Ārzemju ceļojums pēc šogad piedzīvotās globālās pandēmijas šķita maz ticama iespēja, kas tomēr piepildījās īstajā brīdī. Esmu atgriezusies un vesela, piedzīvojuma izjūtas noķēru, taču atmiņā spēcīgi guļ sajūta, kad visu dienu esi pavadījis ar masku uz sejas.
Vasaru biju gatavojusies pavadīt, apceļojot Latviju, tieši tā, kā to aicināja darīt vietējie uzņēmēji un politiķi. Tomēr, savstarpējām robežām lielākajai daļai Eiropas Savienības valstu vidū atveroties, šie plāni mainījās, un 1.jūlijā es devos nedēļu garā ceļojumā uz Austriju. Ceļojuma mērķis bija ģimenes atkalredzēšanās.
Prieks par ceļojumu sākās līdz ar avio biļešu iegādi. Diemžēl smieklīga pārpratuma dēļ rezervējām lidojumu nepareizajos datumos. Pēc zvana "airBaltic" tika saņemta tūlītēja, laipna atbilde, ka ne par ko nav jāuztraucas. Pēc tam lidojuma datums tika mainīts dažu minūšu laikā. Arī biļešu cenas vasaras vidū labākas būt nevarēja - 108 eiro turp un atpakaļ.
Mana ceļojuma pirmajā dienā Latvijā tika atcelta obligātā masku lietošana sabiedriskajā transportā, savukārt lidostā ieeja bija atļauta tikai ar maskām un uzrādot ceļojumu apliecinošu dokumentu. Novēroju, ka ceļotājiem, kas lidostas galvenajā zālē atradās bez maskām, tika pieklājīgi aizrādīts. Lidostā netrūka arī norāžu par distancēšanās ievērošanu un roku dezinfekcijas līdzekļu stendu. Vienīgais, kas, manuprāt, pietrūka, bija ceļotāju drūzma. Bez kavēšanās nonācu līdz lidmašīnai un varēju vien nopriecāties, ka blakus neviens nesēdēs – mazā lidmašīna bija pustukša un visi sēdējām izretināti.
Man gribējās domāt, ka tāds miers un klusums kā nekad varbūt valda Rīgas lidostā, bet ne jau Vīnes, kas vairākkārt pārsniedz mūsu lidostu tās izmēros. Taču nē – arī ielidojot Vīnē sastapos ar mieru un klusumu, nenācās saskarties ar rindām vai drūzmēšanos. Atšķirībā no Rīgas lidostas, kur liela daļa tirdzniecības vietu bija slēgtas, Vīnes lidostā darbojas katra kafejnīca un veikaliņš.
Austriju jaunais koronvīruss skāra daudz smagāk nekā Latviju - slimības konstatēšanas gadījumu skaits sasniedza savu zenītu 26.martā ar 1064 jauniem gadījumiem dienā un jūlija sākumā valstī bija konstatēti jau 706 vīrusa izraisīti nāves gadījumi. Tika ieviesti noteikumi, kas paredzēja, ka no mājām atļauts iziet tikai līdz tuvējai pārtikas tirdzniecības vietai vai aptiekai. Ieeja tirdzniecības vietās atļauta bija, tikai lietojot sejas aizsegus, restorāni un kafejnīcas vairs nedrīkstēja klātienē apkalpot klientus. Ne miņas no "2x2" - kopā atrasties drīkstēja tikai vienas mājsaimniecības locekļi, savukārt valstī noteiktais obligātais distancēšanās attālums bija viens metrs. Pusotra vai divu metru lielu distanci institūcijas vai uzņēmumi varēja lūgt ievērot, vadoties pēc saviem ieskatiem.
Mazinoties saslimšanas gadījumu skaitam, līdz ar vasaras sākumu šie ierobežojumi tika mīkstināti, spēkā paturot vien prasības lietot sejas maskas sabiedriskajā transportā un ievērot distancēšanos. Ja sākotnēji arī Austrijā valdīja ievērojams masku deficīts, tad tagad tās varēja iegādāties ik uz stūra - tūristiem paredzētos veikalos, aptiekās un lielveikalos. Auduma maskas cena aptiekā - 10 eiro.
