No 109 tūkstošiem uzņēmumu tikai aptuveni 4500 uzņēmumus kreditē bankas. Lielākā daļa mazo un pat vidējo uzņēmumu nevar saņemt kreditēšanas pakalpojumus bankā, jo neatbilst pēc kaut kādiem kritērijiem, tomēr iespēja ir šos pakalpojumus saņemt nebanku kreditēšanas sektorā. Par to Dienas Bizness izjautāja smeGo Latvia vadītāju Agri Indričevu.
Fragments no intervijas
Par galveno problēmu pēdējo gadu laikā: no vienas puses saka, ka naudas aizdevumiem bankās netrūkst, bet kreditējamu uzņēmumu ir maz, no otras puses uzņēmēji saka, ka kredītus viņiem nedod. Kas par lietu, un kur ir risinājums?
Pirmkārt patiesība šiem diviem apgalvojumiem ir kaut kur pa vidu. Piemēram, bankām Latvijā pirms krīzes bija lielākais kreditēšanas apjoms, ja skatās uz Baltiju kopumā, bet šobrīd ir mazākais. Proti, finanšu sektora kapitālais remonts ir atstājis ietekmi uz banku kreditēšanas paradumiem tieši Latvijā, un tas ir redzams apjomos. Bankas arī atzīst, ka prasības cenšas uzlikt lielākas, nekā prasa valsts vai regulatori, lai lieki neriskētu. Patlaban risks, kādu bankas ir gatavas tolerēt, ir ļoti zems, un tas ir pašsaprotami, ievērojot prasības. Ja runa ir par lielajiem uzņēmumiem, tad mūsu četras lielās bankas savā starpā nopietni konkurē un apkalpo ap 90% no lielo uzņēmumu tirgus, bet, ja runa ir par mazākiem kredītiem, piemēram, 50 tūkstoši vai 100 tūkstoši eiro, tad, būsim godīgi, pēc šāda apjoma kredītiem bankas neraujas. Tas nav banku bizness, tāpēc radās iespēja nebanku biznesam - gan smeGo, gan citiem nozares spēlētājiem. Mūsu uzņēmums nav vienīgais. Mazie un vidējie uzņēmumi ir cita tirgus niša, un tādēļ ir vajadzīga arī cita pieeja. Ja neskaitām banku līzingus, tad Latvijā vien mums ir ap 20 konkurentiem šajā nišā. Vairums ir specializēti, piemēram, nekustamā īpašuma finansētāji vai lauksaimniecības finansētāji, vai tādi, kas piedāvā vienu konkrētu produktu.
Proti, mazajam un vidējam uzņēmumam būtu jāpieņem, ka par kredītu ir jāmaksā daži procenti vairāk nekā par bankas kredītu, lai kredīts vispār būtu pieejams un saņemams?
Būtībā tā ir. Ir alternatīvas pie valsts finanšu instrumenta Altum. Ir programmas, ir skaļi paziņojumi, tomēr ir citi sarežģījumi. Tie, kuri praktiski iet šo ceļu, pateiks, ka papīru kalni un process paņem daudz laika un resursu.
Praktisks piemērs izpratnei?
Piemēram, būvnieks ar nelielu brigādi, iespējams, sieva grāmatvede. Viņi paši, visticamāk, šo birokrātijas procesu nevarēs iziet. Ir jāpiesaista finanšu konsultanti, brokeri utt., kas nozīmē papildu izmaksas, kuras, attiecinot pret vajadzīgo summu, var neatmaksāties. Turklāt ar valsts instrumentu var gadīties arī tā, ka, izejot pilnu procesu, tomēr pie finansējuma netiek. Līdzīgi ir ar bankām, kas veicina mazo uzņēmumu neticību un nevēlēšanos vērsties pēc finansējuma, un tad ir vecais stāsts, ka viss ir slikti un neviens nefinansē. Respektīvi, ja ir kāds konkrēts realizējams projekts, kuru īstenojot uzņēmums gada laikā var nopelnīt 20 %, tad ir vērts aizņemties dārgāk un nopelnīt, nevis nedarīt neko. Tikai augot un attīstoties vēlāk būs iespējas aizņemties arī bankās lielākiem projektiem.
Nav jau noslēpums, ka banku tirgus daļa kreditēšanā tā vai citādi pārsniedz 90% no visas izsniegtās summas un nebankām paliek maza daļa. Savukārt mazo un vidējo uzņēmumu kopskaits veido 90% no kopējā uzņēmumu skaita. Kāds ir šis MVU tirgus segments no zināšanu un izpratnes viedokļa?
Pirmkārt bankām ir taisnība – šo mazo uzņēmumu kredītspēja nav lieliska! Arī zināšanas par finanšu produktiem nereti ir stipri ierobežotas. Visi zina aizdevumu! Par citiem kreditēšanas veidiem ir samērā miglains priekšstats. Mēs cenšamies to uzlabot! Konsultējam klientus par piemērotākajiem finansēšanas risinājumiem konkrētā uzņēmumā un atbilstoši uzņēmējdarbības specifikai. Katrai nozarei un arī vienas nozares uzņēmumiem var būt nepieciešami atšķirīgi risinājumi un ir dažādas vajadzības, tāpēc ir svarīgi tos pielāgot, bet mazajiem uzņēmumiem bankas tādu priekšrocību īsti nepiedāvā.
Kāda ir šā brīža aktualitāte nebanku kreditētājiem, kāpēc?
Šobrīd, piemēram, aktuālākā nozare ir lauksaimnieki. Kopumā lauksaimniecība un mežu nozare ir tās, ko tradicionāli bankas finansē. Tomēr pērnais gads ražai bija slikts - krusa, karstums, mitrums. Pēc šāda gada riski aug. Arī subsīdijas nedaudz kavējas. Lauksaimniecība ir investīcijas prasoša nozare. Kombaini un traktori, dārga tehnika, zeme. Apgrozījums miljons, bet parāds divi miljoni – tas nav retums. Šobrīd arī lielajiem zemniekiem bankās ir kredītlīnijas, ir aizņēmumi, un limiti ir sasniegti, bet vajag vēl mazliet. Mazliet sēklai, mazliet degvielai, mazliet minerālmēsliem, un banka vairs nedod, jo riski ir auguši, tomēr sēja jāpabeidz, kā pieklājas. Vajag tieši tagad, bet banku uzticība pēc vājā gada ir sarukusi. Tad esam mēs, kas spēj finansēt. Būs labs gads, būs labi rādītāji un zemi riski, atkal bankas būs laipnas un zemnieki kreditēsies tajās bez problēmām. Tāda ir kreditēšanas realitāte.
Vai ražotāji pie jums meklē atbalstu?
Lielie ražotāji varētu, bet viņiem to nevajag, jo bankas viņus labprāt apkalpo. Savukārt mazajiem uzņēmumiem ražošanā peļņas maržas bieži neatbilst mūsu piedāvājumam, un var būt tā, ka aizņemties ar lielākiem procentiem paliek nerentabli. Ir atsevišķi gadījumi, kad situācija ir līdzīga kā ar zemniekiem. Proti, ir bijis kāds sliktāks periods, un bankas durvis nav vaļā. Bet tieši uzņēmuma pirmajos izaugsmes gados, kas sakrīt ar lielākām kapitāla investīcijām, šāds papildu, kaut dārgāks finansējums ir nepieciešams, un mēs to piedāvājam.
Visu rakstu lasiet žurnāla Dienas Bizness 2.jūlija numurā!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
