Tuvojas Ziemassvētki - laiks, kad tradicionāli vēlamies iepriecināt savus mīļos ar dažādām dāvanām. Reizēm dāvanu kopsumma veido vien pārdesmit eiro, taču atsevišķos gadījumos - mēdz sasniegt pat vairākus simtus, kurus cilvēki nereti izvēlas aizņemties.

SIA “eLizings.lv” veiktās aptaujas dati liecina, ka 57% gadījumu, piesakoties naudas kredītam, cilvēki iegūtos papildus līdzekļus iecerējuši tērēt ikdienas vajadzībām vai citu preču un pakalpojumu iegādei.

Bieži cilvēki pievērš uzmanību nebūtiskām detaļām, piemēram, ikdienā salīdzinot, kurā veikalā iespējams iegādāties lētākos griķus vai makaronus, taču svētku laikā nespēj saglabāt vēsu prātu un dāvanām iztērē ļoti lielas naudas summas. Aizņemoties naudu preču un pakalpojumu, tajā skaitā dāvanu iegādei, pirmkārt, vienmēr vajadzētu atcerēties par to, ka šo naudu vēlāk vajadzēs atmaksāt. Šī iemesla dēļ mēs iesakām aizņemties gudri un atbildīgi, neuzticoties tikai reklāmām vai pirmajam piedāvājumam. Turklāt jāatceras, ka šādas, ilgtermiņā, iespējams, neizdevīgas izvēles, klientus mudina veikt arī tirgotāji, kas, pārdodot kādu preci uz nomaksu, nereti cilvēkus iepazīstina tikai ar vienu iespēju, kā naudu aizņemties. Tā vietā mēs aicinām izvērtēt visus piedāvājumus, izvēloties sev piemērotāko, jo ir vairāki veidi, kā svētku laikā saglabāt vēsu prātu un naudu neaizņemties vai aizņemties gudri.

Diskusija par kreditēšanas veicināšanu, kura aizsākās kā Latvijā strādājošu komercbanku kritika par it kā pārāk lielo atturību aizdevumu izsniegšanā, pēdējo nedēļu laikā kļuvusi krietni konstruktīvāka, iesaistītajām pusēm meklējot kopīgas iespējas, kā problēmu risināt, nevis padziļināt.

Bankas var (un dažkārt – vajag) kritizēt, – piemēram, par to, ka dažas no tām vēsturiski bijušas pārlieku atvērtas šaubīgam kapitālam un uzņēmumiem. Vienlaikus - par racionālu, izsvērtu kredītpolitiku bankas kaunināt nav nekāda pamata. Bankas grib kreditēt un darīs to tik intensīvi, cik to ļauj aizņēmēju spēja un vēlme aizņemties. Papildus jāņem vērā arī visai stingrais regulējums finanšu nozarei, kas gadiem žņaudza kreditēšanu, pamatīgi birokratizējot finanšu nozari. Attīstoties ekonomikai un perspektīvām biznesa nozarēm Latvijā, ekonomikas politikas veidotāji kopā ar bankām gatavojas nākamajām kreditēšanas attīstības posmam. Par būtisku nosacījumu tajā kļūs uzņēmēju ambīcijas augt un spēja aizņemties.

Kreditēšanas aktivitāte Latvijā joprojām ir viena no zemākajām eirozonā, kā rezultātā uzņēmēji ik gadu zaudē apmēram 12,5 miljardus eiro, ko varētu ieguldīt biznesa attīstībā.

2024. gada 1.ceturksnī Latvijas nefinanšu sabiedrībām un mājsaimniecībām izsniegto kredītu atlikums bija vien 27,5% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) jeb 10,9 miljardi eiro, liecina “Eurostat” dati. Arturs Geisari, “Oferta Finance” idejas autors norāda, ka Latvijai ir milzīgs potenciāls palielināt piešķirto kredītu apjomu, tādējādi nodrošinot gan mazo un vidējo uzņēmēju attīstību, gan arī valsts ekonomisko izaugsmi kopumā.

“Mums ir vairāk nekā 35 tūkstoši uzņēmumu ar gada apgrozījumu virs 50 tūkstošiem eiro un pozitīvu pašu kapitālu. Tas vien nozīmē, ka Latvijas potenciāls aizņemties ir 3,7 reizes lielāks nekā šobrīd, taču tas netiek izmantots, kā rezultātā katrs no šiem uzņēmējiem principā zaudē iespēju nopelnīt apmēram 36 tūkstošus eiro gadā jeb trīs tūkstošus mēnesī. Bieži no uzņēmējiem dzirdam apgalvojumu, ka viņi vēlas attīstīties, taču statistika skaidri parāda, ka realitātē ne visi tam ir gatavi. Te ir nauda, kas reāli palīdzētu audzēt biznesa potenciālu, taču lielākā daļa vienkārši nobīstas. Bieži uzņēmēji pat nezina, kam un cik naudas nepieciešams, kā arī netic, ka viņi uz šiem papildus finanšu līdzekļiem vispār varētu pretendēt,” teic A.Geisari.