Lai pārvietotos pa pilsētu un dotos izbraucienos ar vilcienu ārpus tās, arī man nācās pierast pie sejas maskas lietošanas. Austrijā šo prasību ievēroja praktiski visi - sods par pārkāpumu: 500-1500 eiro.
Vīnē jau esmu bijusi, un šoreiz padomā jau bija pāris vietas, kuras gribējās apmeklēt.
Lai atbalstītu vietējo ēdinātāju nozari, katrai mājsaimniecībai Vīnē vasaras sākumā izsniedza kuponu 25 vai 50 eiro vērtībā, kas paredzēts kādas kafejnīcas vai restorāna apmeklējumam. Neliels, bet jauks žests pret iedzīvotājiem - milzīgs atbalsts nozarei.
Mēs izlēmām doties uz slavenāko kafejnīcu Vīnes sirdī - "Cafe Central", kuru pērn neapmeklēju garo rindu pie ieejas dēļ. Šogad pie kafejnīcas durvīm rindas nebija, devāmies iekšā un ieņēmām labākās vietas. Roku dezinfekcija, viesmīļi ar sejas vairogiem, brīnumgardas kūciņas un debešķīga Vīnes kafija. Par to visu trīs personām bija jāpiemaksā vēl daži eiro un, pateicoties valsts atbalsta kuponam, bijām norēķinājušās.
Pilsētas centru un vecpilsētas galveno skvēru ne reizi nebiju redzējusi tik tukšu. Apkārt dzirdama tikai vācu valoda, neviena ielu mākslinieka. Kafejnīcas galvenajās ielās arī pustukšas. Sajūtas patiesībā bija labas - vai tāda gadījumā pilsēta neizskatījās pirms apmēram 30 gadiem un pirms lielā tūrisma uzplaukuma?
Nākamajā dienā mums bija paredzēts 3,5 stundu garš ceļojums uz rietumiem - Austrijas ceturto lielāko pilsētu Zalcburgu. Viens no pilsētas galvenajiem ienākumu avotiem ir tūrisms, kas diemžēl šogad pilsētā ir knapi novērojams. Dodamies aplūkot krāšņos Mirabellas pils dārzus, tad, paejot garām namam, kurā dzimis Volfgands Amadejs Mocarts, nonākam vecpilsētā, pār kuru paceļas 1000 gadus senais cietoksnis. Pie suvenīru stendiem svilpo vējš, amatnieku tirdziņā tiek tirgoti sejas vairogi. Dezinficējam rokas un dodamies ielūkoties klintīs kaltās katakombās, tad apmeklēt vēstures muzeju cietoksnī. Muzeja telpās drīkst uzturēties tikai ar maskām, kas karstajā vasaras dienā kļūst par tik lielu izaicinājumu, ka ātrāk gribas tikt svaigā gaisā. Ceļotājiem, tai skaitā mums, par labu noteikti nāk draudzīgās viesnīcu cenas. Nakts viesnīcā un brokastis trīs personām izmaksāja 80 eiro, taču ticu, ka citkārt par istabiņu ar skatu uz Alpu kalniem varētu nākties maksāt divtik daudz, ja ne vairāk.
No Zalcburgas dodamies dziļāk kalnos, uz Eiropas lielāko ledus alu, kas sevī slēpj mūžīgo ziemu - Eisriesenwelt, mazā ciematiņa Verfen tuvumā. Tuvojoties alai, redzam mašīnu rindas un šķiet, ka tūrisms šeit plaukst. Pēc pārgājiena kalnu takās un ziemas priekiem kalnu dzīlēs, kad laukā saule sildīja līdz pat 30 grādiem pēc Celsija, apvaicājos gidam, kāda šogad ir situācija. Izrādās, ka ierasto 3000 apmeklētāju vietā pagaidām alu apmeklē vien tūkstotis tūristu dienā. Ala apmeklētājiem parasti atvērta ir tikai gada siltajos mēnešos, taču šogad sezona iesākusies par mēnesi vēlāk kā citkārt. Pateicoties mazajam apmeklējumam, varam fotografēt - citkārt tas būtu liegts drošības apsvērumu dēļ.
