Koka būves un infrastruktūras objekti, kas Eiropā ir norma, Latvijā joprojām ir fantastika, šo situāciju varētu mainīt kopīga valsts un industrijas vīzija ar tai pakārtotu politiku.
Tādu ainu rāda DB aptaujātie eksperti. Tiek norādīts, ka ir daudz dažādu instrumentu, ko valsts varētu izmantot. Vienlaikus secināts, ka bez attiecīgas valsts politikas par būtiskām pārmaiņām koka būvju segmentā Latvijā arī perspektīvā varēsim ne cerēt – ražosim un eksportēsim, bet pašu mājās tādas būvēsim maz.
Valsts politika
“Valstiska redzējuma trūkums par to, ka koka (īpaši masīvkoka) būvniecība var būt viens no Latvijas tautsaimniecības dzinējspēkiem,” uz jautājumu, kas ir galvenais iemesls, kāpēc Latvijā koka izmantošana būvniecībā nav tāda, kāda tā ir ci tās valstīs, atbild Viedās pilsētas klastera vadītājs, biedrības Passive House Latvija valdes loceklis Krišjānis Kalnciems. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka, piemēram, Austrijā masīvkoka ēku būvniecība vairāku gadu laikā no amatniecības pārtapa par būtisku tautsaimniecības nozari ar miljardiem eiro vērtu apgrozījumu. “Tieši tāpat varētu notikt arī Latvijā – pie mums jau pašlaik sekmīgi strādā mazstāvu koka māju ražošanas kompānijas, kuras savu produkciju lielākoties eksportē uz Norvēģiju, Zviedriju, Dāniju, Šveici, Austriju, Vāciju, Franciju un citām valstīm,” skaidro K. Kalnciems.
Viņš norāda, ka Norvēģijā 15 stāvu koka dzīvojamās vai biroja ēkas uzbūvēšana nav nekas īpašs, kamēr Latvijā (kopš 2017. gada 1. maija Latvijā ļauj būvēt koka konstrukciju ēkas līdz pat 6 stāvu jeb 18 metru augstumam, bet pagaidām šādu ēku būvniecība vēl nav uzsākta) tas ir fantastikas līmenī, jo tādas ēkas būvniecībai netiks dota būvatļauja, to nevarēs nodot ekspluatācijā un tās attīstītāji uz savām rokām “var dabūt rokudzelžus”.
“Ir zemes (piemēram, Norvēģija, Franci ja), kas atrodas ne pārāk tālu no Latvijas, bet kur ir pavisam citi būvfizikas likumi, šķiet, Atlantijas okeāna ietekmē, kur daudzstāvu koka ēkas ne tikai drīkst būvēt, bet tajās var arī dzīvot un strādāt,” tā K. Kalnciems. Viņš norāda, ka ne tikai atsevišķas valstis, bet pat reģioni domā par klimata pārmaiņu mazināšanu un arīdzan par meža nozares attīstību, piemēram, Kanādas Britu Kolumbijas provincē ieviesta prasība: publiskais sektors (valsts un pašvaldības) nevar būvēt nevienu ēku no cita materiāla kā koks, ja vien cita materiāla izmantošanu nevar pamatot.
“Tepat Eiropā, piemēram, Francijā, no 2022. gada paredzēts ieviest prasību, ka publisko ēku būvniecībā atjaunojamo būvmateriālu (piemēram, koka) īpatsvars nevar būt mazāks par 50%, un arī šim piemēram Lat vijai būtu jāseko,” uzsver K. Kalnciems. Viņš uzskata, ka būvniecība no koka attīstītajā pasaulē jau piedzīvo renesansi, jo savulaik teju vai visas ēkas būvēja no koka, bet tagad ir pieejamas daudz attīstītākas koka būvniecības tehnoloģijas.
“Latvijā ir meži, ir attīstīta meža un kok apstrādes industrija un tādējādi ir iespējas strauji augt tieši uz augstas pievienotās vērtības koka būvkonstrukciju ražošanas un to eksporta rēķina,” tā K. Kalnciems. Latvijā ir viens lielāks, viens mazāks masīvkoka (CLT) konstrukciju ražotājs un vēl vairāku ražotņu projekti tapšanas stadijā. “Tas nozīmē, ka ražošanas potenciāls masīvkoka ēku ražošanai ir un tas būs vēl lielāks, tāpēc būtiskākais jautājums bija un būs par valsts virzošo lomu tieši lielākai koka izmantošanai visa veida būvēs,” uzsver K. Kalnciems. Viņš arī uzskata, ka valsts rīcībā ir instrumenti, ar kuriem var veicināt cilvēku vēlmi būvēt sev mājas no koka konstrukcijām.
Nodokļu sviras
“Vairākās Rietumeiropas valstīs ir mehānisms, ka ģimene, kura izvēlas iegādāties vai uzbūvēt sev vienīgo mājokli, kas ir energoefektīvs un ilgtspējīgs, par tā būvniecībai nepieciešamajiem būvmateriāliem un darbu pievienotās vērtības nodokli vai nu atgūst uzreiz, vai arī saņem tā nomaksas atlikšanu uz 10 gadiem (pēc kuriem šis PVN maksājums tiek dzēsts, ja ģimene joprojām dzīvo konkrētajā mājoklī),” uz lūgumu minēt mehānismus atbild K. Kalnciems.
