Aerodium saistītais uzņēmums Gaisa sporta sertifikācijas centrs (GSSC) vairs nepastāv. Par Eiropas Savienības un valsts atbalsta līdzekļiem būvētais gaisa tunelis Jelgavā pārdots izsolē, jo Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) uzsāka tiesvedību. Augstākajā tiesā šā gada 17. oktobrī LIAA prāvu zaudēja bez pārsūdzības iespējām.
Par sešus gadus ilgo tiesāšanos ar LIAA, tās sekām un savu viedokli par aģentūras direktoru Andri Ozolu intervijā Dienas Biznesam stāsta viens no Aerodium īpašniekiem – Ivars Beitāns.
Kā sākās Aerodium, un kad uzrakstījāt projektu LIAA par gaisa tuneļa būvniecību Jelgavā?
Aerodium sākās 2005. gadā. Mēs bijām tie, kas nopirka no Kanādas ražotājiem – Aerodium Canada – pirmo tuneli. Uzbūvējām to Siguldā, pēc tam nopirkām otro tuneli, palaidām olimpiādē. 2007. gadā atnāca pie mums ļaudis, kuri izstrādāja projektus LIAA. Tā arī piedāvāja, ka ir viens projekts, kurā bija plānots tunelis. Viņiem tajā brīdī jau bija atrasts ģenerāluzņēmējs, vajadzēja atrast tehnoloģijas ražotāju. Es piedāvāju šo darbu uzticēt kanādiešu uzņēmumam. Lidošanas centru projekti, vienkāršoti runājot, sastāv no tuneļa tehnoloģijas un no ēkas. Projekta rakstītāji piekrita, ka Aerodium Canada ir labs potenciālais tehnoloģijas piegādātājs. Kanādieši arī piedāvāja tobrīd ļoti inovatīvu risinājumu – tuneli, kuru var ātri nojaukt un uzlikt citā vietā. Tehnoloģiju varēja darbināt trijos dažādos veidos – gan kā atvērto variantu, gan kā daļēji slēgtu, gan kā pilnībā slēgtu iekārtu. Tādu, kā to paredzēja konkrētais projekts, mēs to arī nopirkām no Kanādas. GSSC man bija 37% no daļām. Es piedalījos uzņēmuma vadībā, bet nebiju ne vienīgais, ne arī lielākais akcionārs, kas bija valdē. 2008. gadā mēs tuneli bijām uzstādījuši un pabeiguši.
Bija kādas problēmas šajā fāzē?
Te ir būtiski pateikt, ka 2008. gadā, kad mums vajadzēja importēt visu tehnoloģiju, Aerodium Canada īpašnieks nomira. Viņš bija ne tikai īpašnieks, bet arī galvenais inženieris. Tas radīja lielu spriedzi projekta nodošanas gaitā. Projekta noslēgumā inženieris bija miris un bija ļoti daudz jautājumu par to, kā salikt kopā tuneli, kā tas strādās. Mēs tobrīd bijām pamatīgās sprukās. Izdevās mums tuneli ar savu sapratni salikt, un tas ierūcās. LIAA izmaksāja paredzēto naudu – aptuveni 1,3 miljonus latu.
Kā jau visiem LIAA projektiem, bija komerciālie rādītāji, kas jāsasniedz. Pievērsiet uzmanību gadaskaitļiem. 2008. gads – lielās krīzes sākums. Mums ar naudu bija tik bēdīgi, ka pat mārketingam nepietika. Par apgrozījumu, ko bijām solījuši 2006. gadā, pat tuvu nevarēja runāt. Biznesa plāns tika izstrādāts, vadoties no pirmskrīzes ekonomiskā burbuļa realitātēm.
Kurā brīdī sākāt strīdēties? Iemesli?