Šī gada siltais pavasaris un karstā vasara varētu būt “atkausējuši” ieilgušo sasalumu privātpersonu un uzņēmēju vēlmē piesaistīt finansējumu, lai iegādātos vai paplašinātu mājokli, uzņēmuma telpas, ieguldītu jaunās iekārtās un eksportētu vairāk.

Tam ir virkne cerīgu priekšnosacījumu – inflācijas vilnis atkāpjas, Eiropas Centrālā banka (ECB) sāk piesardzīgi samazināt procentu likmes, algas un pirktspēja aug un izskatās, ka ekonomika ieiet jaunā attīstības ciklā. Tomēr ir viena nelāga blakne, kas apgrūtina un ierobežo spēju aizņemties, lai realizētu ieceres, – tā ir augstā ēnu ekonomikas izplatība, kas īpaši skar uzņēmējdarbības finansēšanu, taču ietekmē arī privātpersonu spēju aizņemties. Nemainīgi aktuāla tā ir būvniecības sektorā, kas tradicionāli ir viens no galvenajiem kreditēšanas tirgus virzītājspēkiem.

Lai arī kopējais ēnu ekonomikas apjoms pērn ir mazinājies (par to liecina Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs), tas aizvien vēl veido iespaidīgu apjomu – 22,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Un būvniecībā, salīdzinot ar citām nozarēm, ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā joprojām ir visaugstākais – 34,2%, liecina indeksa dati. Salīdzinājumam, – mazumtirdzniecībā ēnu ekonomikas apjoms ir 27%, pakalpojumu sektorā 26,4%, ražošanā 18,9%, bet vairumtirdzniecībā 13%.

Dažādas paaudzes ieguldījumus finanšu instrumentos uztver atšķirīgi – sākot no tā, kur ieguldīt naudu un beidzot ar riska apetīti un potenciālo ieguldījuma termiņu.

Vai ekonomiski aktīvāko paaudžu maiņa izmaina ieguldījumu vidi Latvijā, un kādas ir būtiskākās atšķirības dažādu paaudžu ieguldījumu pieejā?

Turīgie izvēlas obligācijas

Pēdējos gados Baltijas mājsaimniecību veiktie investīciju apjomi ir pieauguši gan iedzīvotāju skaita, gan iemaksāto apjomu ziņā. Vienlaikus statistika joprojām saka priekšā, ka Latvijas iedzīvotāji brīvos līdzekļus tomēr iegulda mazāk nekā Rietumeiropā. Diemžēl lielākā daļa ekonomiski aktīvo iedzīvotāju savus iekrājumus joprojām nogulda pieprasījuma kontos komercbankās.

Ņemot vērā aizvadītā gada straujo procentu likmju vides maiņu, termiņnoguldījumi un iekrājumu kontu produkti kļuva krietni pievilcīgāki, kā rezultātā arvien plašāka sabiedrības daļa izvēlējās izmantot šos zemā riska produktus, nevis ieguldījumus finanšu tirgos. Arī turīgie klienti sev pieejamos brīvos līdzekļus izvēlējās ieguldīt obligācijās, galvenokārt īstermiņa un vidējā termiņa augstas klases valsts obligācijās, kā arī krājobligācijās.

Latvijā ir iespēja par diviem miljardiem eiro palielināt banku kredītportfeli uzņēmumiem, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomisti Anete Beņķe, Kārlis Vilerts un Konstantīns Beņkovskis.

Ekonomisti norāda, ka Latvijā ir aptuveni 170 000 uzņēmumu, tomēr banku kredītus saņēmusi tikai maza daļa no tiem - aptuveni 10 000, bet, ja iekļauj līzingu, tad apmēram 20 000.

Pēc ekonomistu minētā, atbilde uz jautājumu, kāpēc pārliecinoši lielākajai daļai uzņēmumu nav banku kredītu, var būt saistīta gan ar uzņēmumu vēlmi un finansiālo spēju aizņemties, gan arī ar banku vēlmi tiem aizdot.

Ja par uzņēmumu vēlmi aizņemties un banku vēlmi tiem aizdot izdarīt datos balstītus secinājumus ir visai sarežģīti, tad uzņēmumu finansiālo spēju aizņemties izteikt skaitļos ir daudz vienkāršāk, norāda ekonomisti. Viens variants ir, izmantojot samērā vienkāršu dedukcijas metodi, atlasīt tos uzņēmumus, kuri ar lielu varbūtību nevarētu saņemt banku kredītus. Skatoties uz tiem, kas paliek pāri, tiek sniegta netieša atbilde uz jautājumu, cik vēl Latvijā ir kreditējamu uzņēmumu.

No 109 tūkstošiem uzņēmumu tikai aptuveni 4500 uzņēmumus kreditē bankas. Lielākā daļa mazo un pat vidējo uzņēmumu nevar saņemt kreditēšanas pakalpojumus bankā, jo neatbilst pēc kaut kādiem kritērijiem, tomēr iespēja ir šos pakalpojumus saņemt nebanku kreditēšanas sektorā. Par to Dienas Bizness izjautāja smeGo Latvia vadītāju Agri Indričevu.

