Mainot amatu un karjeras virzību, tagadējais SEB bankas personāla vadītājs Baltijas valstīs Ainārs Ozols piepilda savu vēlmi nodarboties ar to, kas patīk vislabāk .
Ainārs Ozols kopš 2007. gada vadījis SEB banku Latvijā, bet nesen pievienojies SEB grupas Baltijas divīzijas vadības komandai un, ieņemot Baltijas personāla vadītāja amatu, uzņēmies atbildību par cilvēkresursu attīstības jomu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Iepriekš A. Ozols bija Latvijas līmeņa vadītājs, tagad – Baltijas. «Būs vairāk laika jāpavada ārpus Latvijas. Ar to rēķinos. Latvijas kolēģus jau zinu, būs vairāk jāiepazīst kolēģi ārpus Latvijas,» viņš saka.
A. Ozols ievērojis – lai gan mēdzam lietot vienotu apzīmējumu Baltija, latvieši, lietuvieši un igauņi ir atšķirīgi. «Kādreiz man likās, ka valodas dēļ Latvijas un Lietuvas cilvēki ir līdzīgi, bet pēdējā laikā esmu nonācis pie secinājuma, ka latvieši un igauņi savā domāšanā un pieejā dzīvei ir daudz līdzīgāki, neskatoties uz to, ka valodas ir pilnīgi atšķirīgas. Lietuviešu pieeja dzīvei, tas, kas viņiem svarīgs, un veids, kā viņi darbojas un gūst panākumus, būtiski atšķiras. Viņi ir ātri, izlēmīgi, enerģiski, bet igauņiem un Latvijas cilvēkiem svarīgāk būt apdomīgiem, pamatīgiem. Nekas nav pareizi vai nepareizi, svarīgi saprast, kā cilvēki domā un nonāk pie rezultāta,» viņš teic.
Stāstot par savas karjeras maiņu, A.Ozols domājis par to, kas viņam visvairāk patīk un interesē, vadot banku, sapratis, ka tas ir darbs ar cilvēkiem – vērot, kā attīstās viņu karjera, kas viņus motivē, kādās situācijās strādā labāk un kad – ne tik produktīvi. Prātojot par savu nākotni, viņš secinājis, ka vēlētos darīt to, kas vislabāk patīk, tāpēc izvēlējies turpmākās gaitas saistīt ar darbu, kura centrā ir cilvēki. «Humānais kapitāls katrā uzņēmumā un organizācijā ir svarīgākais. Lai gan saka, ka viss tiek automatizēts un sekmīgākie uzņēmumi ir tie, kas panāk, ka viņu klienti nodarbojas ar pašapkalpošanos, un varētu domāt, ka darbinieku nozīme uzņēmumā samazinās, patiesībā ir pilnīgi pretēji – augsti kvalificētu, gudru un domājošu darbinieku nozīme būtiski palielinās. Jā, mazkvalificētu darbinieku loma samazinās, un visu, ko var aizstāt ar mašīnu, agri vai vēlu arī nomainīs, jo tas ir ekonomiski pamatotāk, bet lielu daļu lietu nekad nevarēs aizstāt ar mašīnu, jo cilvēks ir tas, kurš to mehānismu izdomājis,» spriež A. Ozols.
No vienas puses, pēc astoņus gadus ilgas bankas vadīšanas ir viegli – apmēram zināms, kā viss notiek, kāds ir biznesa gada cikls, taču, no otras puses, ar laiku zūd entuziasms un satraukums. Viņam šķiet, ka tas nav īsti godīgi ne pret sevi, ne pret kompāniju, kurā strādā, jo, ja būtu lielāks entuziasms, cilvēks varētu izdarīt vairāk un ar lielāku pievienoto vērtību. «Ja ir rutīna, visu izdarīsi pareizi, bet ne vairāk,» tā A. Ozols. Viņš uzskata, ka cilvēki Latvijā diezgan maz uzņemas personisko risku mainīt kaut ko savā darba dzīvē un tas viņiem samazina attīstības iespējas. Ja kāda uzņēmuma vadītājs kaut ko maina, sabiedrībai automātiski liekas, ka viņš kaut ko nav labi izdarījis, jo cilvēki jau paši no laba prāta no priekšnieku amatiem neaizejot – tur nav kaut kas tīrs. «Šī filozofija ir ļoti ierobežojoša. Arī daudz kur valsts un valdības amatos cilvēkus pārvēl no termiņa uz termiņu un sabiedrība to uzskata par normālu, jo viņš jau neko sliktu nav izdarījis – lai strādā tālāk. Man liekas, ka mums visiem būtu labāk, ja šis cilvēks to pašu labo varētu darīt citā vietā,» saka A. Ozols.