Krīze mūs ir tiktāl nogurdinājusi, ka, risinot atsevišķas taktiskas problēmas - airBaltic, tad Krājbankas, tad atkal citu -, esam pazaudējuši orientieri, kurp mēs īsti ejam, intervijā žurnālam Playboy saka UPB holdinga valdes priekšsēdētājs Uldis Pīlēns.
«Tas ir kā studentu laikos, gumijas laiviņā pa Amatu braucot. Ja tu nodarbojies tikai ar ūdens smelšanu ārā no laiviņas, tad drīz esi krācē iekšā, pēc tam vēl pazaudē līdzairētāju, kuru krastmalas krūma zars ir izvilcis ārā no laivas, tad tu domā tikai par to, kā viņu glābt, - kāds tur vairs virziens? » jautā U.Pīlēns.
Viņš uzsver, ka līdzīgi notiek Latvijas politikā - mēs neesam līdzsvarā ar sevi, esam apjukuši starp nacionālas valsts ideju un līdzdalību ģeopolitisku problēmu risināšanā, glābjot eiro, un tā pazaudējam orientāciju, kurp katram sabiedrības loceklim jāiet. «Es būtu laimīgs, ja valdības vadītājs vai Saeimas spīkers man pateiktu skaidru redzējumu: dārgie uzņēmēji, mēs tagad kustamies tajā un tajā virzienā, būsim atkarīgi no Eiropas naudas, savu nacionālo identitāti uz desmit gadiem noliksim malā, iespējams, pēc tam paņemsim to atpakaļ, bet tagad būs Eiropas naudas apgūšanas process. Tas vismaz būtu redzējums, kuram var piekrist vai nepiekrist. Tagad ir pilnīga neskaidrībā,» viņš norāda, piebilstot, ka, ja sabiedrību tiktāl dezorientē, tā, protams, nogurst.
Runājot par vēlēšanām, lielpilsētas vēlētājs vēl ir no vidus pa kreisi, saka U. Pīlēns. Ja Latvijas politika nav spējusi radīt modeli, kur arī dažādām minoritātēm un mažoritātēm tiek piedāvāts viss eiropeiskais partiju spektrs, tad nevajadzētu brīnīties, ka relatīvi tik liels procents aiziet Saskaņas centra nišā. Būtībā tas ir nevis Saskaņas centra spēks, bet Latvijas politikas nespēks - nespēja parādīt, ka šajā spektrā ir, runājot vīna piedāvājuma kategorijās, atrodams viss, sākot no lēta un laba vīna un beidzot ar smalku un dārgu, saka uzņēmējs.
Runājot par Latvijas iestāšanos eirozonā, U. Pīlēns uzsver, ka ģeopolitiski ir par, bet vispirms jānodrošina konkurētspēja. «Stāties eirozonā par katru cenu, būt labākajam pionierim pionieru nometnē - šī pieeja, kuru ir izvēlējusies valdība, prasa otru daļu, tikpat lielu cīņu par asimetriskās konkurētspējas izlīdzināšanu. Tātad ir jābūt tādam ES budžetam, kas mums uz laiku kompensē nevienlīdzīgo konkurenci,» viņš uzsver. Kad apvienoja Vāciju, algas un pensijas austrumvāciešiem uzreiz nemaksāja tādas pašas kā rietumvāciešiem, bet to kompensēja ar milzīgu valsts intervenci infrastruktūras celšanā, darba vietu radīšanā,» saka U. Pīlēns, piebilstot, ka ja mēs piedalīsimies eirozonas taupības politikā, tad nožņaugsim jau tā mazo ekonomiku. «Tik labi nebūs, kā sola,» viņš uzsver. «Man ir tikai viens jautājums: vai, uzstādot tik šauru mērķi - būt monetārajā savienībā -, mēs nezaudējam sabiedrības atbalstu tik lielā mērā, ka tas pēc tam būtiski koriģē politiku.»
Ir jābūt normāliem trendmeikeriem, uzsver U. Pīlēns. «Vienīgā ideja «eiro 2014.gadā pāri līķiem» - tas ir pārāk šaurs mērķis. Man pietrūkst akadēmiskās vides balss, tā ir pārāk pasīva. Esam kļuvuši par Eiropas naudas apguvējiem. Tā ir transformācija, kas atstāj iespaidu uz paaudzēm. Vairs nedomājam patstāvības kategorijās, kā būrī ilgi turēts dzīvnieks, kurš, izlaists brīvībā, tiecas atpakaļ būrī, jo mežā izdzīvot vairs nespēj. Man negribētos, ka Latvija pierastu pie Eiropas naudas. Mēs neesam ņēmuši nevienu Eiropas naudu, jo tas ierobežo rīcības brīvību, » runājot par savu uzņēmumu, saka tā vadītājs.
Mazai nācijai, kas nevar spēlēt savu spēli, jābūt lielā skaidrībā par pamatvērtībām, kas mūs tur kopā, saka U. Pīlēns. Lielākā bīstamība slēpjas kopējā ietvara neskaidrībā. Šveicei ir skaidrs ietvars, tāpēc tā spēj koriģēt imigrācijas apjoma samazināšanu. Šī rīcība ir preventīva, kā vitamīnu došana veselam bērnam.
Runājot par Liepājas metalurga problēmām, U. Pīlēns saka, ka negrib to kritizēt, jo Metalurgs un tā privatizācija piederēja pie tālaika valsts liberālās politikas elementiem. Bet, ja Metalurga gadījumā būtu bijusi kaut trešdaļa no tā iedotās valsts naudas uzraudzības līmeņa, kāds ir Eiropas projektos, tad problēmas būtu identificētas ievērojami agrāk un Liepāja nebūtu sociāla sprādziena priekšā. «Kāpēc Metalurgs netika pārraudzīts? Tas ir jautājums Vilkam un citiem pārraudzītājiem. Valdībai tagad pirmkārt būtu jāglābj sava nauda. Būtu arī tuvredzīgi iznīcināt šo industriju, es būšu pēdējais, kas teiks, ka Metalurgā vajadzētu nekontrolēti likvidēt darba vietas,» saka U. Pīlēns.