Fragments no intervijas

Par galveno problēmu pēdējo gadu laikā: no vienas puses saka, ka naudas aizdevumiem bankās netrūkst, bet kreditējamu uzņēmumu ir maz, no otras puses uzņēmēji saka, ka kredītus viņiem nedod. Kas par lietu, un kur ir risinājums?

Pirmkārt patiesība šiem diviem apgalvojumiem ir kaut kur pa vidu. Piemēram, bankām Latvijā pirms krīzes bija lielākais kreditēšanas apjoms, ja skatās uz Baltiju kopumā, bet šobrīd ir mazākais. Proti, finanšu sektora kapitālais remonts ir atstājis ietekmi uz banku kreditēšanas paradumiem tieši Latvijā, un tas ir redzams apjomos. Bankas arī atzīst, ka prasības cenšas uzlikt lielākas, nekā prasa valsts vai regulatori, lai lieki neriskētu. Patlaban risks, kādu bankas ir gatavas tolerēt, ir ļoti zems, un tas ir pašsaprotami, ievērojot prasības. Ja runa ir par lielajiem uzņēmumiem, tad mūsu četras lielās bankas savā starpā nopietni konkurē un apkalpo ap 90% no lielo uzņēmumu tirgus, bet, ja runa ir par mazākiem kredītiem, piemēram, 50 tūkstoši vai 100 tūkstoši eiro, tad, būsim godīgi, pēc šāda apjoma kredītiem bankas neraujas. Tas nav banku bizness, tāpēc radās iespēja nebanku biznesam - gan smeGo, gan citiem nozares spēlētājiem. Mūsu uzņēmums nav vienīgais. Mazie un vidējie uzņēmumi ir cita tirgus niša, un tādēļ ir vajadzīga arī cita pieeja. Ja neskaitām banku līzingus, tad Latvijā vien mums ir ap 20 konkurentiem šajā nišā. Vairums ir specializēti, piemēram, nekustamā īpašuma finansētāji vai lauksaimniecības finansētāji, vai tādi, kas piedāvā vienu konkrētu produktu.

Par galvenajiem notikumiem Latvijas un Baltijas kapitāla tirgū, par lielākajām gaidām un iespējamiem notikumiem, kā arī sīkiem knifiem investoriem iesācējiem Dienas Bizness izjautāja Signet Bank kapitāla tirgus ekspertus Kristiānu Janvari un Edmundu Antufjevu.

Ir pieejama samērā plaša, nu jau var teikt – pat bibliotēka ar jau notikušajām obligāciju emisijām ar Signet Bank atbalstu tajās. Vai iespējams sniegt tādu kā TOP10 emitentu sarakstu, piemēram, pēc kupona likmes? Kas kopš pērnā gada ir bijuši gardākie investoru kumosi?

Edmunds Antufjevs: No pērnā gada obligāciju emisijām no kupona likmes viedokļa es gribētu izcelt pirmo trijnieku – Eleving Group, kas piedāvāja 13% kupona likmi, tam sekoja Storent Group ar 11% kupona likmi un LHV banka ar 10,5% kupona likmi. Šogad šī tendence turpinās, jo kuponu likmes saglabājas augstas. Piemēram, Grenardi Group nāca klajā ar 10% likmes piedāvājumu, savukārt Citadele banka, kas ir liels uzņēmums ar augstu kredītreitingu, piedāvāja 8%.

Veselības pakalpojumu teju nepieejamība rada palielinātas izmaksas.

Slimniekam, viņa darba devējam un valstij – visiem būtu izdevīgāk, ja sasirgušais maksimāli ātri saņemtu viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību, nevis nīktu mēnešiem garās valsts apmaksāto veselības pakalpojumu rindās. Cilvēks ir valsts pamats, bet no ekonomikas viedokļa tas ir cilvēks darbspējas vecumā. Šis cilvēks ir vērtība, jo viņš strādā un rada pievienoto vērtību, par viņu darba devēji maksā attiecīgus nodokļus valstij un viņš pats savu algu tērē preču un pakalpojumu apmaksai, tādējādi radot pieprasījumu pēc tiem.

Diemžēl ļoti bieži nopietnākas saslimšanas gadījumā darbinieki savlaicīgi nesaņem valsts apmaksāto veselības aprūpi. Reizēm pat uz valsts apmaksātu diagnostiku vai konsultāciju pie speciālista ir jāgaida rindā vairākus mēnešus, kas ir zaudējums gan pašam darbiniekam, gan valstij, gan darba devējam, kuram ne tikai jāmaksā pabalsts 75% līdz 80% no atalgojuma par astoņām dienām (no otrās līdz devītajai dienai), bet arī jāmeklē, kas slimotāju aizvietos tā prombūtnē.

