Būt vai nebūt Zaļo un Zemnieku savienībai (ZZS) pašreizējā Valda Dombrovska valdībā – šāds teju vai šekspīrisks jautājums nodarbina daudzu prātus kopš brīža, kad no darba tika atlaista kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, un Nacionālā apvienība (NA) tādējādi sāka domāt, kā uz šo faktu reaģēt.
Notiekošais šajā jomā, protams, ir kā interesanta parādība no teatrālā aspekta, taču par tā dēvēto sauso atlikumu gan var runāt tikai atsevišķās epizodēs. Proti...
Var saprast Dombrovski, kurš, dzirdēdams NA retoriku, acīm redzami vēlas nodrošināties ar atbalstu «no malas» drīzumā pieņemamajam nākamā gada valsts budžetam. Par to, ka zināma vienošanās starp vadošo koalīcijas spēlētāju un ZZS varētu būt notikusi, liecina abu pušu pārstāvju izteikumi, un vienīgais, kas nekādi nav skaidrs, – kas konkrēti «zaļzemniekiem» ir apsolīts par atbalstu budžetam. Pārējie divi pašreizējās koalīcijas partneri gan ir nokļuvuši situācijā, no kuras vēl kaut kā vajadzētu izkļūt ar godu. Reformu partija ir publiski paziņojusi, ka tai vairs nav nekādu iebildumu ne pret zaļo krasu, ne visām pārējām ZZS atšķirības zīmēm, un tādējādi nebūtu arī nekādu problēmu strādāt vienā valdībā. Jāatgādina, ka, veidojot šo valdību, tieši ZZS (nevis Saskaņas centrs) Reformu partijai bija kā sarkana lupata bullim, un pat domas pieļaušana, ka abi šie politiskie spēki varētu sēdēt pie viena galda Ministru kabinetā, varēja tikt uzskatīta par amorālu. Tagad izskatās, ka minētās partijas nostāja ir pavisam cita – vienalga, ar ko, ka tikai vēl nedaudz pabūt valdībā. Vēl kutelīgākā situācijā ir jau minētā NA. No vienas puses, NA ir vēlme parādīt savam elektorātam, ka tai ir raksturs un spēja nepiedot premjeram par Jaunzemes-Grendes izmešanu no darba. No otras puses, vismaz tas NA spārns, ko veido TB/LNNK vecbiedri, labi saprot, ka šobrīd palikšana aiz valdības kuģa borta var nozīmēt politiskā līķa statusu pēc Saeimas vēlēšanām. Plus vēl neviens no pašreizējās valdības veidotājiem nevēlas tās krišanu līdz Jaunajam gadam, respektīvi, līdz eiro ieviešanai, kad, tēlaini sakot, varēs griezt lentītes un sist sev pie krūtīm, skandinot – redz, kādi mēs malači, ka spējām panākt Latvijas iekļūšanu eirozonā. Pēc Jaunā gada, kad cenas visam gana strauji augs, un tādējādi palielināsies arī iedzīvotāju neapmierinātība, valdības krišana kļūs par visai reālu notikumu, lai savas dusmas vēlētāji nesaistītu ar šābrīža flagmaņu darbu. Vēl jau ir jautājums par to, ko vēlas vai nevēlas ZZS. Kuluāros šobrīd arvien vairāk dzirdams, ka no šīs partiju apvienības pēdējā laikā esot novērsies tās popularitātes lielākais kaldinātājs Kurzemes reģionā, kas nozīmē, ka ZZS vajag atrast kādus citus veidus, kā par sevi atgādināt, ko ir grūti izdarīt, sēžot opozīcijā. Tomēr nevar dot pat 1%, ka ZZS tiešām izdosies iekļauties pašreizējās valdības darbā.
Kā redzams, politperipetijas ir visai pamatīgas un izveidot no tām kārtīgu «ziepju operu» nebūtu nekādu problēmu. Vienīgā nelaime – tas viss nozīmē domāšanu tikai par varas dalīšanu, nevis valsti, un šī epopeja var ievilkties uz nepilnu pusotru gadu.