2009. gadā Godmaņa valdība nolēma, ka dos Aerodium iespēju būvēt EXPO izstādes Latvijas paviljonu Šanhajā. Ar lielu entuziasmu pieņēmām izaicinājumu. To projektu sākām realizēt, bet pa vidu bija mājieni no zinošiem cilvēkiem, ka vajag samaksāt kukuļus par iespēju strādāt. Tos mājienus mēs vērā neņēmām un kukuli nemaksājām. Tad arī sākās problēmas. Nauda šī projekta realizācijai tika kavēta. Līgumu noslēdzām 2009. gada novembrī, bet vēl 2010. gada janvārī finasējuma nebija. Jāatver Latvijas paviljons pēc 5 mēnešiem, maijā. Viņi mums apzināti radīja grūtības un absurdas, birokrātiskas problēmas. Naudas aizkavējums EXPO projekta realizācijai bija nopietna problēma. Neatceros vairs kavējuma oficiālos iemeslus, bet bija pat brīdis, kad biju ieķīlājis savu privātmāju, lai varētu Latvijas paviljonam Šanhajā ielikt pamatus. Tas bija absurds, tērēju savu personīgo naudu, lai būvētu valsts paviljonu starptautiskai izstādei. Tomēr, neskatoties uz visām grūtībām, Latvijas paviljonu pabeidzām, EXPO sāka veiksmīgi strādāt.
Pēc gada, kad viss lielais konflikts EXPO sakarā norima, LIAA atrada iespēju mums radīt problēmas Jelgavas projektā. Te būtiski ir nodalīt GSSC tuneli Jelgavā un EXPO. Tie ir divi pilnībā nodalāmi, atšķirīgi projekti. Oficiālais viņu pamatojums bija, ka nav sasniegti komerciālie rezultāti. Mēs nebijām apkalpojuši solīto cilvēku skaitu, nav sasniegti plānotie ieņēmumi, un tāpēc LIAA prasa atmaksāt visu EU fondu ieguldīto naudu.
Paralēli LIAA nosūtīja uz Jelgavu pārbaudīt tuneli «ekspertu»Jāni Rudzīti, kurš iepriekš nebija vēja tuneļus ne redzējis, ne padziļināti pētījis. Viņš savu «ekspertīzi» izdrukāja uz Tehniskās universitātes veidlapas, lai, viņa vārdiem, «tā izskatītos respektablāka», un šis viltojums nostrādāja kā papildu argumentācija projektu izgāzt. Tehniskās universitātes vadība gan pēc tam rakstiski norobežojās no šī dokumenta, jo Rudzītim nav bijis ne uzdevuma, ne atbilstošu zināšanu, lai šādu ekspertīzi veiktu. Šo pētījumu LIAA mums nebija ne uzrādījusi, ne arī ļāvusi argumentēti apstrīdēt un novērst trūkumus, ja tādi būtu bijuši. Šo dokumentu mēs pirmo reizi redzējām tikai krimināllietas materiālos, 2013.gadā. Es nezinu, kā citādi to interpretēt, ja ne kā melus un dokumentu apzinātu viltošanu, lai diskreditētu mūsu kompāniju un inkriminētu noziegumu.
Nedaudz vēl par EXPO izstādi. Naudu par projektu saņēmāt?
Naudu dabūjām, bet ne visu. Nogrieza mums dažus simtus tūkstošu latu par kavējumu. Pilnīgi noteikti šajā projektā mēs neko nenopelnījām. Daudzi cilvēki EXPO strādāja par velti tikai uz sava patriotisma un entuziasma pamata. Tajā pat laikā Latvijai kopumā paviljons bija veiksmes stāsts. Daudzos starptautiskos reitingos mēs bijām TOP 10 paviljonu vidū visas pasaules konkurencē. Šādi panākumi Latvijai EXPO nav pieredzēti ne pirms, ne pēc šīs izstādes.
Jūs panācāt LIAA direktora Andra Ozola atstādināšanu no EXPO paviljona projekta pārraudzīšanas?
