Premjera Ivara Godmaņa cīņa par nākamā gada budžetu norit pilnā sparā. Pēdējo dienu laikā ne vien noteikts ultimatīvs aizliegums valsts kapitālsabiedrībās strādājošo amatpersonu atalgojuma palielināšanai, bet arī pieņemti daži arodbiedrību kompromisi attiecībā uz neapliekamā minimuma paaugstināšanu.
Šādi acīmredzot mēģinot laipot starp koalīcijas partneru prasībām, valsts iespējām un strādājošo un darba devēju vēlmēm, premjers būs spiests cīnīties par optimālo budžeta variantu.
Tajā pašā laikā jāatzīst, ka, tā vietā, lai pavisam racionālām metodēm vienkāršotu un efektivizētu valsts pārvaldes darbu, samazinot tās izdevumus, tiek meklēti risinājumi, kas ļautu neaizskart valsts sektorā nodarbinātos. Tikai vienas nedēļas laikā kopš Db akcijas Meklējam miljonus budžetam, kuras ietvaros lūgts iedzīvotājiem iesūtīt racionālus priekšlikumus valsts līdzekļu taupīšanai, ir saņemti daudzi, nepavisam ne sarežģīti ieviešami ierosinājumi, kas ļautu ietaupīt pietiekami lielu līdzekļu apjomu un turklāt neprasa lielus ieguldījumus.
Pēdējais laiks valsts aparātam sākt domāt izmaksu, ieguldītā darba un šo divu faktoru lietderīgās atdeves kategorijās. Ne velti no uzņēmējiem bieži vien dzirdams, ka valsts institūcijas spēj atļauties tik lielu un nepamatotu greznību, kāda privātajā sektorā nebūtu pieļaujama. Protams, valsts pēc savas būtības nav uzņēmums, jo ir pietiekami daudz sfēru, kuras neparedz ieguldītās naudas atdevi ar peļņu (tāpēc jau valsts pastāv), tomēr tas neliedz ministrijām savu uzdevumu veikšanu īstenot efektīvi, novēršot pienākumu dublēšanos un pilnīgi muļķīgu naudas šķērdēšanu.
Brīdī, kad birokrātiskais aparāts sevi atražo tādos apmēros, kādi novērojami Latvijā, jāsāk šaubīties par iedzīvotāju spēju to uzturēt ilgtermiņā, jo kādā brīdī pašreizējā disproporcija starp ierēdņiem un privātajā sfērā strādājošajiem var likt sistēmai sašķobīties. Daudzviet tālāk par brīvo štata vietu likvidēšanu nekas nav mainījies. Tāpēc princips, kad suņi rej, bet karavāna droši iet tālāk, šoreiz tiek veiksmīgi realizēts no ierēdņu puses - neatkarīgi no pretenziju skaita un apmēra, reāli cilvēku skaits nerūk, savukārt atrodas valsts iestādes, kuras izrādās vienlīdzīgākas par pārējām un izdevumus samazināt arī nevēlas, uz ko premjers no savas puses var atbildēt, ka viņa vārdam «ir tikai rekomendējošs spēks».