No draugiem sen biju dzirdējusi, ka pastaigas pa kalniem ir lieliska atpūta.
Par to pati pārliecinājos, ceļojot pa vairākiem ASV štatiem un dodoties vairāku stundu pārgājienos pa kanjoniem. Darba kolēģe, kura pērn pabija Karpatu kalnos Ukrainā, par savu ceļojumu bija sajūsmā un stāstīja brīnumainas lietas – neparasti piedzīvojumi, burvīga daba, sirsnīgi, atsaucīgi cilvēki. Ieinteresējos par šo maršrutu, un, kad draudzene Ilze Āķe piedāvāja šīs vasaras otrajā pusē aizbraukt uz Karpatiem, nekavējoties piekritu. Lai arī nekādi ārvalstu braucieni un īpašs budžets nebija ieplānots, draudzene mierināja, ka Ukrainā viss ir tik lēti, ka šos izdevumus pat nejutīšu. Faktiski tā arī bija, jo ceļojuma izdevumi daudz nepārsniedza budžetu, kas būtu bijis nepieciešams, attiecīgo laiku pavadot tepat, Latvijā. Izbaudot ceļu ar auto līdz Ziemeļukrainai pa gleznainajām Polijas šosejām, kopumā mūsu piedzīvojumu brauciens ilga desmit dienas.
Kad turp labāk braukt?
Ja mērķis ir pārgājieni, jābrauc laikā no maija līdz septembrim, kad tur ir silts. Pavasara un vasaras mēnešos dabā viss plaukst un zied. Tai pašā laikā Vorokhtas ciema apkaime, kur uzturējāmies visilgāk, ir pazīstama arī ar slēpošanas trasēm. Ziemā ciematiņi pārvēršas par omulīgu kūrortu ziemas sporta veidu cienītājiem.
Ko tur redzēt?
Ar auto līdz Ukrainai jābrauc pusotra diena. Mēs šo laiku izvēlējāmies pavadīt tā, lai arī acīm ir prieks, un lielo maģistrāļu vietā braucām pa mazākas nozīmes ceļiem.
Braucienu cauri Polijai pārvērtām par piedzīvojumu, nevis mokošu pasākumu. Braucām pa ceļiem, kuri atklāja šīs zemes skaistumu. Un tāds patiesi Polijai piemīt! Polijā netālu no Ukrainas robežas nolēmām piestāt skaistā, mazā pilsētiņā Zamošķe, kas dibināta XVI gs. un būvēta renesanses stilā ar itāļu arhitektu palīdzību, tāpēc iesaukta par Ziemeļu Paduju. Pēc tam jau pirmais pieturas punkts bija viena no TOP 3 skaistākajām Ukrainas pilsētām, dinamiskā Ļvova, kas iedzīvotāju skaita ziņā līdzinās Rīgai. Tur palikām divas naktis. Šīs pilsētas arhitektūrā, kultūras un dzīvesstila izpausmēs stipri jūtama poļu un Austro- ungārijas ietekme. Tā savulaik bijusi gan ukraiņu, gan poļu kultūras centrs. Arī mūsdienās pilsēta ir dzīvīga – tur ir aktīva nakts izklaide – restorāni, mūzika, cilvēku pilnas ielas –, un dzīve kūsā arī dienās, jo pilsētā ir opera, teātri un citas kultūras baudīšanas vietas. Pilsētā kursē veclaicīgs tramvajs, kas izved pa skaistajām ieliņām.
Manā skatījumā, Ļvova ir lielisks ceļojuma galamērķis tiem, kas vēlas nedēļas nogalē aizbraukt uz kādu netālu Eiropas pilsētu, – tā ir eiropeiska pilsēta ar kolorītu, skaistu arhitektūru un izklaides iespējām. Pilsētas iedzīvotāji ir uzsūkuši pasaules tendences. Tas gan nav tas, ko mēs meklējām Ukrainā, taču to nevarēja nepamanīt, piemēram, restorānu izvēlē tika piedāvāta arī japāņu, ķīniešu virtuve.
Tālāk mūsu ceļš uz Karpatiem veda caur Rietumukrainas pilsētu un reģiona administratīvo centru Ivanofrankovsku. Pēc pāris stundām, braucot pa diezgan labas kvalitātes autoceļiem, sasniedzām galamērķi – mazo ciematiņu Vorokhta, kur iepriekš caur Airbnb rezervētajā mājiņā pie Nadjas uzturējāmies vairākas diennaktis. Šo naktsmītni ieteica kolēģes draugs, kurš bija sajūsmā par Nadjas gatavotajām brokastīm un ukraiņu ēdieniem.
Apmesties Vorokhtā ir stratēģiski izdevīgi, jo tā ģeogrāfiski atrodas labā vietā, – braucot no ciematiņa uz visām debess pusēm, visapkārt ir dabas parks ar skaistiem kalniem un daudziem pastaigu maršrutiem, tostarp Ukrainas augstākā virsotne Hoverla (2061 metrs). Tas ir kalns Karpatos, kas izvietots Čornohoras kalnu grēdā.
