"Saeimas cilvēkiem jāiziet makroekonomisko kursu minimums, pirms lemt par lietām, kuras viņi nesaprot," intervijā Latvijas Avīzei, komentējot krīzes situāciju Latvijā, 7. janvārī saka uzņēmējs Uldis Pīlēns.
Uz LA jautājumu, kā, viņaprāt, vajadzēja rīkoties Godmanim un valdībai, uzņēmējs atbild: "Es tik tiešām rīkotos citādi. Piekrītu ekonomistam Osim, ka 1) krīzē celt PVN un akcīzes nodokli nebija prāta darbs, it īpaši – nesinhroni ar Lietuvu un Igauniju, 2) Parex pārņemšana ir liela kļūda. Arī tagad Godmanis stāstījis, ka no vienas puses – banka pēc iespējas ātrāk pārdodama. Pilnīgs haoss valdīja jau Parex pārņemšanas laikā, bet nu paziņo – "pārdodama vilku bedre"! Viens variants bija, sākoties problēmām, banku aiztaisīt ciet un pārbaudīt no augšas līdz apakšai. Kurš lej iekšā degvielu motorā, kam lejpusē viss ir caurs! Vasaras sākumā runāja par budžeta deficītu miljarda apmērā, bet rudenī šis deficīts jau bija 1.8 miljardi.
Kur tad piepeši skaitļi gandrīz dubultojās? Droši vien Parex bedres dēļ. Tagad valsts pārņēmusi saistības, ko producējusi viena privāta struktūra. /../ – Manuprāt, tad varēja runāt ar pārējām finanšu sistēmas dalībniecēm bankām, vai krītošais Parex nav kopus spēkiem adaptējams, savienojams u. tml. Diez vai valdība tā darīja. Šveicē ir pieredze, kā pārtvert grimstošo banku, kamēr nav par vēlu, un pārdalīt tirgu, neļaujot nevienai bankrotēt. Latvijas ekonomiskajā situācijā, kura tiek arvien kompaktizēta – varbūt visām bankām nemaz vairs nebūs vietas tajā sistēmā, kas uzbūvēta? Un tādu lietu ir vesela kaudze, par kurām teikt, ka augstākās izpildvaras personas nav rīkojušās pietiekami profesionāli. Rezultātā: esam tikuši pie parāda, kurš ir daudz pamatīgāks, nekā valstij nepieciešams. Uzņēmēji, aizņemdamies, sastāda biznesa plānu, iet uz banku, un kad banka saka okei, tad ir arī visām iesaistošajām pusēm skaidrs redzējums, kā naudu atdos. Valstij, saņemot 7.5 miljardus eiro, liekas, ka ar to viss beidzies. Ar to viss tikai sākas! Kas būs, ja nevarēsim atdot šo milzu summu? Nauda ienākšot pa porcijām, un atdodama pēc samērā īsa termiņa. Cerībā palielināt ienākumus budžetā, valdība izspēlējusi PVN palielināšanas kārti. Un ja nu pēc gada 1. ceturkšņa noskaidrojas, ka kārts izspēlēta nepareizi, budžets saņem mazāk, nekā gaidīts? Ja viena daļa saimnieciskās aktivitātes novirzījusies uz Lietuvu, Igauniju, kur vairums brauks iepirkties, pēc 1. februāra – arī degvielu?
Savukārt komentējot pievienotās vērtības nodokļa pacelšanu un Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumu, U. Pīlēns piekrīt LA, ka Latvija faktiski ir ieķīlāta:
"Es domāju, kāpēc lai SVF būtu savādāks, nekā jebkurš cits aizdevējs, kurš aizdod naudu uz procentiem, sagaida atpakaļ atdotu pēc trīs gadiem un drošības labad paprasa kādu ķīlu pretī. Kaut kādām saistībām taču jābūt! Tās mani interesē. Kā pilsoni. Bet kā uzņēmējs es saprotu, ka ar šādu piedāvāto palielināto nodokļu paketi nevar to naudu nopelnīt. Esmu jau izteicies, ka Saeimas cilvēkiem jāiziet makroekonomisko kursu minimums pirms lemt par lietām, kuras viņi nesaprot. Šobrīd lēmumus pieņem un par tiem balso naktīs."
Uzņēmējs intervijā aizstāv lata vērtības ierobežotu samazināšanu: "Nauda ir tikai instruments sabiedriski ekonomiskās situācijas stabilizēšanai valstī. Naudas vērtības iesaldēšana nedrīkst izvērsties par pašmērķi. Zviedru krona pēdējo mēnešu laikā pret eiro nokritusies par apmēram piecpadsmit procentiem. Tas nozīmē, ka viņi sargā iekšējo tirgu, vienlaicīgi vairojot spēju eksportēt no Zviedrijas. Mēs, kas eksportējam no Latvijas, tāpat kā citi redzam, cik grūti kļuvis ieiet zviedru tirgū. Naudas vērtību ir jāpiemēro laikiem un apstākļiem. Baņķieru lobijs Latvijā saka – sargi Dievs, nekādā gadījumā neķeraties klāt latam! No tā izriet, ka darbalgas spiež uz leju, darbinieku skaits krīt, ekonomiskā aktivitāte samazinās, jo esot uzņemtas kredītsaistības. Bet kas atdos parādus? Cilvēki tos maksās no bezdarbnieku pabalstiem? Šā vai tā atdošanas iespējas samazinās. Otrā versijā, ja lata vērtību, piemēram, par piecpadsmit procentiem samazinātu, tad par tik daudz kristos cilvēku pirktspēja. Alga paliktu tāda, kāda bija, darbavietas "nesaīsinātu", bet darbīgie ļaudis būtu spiesti aktivizēties un pārkārtoties, strādāt produktīvāk un efektīvāk, meklēt vietu eksporta tirgos. Nebūtu nolaidušās rokas, kā tas ir bankrotējušam uzņēmumam vai mājsaimniecībai, kurā ģimenes galva pazaudējis darbu. Tas ir jautājums par citu vidi, par sabiedrības psiholoģisko veselību, kad tai tiek dota izpratne par tuvāku un tālāku nākotni.
/../ Protams, valsts varēja būt daudz, daudz gatavāka, un ļoti noderētu makroekonomiskās autoritātes, kurās ieklausīties. Ekonomiskā autoritāte ir tāpēc autoritāte, ka dod ticamu prognozi par perspektīvu, nevis statistikas analīzi par pagātni. No Finanšu ministrijas analītiķiem tagad dzirdam vaimanas – mēs nedomājām, ka būt tik traki! Atvainojiet, jebkurā normālā uzņēmumā ir izrēķināti iespējamie krīzes scenāriji līdz vissliktākajam, līdz sarkanai līnijai.