Centieni rast labākos risinājumus pandēmijas seku novēršanai būtu jābalsta precīzā analīzē un datos balstītā informācijā.
Tāpēc izbrīnu raisa ekonomistes Innas Šteinbukas paustais intervijā Latvijas Radio, ka būvniecība pašlaik ir "inflācijas perēklis", un tādēļ būtu jālemj par kādu projektu apturēšanu.
Saprotams, ka Latvijas Fiskālās disciplīnas padomei ar tās vadītāju priekšgalā ir jāreaģē uz faktu, ka valsts budžeta deficīts pieaug, tajā pašā laikā nemainīgi un jau ilgstoši liktais uzsvars uz to, ka tieši būvniecības nozare ietekmē inflāciju, rada maldīgu priekšstatu.
Inflācija ir globāla un, ja runā par cenu pieaugumu būvniecībā, tad to arī ietekmē globāli apstākļi. Minēšu tikai dažus no tiem: pandēmijas ietekmē radušies pārrāvumi ražošanas ķēdēs, straujš globāls pieprasījums pēc izejvielām un būvmateriāliem ASV un Ķīnas tirgos, klimata un ģeopolitiskās krīzes, energoresursu, transporta cenu kāpums, vietējo būvmateriālu kā metāla un koka pieejamība saistībā ar eksporta apjomu kāpumu, kā arī vidējā atalgojuma pieaugums, jaunu standartu attīstība energoefektivitātes un zaļās būvniecības virzienā, vispārējā inflācija un resursu pieejamība Latvijas tirgū.
Saprotams ir arī satraukums par nozares pārkaršanas riskiem, tomēr Būvniecības nozares ekspertu un Ekonomikas ministrijas veiktajā pētījumā* norādīts, ka periodā no 2022. – 2024. gadam būvniecības pārkaršanas risks ir vidējs. Lai to minimizētu nepietiek tikai ar monitoringu, nepieciešamas arī mērķtiecīgas darbības gan no valsts pārvaldes, gan nozares puses, pirmkārt, jau veidojot dialogu un meklējot ceļus kā ieviest jēgpilnus risinājumus. Un tādi patiešām pastāv.
Līdz ar to lielākā problēma būvniecībā nav inflācija, bet gan pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvarošana. Tā vietā, lai apturētu projektus, būtu jādomā par ticamu prognozi, cik daudz publisko investīciju iepludinās ekonomikā šogad un nākamgad. Ja Ekonomikas ministrija monitorē apjomu un cenas, tad publisko investīciju prognožu izveide un uzturēšana būtu jāuzņemas Finanšu ministrijai.
Investīcijas būvniecībā nenozīmē, runājot ekonomistes vārdiem, "naudu vienkārši ierakt betonā". Līdz ar ieguldījumiem šajā nozarē, tiek veicināta ekonomiskā aktivitāte arī saistītajās jomās, piemēram, dažādu pakalpojumu nodrošināšanā. Ekonomikas stimulēšanai ar investīciju palīdzību ir multiplikatora efekts, kur katrs investētais 1 eiro, rada 2 eiro apgrozījumu kopējā ekonomikā.
Pasūtījumu apjoma pieaugums būvniecībā ir mērens – vidēji 7 līdz 8% gadā. Turklāt jāņem vērā, it sevišķi konkurencē ar kaimiņvalstīm, ka Latvija jau šobrīd būtiski atpaliek iekšzemes kopprodukta izaugsmes ziņā. Bremzējot investīcijas būvniecībā, plaisa tikai pieaugs.
Papildus tam, ka šobrīd joprojām nav precīzu prognožu par publisko investīciju apjomu, jau par vienu gadu kavējas Eiropas Savienības jaunā plānošanas perioda un Eiropas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM/RRF) fondu ieviešana. Būvniecības nozare jau iepriekš ir norādījusi, ka stabilai nozares attīstībai ir nepieciešama vienmērīga plānoto līdzekļu un resursu izmantošana, lai izvairītos no "sastrēgumiem" un būvniecības apjoma pārāk straujas palielināšanās īsā laika periodā.
Tā vietā, lai vienkārši samazinātu publisko pieprasījumu, t.i., radītu pārrāvumu, aicinām valsts pārvaldi izmantot vairākus efektīvus risinājumus: samazināt plānoto būves platību, tilpumu, izstrādāt un piemērot būvmateriālu cenu indeksāciju, pagarināt esošos līgumus, ieviest kvalitatīvākās kontroltāmes, izmantot tipveida projektus un veicināt standartizētu risinājumu ražošanu Latvijā.
Jau šobrīd jāveido risinājumi esošā darbaspēka noturēšanai un piesaistei. Jāvērtē, kā veidot labvēlīgākus nosacījumus regulētai īstermiņa darbaspēka piesaistei no trešajām valstīm, vienlaikus veicot investīcijas tautsaimniecībā, bet par saprātīgām būvniecības cenām.
*Pētījums par prognozētām izmaiņām darbaspēka un būvmateriālu izmaksām būvniecības nozarē Latvijā 2021.-2025. | ID Nr. EM 2021/15 | Noslēguma ziņojums | Pieejams: https://www.em.gov.lv/lv/media/11100/download