Ozols sākotnēji bija nominēts kā EXPO projekta virsuzraudzības vadītājs (General commissioner). Tad, kad sākās šis konflikts, kas bija nesmuks un publisks, tostarp par kukuļu pieprasīšanu, tad arī iesaistījās premjers Valdis Dombrovskis un ekonomikas ministrs Artis Kampars. Izstāstījām premjeram un ministram, kas ir par sāpi, ka Latvijas EXPO paviljona būvlaukums var palikt pusratā kā nevienam nevajadzīgs piemineklis Latvijas nespējai. Tad arī viņi nomainīja Ozolu un uzticēja virsuzraudzību Robertam Stafeckim, kas bija neatkarīgs cilvēks un ļāva mums šo projektu ar godu pabeigt.
Tātad ir ne tikai naudas faktors lielā projektā, bet arī cilvēcīga aizvainojuma pazīmes?
Tīri cilvēcīgi runājot, domāju, ka konkrētais vadītājs ir cilvēks, kurš neprot zaudēt. Ja ko ir iekārojis, ir arī jāsaņem. Tad, kad nesaņēma to, ko vēlējās, tad arī mēģināja atrast iemeslus, kā atriebties un iegriezt mums citādi.
EXPO izstādes gadījumā taču nesaņēmāt vairākus simtus tūkstošu latu no plānotā projekta finansējuma?
Jā, visa nauda netika saņemta, bet no EXPO projekta mēs izgājām apmierināti. Paviljons bija uzbūvēts, tas bija veiksmīgs. Ozola cerība, ka mūsu uzņēmums netiks galā ar problēmām, neīstenojās. Galvenais Aerodium ieguvums bija nevis nauda, bet starptautiska atpazīstamība. Mēs ieguvām to, kas mums patiešām bija vajadzīgs. Paviljonu, starp citu, izdevās pārdot. EXPO izstāžu vēsturē nezinu daudz gadījumu, kad būtu pārdoti paviljoni. Mēs to izdarījām, palīdzējām valstij atkal. Latvija atpelnīja miljonu eiro no pārdošanas. Paviljonu iegādājās Ķīnas uzņēmējs. Arī valstij šis bija ne tikai atpazīstamības ziņā veiksmīgs projekts, bet tas izvērtās veiksmīgs arī finansiāli. Ar mazu investīciju liela, pozitīva publicitāte. Paraugs, kā saimnieciski rīkoties ar valsts līdzekļiem.
Tad ķersimies pie tiesvedības, kuru pret jums uzsāka LIAA. Jau minējāt par neizpildītiem komerciāliem sasniegumiem. Kas, par ko un kāpēc?
Viss sākās 2011. gadā. Kopš tā laika pret mani personīgi bija ne tikai civillieta par līdzekļu piedziņu Jelgavas tuneļa lietā, bet arī tika ierosinātas trīs citas krimināllietas. Viena bija par to, ka biju Ozolam nosūtījis īsziņu, kurā viņš saskatīja draudus. Rakstīju viņam – “Vai tu zini, kas notiek ar suni, kuru iespiež stūrī?” Bija man jāatskaitās policijai, kādēļ šādu īsziņu rakstīju. Citā lietā man mēģināja inkriminēt noziegumu, ka es pats savu paša izgudrojumu, patentu neesot bijis tiesīgs izmatot… Absurds! Trešā krimināllieta, kas ir joprojām aktīva, vēl arvien notiek par to pašu prasību civillietā par LIAA līdzekļu piedziņu Jelgavas tuneļa projektā. Vai jums tas neliekas dīvaini, ka šajā krimināllietā esmu vienīgais apsūdzētais? Savukārt civillietā par to pašu sarunas priekšmetu prasība bija pret trim valdes locekļiem. Krimināllietā prasa no manis viena paša - mazākuma akcionāra, kurš pat nav bijis valdes priekšsēdētājs.
