādītājiem, nedaudz samazinājies apstrādes rūpniecības uzņēmēju īpatsvars, kas uzskata darbaspēka trūkumu par uzņēmējdarbības kavējošo faktoru. Turklāt pēc NVA datiem, ir vērojams pakāpenisks samazinājums jauno vakanču skaitā. Darbinieku trūkums joprojām paliek augstā līmenī, taču uzņēmumu interese pieņemt jaunus darbiniekus šobrīd esot pagrieziena punktā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātais ministra kungs! Man bija liels pagodinājums būt par Jūsu padomnieku sabiedrības veselības jautājumos, un jāteic – vismaz 90% jautājumu par sabiedrības veselību mūsu viedokļi saskanēja, teikts ārsta Pētera Apiņa publiskajā lūgumā atbrīvot viņu no veselības ministra Hosama Abu Meri padomnieka amata.

Bija prieks strādāt Jūsu komandā brīžos, kad Jūs ar savu milzīgo enerģiju un politisko pieredzi atbalstījāt tabakas lietošanas mazināšanu, likumdošanas iniciatīvas, kas aizliedza aromatizētās vielas elektroniskajās cigaretēs, atbalstījāt iniciatīvas mazkustības un aptaukošanās pandēmijas apturēšanā, īpašu uzsvaru liekot uz bērnu un jaunatnes sportu, virzījāt alkohola ierobežojumus nevienkāršajā cīņā ar alkohola lobiju. Par to visu vēlos Jums publiski pateikties un vēlēt panākumus tālākā darbībā.

Diemžēl pēdējos divus mēnešus man nav bijusi iespēja ar Jums parunāties, paust savu viedokli vai uzzināt Jūsu norādījumus. Vēlos norādīt, ka padomnieka amats tikai kā amata nosaukums man nav nepieciešams. Gandrīz trīsdesmit gadus mana pamatnodarbība ir medicīnas žurnālistika, neatkarīgi vai tā ir bijusi žurnālu galvenā redaktora amatā vai vienkārša publikācija, skaidrojot latviešu valodā sabiedrības veselības, cilvēka fizioloģijas, slimību patoģenēzes, zāļu iedarbības un blakņu vai veselības organizācijas jautājumus. Latviešu valodā diemžēl maz ir ārstu, kas raksta par veselības jautājumiem, bet Veselības ministrijas un SPKC izklāsts nereti ir rakstīts samocītā birokratizētā valodā, un reti sasniedz lasītāju. Vidēji gadā rakstu 80–100 publikāciju, tā ka mans kopējais publikāciju skaits veselības jomā pārsniedz 3000 (nekad neesmu saņēmis valsts vai pašvaldību atbalstu par sabiedrības veselības publikācijām). Esmu 20 grāmatu autors un vairāk nekā 50 grāmatu (galvenokārt par medicīnu) galvenais redaktors un joprojām dažādās formās sadarbojos ar globāli nozīmīgākajiem medicīnas un veselības žurnāliem. Te man jāteic, ka Meijo klīnikā ir speciāla medicīnas publikācijas nodaļa, kurā strādā (raksta bērniem un pieaugušajiem, grūtniecēm un hroniskiem slimniekiem, slimniekiem pēc operācijām un traumām utt.) četrpadsmit ārsti (iespējams, šis skaitlis šobrīd ir nedaudz pamainījies). Angļu, bet īpaši spāņu valodā ir simtiem ārstu, kas ar saviem rakstiem izglīto dzimtajā valodā lasošus ļaudis. Lielā mērā mazais skaidrojošo publikāciju skaits Latvijā ir iemesls zemajai veselības pratībai, bet pratības neesamība ir iemesls sliktiem sabiedrības veselības rādītājiem.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Nav darba, nebūs cilvēku

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons,17.08.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Viens no valsts pastāvēšanas stūrakmeņiem ir darba vietas. Strādājošie ne tikai pelna savai un ģimenes iztikai un maksā nodokļus, bet arī vienlaikus rada pieprasījumu pēc valsts pakalpojumiem – izglītības, veselības aprūpes, drošības, kā arī pēc infrastruktūras – ceļiem, tiltiem un sakariem.

SIA Lursoft pētījuma dati rāda satraucošu ainu – uzņēmumi 2021. gadā nodarbināja 709 595 strādājošos, kas ir par 64 179 strādājošo jeb 8,3% mazāk nekā 2014. gadā, salīdzinoši strauji nodarbināto skaits sarucis pēdējo gadu – Covid-19 pandēmijas – laikā.

Protams, pēdējo gadu laikā arī ir sarucis kopējais iedzīvotāju skaits valstī, taču strādājošo skaita kritumu nevar norakstīt vienīgi uz to, ka cilvēki kļūst veci un nomirst un dzimstība ir maza. Nederēs arī atruna, ka zinātniski tehniskais progress paplašina jomas, kurās cilvēka iesaiste ir arvien mazāk nepieciešama un tas ar vajadzīgo investīciju palīdzību ļauj būtiski paaugstināt darba ražīgumu, vienlaikus dodot iespēju maksāt darbiniekam ievērojami augstāku atalgojumu.

Komentāri

Pievienot komentāru