Hoverla ir populārs tūrisma objekts gan ziemās, gan vasarās, un to metas iekarot daudz tūristu. Visskaistākais pastaigu maršruts, ko, ieskaitot nelielu maldīšanos, ogu lasīšanu un sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem, veicām septiņās stundās, sākās turpat Vorokhtā, pie kafijas kioska.
Nogriežoties pirms kioska pa kreisi, pāri tiltiņam, šķērsojām kalnu grēdu un devāmies uz ciematiņu Jabloņica, lai ieturētu maltīti. Fantastiski bija tas, ka šis maršruts nav tūristu atklāts un kalnos bijām vienas, neviena netraucētas. Skati bija pasakaini! Pastaiga no Vorokhtas uz Jabloņicu neprasa augstas intensitātes fizisko piepūli, klintīs kāpt nevajadzēja, tomēr ar piecām stundām ceļā ir jārēķinās.
Mēs arī apmeklējām galveno Rietum- ukrainas slēpošanas kūrortu Bukovela, kas atrodas aptuveni 18 km no Vorohtas. Tur viss bija kā Eiropā, ar nelielu slāvu piesitienu – gan piedāvājuma, gan ļaužu pūļu ziņā. Jārēķinās, ka šajā ziemas kūrortā cena ir augstāka nekā pārējā Ukrainā. Tur pieejamas aptuveni 20 trases, un no tām garākais nobrauciens ir divi kilometri. Starp citu, arī mazajā Vorokhtā ir ziemas slēpošanas trase, bet tajā nobrauciens ir krietni īsāks, un arī infrastruktūra nav moderna, toties ir mazāk cilvēku un sirsnīgāka attieksme. Turpat netālu no Vorokhtas ir tramplīnlēkšanas sporta bāze.
Ukrainā ir izvēles iespējas – doties turp, kur tūristu ir maz vai nemaz, vai arī apmeklēt pilsētas, kur var sastapt daudz vietējo un ārvalstu ceļotāju. Brauciens uz Rietumukrainu ierindojas manas dzīves TOP 5 ceļojumu vidū, un lielā mērā tieši tāpēc, ka vietējie ir ļoti sirsnīgi, patiesi un patīkami cilvēki. Viņus nav saēdusi Rietumu kapitālistiskā dzīves uztvere. Novēroju, ka cilvēki ir ļoti skaisti, un maz manīju aptaukošanās problēmu.
Ko tur apēst?
Tur jābrauc nogaršot autentisku boršču un bograč zupas. Protams, jānogaršo arī slavenie pelmeņi, vareņiki un kartupeļu pankūkas. Savukārt saldumu mīļiem iesaku nogaršot Ļvovā gatavotās šokolādes. Intereses pēc pamēģināju arī viņu nacionālo ēdienu – kukurūzas putru.
Jāsaka godīgi, ka tā man nešķita sevišķi garšīga. Ukraiņi cenšas sekot pasaules tendencēm, un ir arī picērijas un suši restorāni. Tomēr kopumā mans secinājums, ka Ukraina ir ne vien skaista, kalnaina zeme, bet tajā var doties arī gastronomiskā piedzīvojumā.
Ko tur iedzert?
Ļvova ir slavena ar savu kafijas tradīciju, un tur ir dažas īpašas kafejnīcas, kur pasniedz viņu īpašo kafiju. Tāpat tur jābauda slavenais ķiršu liķieris, ko plaši piedāvā iestādījumi ap Rātslaukumu. Arī Ukrainā ir ienācis citur pasaulē izplatītais trends – vietējā alus brūvētavas. Protams, ir arī neskaitāmas vietējā degvīna šķirnes un mājražotāju piedāvātie čiekuru, zālīšu un ogu uzlējumi, ko gan šoreiz neizmēģinājām.
Vietējā biznesa īpatnības?
Ukrainā tūrisma infrastruktūra ir labi attīstīta un piedāvājuma klāsts ir plašs. Ceļa malās var lasīt reklāmas, kas piedāvā jāšanu ar zirgiem, izbraucienu pa kalnu upēm, slēpošanu, erotiskās masāžas, spa un daudz ko citu. Tur ir viss, ko tūristi parasti vēlas. Kalnu kūrorta pilsētā ir arī brīvdabas ūdens atrakciju parks ar plašu piedāvājumu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Viesnīcu piedāvājums arī ir plašs – var nakšņot gan vienkāršās koka mājiņās, izbaudot Ukrainas vietējo iedzīvotāju dzīvesstilu, gan, protams, arī eiropeiskās naktsmītnēs, kas neatšķiras no citās Eiropas zemēs sastopamajām. Cenu līmenim naktsmītnēs ir plaša amplitūda.