Pusdienas baudām turpat kalnos un laikam jāpriecājas, ka cilvēku ir tik, cik ir, un visiem pietiek vietas. Pēc Vīnes šniceles un biezpiena strūdeles ar skatu uz kalniem pošamies atpakaļ uz Vīni. Galvaspilsētas dārgakmens, kur priecājos atgriezties, ir Šēnbrunnas pils. Tuvojoties pilij, pirmais, ko pamanu, ir tukšais stāvlaukums, kam seko tukšas alejas, ieliņas un vientuļi vārti, kas ved uz pils teritoriju. Garām paiet viena tūristu grupiņa, kas kopā uzturēties drīkst tikai pils parkā - iekštelpās grupu ekskursijas ir liegtas. Ir savādi neredzēt gidu vadītās grupas un ceļotājus no visas pasaules. Mēs veltām saulaino dienu dārzu un oranžēriju apmeklējumam. Tur maskas nav nepieciešams lietot, taču esam aicināti ievērot distancēšanos.
Mans pēdējais piedzīvojums, esot ciemos, bija kopīga došanās dabā. Nevarētu teikt, ka došanās dabā Austrijā tika īpaši veicināta, kā to darīja Latvijā. Mīkstinoties ierobežojumiem, Vīnei pieguļošajās teritorijās vietējie apgabalu politiķi pat lēma par stāvlaukumu slēgšanu parku un mežiņu tuvumā, lai ierobežotu ļaužu pūļus, kas no lielpilsētas vēlējušies doties distancēties pie dabas. Mēs dodamies garākā izbraucienā ar Eiropas senāko elektrisko šaursliežu dzelzceļa vilcieniņu, kas nodēvēts par "Trepēm uz debesīm". Pēc trīs stundu līkumota brauciena kalnos tas mūs ir nogādājis Austrijas lielākā kanjona tuvumā, Očera kalna pakājē. Pavadām dienu, sekojot rūpīgi kalnos izcirstām taciņām, un sastopam vien dažus ceļiniekus. Vienkopus ļaužu bariņus var redzēt kalnu pieturvietās - krodziņos, kur atļauts sēdēt tikai pie katra otrā galdiņa.
Kopumā man austrieši nešķita nobijušies. Iespējams, tādēļ, ka ievērot 1 metra distancēšanos vienam no otra nav nemaz tik grūti. Maskas pieskaņot apģērbam un, pērkot kleitu, nopirkt masku no tā paša auduma, tagad tur ir modes lieta. Šķiet, ka galvaspilsētā viss pamazām atgriežas savā ritmā un arī pirmie klasiskās mūzikas koncerti sāks atskanēt jau jūlija vidū. Diemžēl ar Covid-19 saslimušo skaits atkal sāka palielināties pāris nedēļas pēc ierobežojumu atcelšanas. Dienā, kad jau biju atgriezusies mājās (9.jūlijā), Augšaustrijā atkal tiek pastiprināti ierobežojumi un tirdzniecības vietās turpmāk uzturēties var tikai ar sejas maskām.
Ielidojusi Rīgā, es atgriežos pilsētas centrā ar sabiedrisko transportu. Ar masku uz sejas, jo pieradums un sajūta, ka maska taču mūs pasargā, ir paspējis spēcīgi iegulties manā zemapziņā. Līdz ar mani to dara arī visi citi ielidojušie ceļinieki.
Šis ceļojums man visu mūžu paliks atmiņā ar maskām un masku smaržu, kā arī ar patīkamo atmosfēru vecpilsētās un tūrisma pērļu tuvumu, ko nenomāca ierastie ceļotāju pūļi.