Izvērtējot saasināto situāciju pārtikas sektorā un pieaugošās mazumtirdzniecības cenas, Konkurences padome (KP) 2023.gada pavasarī uzsāka tirgus uzraudzību olu, zivju, piena, gaļas, graudu un maizes produktu tirgū.

Pētījums par piena produktu grupu neatklāj tirgotāju aizliegtas vienošanās par cenu vai Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likuma (NTPAL) pārkāpumus mazumtirgotāju un piegādātāju sadarbībā. Vienlaikus dažādu piena produktu (siera, skābā krējuma) ražošanas un tirdzniecības posmos cenu pārnesē konstatētas nepilnības - cenu izmaiņas notikušas novēloti vai neproporcionāli. Lai uzlabotu situāciju nozarē, KP sniedza priekšlikumus tostarp atbildīgajām nozares institūcijām.

Pētījums aptver laika periodu no 2021.gada janvāra līdz 2023.gada maijam. KP vērtēja piegādātāju un mazumtirgotāju sadarbību, kā arī vērtēja cenu izmaiņu korelāciju piegādes ķēdes posmos un mazumtirdzniecības cenu mainību. Kopā tika pieprasīti dati no 28 mazumtirgotājiem un 40 ražotājiem/piegādātājiem no Latvijas un ārpus Latvijas, piemēram, no Baltijas valstīm, Vācijas, Itālijas. Kopā izanalizēti vairāk nekā 100 000 pirmajā kārtā iegūtie dati un vairāk nekā 70 000 otrajā kārtā iegūtie dati.

Baltijas kapitāla tirgus attīstība pēdējo 30 gadu laikā ir bijusi ievērojama, taču tā joprojām lielā mērā balstās uz banku sektoru. Pat paši lielākie Baltijas biržā kotētie uzņēmumi ir salīdzinoši mazi uz ASV vai Eiropas fona.

Tā Baltijas kapitāla tirgus konferencē atzina tās moderators un Nasdaq Baltic biržas vadītājs Karels Ots (Kaarel Ots). Labā ziņa – tirgus ir lielu notikumu gaidās jau nākošgad, un nozīmīgāko pienesumu varētu dot tieši Latvijas valsts un pašvaldību uzņēmumi.

Baltijas biržas vienotais indekss mums par labu

“Tas, ar ko esmu ļoti lepns, ir vienotā Baltijas biržas indeksa izveidošana, un jāteic - Latvija no tā ir ieguvēja,” konferences ievadā sacīja K. Ots. Stāsts ir par biržā kotēto vidējo un lielo uzņēmumu kopējo indeksu, kura noteikšanā tiek izmantoti Morgan Stanley Capital International darbības pamatprincipi. Vienkāršoti runājot – stāsts ir par biržā kotēto uzņēmumu akciju kopvērtību, kuru ietekmē gan pieprasījums, gan piedāvājums. Kādēļ Latvija ir ieguvēja, redzams no akciju kopvērtības valstīs. Baltijas tirgus kopumā ir pielīdzināms jaunattīstības tirgiem. “Mēs vēl aizvien esam daļa no jaunattīstības tirgiem, kā, piemēram, Šrilanka. Tās ir brīnišķīgas valstis, taču, manuprāt, mums nopietni vajadzētu apsvērt, kā nebūt jaunattīstības tirgum. Te jāuzsver viens būtisks aspekts – izmēram ir nozīme! Ar to esam sodīti, ka mūsu uzņēmumu izmērs ir tāds, kāds ir. Apvienojot tirgus un veidojot vienotu indeksu, esam daudz tuvāk mērķim sasniegt vajadzīgo izmēru, lai panāktu gan apjomu, gan likviditāti. Es nesaku, ka esam tuvu, esam tuvāk mērķim, un vēl daudz kas ir darāms,” tā K. Ots.

Ja naudu ieguldām termiņdepozītā vai krājkontā – tā vairs nav tikai krāšana, bet ir arī pelnīšana, turklāt tas ir vienlīdz attiecināms, kā uz uzņēmumiem, tā arī uz privātpersonām. Vēl vairāk – noguldījumi uzņēmumiem var būt svarīgs finanšu pārvaldības instruments, jo tie ļauj optimizēt naudas plūsmu, palielināt peļņu, kā arī samazināt ar likviditāti saistītos riskus, turklāt naudu, kas vienkārši "guļ" norēķinu kontā, lēni apēd inflācija.

Neskatoties uz to, ka Eiropas Centrālā Banka (ECB) ir samazinājusi “Euribor” likmes jau otro reizi, “Bigbank” Latvijā aizvien piedāvā labākās likmes kā privātpersonām, tā arī komersantiem. Par to var pārliecināties arī “Latvijas Bankas” tīmekļa vietnē, kur tiek apkopotas kredītiestāžu piedāvātās noguldījumu procentu likmes.