Vietējās tautsaimniecības pamatā ir pakalpojumi, rūpniecība, tostarp ir ogļu un gāzes rūpniecība, elektrības ražošana, metālapstrāde un mašīnbūve, ķīmiskā rūpniecība, transporta ekipējums, farmācija, lauksaimniecība un pārtikas ražošana – graudi, cukurbietes, saulespuķu sēklas, dārzeņi, gaļa, piens, protams, šokolāde.
No kā uzmanīties?
Mēs bijām iepriekš ievākušas informāciju un zinājām, ar ko rēķināties, ceļojot šajā valstī. Jāņem vērā, ka ceļi, kas vijas pa kalniem, ir ļoti sliktas kvalitātes – bedraini. Tur nevajag braukt ar savu automašīnu, jo ir ļoti liela iespējamība, ka tā tiks sabojāta. Vietējie teica, ka astoņi no 20 autobusiem, braucot pa šiem ceļiem, tālāk netiek un uz vietas ir jālabo. Jādomā, vai vēlies brauciena laikā palikt uz ceļa, saskarties ar ukraiņu automehāniķiem un ieguldīt naudu mašīnas remontā. Tāpēc tiek piedāvāts speciāls pakalpojums – taksometrs aizved uz kalna piekāji un atved atpakaļ, un cena par braucienu nebūt nav augsta.
Tāpat ir jāuzmanās ar degvielu, ko lej savā spēkratā. Citi ceļotāji stāstīja, ka ielējuši savā mašīnā benzīnu kādā vietējā uzpildes stacijā un pēc tam mašīnai bija jātīra motors. Tādēļ mēs pildījām degvielu uzpildes stacijās ar atpazīstamu zīmolu, kam ir tīkls visā valstī, un problēmu nebija.
Ko atvest kā suvenīru?
Ukrainā atrodas sudraba un zelta rotu rūpnīcas, līdz ar to izstrādājumu cena ir ļoti izdevīga. Es iegādājos auskarus un gredzenu. Padoms: tiem, kas brauc uz Karpatiem, iesaku iepirkties nevis Ļvovā, jo tur viss ir dārgāks, bet gan pa ceļam esošajā pilsētā Ivanofrankovskā. Arī dārglietas.
Ukrainā apmeklējām vietējo amatnieku un zemnieku tirdziņus, kur varēja iegādāties mājās un vietējos uzņēmumos gatavotas lietas – kaltētas baravikas, aitas vilnas segas, dažādus mājas alkoholiskos uzlējumus ar interesantām zālītēm, čiekuriem un ogām.
Protams, uz Latviju var pārvest arī slaveno ukraiņu speķi jeb salo. Interesanti, ka pēc šī speķa cenas nosaka ekonomisko situāciju valstī. Cik maksā speķis, tā tautai ir ar labklājību. Ukraiņu speķis, atšķirībā no Latvijas līdzinieka, netiek žāvēts, bet iesālīts svaigā veidā. Tad, kad speķi ēd, sāls ir jānokasa nost. Uzliek uz rupjmaizes un ēdot piedzer klāt degvīnu.
#1/24
Kāpiens Ukrainas augstākajā virsotnē Hoverlā, tūristu plūsma šeit ir samērā liela, skati- burvīgi. Pārējās fotogrāfijas skatāmas tālāk galerijā!
#2/24
#3/24
#4/24
Brīdinājuma zīme Hoverlas pakājē.
#5/24
Vorohtā ir slavena tramplīnlēkšanas sporta bāze.
#6/24
#7/24
#8/24
Aizgājušā laikmeta paliekas Vorohtas tramplīnlēkšanas bāzē.
#9/24
Negaršīgā kukurūzas putra.
#10/24
Atpakaļceļā pierobežā iegriežamies bankas filiālē, nokārtot dabiskās vajadzības.
#11/24
Bankas filiāle
#12/24
Bankas filiāle
#13/24
Bankas filiāle
#14/24
Bankas filiāle Ukrainas pierobežā ar Poliju.
#15/24
Bankas filiāle Ukrainas pierobežā ar Poliju.
#16/24
Vorohtā mūs sagaida ar tautas mūzikas ansambli un labākajā restorānā tiek servēti garšīgākie ēdieni.
#17/24
Vorohtā govis staigā pa lielceļu un gar mūsu mājas logiem.
#18/24
Vorohtā nakšņojām pie vietējās kundzes.
#19/24
Vorohtā nakšņojām pie vietējās kundzes.
#20/24
Dārglietu paradīze Ivanofrankovskā.
#21/24
Mūsu dzīvesvieta pie Naģas.
#22/24
Pa ceļam no Vorohtas uz Jablonicu.
#23/24
Pa ceļam no Vorohtas uz Jablonicu.
#24/24
Atceļā no Jablonicas mūs ved šoferis, kas sevi dēvē gan par fotogrāfu, gan viesu nama īpašnieku. Turklāt nedaudz runā latviski, jo savulaik piepelnīšanas nolūkā dzīvojis Latvijā.