Viņaprāt, šāds mehānisms Latvijā būtu labākais risinājums, jo tādējādi privāto māju būvniecībā varētu būtiski samazināt šobrīd dramatiski lielo ēnu ekonomikas īpatsvaru. “Otra politika aizsākās “nabadzīgajā” Šveicē un ir ieviesta arī Igaunijā, kur mājokļos tuvākajā laikā varētu tikt ieguldīts apmēram viens miljards eiro, jo tur atļauj izlietot otrā pensijas līmeņa kapitālu sava vienīgā mājokļa uzbūvēšanā,” tā K. Kaln ciems. Viņš atgādina, ka tādējādi ar vienu šāvienu varētu nošaut vairākus zaķus – būtiski samazināt ēnu ekonomiku būvniecībā, radīt papildu pieprasījumu tautsaimniecībā, attīstīt augsti energoefektīvu koka māju ražošanu un dot cilvēkiem iespēju tikt pie savas sapņu mājas.
“Varam darīt Lat vijā tāpat kā Igaunijā un atļaut cilvēkiem pašiem izdarīt izvēli – vai viņi vēlas savu energoefektīvo māju tuvākā gada laikā vai iespējamu piemaksu pie pensijas kaut kad nākotnē, vēl jo vairāk, ja otrā līmeņa pensiju kapitāls vienā brīdī pērn kā minimums zaudēja 5–10%, bet agresīvākie (riskantākie) plāni – pat 20% no savas sākotnējās vērtības,” iesaka K. Kalnciems.
Citi jautājumi
“Jāsāk ar citu jautājumu – vai Latvijai vispār ir vajadzīgas koka būves, kādas ir Skandināvijas valstīs un arī mūsu dienvidu un ziemeļu kaimiņvalstīs? Pēdējā laikā arvien biežāk domāju, ka nē,” tā uz jautājumu par to, kas Latvijā bremzē koka izmantošanu būvniecībā, atbild arhitektu biroja Krauklis Grende vadītājs Ervīns Krauklis. Viņš norāda, ka Latvijā ir ražotāji, kuri šādas ēku konstrukcijas ražo un eksportē, saņemot labu atlīdzību, bet viņu produkti pašu valstī lielākoties nav pieprasīti atšķirībā no ārzemēm.
“Latvijā cilvēku laimīgās dzīves sastāvdaļa nav būves no koka, bet gan alga, par kuru var nopirkt pārtiku, degvielu, kādu izklaidi un lietotu auto,” ironiski piezīmē E. Krauklis. Viņš norāda uz paradoksu – to, ko Latvijā nenovērtē, to, tieši pretēji, augstu vērtē citās valstīs. “Ārzemēs koka ēkas uzsver kā tādas, kuras paaugstina cilvēka dzīves kvalitāti, – veselīgas, klimata neitralitāti nodrošinošas, savukārt Latvijā viss minētais nav svarīgs, turklāt turpina valdīt patiesībai neatbilstošs viedoklis par šādu ēku ugunsbīstamību. Latvijā bankas īpaši nesteidzas koka ēkas finansēt atšķirībā no kredītiestādēm tajā pašā Skandināvijā, un tieši tāpat skeptiski ir arī apdrošinātāji,” tā E. Krauklis.
Viņaprāt, tā ir ļoti dīvaina situācija. “Latvijā acīmredzot zina un saprot labāk par visiem skandināviem un citiem eiro piešiem, kas ir un kas nav labs,” uz jautājumu, kāpēc Latvija ir šāds izņēmums, atbild E. Krauklis. Viņaprāt, vēl šajā kon tekstā būtu jāvērtē izmaksas. “Varbūt Lat vijā esam pārāk nabadzīgi, lai varētu atļauties būvēt koka būves, bet ekonomiskie aprēķini to nepierāda,” skaidro E. Krauklis.
Viņš atgādina, ka, piemēram, būvniecības industrializācijas upuri pēc Otrā pasaules kara bija arī Austrijas koka ēku būvnieki un ražotāji, bet laika gaitā zaudētāji pārvērtās uzvarētājos un tagad no saka koka būvniecības modes tendences Eiropā. “Ja vairāk nekā 15 gadus par koka izmantošanu būvniecībā Latvijā runājam un neko lāgā nedarām, ārvalstu pieredzi nepārņemam, ir tikai atsevišķi izņēmu mi, tad problēmas sakne nav industrijā, kas ražo un eksportē uz ārzemēm, bet gan valsts politikā. Lai stāvokli mainītu, jāsadarbojas industrijai, augstākajai un arodizglītībai, valsts un pašvaldību iestādēm, finanšu institūcijām ar kopīgu mērķi – mums vajadzīgas koka būves Latvijā, jo tās ceļ mūsu dzīves kvalitāti un turpina latviešu koka būvniecības tradīcijas,” tā E. Krauklis.