Latvijas Banka informāciju tabulā atjauno vismaz reizi nedēļā, nedēļas pirmajā darbdienā. Informācija no kredītiestāžu tīmekļvietnēm tiek iegūta automatizēti.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Bankas spēj kreditēt vairāk, uzņēmumiem ir lielāks kreditēšanas potenciāls, nekā tiek izmantots, iedzīvotāju spējas aizņemties pozitīvi ietekmē darba algu pieaugums, taču visu bremzē patērētāju piesardzība, kuru skaidro ar augstajām Eiropas Centrālās bankas likmēm; perspektīvā cerības tiek liktas uz zaļo kreditēšanas risinājumu finansēšanu.

Tādi secinājumi izskanēja Kreditēšanas indeksa aktuālo datu prezentācijā diskusijā Kreditēšana šodien un vīzija 2030. Finanšu nozares asociācijas pētījuma dati rāda, ka 2024. gada kreditēšanas indekss (komplekss mērījums, kurš raksturo sabiedrības spēju un vēlmi aizņemties, kā arī banku spēju un vēlmi kreditēt) ir audzis par 5 procentpunktiem, kas ir mazāka izaugsme nekā pērn. Kopumā vērojama pozitīva tendence, un indekss ir sasniedzis 130 punktu robežu.

Ir palielinājusies banku spēja kreditēt no 159 indeksa punktiem 2022. gadā līdz 162 punktiem 2023. gadā. Vienlaikus banku vēlme kreditēt pieaugusi straujāk un pērn sasniedza 108 indeksa punktus salīdzinājumā ar 2022. gadu, kad tā tika vērtēta ar 96 punktiem, taču aizņēmēju vēlme aizņemties samazinājusies no 112 punktiem 2022. gadā līdz 110 punktiem pērn. Modelējot kreditēšanu 2030. gadam, finanšu sektors priekšplānā izvirza ilgtspējīgo jeb zaļo kreditēšanu, kur vērojamas divas perspektīvas: viena – pienākumi, kas saistīti ar uzņēmumu apzinātu sekošanu līdzi savai eko pēdai un tās mērķtiecīgai samazināšanai, otra – iespējas, kas, uzlabojot uzņēmuma procesus, var radīt lielāku efektivitāti un mazākus izdevumus ilgtermiņā. Taču ilgtspēja prasa visu pušu iesaisti, sadarbojoties valstij, kura veido politiku un veido noteikumus uzņēmējiem, kuri saredz un realizē iespējas, un finanšu sektoram, kas kalpo kā atbalsts šo iespēju īstenošanā. Bez visu dalībnieku pilnvērtīgas iesaistes jebkuru mērķu sasniegšana būs grūti realizējama. Pirmais uzdevums komandas darbā ir veicams valstij, definējot atbalstāmās nozares un atbalsta mehānismus un sagatavojot augsni, lai uzņēmumi justos motivēti, saredzētu iespējas un būtu gatavi attīstībai, savukārt bankām jābūt atvērtām sniegt atbalstu šo iespēju īstenošanā.

Gandrīz puse Latvijas ģimeņu apsver domu šovasar uzlabot mājokļa energoefektivitāti, lai nākamajā apkures sezonā par siltumu un elektrību būtu jāmaksā mazāk, tomēr vairums nespēj šī mērķa īstenošanai atvēlēt vairāk par 3000 eiro.

Turklāt trīs ceturtdaļas respondentu uzlabojumu veikšanai ir gatavi izmantot tikai pašu uzkrājumus un līdzekļus no valsts atbalsta programmām, izriet no tirgus izpētes aģentūras Norstat Latvija aptaujas rezultātiem.

Iepriekšējā apkures sezonā saņemtie augstie apkures un elektrības rēķini daudzās mājsaimniecībās lika domāt, kā mazināt izmaksas. Iemītnieki mainīja ne vienu vien paradumu – samazināja gaisa temperatūru istabās, izslēdza apgaismojumu telpās, kurās neatrodas, retāk izmantoja gludekli un cepeškrāsni. Tomēr daudziem nācās atzīt, ka mājokļa energoefektivitāte ir pārāk zema, lai situāciju būtiski uzlabotu tikai ar ieradumu maiņu.

Norstat Latvija aptaujā noskaidrots, ka mājokļa energoefektivitātes uzlabošanu šovasar apsver 44% respondentu. Tomēr vairākuma rocība ir pārāk maza, lai veiktu visaptverošu siltināšanu vai apkures sistēmas nomaiņu. 20% no visiem aptaujātajiem jeb gandrīz puse no tiem, kuri plāno veikt uzlabojumus, šim nolūkam spēj atvēlēt vien līdz tūkstoš eiro.

Galvaspilsētas mājokļu tirgus astoto gadu pēc kārtas stagnē un jau 59% darījumu notiek bez hipotekārā kredīta piesaistes. Tikmēr Latvijas rietumos tirgus aktivizējas, secināts nekustamo īpašumu aģentūras “Latio” jaunākajā “Mājokļu pircēju pārliecības indeksā”.

