Izdosies tā kārtīgi sašūpot un nogāzt Valda Dombrovska (JL) valdību, vai arī no tā nekas prātīgs nesanāks — šādas pārdomas rodas ik reizi pēdējo mēnešu laikā, dzirdot tos epitetus, ko viens otram velta Jaunā laika un Tautas partijas pārstāvji.
Tā vien šķiet,ka runā nevis vienas koalīcijas pārstāvji, bet gan pretējās ierakumu pusēs sēdoši artilēristi pilsoņu karā. Plus vēl nedrīkst aizmirst «balsi no malas» jeb Saeimas opozicionāru, bet vienu no Rīgas domes līderiem Aināru Šleseru (LPP/LC), kurš jau ir paudis gatavību pārņemt varu Latvijā.
Runājot par iespējamo kārtējo valdības maiņu, jāteic, ka šādu soli droši vien varētu nosaukt par pietiekami lielu muļķību no mūsu politiķu puses. Iemesli tam ir vairāki… Pirmkārt, līdz nākamās Saeimas vēlēšanām ir palicis vien gads, kas ir pietiekami mazs laika posms. Turklāt jau tāpat ir skaidrs, ka politiskās partijas faktiski visu šo laiku vairāk domās par to, kā nomelnot vienam otru, vienlaikus izceļot sevi saulītē, nevis par tautsaimniecībai svarīgām lietām. Otrkārt, matemātikā ir skaidri zināms, ka summa nemainās no saskaitāmo kārtības. Proti, ņemot vērā pašreizējo politisko spektru, mainīt valdību nav nekādas praktiskas jēgas.
Protams, reti kurš, it īpaši runājot par uzņēmējiem, ir sajūsmā par Dombrovska valdības realizēto politiku. Tomēr ir jāņem vērā, ka nekas uz labo pusi nemainīsies, ja viņa vietā ieliks kādu no TP, LPP/LC vai kādas citas Saeimā pārstāvētās partijas. Turklāt, runājot par pēdējo no minētajām partijām, vispirms jānovēl Šleseram nodrošināt priekšvēlēšanu laikā solītās 50000 jaunās darba vietas Rīgā, un tad varēs teikt, ka viņš godam ir nopelnījis tiesības pretendēt uz valdības vadītāja krēslu. Toties, ja tiešām notiktu valdības maiņa, būtiski aizkavētos nākamā gada valsts budžeta pieņemšana, uz ilgāku laiku tiktu nostopēta tautsaimniecībai būtisku lēmumu pieņemšana, kā arī… Un te jāsaka — treškārt… Eiropas Komisijas (EK) monetāro lietu komisārs Hoakins Almunja ir pamanījies norādīt — situācijā, ja tiešām Latvijā kritīs valdība, mums var nākties sākt no jauna visas sarunas ar EK par finansiālo palīdzību. Citiem vārdiem sakot, Eiropai ir «piegriezusies» mūsu iekšējās pilnīgi nejēdzīgās kaislības laikā, kad ir jārisina svarīgi ekonomiski jautājumi, nevis gaiļu cīņu rezultātā jānoskaidro, kuras partijas pārstāvji ir cienīgi tupēt noteiktas čupas augšgalā. Bet tas nav mazsvarīgi, jo tieši EK (nevis SVF, ko mēs piesaucam katru reizi, kad ir runa par šo jautājumu) ir lielākais naudas aizdevējs Latvijai.
Acīmredzot arī EK līderi ir pamanījuši, ka reformas un ekonomikas atveseļošanas jautājumi Latvijas politiķiem ir labākajā gadījumā otrajā plānā. Līdz ar to situācija ir visai vienkārša — ja mūsu politiskā elite nespēj atrast nevienu kaut cik racionālu argumentu, lai vismaz līdz vēlēšanām nemāžotos ar valdības šūpošanu, tad kā arguments varētu nostrādāt vismaz bailes, ka attiecīgā pavērsiena gadījumā EK vienkārši varētu pārstāt mums pārskaitīt naudu.