Savukārt paralēli ierosinātajā civillietā 2011. gadā LIAA pieņēma lēmumu par finansējuma atprasīšanu, pamatojoties uz to, ka GSSC nav sasniedzis plānotos rezultātus saimnieciskajā darbībā. Līdz ar to, LIAA ieskatā, īstenotajā projektā tika veiktas būtiskas izmaiņas un bija pārkāpti atbalsta sniegšanas nosacījumi.
Pirmajā instancē tiesu uzvarējāt. Kas notiek tālāk? Kā tiesvedība iespaidoja uzņēmumu Aerodium un saistītā uzņēmuma Gaisa sporta sertifikācijas centrs darbību strīda laikā?
2012. gadā LIAA vērsās ar prasību tiesā pret GSCC bijušajiem valdes locekļiem: mani - Ivaru Beitānu, Reini Rūtentālu un Kārli Marku par 1 346 386 latu jeb 1 916 836,56 eiro solidāru piedziņu. Gan pirmās, gan otrās instances tiesas LIAA prasību pilnībā noraidīja kā nepamatotu. Šogad 17. oktobrī to izdarīja arī Augstākā tiesa. No mūsu puses tiesas izmaksāja vairākus desmitus tūkstošu, cik kopā iztērēja LIAA, no publiskiem avotiem nevar saprast. Tie bija tiešie izdevumi advokātiem. Pēc man labvēlīgā tiesas sprieduma LIAA daļu no maniem izdevumiem jau ir atmaksājusi. Skumjākais bija tas, ka tiesvedību laikā Aerodium Latvijā bija uzņēmums «persona non grata». Ar mums strādāja ļoti uzmanīgi, rezervēti! Kredītus Latvijā dabūt bija ļoti grūti. Bet mēs tomēr strauji attīstījāmies par spīti LIAA vadītāja vēlmei mūs nogremdēt. Tomēr gribu vērst uzmanību, ka LIAA ametpersona Ozols faktiski nelietderīgi tērēja nodokļu maksātāju līdzekļus, līgstot dārgus advokātus un juristus, bet es tērēju savējos. Valsts kabatas ir dziļas, var teikt, ka viņu līdzekļi tiesvedībai bija neierobežoti. Bet tā taču ir nodokļu maksātāju nauda! Vai Ozols pēc šī zaudējuma kaut centu no tās atmaksās valsts kasē? Vai ekonomikas ministrs izvērtēs, cik ļoti LIAA ametpersona Ozols atbilst ieņemamajam amatam un vai tā nav dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana vai vismaz nolaidība? Vai Valsts kontrole izvērtēs, cik lietderīgi ir iztērēti valsts līdzekļi šajā absurdajā tiesvedībā? Mums pietika gan naudas, gan tiesisku argumentu, lai tiesvedību izcīnītu un uzvarētu. Bet ko darīt mazākiem uzņēmējiem, ja tie tiktu ierauti līdzīgās tiesvedībās ar LIAA un tiem nebūtu pietiekamu finanšu līdzekļu?
Civillietu esat uzvarējuši, krimināllieta vēl ir procesā?
Nosacīti jā, es nevēlos iespaidot tiesas spriedumu, bet tā ir būvēta uz līdzīgiem argumentiem kā civillieta. Tiesas zālē pret mani nav liecinājis neviens liecinieks!
Pats fakts, ka uzņēmēju var krimināli sodīt par biznesa neveiksmi, arī ir ievērības cienīgs. Pieļaujat šādu juridisko praksi vispār, ka par neveiksmi biznesā ir jāsēž cietumā?
Kā jau minēju, tad biznesa plānā mēs paredzējām lielāku apgrozījumu, bet realitātē, konkrētajos 2008. - 2010. gada ekonomiskās krīzes apstākļos ieņēmumi bija mazi. Vai par to uzņēmējs ir jāsoda un jāliek cietumā? LIAA vadītājs uzskatīja, ka ir jāsoda. Ja civillietā LIAA argumentācija būtu guvusi virsroku, tad būtu jāmaina visa likumdošana un skaidri jāpasaka, ka uzņēmējdarbība Latvijā tagad ir riskanta un krimināli sodāma nodarbošanās. Vai tad vispār kāds riskētu uzsākt uzņēmumus, ja par to var nonākt cietumā? Tā jau reiz bija, un tas saucās PSRS.