Dzīvokļu cenas Liepājas jauno projektu otrreizējā tirgū kritušās par 12%, veicinot darījumu skaita pieaugumu. Interese par mājokļa iegādi vēju pilsēta ir liela; potenciālo pircēju vidū arī lietuvieši, kas dod priekšroku cenai, iegādājoties arī vecākus mājokļus, pat neskatoties uz apjomīgo jauno projektu piedāvājumu netālu esošajā piejūras pilsētā Klaipēdā. Vai Liepāja tiks līdzi augošajam pieprasījumam pēc labas kvalitātes mājokļiem un kā savus nekustamā īpašuma tirgus izaicinājumus risina tuvējie Dienvidu kaimiņi?

“Mājokļu pircēju pārliecības indeksa”* dati par jūliju:

Uzņēmējiem ir ambīcijas, tirgus situācija nav slikta, investoriem naudas netrūkst, lieli valsts un pašvaldību uzņēmumi varētu stimulēt tirgus kapitalizāciju, bet uzņēmējdarbības vides un nodokļu jautājumi pārlieku ietekmē biznesa noskaņojumu kopumā.

Tādi ir ikgadējās Dienas Biznesa trīspusējās diskusijas galvenie secinājumi, kurā piedalījās Nasdaq Riga valdes priekšsēdētāja Liene Dubava, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite un Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Kas, jūsuprāt, kopš pagājušās vasaras ir būtiski mainījies gada laikā globāli, finanšu tirgos un biznesā kopumā?

Roberts Idelsons: Finanšu tirgos šis gads, globāli raugoties, noteikti ir aizvadīts labi. Lielāko uzņēmumu akciju indeksi ir auguši. Izaugsme sasniedz 20% un vairāk. Ievērojot augošos riskus, ir bijušas arī svārstības. Arī procentu likmes sāk krist, un visā pasaulē kopumā tas nozīmē, ka nauda nedaudz paliek lētāka. Ekonomikā kopumā šobrīd arī nav notikušas lielas izmaiņas, un būtiska recesija nav novērota – ne Eiropā, ne ASV. Kopējā paradigma ir, ka viss ir labi. Turpinām investēt, indeksi aug, aizņēmēju kredītspēja ir laba. Ko nesīs atlikusī gada daļa – redzēsim! Rudens vienmēr ir tāds nenoteiktības laiks.

Līdz 2030.gadam Rīgā tiltu remontos un būvniecībā plānots ieguldīt vairāk nekā 300 miljonus eiro, šodien preses konferencē teica Rīgas mērs Vilnis Ķirsis (JV).

Viņš uzsvēra, ka tiltu un pārvadu remontos un būvniecībā plānots ieguldīt gan Eiropas Savienības finansējumu, gan pašvaldības līdzekļus, gan arī finansējumu aizņemties no valsts.

Rīgas mērs norādīja, ka satiksmes infrastruktūras sakārtošana iepriekšējo sasaukumu domju laikā bijusi pamesta novārtā un tagad nepieciešams ieguldīt prāvus līdzekļus.

Tas jau tiekot darīts, tādēļ rīdzinieki un pilsētas viesi varot novērtēt gan Daudersalas pārvadu, gan Austrumu maģistrāli, gan Brasas tiltu, gan gājēju un velosipēdistu tiltu pār Kīleveina grāvi.

Ķirsis norādīja, ka bez šiem redzamajiem darbiem notiek darbu neredzamā daļa, jo tiek strādāts pie nākamajiem projektiem, kas tiek sagatavoti un sludināti jauni konkursi par projektēšanu un būvniecību.

Ja Latvijas ekonomika un cilvēku labklājība atpaliek no mūsu kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem, skaidrs, – ir vainīgas bankas. Ja Latvijā ir par maz labi atalgotu darba vietu, – vainīgas bankas. Jo tās, lūk, nefinansē jaunu uzņēmumu rašanos. Ja kāds ar sliktu kredītvēsturi vai apšaubāmas izcelsmes ienākumiem nevar paņemt kredītu, – vainīgas bankas.

Šāda viedokļu “ainava” pēdējo mēnešu laikā veidojas (tiek veidota?) par un ap Latvijā strādājošajām bankām. Sabiedrība tiek “nogatavināta” jauna nodokļa ieviešanai banku nozarē, jo eirozonā īstenotās monetārās politikas dēļ, kas vērsta uz inflācijas mazināšanu, bankas nu pelna par daudz. Bet nākamajā budžetā jau tagad zināms - robu gana daudz.

Regulāra banku piesaukšana dažādos kontekstos apliecina to, cik nozīmīga ir finanšu sistēma valsts ekonomikas funkcionēšanā un attīstībā. Bankas to apzinās un labi saprot gan privātpersonu situāciju, kurām jāsaskaras ar inflācijas ierobežošanas sekām – pieaugošām kredītlikmēm, gan arī uzņēmējus, kuru vēlmi un spēju aizņemties ietekmē daudzi neskaidri jautājumi – no kara izraisītas nestabilitātes līdz energoresursu krīzei un jaunu tirgu meklējumiem.

