Atbalstām savējos! Šādas skaļas frāzes dzirdam gadu no gada, aicinot iegādāties pašmāju produkciju. Diemžēl realitāte nav tik rožaina un vietējos atbalstoša. No vienas puses lielveikali mudina iegādāties vietējo ražotāju un audzētāju produkciju, no otras puses – vietējā produkcija no veikalu plauktiem tiek izmesta.
Gada sākumā viena mūsu biedra (“Mežvidu tomāti”) produkcija tika izņemta no kādas lielveikalu ķēdes plauktiem. Arguments – audzētājs par savu produkciju prasot pārāk augstu cenu. Loģika ir skarba. Konkrētajam lielveikalu milzim iepirkt dārzeņus no 3.valstīm ir izdevīgāk, jo to cena ir zemāka, līdz ar to uzcenojumu var uzlikt lielāku. Un štrunts par to, ka dārzeņi nākuši no valsts, kas, iespējams, dārzeņu audzēšanā izmanto tādus augu aizsardzības līdzekļus, kas Eiropas Savienībā (ES) ir aizliegti jau sen.
Turklāt runa nav tikai par “Mežvidu tomātiem”. Uzcenojums Latvijas dārzeņiem atsevišķos veikalos sasniedz pat 200%, kā arī kopumā visai daudzi veikali nekautrējoties Latvijā ražotai pārtikai “uzmet” lielāku uzcenojumu nekā importa produktiem. To atzinusi Konkurences padome, un to novērojam arī mēs. Lielveikalus interesē maksimāla peļņa, savukārt patriotiskie saukļi, aicinot pirkt vietējo produkciju, ir dubultas morāles demonstrējums. Sabiedrība demonstrē lojalitāti, ar savu maku atbalstot vietējos, savukārt lielveikali skaļi deklarē atbalstu, domājot vien par sava maka interesēm. Tā sakot, no “tudiš – pīp” un patriotiskajiem saukļiem pāri paliek vien “pīp”.
Kāpēc importa produkcija ir lētāka?
Par šo plaši spriests netiek, bet patiesība slēpjas atbalsta mehānismos. Piemēram, Polijai eksportēt savus produktus ir krietni izdevīgāk, ņemot vērā lielo valsts atbalstu lauksaimniekiem. Jebkuram lauksaimniekam ir vajadzīga noteikta peļņas marža, lai tas turpinātu eksistēt. Un nav būtiski, vai tā tiek gūta, pārdodot savu produkciju dārgāk, vai arī pateicoties lielākam atbalstam no ES un valdības, kas rezultējas iespējā saražoto produkciju pārdot lētāk.
Latvijas zemniekiem vēl aizvien ir zemākie tiešmaksājumi starp visām ES valstīm. Cīnoties par godīgiem tiešmaksājumiem, Latvijas lauksaimnieki cīnās par iespēju būt konkurētspējīgākiem. Jāņem vērā arī nevienlīdzīgās audzēšanas prasības pret ES valstu un 3.valstu produkciju. Augstās ES ražošanas un audzēšanas prasības gala produktu būtiski sadārdzina, kas ir vēl viens nozīmīgs iemesls, kāpēc konkurēt ar importa produkciju no 3. valstīm ir teju neiespēji.
Vai vietējā dārzeņu nozare izdzīvošanas priekšā?
Nesen Zemkopības ministrijā tika izvērstas diskusijas par to, ka Latvijā jākāpina dārzeņu audzēšanas apjoms. Iecere ir apsveicama, taču ierēdņiem grūti saprotama problēmas būtība. Lai gan dārzeņu audzēšana nav viegla, smago roku darbu, kas jāveic, var mazināt ar investīcijām mehanizācijā, tādējādi efektivizējot procesus, kāpinot ražošanas apjomus un mazinot dārzeņu ievākšanai nepieciešamo darba spēku. To visu ir iespējams izdarīt, bet problēma ir meklējama tirgū. Vietējais un pat Baltijas tirgus ir brūkošs, Latvijas veikalos tiek realizēts ļoti mazs procents no visu Latvijas dārzeņu ražotāju produkcijas, eksports uz Krieviju un Baltkrieviju nav iespējams, un dārzeņi primāri tiek virzīti tuvajos tirgos, piemēram, Polijā. Taču poļi dārzeņu ražošanā ir gaismas gadus mums priekšā – pat investējot visu lauksaimniecībai atvēlēto finansējumu, konkurētspējas ziņā mēs nespēsim viņus panākt.
Vienlaikus dārzeņu nozarē nenotiek paaudžu maiņa. Liela daļa nozares spēlētāju ir pirmspensijas vecumā un drīz atstās tirgu, bet jaunie dārzeņu audzētāji iepriekšējos neaizstāj. Kritisko situāciju nozarē veicina gan lielveikalu politika un uzcenojumi, gan lojalitāte vietējam produktam. Ja kardināli kaut ko nemainīsim, vietējo dārzeņu ražotāju bizness var beigt pastāvēt piecu līdz 10 gadu laikā.
Kādi ir iespējamie risinājumi?
Viennozīmīgi lielāks atbalsts un līdzvērtīgu tiešmaksājumu saņemšana, lai pašmāju produktam piedāvātu konkurētspējīgu cenu un veicinātu tā noietu vietējā tirgū. Atbalsts ne tikai dārzeņu audzētājiem, bet ikvienam Latvijas lauksaimniekam ļoti pietrūkst. Citās Eiropas valstīs protekcionisms attiecībā uz vietējiem ražotājiem ir neizmērojami lielāks. Mēs nevaram pieļaut, ka Latvijas dārzeņu nozare izzūd, jo vietējā produkta kvalitāte un garšas īpašības ir neatsveramas.
Vēl viens apsverams ilgtermiņa risinājums pašmāju ražotāju atbalstam ir lielveikalu slēgšana vai to darbības ierobežošana svētdienās. Tas ne tikai palīdzētu stiprināt mazo veikalu, kas nereti ir ģimenes uzņēmumi, lomu, bet arī ļautu iedzīvotājiem doties uz zemnieku saimniecībām un ar savu pirkumu atbalstīt tās, jo tieši tur iespējams iegādāties svaigus pārtikas produktus bez lielveikalu 10 reizes lielākiem uzcenojumiem.