GSSC piedzīvoja maksātnespēju. Ja tas nebūtu viens no Aerodium saistītajiem uzņēmumiem, bet jauns uzņēmums, kura īpašniekiem nav citu projektu, iznāk, ka LIAA ne tikai izputina pasākumu, bet uz visiem laikiem izrēķinās ar šāda uzņēmuma īpašniekiem?
Iesācēji bez finanšu muskuļiem bieži cer uz LIAA atbalstu. GSSC bija tikai neliels saistītais uzņēmums, kurā man bija 37%. Savukārt Aerodium grupa ir eksportā bāzēts uzņēmums. Latvijā par mums zina tikai Siguldas projekta kontekstā, kur darbība notiek trīs vasaras mēnešus. Pārsvarā Latvijā tikai testējam mūsu tehnoloģijas, visu pārējo eksportējam. Tiesāšanās ar LIAA izraisīja uzņēmuma GSSC maksātnespēju. Jā, LIAA saskaņā ar līgumu piešķīra daļu naudas - 1,3 mijonus latu, bet kopējā investīcija tajā projektā bija 2,6 miljoni latu. GSSC bija jauns uzņēmums, kas tikko bija iztērējis naudu šī projekta realizācijai. Tai skaitā mēs bijām ņēmuši lielu kredītu bankā un iztērējuši arī savus personīgos līdzekļus, un pēkšņi saņēmām prasību atmaksāt līdzfinansējumu. Nebija tādas naudas konkrētajam uzņēmumam konkrētajā brīdī. Maksātnespēja bija vienīgais ceļš. Ņemiet iekārtu un ēku – cita ceļa nebija! Tā tas arī notika. Iekārtu apķīlāja un pārdeva izsolē. Darbojās maksātnespējas administrators. Vēl pirms tās pārdošanas iekārta tika izmantota Holivudas filmas CZ12 uzņēmšanā, un Latvijā paspēja palidot slavenais aktieris Džekijs Čans. Jau tajā brīdī šis fakts LIAA prasību un pozīciju padarīja absurdu. Ja pasaules līmeņa kinozvaigzne atbrauc uz Latviju tādēļ, ka tieši šeit ir konkrētā viņam visatbilstošākā iekārta, tad tas kaut ko nozīmē. Administrators pārdeva iekārtu jaunam īpašniekam, kurš to pārveda un uzstādīja Ķīnā. Tur tā strādā vēl šodien. Jau vēlāk Disney kompānija konkrēto iekārtu izmantoja savas komandas treniņiem. Ja iekārta būtu bijusi brāķis, kā to apgalvoja Ozols, tad nedomāju, ka to izmantotu tādas autoritātes kā Džekijs Čans vai Disney kompānija.
Pasaulē ir virkne piemēru, kur kāds objekts vai vieta kļūst par tūrisma galamērķi tikai tāpēc, ka tajā ir uzņemta kāda slavena filma. Jelgavā Džekija Čana filmēšanās laikā pie tuneļa sētas pastāvīgi drūzmējās 200-300 cilvēki. Cik valstī būtu radītas jaunas darba vietas tūrismā? Cik iekasēti nodokļi? Cik neaizbraukuši cilvēki? Iespējams, šis objekts šodien būtu Jelgavas vizītkarte, ja vien LIAA vadītājs nebūtu bijis tik tuvredzīgs.
LIAA funkcija ir attīstīt uzņēmējdarbību, tas ietverts tās nosaukumā!