Eleving Group līdz šim ir bijis zināms kā viens no aktīvākajiem obligāciju emitentiem Baltijā, kas 10 gadu laikā ir piesaistījis teju 400 miljonus eiro caur šo instrumentu. Tagad kompānijas vadība ir pieņēmusi lēmumu doties biržā ar pirmreizējo publisko akciju piedāvājumu (IPO), sniedzot iespēju investoriem ieguldīt globāli augošā biznesā un saņemt dividendes divreiz gadā.

Lai saprastu piedāvājumu, uzņēmuma mērķus un investoru iespējas, Dienas Bizness iztaujāja Eleving Group izpilddirektoru Modestu Sudņu.

Ne pirmo reizi sniedzat interviju Dienas Biznesam, tomēr aicināšu atgādināt, kas ir Eleving Group un kas ir tā pamata bizness?

Esam eksportējošs finanšu tehnoloģiju uzņēmums, kas ir dibināts Latvijā 2012. gadā un kas strādā divos segmentos – transportlīdzekļu un patēriņa finansēšanā. Transportlīdzekļu finansēšana veido 2/3 no mūsu biznesa, tādēļ uzskatāma par mūsu pamatdarbības jomu, ko esam izvērsuši 10 tirgos. Tikmēr patēriņa finansēšana, ko nodrošinām pamatā Āfrikā un Balkānos, veido attiecīgi 1/3 no portfeļa. Šobrīd 55% no mūsu biznesa atrodas Eiropā, 32% Āfrikā, bet atlikušos 13% veido tirgi, kas atrodas citās lokācijās, piemēram, Āzijā un Kaukāzā. Ja runājam produktu kategorijās, tad nodrošinām dažāda veida finansēšanas produktus, sākot ar tradicionāliem auto kredītiem, turpinot ar līzinga un atgriezeniskā līzinga pakalpojumiem un noslēdzot ar automašīnu nomu, koplietošanu un patēriņa finansēšanas produktiem. Kenijā un Ugandā mēs piedāvājam arī īpašus automašīnu un motociklu finansēšanas produktus pašnodarbinātajiem un mazajiem uzņēmējiem, kur transportlīdzeklis ir peļņas gūšanas instruments. Kopumā strādājam 16 tirgos, fokusējoties uz augošām un gana spēcīgām ekonomikām.

Saeimas deputātu ideja par 50% “atlaidi” hipotekāro kredītu aizņēmumu likmēm ir tieša politiska intervence tirgus cenu mehānismā, kas var radīt bīstamas sekas Latvijas ekonomikai un sabiedrībai.

Šāda “atlaide” visiem aizņēmējiem – pamatā jau tiem, kuriem maksātspējas problēmu nav un nebūs, – būs bīstams precedents, un man ir aizdomas, ka ne visi deputāti apzinās šāda lēmuma sekas. Faktiski tas nozīmē, ka jebkurā brīdī, kad kādā no ekonomikas segmentiem pieaug peļņa, valsts var iejaukties ar cenu koriģēšanu. Investori un finanšu sektors pēc šāda lēmuma būs atturīgi ieguldīt neprognozējamā valstī, kurā atgriežas cenu regulēšana un iejaukšanās ekonomikā padomju savienības tradīcijās.

Piemirstā diskusija par ilgtermiņu – vāja kreditēšana, vēl dārgāka nauda, Latvijas reputācija

Politiskas iejaukšanās sekas ilgtermiņā būs sajūtamas Latvijas ekonomikā un sabiedrībā kopumā. Vājinātos kreditēšana, vairums kredītņēmēju, kuri būtu saņēmuši “atlaides”, visticamāk būtu jāiekļauj restrukturizēto klientu sarakstā un šāds statuss negatīvi ietekmēs klientu spēju aizņemties nākotnē. Vai apzināmies, ka turpmāk mājokļu kreditēšanu vairs neredzēsim tādu, kā līdz šim? Šāds lēmums vēl vairāk negatīvi ietekmētu arī valsts kredītreitingu un Latvijas starptautisko reputāciju, kas sadārdzinātu valsts aizņemšanos. Jāuzsver, ka saskaņā ar S&P novērtējumu, ir tikai trīs eirozonas valstis ar negatīvu ekonomikas attīstības novērtējumu – Latvija ir viena no tām, tāpēc naudu, piemēram, uz 10 gadiem jau tagad aizņemamies par 0,8 procentpunktiem dārgāk, nekā vidēji citas eirozonas valstis.

Lai gan pēdējā laika pasaules finanšu tirgos vērojamas svārstības, tostarp arī būtiski kritumi, lielākā daļa Latvijas ieguldītāju (58%) plāno turpināt investēt finanšu tirgos tādā pašā apmērā, kā līdz šim.

Savukārt 34% ieguldījumu apjomu plāno pat palielināt, liecina Swedbank veiktā Latvijas ieguldītāju aptauja. Kopumā investori Latvijā uz ieguldījumiem raugās ilgtermiņā un visbiežāk sagaida, ka ieguldījumu finanšu tirgos nesīs peļņu 5 līdz 10 gadu perspektīvā.

