Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors, šaha spēles entuziasts Andris Ozols stāsta par šaha popularitāti Latvijā, spēlē iegūstamajām iemaņām un to, vai šahistiem un uzņēmējiem ir kas kopīgs?
Velkot paralēles starp šahu un uzņēmējdarbību
Gan šahā, gan uzņēmējdarbībā jāspēj pārredzēt laukumu – panākumi uzņēmējdarbībā lielā mērā ir saistīti ar spilgtu ideju un spēju neiekrist kādās no neskaitāmām lamatām, ko izliek dzīve. Starp dzīvi un jebkuru stratēģisku spēli – šahu, bridžu vai monopolu – var vilkt abstraktas paralēles. Stratēģiskās spēles iemāca lietu kopsakara stratēģisku aplūkošanu, un tas palīdz uzņēmējdarbībā. Tie uzņēmēji, kuri ikdienā cīnās ar neatliekamām un acīmredzamām lietām, bieži vien neaizdomājas par ne tik steidzamām, bet stratēģiski ne mazāk svarīgām lietām, kas ir nepieciešamas veiksmīgam biznesam. Velkot paralēles starp stratēģisku spēli un dzīvi, uzņēmējs tikai iegūst, jo tas mudina uzdot sev tādus jautājumus, par kuriem ikdienas darba steigā aizmirstam.
Vieniem spēle, citiem - dzīvesveids
Atbildot uz jautājumu, vai šahs ir vienkārši spēle vai kaut kas vairāk, jāsaka, ka tas ir ļoti individuāli - man tā ir tikai spēle, bet ir virkne cilvēku, kuriem šahs ir visa viņu dzīve. Cilvēkiem, kas velta sevi šaham profesionāli, paveras ļoti bagāta pasaule. Pat es jau esmu sajutis to bīstamību, kā šī pasaule var iesūkt sevī un paņemt pārāk daudz laika un domu. Henrijs Džeimss Bairons ir teicis, ka dzīve ir pārāk īsa, lai spēlētu šahu. Es sliecos piekrist, izņēmums ir vienīgi tie cilvēki, kuriem šahs ir profesija. Šahs amatieru līmenī ir ļoti vēlams, bet šī spēle ir kā narkotika.
Šahu nevar spēlēt jebkurā brīdī, tam vajadzīga noskaņošanās. Protams, precīzāk to varētu pateikt kāds šahists, es sevi par tādu neuzskatu – esmu tipisks amatieris, atvēlu laika spēlei tad, kad ir kāds amatieru turnīrs. Lai gūtu gandarījumu no spēles, uz to ir jānoskaņojas, to nevar spēlēt jebkurā brīdī – tas nebūtu pareizi.
Spēles prasmes palīdz ikdienā
Šahs attīsta spēju pārredzēt laukumu – regulārs prāta treniņš palīdz jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no nodarbošanās. Ir pat teorija, ka mūzika un šahs palīdz pret dažādām vecuma slimībām, piemēram, ar Alcheimera slimību vismazāk sirgst mūziķi un šahisti. Man šī spēle sagādā prieku, jo tā ir iespēja realizēt savu hobiju. Izjūtu līmenī ticu, ka tas padara prātu asāku.
Nevarētu teikt, ka visi, kas ir apguvuši šahu labā līmenī, būtu arī labi uzņēmēji. Šahs ir instruments prāta treniņam, kas noder arī uzņēmējiem, bet es neteiktu, ka azartisks, drosmīgs šahists ar plašu redzējumu automātiski būs arī veiksmīgs uzņēmējs. Šahists, kā jebkurš cits cilvēks, var būt veiksmīgs uzņēmējs un var arī nebūt!
Ja mēs paraugāmies otrādi – vai no veiksmīga uzņēmēja var sanākt labs šahists, tad šeit ir pavisam cita nianse. Ja runājam par profesionālo šahu, tad bieži vien var būt jau par vēlu! Ja cilvēks nav sācis spēlēt šahu līdz 10 gadu vecumam, viņš nekad dzīvē nespēlēs šo spēli ļoti labi! Līdzīgi ir ar mūziku – ja cilvēks nav gājis mūzikas skolā un 40 gadu vecumā sāk nodarboties ar klavierspēli, tad labākajā gadījumā var sanākt tikai viduvējs spēlētājs. Izvēli par šahu jāizdara jau bērnībā.
Šo varu ieteikt vecākiem, kuri domā par savām atvasēm – vecumā no 1.līdz 3.klasei ir jādod bērniem pamēģināt spēlēt prāta spēles, tajā skaitā šahu, jo tas ir labākais, ko bērnam var piedāvāt. Ja neizdosies, nekas traks nenotiks, bet, ja izdosies – tas būs labākais pamats, ko vecāki var dod bērnam.
Latvieši ir zolītes cienītāji
Zolīte, protams, ir daudz populārāka, es pats arī labprāt to spēlēju. Prasme labi spēlēt zolīti, nevis tik paniekoties saviesīgos vakaros, ir ļoti vērtīga. Tikai nevajag apelēt pie veiksmes, bet nopietni attiekties pret katru zolītes partiju.
Zolīte Latvijā vienmēr būs populāra spēle, toties šahs – daudz vērtīgāka prāta nodarbe. Popularitātes ziņā šahs mūsdienās nestāv ne tuvu zolītei. Manuprāt, to popularitāti, ko šī spēle piedzīvoja padomju gados, šahs Latvijā vairs nekad nesasniegs. Tāpēc ir ļoti svarīgi piedāvāt to jauniem cilvēkiem, manis jau nosauktajā vecumā, lai viņi sajūt šaha burvību, un tiem, kuriem šahs kļūs par sirdslietu, tā būs visas dzīves nodarbe.
Šahs digitālajā versijā
Spēlēt klātienē ir daudz emocionālāk un personiskāk. Mana sieva ir šaha lielmeistare, un viņa vispār nespēlē elektroniskajā versijā, es dažreiz uzspēlēju. Man šķiet, ka emocionāli daudz krāšņāk ir pārbīdīt figūras, sēžot pie šaha galdiņa, nekā klikšķinot peli internetā. Modernās tehnoloģijas daudz ko atvieglo, bet vienlaikus arī laupa pirmatnējo sajūtu.
Viedokli sagatavojusi augstskola Turība.