Jā, bet es šaubos, ka viņi vispār saprot, ko nozīmē uzņēmējdarbība. Ko nozīmē ilgtermiņa attīstība un stratēģiska plānošana? Ko patiesībā vajag jaunajiem uzņēmējiem, lai izdzīvotu un attīstītos? Ko nozīmē palīdzēt grūtā brīdī? Vai jūs varat nosaukt trīs izcilus sasniegumus, ko LIAA šajos gados Lavijai ir devusi? Es nevaru… Bet viņi ir «apguvuši» simtiem miljonu Eiropas naudas. Kur tad ir tie veiksmes stāsti?
Ko Aerodium šodien dara? Kāds ir jūsu pienesums Latvijai? Cik cilvēku nodarbināt tepat dzimtenē, ja vairums projektu tiek realizēti ārzemēs?
Šajos 12 gados esam saražojuši vairāk nekā 50 iekārtas vismaz 40 valstīs. Neesam vairs mazais uzņēmums. Klienti stāv rindā, lai dabūtu mūsu tehnoloģijas. Pēdējos piecos gados Latvijas ekonomikā esam ienesuši virs 30 miljoniem eiro. 90% no visa nepieciešamā saražojam Latvijā. Importējam, piemēram, karbona lāpstiņas, milzīgus stikla paneļus. Latvijā nav šādu ražotāju, lai šos komponentus saražotu. Nākamajam gadam mums jau ir projekti rindā, būvējam Makao, Dienvidkorejā, Ķīnā, Spānijā, Izraēlā, divus projektus šogad palaidām ASV (Maiami un Brensonā) un vienu Lielbritānijā. Domāju, ka mēs Latvijas ekonomikai darām daudz laba. Latvijas birojā ir ap 70 darbinieku pastāvīgā darbā, kā arī darbinieki citās valstīs, piemēram, Ķīnā, Korejā, ASV, Liebritānijā.
Tas, ar ko mēs šobrīd lepojamies, – mēs neesam viendienīšu kompānija. Mēs turpināsim darboties. Esam radījuši starptautiski pieprasītu un interesantu produktu. Otrkārt, ja palūkojam šos 32 miljonus eiro Latvijas ekonomikā ienestās naudas pēdējos piecos gados, vidēji tie ir aptuveni 6 miljoni eiro gadā. Tās ir reālas Latvijas ģimenes, kas no tās naudas pārtiek.
Es novērtēju arī pozitīvo atpazīstamību, ko radām valstij, Latvijai kopumā. Pēdējā pieredze ir Lielbritānijā, kur šogad atvērām tuneli. Tur ļaudis ir pieraduši redzēt latviešus, kas strādā laukos kā viesstrādnieki. Tas ir viņu priekšstats par latviešiem. Diemžēl daudz kur cilvēki domā, ka esam zemākā līmeņa darbaspēks. Tad, kad angļi atbrauca uz Rīgu un ieraudzīja, ka Latvijā ir gudri inženieri, cilvēki ar paceltu galvu un spējīgi radīt lietas, ko citi pasaulē nespēj, tas mainīja priekšstatu par mums kopumā. Atceros, ka vēl Tautas frontes pirmajā kongresā es kā pusaudzis piedalījos ar lielu pacilātību un optimismu. Esmu vienmēr bijis lepns ar to, kas Latvija ir, un šobrīd mums te – Aerodium - izdodas celt arī valsts tēlu. Tas rada lielu gandarījumu. Pie mums brauc atpakaļ latviešu cilvēki no Austrijas, no Amerikas, no Kanādas, brauc te strādāt. Mēs piesaistām atpakaļ gudrās galvas. Tā nav kaut kāda mistiska valsts programma ārvalstīs dzīvojošo latviešu atgriešanai, tie ir konkrēti cilvēki, kas reāli atgriežas. Tepat blakus, lūk, redzat caur stiklu, sēž meitene no Čikāgas, dzimusi ASV. Viņa šeit Aerodium ir atradusi darbu, Latvijā ir atradusi savu mīlestību. Tas ir skaisti. Latviešu atgriešanai ir vajadzīgas darba vietas, labi apmaksātas darba vietas izglītotiem cilvēkiem.