Starp populārākajiem investīciju veidiem ir ieguldījumi dažādu uzņēmumu akcijās (71%), kam seko ieguldījumu fondi (40%) un privātais portfelis (36%). Salīdzinoši mazāk tiek ieguldīts biržā tirgotajos fondos jeb ETF (24%), un pavisam neliela daļa ir veikusi ieguldījumus obligācijās (8%).

“Mūsu veiktās ieguldītāju aptaujas dati rāda, ka iedzīvotāji salīdzinoši pragmatiski uztver pēdējo laiku notikumus finanšu tirgos, apzinoties, ka ieguldījumu atdeve ir jāskata ilgtermiņā, nevis īstermiņā. Attiecīgi katrs ceturtais investors norādījis, ka pēdējā gada laikā ir turpinājis regulāri ieguldīt noteiktu naudas summu konkrētos finanšu instrumentos, savukārt katrs piektais jeb 23% atzīst, ka sākuši ieguldīt vairāk brīvo līdzekļu,” saka Rolands Zauls, Swedbank Ieguldījumu produktu līnijas vadītājs.

Janvāris nekustamā īpašuma mājokļu segmentā iesācies netipiski aktīvi, pircējiem meklējot potenciālos īpašumus iegādei gan dzīvokļu, gan māju piedāvājumā.

Lai gan Eiropas Centrālā banka lēmusi nepaaugstināt EURIBOR likmi, nav arī skaidru indikāciju par tās krišanos. Aizvien liela daļa pircēju atturas no lēmuma par hipotekāro kredītu – janvārī 45% darījumu notikuši bez kredītu piesaistes. Vairumā gadījumu darījumi ar mājokļiem Rīgā notiek par summu līdz 100 000 EUR. Pieaugusi interese arī par iespēju īrēt privātmājas, savukārt īpašnieki saņem piedāvājumus iegādāties īpašumu par cenu, kas ir pat divas reizes zemāka nekā objekta tirgus vērtība, secināts nekustamo īpašumu aģentūras “Latio” jaunākajā “Mājokļu pircēju pārliecības indeksā”.

“Mājokļu pircēju pārliecības indeksa”* dati par janvāri:

Katram vīrietim ir nepieciešams instrumentu komplekts, kas atvieglo ikdienas mājokļa uzdevumus. Bez īstajiem rīkiem var rasties grūtības, kad nepieciešams veikt kādu remontdarbu vai vienkāršu darbību - ieskrūvēt, izskrūvēt kaut ko.

Āmurs

Āmurs ir viens no pamatinstrumentiem. Tas ir nepieciešams un noderīgs dažādas situācijās. Ar āmuru var gan iesist naglas, gan piekoriģēt virsmas, strādāt ar metāla detaļām u.c. Ir svarīgi izvēlēties pareizo āmuru konkrētai darbībai. Parasti āmuriem ir koka vai metāla rokturi, smagos lielos āmurus sauc par veseriem.

Skrūvgrieži

Plakanie un krusta skrūvgrieži ir nepieciešami katrā instrumentu komplektā. Skrūvgrieži ir būtiski, lai pievienotu vai atvienotu dažādas detaļas, tāpat tie vienmēr noder mēbeļu salikšanā un daudzās citās dzīves situācijās. Ieteicams iegādāties komplektu ar dažāda izmēra skrūvgriežiem.

Mērlente

Mērlente ir vēl viens svarīgs rīks, kas bieži vien ir nepieciešams. Mērlente palīdz precīzi izmērīt attālumus. Tā ir noderīga, plānojot remontdarbus vai mērot izvietojuma vietas mēbelēm. Tipiska mērlente ir vismaz trīs metrus gara. Izvēlies tādu, kas ir izturīga un viegli lietojama.

Inflācijas bremzēšanai iedarbinātais Eiropas Centrālās bankas procentlikmju paaugstināšanas mehānisms samazina biznesa aktivitātes, kā arī uzņēmēju un vēl jo vairāk privātpersonu vēlmi aizņemties, vienlaikus esošajiem kredītņēmējiem sadārdzina ikmēneša maksājumu.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Luminor bankas valdes locekle Baltijā Kerli Vares. Viņa norāda, ka visiem — valstīm, uzņēmējiem, bankām, iedzīvotājiem - būs jāiemācās dzīvot citādi, nekā bijām pieraduši dzīvot daudzus pēdējos gadus, kad Eiropas Centrālās bankas refinansēšanas likmes bija ne tikai nulle, bet pat negatīvas.

Fragments no intervijas

Vai kreditēšanās sabremzēšanos visi tautsaimniecības segmenti izjūt vienādi visā Baltijā, vai arī kādi, piemēram, ražotāji - eksportētāji (kokapstrāde, pārtikas ražošana, farmācija, elektronika, IKT), nekustamā īpašuma projektu attīstītāji, privātpersonas — hipotekāro kredītu ņēmēji, to izjūt atšķirīgi?